Dainis Bērziņš
Kas ir erotika?
Ja šādu jautājumu uzdotu cilvēkiem uz ielas atbildes būtu visdažādākās. Liela daļa uztvertu kā kaut ko par seksu. Piemēram. Kad es bibliotēkā pajautāju: “Vai jums nebūtu kādi materiāli par erotiku?” bibliotekāre sākumā apmulsa, tad, pēc nelielām pārdomām, norādīja uz kādu plauktu un teica: ”Tur, tanī plauktā ir daži žurnāli … “Klubs”… .”
Erotika ( gr. ) 1. Erota darbības aploks. 2. tas mīlas dzīves novads, kurā dzimuma sakariem nav nekādas vai ļoti niecīga nozīme. 3. Nepareizā un vulgārā nozīmē tas pats, kas seksualitāte (kā to saprot liela daļa cilvēku).
Par erotiskās dziņas būtību ir vairāki uzskati: 1. Naturālistiskais uzskats erotisko dziņu uzskata par seksuālo dziņu kura ir refleksa un līdz ar to tai ir acumirkļa raksturs. 2. Bioloģiskais uzskats to izskaidro to ar sugas turpināšanas dziņu. 3. Spirituālistiskais ( jaunplatonisma radīts un kristiānisma pilnveidots ) uzskats erotisko dziņu uztver kā dzīvniecisku un neiederīgu cilvēka dabā.
Visi šie iepriekšminētie uzskati ir vienpusīgi, taču erotiskā dziņa ir kompleksa un ietver sevī veselu rindu elementāru iedzimtu dziņu, kas izšķiramas kā vienas totalitātes dažādas puses. 1. Palīdzības jeb kopðanas dziņa (izpaužas laulībā kā savstarpēja sekmēšana saimnieciskā ziņā). 2. Erotiskā dziņa satur arī biedrošanās dziņu ( tā ir tieksme uz kopību, bet tai pievienojas arī dzimuma dzīve). 3. Padošanās jeb paklausības dziņa (ko parasti atvasina no bailēm, lai gan īstenībā produktīvā paklausība ir īpaša dziņa) parādās griba labprātīgi padoties otrai personai, kas šķiet pārāka ar savām garīgām vērtībām.
Erotiskajai dziņai ir tuvs sakars ar estētisko dziņu. Erotisku noskaņojumu var uzskatīt par estētiskās attieksmes īpašu gadījumu, kur mīlamā persona viņas partnerim šķiet pati pilnība un visa ideālā iemiesojums. Erotiskā dziņa pilnībā uzplaukst laulībā, jo tikai te, saimnieciskas kopdzīves veidā var pilnīgi realizēties kopības un kopšanas dziņa.
Eksistē dažādas mīlestības (dzimtenes, bērnu …), taču mūs interesē mīlestība erotiskās dziņas nozīmē. Dzimuma mīlai īpašu nokrāsu piešķir juteklība. Seksuālā juteklība mēdz būt vienota ar maigumu, kas īstenībā ir kopšanas dziņas pavadonis, bet tā kā pilnīga erotiskā dziņa arī izsauc kopšanas dziņu, tad jutekliskās iekāres vienība ar maigumu ir viegli saprotama.
Cilvēces vēsturē izšķiramas trīs erotiskās dziņas attīstības pakāpes. 1. Senie laiki, kad valda kaila juteklība un dzimuma dziņa ir bezpersoniska – katrs vīrietis ņem kuru katru sievieti. 2. Viduslaiki, kad mīla ir duālistiska. No vienas puses valda izlaidība, no otras – kristīgā baznīca atzīst tikai garīgo mīlu, juteklisko uzskata par cilvēka necienīgu. Personībai dzimstot, uzplaukst garīgā mīla. Mīlētājs savu mīļoto pielūdz no tālienes. Laulībai un mīlestībai nav nekā kopēja, jo nevar mīlēt un pielūgt vienu un to pašu sievieti. Pēc katoliskā Madonnas kulta veidojas dzīvē sirds dāmas kults 3. Jaunie laiki cenšas sintezēt miesu un garu. Personībai ir jāizlīdzina robeža starp juteklisko un dvēselisko. Var teikt, ka katrs indivīds attīstoties arī izdzīvo visas šīs trīs pakāpes. Spilgts piemērs ir Rihards Vāgners. 1. Pakāpe parādās operā “Mīlas aizliegums” (sarakstīta 21 g.v. ) 2.pakāpe parādās “Tanheizerā” (sarakstīta 29 g.v.) 3.pakāpe parādās “Tristiānā un Izoldē”. Tas gan attiecas tikai uz vīriešiem, jo sievietei no sākta gala kā dabisks īpašums pieder tas, kas vīrietim jāizcīna smagā cīņā – miesas un dvēseles mīlas dzīves vienība. Sieviete ir mūžam nemainīga, vīrietis – aizvien jauns un problemātisks. Sieviete erotiskā ziņā stāv augstāk, bet vīrietis ir bagātāks.
