Uzticamības faktors loģistikā

Uzticamības faktors loģistikā

Ievads

Loģistika ietver sevī arī visu to apstākļu kompleksu, kas ir nepieciešami, lai nodrošinātu efektīvu un ekonomisku uzņēmuma funkcionēšanas uzturēšanu (support). Šī uzturēšana arī ir svarīga tādās jomās, kā uzņēmuma plānošana, izveide un attīstība, testēšana un novērtēšana, ražošana, klientu apkalpošana utt.

Lai nodrošinātu to, ka loģistikas sistēma uzņēmumā ir pareizi izveidota, jau uzņēmuma plānošanā ir jāizveido atbilstoši apgādes elementi. Turpinot uzņēmuma plānošanu, aizvien ir jānovērtē, vai šie apgādes elementi spēj izpildīt viņu funkcijas, tādā veidā nodrošinot efektīvu uzņēmuma darbību. Šis novērtēšanas pr

r
rocess, kas pēc būtības ir iteratīvs, tiek veikts kombinējot dažādus paredzējumus, analīzes un dažādu modeļu izmantošanu, veicot testus un pārbaudes.

Šī darba mērķis ir iepazīstināt ar dažiem, visbiežāk izmantotajiem kvantitatīvajiem faktoriem, kuri lielā mērā nosaka nepieciešamās uzturēšanas apjomu.

Uzticamības funkcija

Uzticamību var vienkārši definēt kā iekārtas vai produkta varbūtību apmierinoši strādāt noteiktos apstākļos noteiktā laika periodā. Uzticamības funkciju R(t) var izteikt kā R(t)=1-F(t), kur F(t) ir varbūtība, ka iekārta neizturēs noteikto laiku t. F(t) ir kļūmes sadalījuma funkcija, saucama arī par neuzticamības funkciju. Ja ga
a
adījuma lieluma t sadalījums ir f(t), tad uzticamību var izteikt, kā

R(t)=1-F(t)= .

Pieņemot, ka kļūmes laiku apraksta eksponenta sadalījuma funkcija, tad

kur ir vidējais produkta vai iekārtas dzīves ilgums, t ir interesējošais periods un e ir naturālā logaritma bāze jeb apmēram 2,

,
,7183. Uzticamība periodā t ir aprakstāma šādi:

vidējais dzīves ilgums jeb ir visu apskatāmo priekšmetu vidējais aritmētiskais dzīves ilgums. Vidējais dzīves ilgums jeb eksponenta funkcijai ir vienāds ar vidējo laiku starp atteikumiem (mean time between failures – MTBF), tātad

,

kur ir tūlītējas kļūdas iespējas lielums un M ir vienāds ar MTBF. Ja priekšmetam vai iekārtai ir konstants kļūdas iespējas lielums, tad šī priekšmeta vai iekārtas vidējais dzīves ilgums ir apmēram 0,37, jeb citiem vārdiem izsakoties, ir 37% varbūtība, ka iekārta pārdzīvos savu vidējo dzīves ilgumu (bez kļūdas). Vidējais dzīves ilgums un kļūdas iespējas sakarība ir izsakāma šādi:

1. grafikā ir attēlota eksponenta uzticamības funkcija, kur laiks ir normalizēts (t/M). Šī ilustrācija parāda uzticamības atkarību no eksponenta sadalījuma, kurš parasti šādiem mērķiem tiek pieņemts. Šajos gadījumos tiek pieņemts, ka visi komponenti ti

i
iek lietoti vienādos apstākļos, kaut gan patiesībā tā nav, jo praksē ir praktiski neiespējami atrast vienādus izmantošanas apstākļus.

Realitātē var atšķirties arī uzticamības sadalījums mehāniskiem un elektroniskiem komponentiem. Daudzos gadījumos daudz reālāks par eksponenta sadalījumu ir Veibulla sadalījums, jebkurā gadījumā, pētot kādu kļūdas sadalījuma piemēru, būtu vēlams izveidot vismaz trīs dažādus sadalījumus, (atkarībā no situācijas, var izvēlēties starp normālo, binomiālo, eksponenta, Puasona, gamma un Veibulla sadalījumiem).

