Karls Gustavs Jungs (dzimis 1875. gada 26. jūlijā, miris 1961. gada 6. jūnijā) bija šveiciešu psihiatrs un filozofs, analītiskās prihiatrijas skolas dibinātājs. Viņa darbība atstājusi diezgan spēcīgu iespaidu 20. gadsimta filozofijā.
Lielu uzmanību Jungs pievērsa tieši sapņiem un jau 1912. gadā iznākušajās „Metamorfozēs un libido simbolos” apskata mītiskos un folkloras mantojuma simbolus tajos. Tieši šādi simboli arī ir mantoti kā kultūras pieredz un pieder pie kolektīvās bezapziņas. Turklāt visi mantotie simboli vēlāk arī izveido arhetipus, kuri ir diezgan konkrēti un katrs ar savām īpašībām. Kolektīvās bezapziņas struktūras elementi savukārt ir arhetipi, kuru būtību, manuprāt, vislabāk paskaidro Jungs pats: Arhetipi, zināmā mērā ir dzīlē apslēpti apzinātās dvēseles fundamenti vai, ja izmanto citu salīdzinājumu- saknes, kas iegrimušas ne tikai zemē šā vārda šaurajā nozīmē, bet arī pasaulē vispār. Arhetipi ir gatavības sistēmas, kas vienlaikus ir gan tēls, gan emocija. Tos izmanto līdz ar smadzeņu struktūru, jā, tie ir tās psihiskais aspekts. No vienas puses tie formē spēcīgu, instinktīvu aizspriedumu, bet no otras, tie ir visefektīvākais instinktīvās pielāgošanās līdzeklis (Jungs K. G. Dvēseles pasaule, citēts pēc Kūle M., Kūlis R. Filosofija.- R., 1996., 386. lpp.)
Tātad arhetipi nav nekas ļauns vai labs, tie vienkārši ir mūsu būtībā. Tie pasargā cilvēka psihi no kādiem triecieniem, jo spēj nostrādāt divējādi- gan veidot barjeru pret kaut ko kā aizspriedums vai arī pieņemt uzreiz, jo pielāgojas.
Viens no arhetipiem ir ēna, kas reprezentē visu to, ko cilvēk apziņā sevī noliedz. Ēna ir pretēja cilvēkā uz āru rādītajam – skarbam cilvēkam ēna ir maigas dabas, tādam, kas uzskata sevi par neglītu ēna ir tāda, ko viņš uzskatītu par skaistu, bet arī čaklam un darbīgam cilvēkam ēna būs slinka. Ēna nav nekādā gadījumā nav nedz laba vai slikta, tā vienkārši ataino kādu personības šķautni bez kopskata. Tomēr ir arī pretējs viedoklis kā skaidrot ēnu- tā ir paaudžu paaudzēs pārmantotās sliktās īpašības, kuras apziņa ir noraidījusi. Šajā gadījumā ēnas klātesamība psihē nodrošina vainas sajūtu, spēju saprast citus cilvēkus un arī atbildības sajūtu. Katram indivīdam kā arhetips ir arī pretēja dzimuma tēls- vīriešiem anima, bet sievietēm- animus. Abi divi iemieso pretējo dzimumu un tieši ar animas/ animus esamību psihē var skaidrot mīlestību no pirmā acu uzmetiena- kādā pretējā dzimuma svešiniekā cilvēks saredz savu animu. Bez šiem ir arī citi arhetipi- gudrais vīrs (izsaka garīgo principu), lielā māte(gudrā vīra pretstats, izsaka vielu, kuru caurauž gars), patība (apvieno gan apzināto, gan nepazināto), bērns (kolektīvās dvēseles pirmapzinātā bērnība) u.c.
K. G. Jungs aizrāvies arī ar austrumu kultūru, uzskatot, ka rietumnieki varētu dažas lietas no austrumniekiem arī mācīties. Rietumnieka gars ir sašķēlies divās daļās- zināšanās un ticībā, tas uzskata, ka vajag dabūt visu, ko viņš grib. Turklāt rietumnieks nepazīst savu dvēseli, tā saceļas pret sevi.