Pēc Vilhelma Šmida domām arī filosofija savā būtībā ir erotikas māksla, jo filosofijai, tāpat kā erotikas mākslai ir nepieciešama īstenība. To nevar sasniegt, bet var meklēt. Un šī meklēšana arī ir erotika. Erotika nav un nebūs pabeigta, tas ir nepārtraukts process, pabeigts process vairs nav erotika. Erotika ir cenšanās apvienot dvēseli un ķermeni. Erotika ir ietilpīgs jēdziens, tās aspekts ir arī draudzība, jo to arī var uzskatīt par nepārtrauktu meklēšanu – otra cilvēka izziņas procesu. Erotika tilts no viena cilvēka uz otru pāri visiem esošajiem un iespējamiem bezdibeņiem. Pēc Vilhelma Šmida domām laulība nokauj erotiku, jo tā nav brīva bet valstiski radīta forma. Brīvās attiecības esot stiprākas, jo nav pakļautas likumam, bet ir atkarīgas no kopīgas no vienošanās un pārliecības.
Atšķirībā no seksa erotika nozīmē arī ievērot distanci un tikai noteiktos mirkļos sagraut visas robežas. Pēc Vilhelma Šmida domām tieši erotikai pieder nākotne, jo sekss nozīmē, ka visi prieki un baudas ir atkarīgi tikai no dzimuma, bet erotika redz ķermeni tā vienotībā ar dvēseli. Erotika ir dzaudzpusīga, bet sekss ir viendimensionāls un nekāda spēle ar īstenību tajā nav iespējama. Erotika ir veids kā cilvēkiem izbēgt no garlaicības savstarpējās attiecībās.
Cits viedoklis ir Hosē Ortegam I Gasetam, kas domā, ka dzimuminstinkts varbūt spēj nodrošināt rases izdzīvošanu, bet īsta dzimummīlestība, sajūsma par citu būtni, tās dvēseles un miesas neraisāmo vienību, ir savos pamatos varens spēks, kam jāveic rases uzlaboðana.
Erotika izpaužas arī mākslā. Erotiskā māksla attēlo vīrieša un sievietes mīlas dzīvi, vai kādas citas parādības kas uz to norāda un liek to saprast, izjust. Erotiskā māksla sastopama visos laikos un tautās, kas vien veidojuši savas izjūtas. dziļākā nozīmē var teikt, ka erotikai kā visu parvaldošam elementam, dabas spēka izpaudumam ir noteicošā loma mākslā. Tomēr erotiskās mākslas jēdziens jāapskata kā mākslas parādība, kur sevišķi stipri ārēji izvirzās erotiskās dziņas atspoguļojums visā savā daudzveidībā. Sakarā ar dažādu laiku, šķiru, tautu, uzskatiem par erotiku arī erotiskā māksla ir visa dažāda.
Klasiskajā antīkajā laikmetā erotika mākslā izpaužas visā pilnībā un atklātībā kā pati par sevi saprotama augstākās dzīves gribas izpausme.
Romiešu mākslā erotika izpaudās ar sevišķi pārsmalcinātu juteklību.
Renesanses un arī vēlākajā baroka laikmetā, lai cik savādi tas nebūtu, erotika bieži parādās attēlojot mākslā Bībeles tematus. Piemēram, Jāzeps un Potivara sieva.
Astoņpadsmitajā gadsimtā erotiskā māksla piedzīvo uzplaukumu Francijā, kur to perversi kultivēja feodālā aristokrātija ar karali priekšgalā.
Arī 19. gadsimtā erotiskā māksla ir, sevišķi satīrās un karikatūrās.
Erotisms literatūrā. Tāpat kā erotiskās mākslas tās izpausmes dažādos laikos un vietās nav vienādi spēcīga. Erotiskā dziņa spēcīgāk izpaužas dienvidnieku literatūrā. Piemēram, indiešu dzeja, Zālamana dziesmu dziesma.
Kopā savelkot var teikt, ka erotika ir meklēšana, kur izzināmais objekts ir cilvēks. Tā ir arī cilvēku savstarpējo attiecību forma, kas saistīta ar mīlestību.
Izmantotā literatūra:
“Latviešu Konversācijas vārdnīca” 4. sējums. A. Gulbja apgādībā. Rīgā.
Hosē Ortega I Gasets “Mīlestība un Gudrība” Preses nams 1995. gads.
Vilhelms Šmids “Dzīves Māksla – Izaicinājums tagadnei” Apgāds “Krauklītis” 1996. gads.