Kļūdas faktors

Biežumu, ar kādu sistēmā notiek kļūdas noteiktā laika periodā, sauc par kļūdas rādītāju noteiktajā in
n
ntervālā. Kļūdas rādītājs ( ) izsakās kā:

kļūdas rādītāju ar izteikt dažādi: kā kļūdas/stundā; procentuāli kļūdas uz 1000 stundām vai arī kļūdas uz 1’000’000 stundām. Kā piemēru, iedomāsimies, ka tiek testēti 10 komponenti, un šie komponenti saplīsa šādi:

Komponenta Nr: Pēc cik stundām saplīsa:

1 75

2 125

3 130

4 325

5 525

Pārējie komponenti testu, kurš bija 525 stundas garš izturēja. Rēķinot pēc augstākminētās formulas sanāk, ka kļūdas rādītājs ir:

otrā piemērā iedomāsimies, ka noteiktas iekārtas operāciju cikla ilgums ir 169 stundas, tādā veidā, kā parādīts zīmējumā. Pa šo laiku notika 6 kļūdas, šajā gadījumā kļūda tiek definēta kā gadījums, kad iekārta nevar izpildīt tās prasības, kuras tā vari izpildīt normālas funkcionēšanas gadījumā. Kļūdas rādītājs šajā gadījumā ir

Pieņemot, ka šeit darbojas eksponenta sadalījums, tad vidējais laiks starp atteikumiem jeb MTBF ir

stundas

Kad ir jānosaka kopējais kļūdu rādītājs, īpaši gadījumos, kad jānosaka labošanas darbu biežums, ir jāapskata visa veida kļūdu iespējamība: primārie defekti, ražošanas defekti, kļūdas saistībā ar cilvēku (operatoru), remonta kļūdas un tā tālāk. Kopējam kļūdas rādītājam ir jāpārklāj visi tie faktori, kas var padarīt konkrēto iekārtu darboties nespējīgu, tajā laikā, kad no šīs iekārtas tiek prasīts normāls darbs. Piemērs šajā gadījumā izskatās šāds:

Iemesls Pieņemtais kļūdas biežums stundās

Iedzimtais kļūdas faktors 0,000392

Ražošanas defekti 0,000002

Nolietojuma iespaids 0,000000

Pašas iekārtas kļūdas 0,000072

Operatora izraisītas kļūdas 0,000003

Apkalpošanas izraisītās kļūdas 0,000012

Ekipējuma sabojāšanas iespēja 0,000005

Kopējais kombinētais faktors 0,000486

Ja tiek pieņemts, ka pastāv negatīvs eksponenta sadalījums, tad tiek uzskatīts, ka kļūdas likme būs relatīvi konstanta, ja iekārta ir nobriedusi. Iekārtas izmantošanas sākuma periodā parasti atklājas dažādi tehniski trūkumi, kuri tiek novērsti – detaļu nesakritības utt. Šī kļūdas likme sākumā ir lielāka nekā paredzēts, bet pakāpeniski, pielāgošanas procesā, tā samazinās. Līdzīgi, kad iekārta sasniedz noteiktu vecumu, sākas nodiluma process un iekārtas kļūdas likme palielinās. Divi nākamie zīmējumi parāda tipiska elektroniska un mehāniska komponenta kļūdas likmes līkni. Šie protams ir tikai aptuveni grafiki, katra konkrēta komponenta kļūdas rādītāja grafiks būs dažāds, atkarībā no pielietojuma veida un apstākļiem utt.

Parasti vēlamo kļūdas līmeni nosaka pēc iekārtas darbības nozares un kritiskuma pakāpes, tādējādi ir nepieciešams visai precīzs scenārijs, kurš aprakstītu to, kā plāno izmantot konkrēto iekārtu.