Ļoti K. G. Junga darbību ietekmēja arī Imanuela Kanta doma, ka lietās par sevi un fenomenos cēlonība darbojas atšķirīgi. Šajā sakņos Junga sinhronitātes teorija, kad cēloņsakarības nav nejaušas. Arī Šopenhauera darbi Jungam nešķita sveši, viņu Jungs pat nosaucis par pirmo filozofu, „kam bija drosme saredzēt, ka universa pamatos ne viss bija uz labu.”
Viņš ir dzimis Šveicē, Kesvilā pie Bodenezera, evaņģēliski reformētās baznīcas mācītāja ģimenē. Zēna gados K.Jungs ir kluss, sevī noslēgts, īpaši nemeklē draudzību ar vienaudžiem, daudz vientulībā klejo pa skaistajiem parkiem, gremdējoties pārdomās un sapņos. K.Jungs ir introvertas ievirzes tips, ļoti jūtīgs, dažkārt pat līdz slimīgumam. Viņš daudz prāto par cilvēka būtību un sūtību, tā iekšējo un ārējo dzīvi, pakāpeniski piešķirot iekšējai dzīvei galveno lomu.
Jaunībā K.Jungs sapņo par arheologa profesiju. Tā kā šīs specializācijas Bāzeles universitātē nav, tad Jungs izvēlas medicīnu. Lai arī tajā laikā psihiatrija ir nepopulāra un nesola panākumus ne zinātnē, ne personīgajā dzīvē, tomēr viņš izvēlās to, būdams dziļā Riharda fon Krafta – Ebinga grāmatas par psihiatriju iespaidā. Vēlāk viņš dodas uz Cīrihi – Burghelcli dziedinātavu, kuru vada Eižens Bleilers, izcils psihiatrs un termina “dzīļu psiholoģija” autors. Cīrihē, pēc Junga domām, valda pozitīvisms, pragmatisms, prakticiska šaurība.
Jungs gribēja attīstīt psiholoģiju, kura ņemtu vērā cilvēka “augstākās” vēlmes un garīgās vajadzības. Šajā ziņā Jungs bija nozīmīgs humānistiskās kustības priekštecis. Viņš arī pierādīja, ka pašrealizācijas ceļš iet cauri garīgās patības atklāšanai.
Vienlaikus K.Jungs attīsta kolektīvās bezapziņas ideju. Pēc viņa domām, tā ir “visuresoša”: ticējumos, mitoloģijā, sapņos, vīzijās, mākslas darbos, utt.
Viņš iedziļinās savas bezapziņas noslēpumos. Kopš viņš ir guvis atzinību savā psihoterapeita un zinātnieka karjerā, viņam liekas nepiedodami turpināt aizrauties ar ārējo pasauli, jo tad attīstība var kļūt pārāk vienpusēja. Pēc viņa domām, svarīgāk ir pievērsties iekšējai pasaulei un attīstīt to atbilstoši savām zināšanām.
Analītiskā psihoterapija, kuras pamatlicējs ir Karls Gustavs Jungs, ar apziņas un bezapziņas procesu līdzsvarošanu un to dinamiskās mijiedarbības uzlabošanu nodarbojas jau plašāk. K. Jungs uzskata, ka ikviens cilvēks ir tendēts uz individuāciju jeb pašattīstību. Individuācija ir “kļūšanas par sevi” jeb pašrealizācijas process, kas saistīts ar prasību kļūt par “vienotu”, “viendabīgu” būtni. Šī doma, ko savulaik pauduši Austrumu gudrie, pēcāk radusi sev vietu gandrīz visās psihoterapijas skolās. No Ego viedokļa augšanu un attīstību veido jauna materiāla integrēšana apziņā – tā ir zināšanu par pasauli un zināšanu par sevi apgūšana. Izaugsmi Ego uztver kā apzinātās kompetences paplašināšanu. Tomēr individuācija ir patības attīstīšana, savukārt no patības viedokļa mērķis ir apziņas un bezapziņas vienotība. K. Jungam Ego ir apziņas centrs, bet patība – cilvēka veseluma centrs, proti, vide, kas ietver apziņu un bezapziņu (Юнг, 1994).