Komponentu attiecību iespaids uz uzticamību

Apskatot parastu uzticamības vai kļūdas rādītājus, ir lietderīgi apskatīt šīs teorijas pielietošanu gadījumos ar secīgiem un paralēliem komponentu tīkliem, kā arī to kombinācijām. Šie komponentu tīkli tiek izmantoti uzticamības bloku diagrammās un modeļos, kas tiek izmantoti uzticamības noteikšanai un analīzei. Uzticamības noteikšana ir nepieciešama. Lai veiktu pētījumus, cik apjomīgu veidot uzņēmuma uzturēšanas apakšvienību.

• Secīgie tīkli

Secīgu komponentu attiecības šajā jomā ir visbiežāk pētītais un arī visvienkāršākais pētījumu objekts. Lai iekārta darbotos sekmīgi, sekmīgi ir jādarbojas katrai tās apakšsistēmai. Pieņemot, ka iekārta ietver sevī apakšsistēmu A, apakšsistēmu B un apakšsistēmu C, visas iekārtas uzticamību var izteikt šādā veidā:

Piemēram, iedomāsimies, ka sistēma sastāv no raidītāja, uztvērēja un barošanas bloka, raidītāja uzticamība ir 0,8521, uztvērēja uzticamība ir 0,9712 un barošanas bloka uzticamība ir 0,9357, tad kopējā iekārtas uzticamība R=0,8521*0,9712*0,357=0,7743

Ja secīgo komponentu iekārtai ir jāstrādā noteiktu laiku, tad kopējo iekārtas uzticamību var aprēķināt šādi:

Piemērs: iekārtai, kur apakšsistēmas ir secīgi sakārtotas ir jāstrādā 1000 stundas. Kopā ir četras apakšsistēmas ar šādiem MTBF: 1. apakšsistēma – 6000 stundas, 2. apakšsistēma – 4500 stundas, 3. apakšsistēma – 10500 stundas, 4 apakšsistēma – 3200 stundas. Katras apakšsistēmas

kļūdas rādītājs ir šāds:

;

;

;

.

Kopējā sistēmas uzticamība ir aprēķināma pēc iepriekšējās formulas:

Tas nozīmē, ka sistēmas izredzes izdzīvot 1000 stundas ir apmēram 45%.

• Paralēlie tīkli

Paralēls komponentu tīkls ir tad, kad visi komponenti ir paralēli viens otram un lai apstātos visas iekārtas darbs, ir jāsabojājas visiem komponentiem. Zīmējumā ir parādīts paralēls komponentu tīkls ar diviem komponentiem. Šāda sistēma funkcionēs tad, ja strādās komponents A; komponents B vai abi. Šādas sistēmas uzticamību izsaka vienādojums:

Vispārīgā gadījumā paralēlas sistēmas uzticamību aprēķina šādi:

Ja pastāv sistēma ar n vienādiem paralēliem elementiem, tad sistēmas uzticamību var apēŗķināt šādi:

paralēlos komponenetu tīklus parasti izmanto, lai palielinātu sistēmas uzticamību, piemēram, lai palielinātu servera uzticamību, viņam paralēli pieslēdz trīs barošanas blokus. Piemēram, ja vien abarošanas bloka uzticamība ir 0,95, tad sistēmas ar trim barošans blokiem uzticamība ir

un šis jau ir ievērojami labāks rādītājs, īpaši, ja no sistēmas tiek prasīts liels uptime jeb laiks, kad serveris var apkalpot pieprasījumus.

• Kombinētie secīgi – paralēlie tīkli

Uzticamības līmeni var aprēķināt arī tad, ja iekārta sastāv no dažādām kombinācijām ar paralēliem un secīgiem elementiem. Kombinēto tīklu uzticamību aprēķina, vispirms aprēķinot paralēlo elementu uzticamību un pēc tam pielieto iegūtos datus aprēķinā tāpat kā tīri secīgu elementu uzticamību.

Piemērs: Lai aprēķinātu šādas iekārtas uzticamību, no sākuma ir jāaprēķina apvilkto apakšsistēmu uzticamība, pieņemsim, ka komponentu A,B un C uzticamība ir vienāda – 0,7, komponenta D uzticamība ir 0,93, komponenta E uzticamība ir 0,84, un komponenta F uzticamība ir 0,78.

Tātad no sākuma aprēķinam ierāmēto apakšsistēmu uzticamību, un tās ir šādas:

Uzticamība RABC¬ =

Uzticamība REF¬ = =0,9648

Zinot šīs vērtības, mēs varam aprēķināt visas sistēmas uzticamību, un tā ir vienāda ar

R=(RABC)(RD)(REF¬¬¬¬¬)=0,973*0,9648*0,93=0,873

Šis rezultāts, jeb 0,873 parāda, ka visas iekārtas iespējamība nokalpot laika periodu, pie kura tika ņemti katra individuāla komponenta uzticamības rādītāji ir vienāda ar 0,873.

Secinājumi

Var rasties jautājumi – kādēļ tas ir vajadzīgs? Šāda veida iekārtu un visa uzņēmuma izpēte ir nepieciešama, lai varētu aprēķināt to, cik bieži vajadzēs remontēt un veikt apkopi iekārtām, un zinot to var izvēlēties pareizu līdzekļu daudzumu kas ir nepieciešams šāda veida operācijām, šādi palīdzot pareizi saplānot uzņēmuma budžetu un līdz ar to palielinot visa uzņēmuma konkurētspēju.

Pamatproblēmas.

Visvairāk kvalitātes trūkumus un nepilnības izjūt tieši tirdzniecības uzņēmumi un noieta struktūrvienības ražojošā uzņēmumā. Tādēļ tieši šīm vienībām, veidojot produktu sortimentu un nosakot kvalitātes normas, ir jāpieņem sekojoši lēmumi:

 Vēlamā pamatkvalitāte,

 Prasības noformējumam,

 Prasības iepakojumam,

 Kvalitātes – cenas atiecības noteikšana,

 Marķēšanas veids,

 Preču aizsardzības ar likumu veidu.

Ierobežojumi.

Likumi, aizliegumi un prasības patērētāju aizsardzībai kā arī priekšraksti ekoloģoisko problēmu novēršanai, ir vērā ņemami ierobežojumi lēmumu pieņemšanai izvēloties un veidojot sava uzņēmuma politiku. Tā piemēram, Vācijā nolikums par gatavās produkcijas fasējumu tika izdots jau 1971.gada 16.decembrī, kas jau turpat trīsdesmit gadus saista Vācijas uzņēmējus. Visus šos uzņēmējus saistošos ierobežojumus nosacīti varētu grupēt sekojošā veidā:

1. Uz precēm attiecošies likumi. Eksistē liels daudzums dažādu nolikumu par ražošanu un noietu, preču tirgū ieviešanu. Šie likumi sadala preces dažādās grupās un dažādām šīm preču grupām ir savi priekšraksti. Šie likumi pamatā attiecas uz iedzīvotāju veselības aizsardzību, dabas aizsardzību kā arī klientu aizsardzību no maldināšanas.

2. Preču testi. Nenoliedzama ietekme uz kvalitāti ir preču pārbaudēm. Veicot preču pārbaudes viegli var noteikt vai uzņēmumā uz vietas nav ignorēta šī procedūra, ko praksē dažreiz atļaujas mazie uzņēmumi ar nolūku pēc iespējas vairāk samazināt izmaksas. Bet vienlaicīgi paliek arī strīdīga tā jautājuma puse, kas skar kvalitātes noteikšanas paņēmienus. Tā piemēram, vīna vai konditorejas izstrādājumu kvalitāte tiek noteikta degustācijas ceļā vai arī dārgakmeņu dzidrumu nosaka ar redzi. Cik objektīvi ir šādi rezultāti? Šādu jautājumu varam uzdot, neskatoties uz to, ka šo dabu veic profesionāļi, jo tie tomēr ir tikai cilvēki, kuri var kļūdīties un kuru slēdziens vairāk vai mazāk tomēr ir uzskatāms par subjektīvu.