Izšķiroša nozīme bija A. Einšteina 1905. gadā radītajai relativitātes teorijai, kas izmainīja cilvēka pozīciju Visumā, viņa laika un telpas izpratni, bet 40. gados atomfizikas potenciāla atklāsmei. Vēl citas iespējas pasaules izzināšanā pavēra F. Nīčes filozofija, A. Bergsona intuitīvisms, tāpat arī Z. Freida un K. Junga izstrādātā psihoanalīze.Lai gan XX gadsimts ir tehnikas, zinātnes un kultūras progresa laiks, kas pavēra plašas iespējas pasaules un Visuma izzināšanā, cilvēka fantāziju piepildīšanā un tehnisko brīnumu radīšanā, cilvēce tomēr meklēja atbildes uz XX gadsimta filozofijas aktuālāko jautājumu – kāda vispār ir mūsu eksistences jēga, kādēļ mēs dzīvojam?
K. G. Jungs, kas izstrādāja teoriju par analītisko psiholoģiju, sākotnēji bija viens no Freida skolniekiem, tomēr atšķirībā no Freida Jungs uzskatīja, ka cilvēku garīgās eksistences (tā dod spēku, enerģiju un virzību) pamatā nav tikai instinkts, iekāres apmierināšana, bet ka cilvēkam piemīt arī tieksme pēc garīguma. Jungs dalīja cilvēka psihi trīs pamatlīmeņos: apziņā, individuālajā bezapziņā un kolektīvajā bezapziņā. Apziņa ir tas, kā cilvēks sevi un ap viņu esošo uztver un izprot ikdienā. Individuālā bezapziņa ir tā psihes daļa, kas pastāv it kā ārpus cilvēka prāta racionālās uztveres. Kolektīvā bezapziņa ir cilvēku grupas vai visas civilizācijas bezapziņas “telpa”, kas kopīga visiem. Jungs uzskatīja, ka ar kolektīvo bezapziņu visi atsevišķie indivīdi ir savstarpēji saistīti. Psihi Jungs uzskatīja par pašregulējošos sistēmu un uzsvēra, cik svarīgi ir indivīdam meklēt dzīves jēgu. Junga zinātnisko darbu galvenā tēma ir doma, ka labai psihiskajai veselībai raksturīga personības vienotība, turpretī sliktas psihiskās veselības izpausme ir personības sašķeltība.
Pie Junga sarakstītajiem zinātniskajiem darbiem pieder “Kā mūsdienu cilvēks meklē dvēseli”, “Psiholoģiskie tipi”.
Savukārt filozofijas virziens pozitīvisms cilvēku un sabiedrību centās pētīt ar dabaszinātņu metodēm. Pozitīvisms centās noskaidrot likumsakarības, saskaņā ar kurām darbojas sabiedrība un, noskaidrojot šīs likumsakarības, pozitīvisms tiecās atrast mehānismu, kā regulēt sabiedrību un tās darbības traucējumus, piemēram, kā novērst karus.Uz pozitīvisma bāzes izveidojusies analītiskā filozofija negatīvi vērtēja metafiziku, kas spriež par esamības būtību un uzskatīja, ka daudzas tradicionālās filozofijas grūtās problēmas nav iespējams atrisināt. Analītiskā pētniecība centās attiecināt filozofiju tikai uz zinātnes filozofiju un, saskaņā ar pozitīvisma nostādnēm, tā centās radīt piemērotu un precīzu pētniecības metodi, kuru varētu lietot visās zinātnes nozarēs un kuras pamatā būtu formālā loģika [mācība par pareizas domāšanas pamatlikumiem un veidiem].
Analītiskās filozofijas pretpols ir uz fenomenoloģijas bāzes izveidojusies hermeneitika un eksistenciālisms.
Kārlis Gustavs Jungs: „Cilvēks vienmēr nes sev līdzi ne tikai personisko, bet arī visas cilvēces vēsturi.”