3. Atbildības uzņemšanās par produktu. Pamatojoties uz atbildības uzņemšanos par produktu patērētājam automātiski ir prasījuma tiesības pret ražotāju. Šeit ir runa par to, ka ražotājs nes atbildību par zaudējumiem, kuri radušies lietojot viņa produktus, proti, personu, lietu un īpašuma bojājumiem, izņemot, ja prece ir bijusi viltojums vai patērētājs to nav pielietojis atbilstoši instrukcijai. Tādā veidā par zaudējumiem, kurus radījušas viņu produktu nepilnības, atbildīgi tiek padarīti paši ražotāji, piegādātāji un atsevišķos gadījumos arī izplātītāji, ja vaina ir radusies šo personu dēļ (piemēram, nepareizas uzglabāšanas rezultātā). Pierādījumu sagādāšana pilnā mērā gulstas uz ražotāju, bet, ja to nav iespējams saukt pie atbildības, tādā gadījumā pārdevējam, importētājam vai transportētājam. Vēl viens solis tālāk ir tas, ka ražotāja atbildība iestājas jau tad, ja prece neatbilst kvalitātei vai preces īpašības neatbilst tām, kādas patērētājs varēja sagaidīt, kas liek padarīt objektīvāku reklāmu, lai tā patiešām arī būtu informējošs līdzeklis un nevis tieši pretēji dezinformējošs.

4. Ekoloģija un preču kvalitāte. Prasība pēc ekoloģiskajām normām atbilstošiem produktiem kā arī izplatīšanas ceļiem pieaug aizvien vairāk. Centralizēta pārtikas preču apstrāde un izplatīšana ir izraisījusi dažādas ekoloģijai un veselībai nelabvēlīgas tendences, bet atkal atgriešanās uz decentralizētu preču apstrādes un izplatīšanas veidu varētu novest pie tā, ka vispārēji strauji sašaurinātos nodrošinātība ar produktiem, kas sev līdzi nestu visnotaļ nopietnas no tā izrietošas sekas.

5. Minimālais uzglabāšanas termiņš. Nevajadzētu jaukt, jo tas nebūt nav tas pats, kas ir pēdējais pārdošanas, izlietošanas vai produkta “sabrukšanas” datums. Produkts arī pēc norādītā termiņa ir labas kvalitātes un pilnīgi pamatoti atstājams apgrozībā. Ja produktu atstāj veikala plauktos pēc šī uz iepakojuma norādītā termiņa izbeigšanās, tad atbildību nes vienīgi pārdevējs, kurš to drīkst darīt, bet tikai ar tādu priekšnosacījumu, ka tas ik dienas veic produkta kvalitātes pārbaudi ar pietiekošu paraugu skaitu (šo skaitu vai daudzumu var uzzināt laboratorijās, kur tiek veiktas šīs pārbaudes). Galvenā problēma ir tādā gadījumā, ja minimālais uzglabāšanas termiņš tuvojas sabrukšanas termiņam. Šī problēma pamatā skar sīktirgotājus, kuri līdz ar to nevar atļauties veikalā turēt preces tik lielos daudzumos, kā arī daudz tuvus substitūtus – līdzīgas preces.

6. Fasēto preču nolikums. Šis nolikums regulē pamatā sekojošus jautājumus:

 Kādas ir pieļaujamās, negatīvās novirzes no uz iepakojuma norādītā apjoma, proti, par cik vienībām faktiskais preces daudzums var būt mazāks par norādīto. Atsevišķos gadījumos var būt nepieciešamība noteikt arī maksimālo pielāujamo novirzi, piemēram, medikamentiem;

 Pienākums norādīt “nolejamo” vielas masu pārtikas produktiem, kurus pārdod kopā ar marinādi, piemēram desiņas, kuras pārdod burciņā ar uzlējumu;

 Atļauja neuzrādīt pamatcenu (cenu par kilogramu, litru, vienu gabalu), ja pie noteikta, konstanta produkta daudzuma fasējumā ir norādīta šī apjoma cena, tiesa pie mums ir pašlaik tāda prakse, ka cenšas ieviest, lai visur būtu norādīta cena par kilogramu, litru, kvadrātmertru.

Instrumenti kvalitātes aizsardzībai.

Mūsdienās kvalitāte ir viena no lietām, kas tiek pieprasīta kontaktējoties ar patērētājiem. Tā piemēram Strategic Planning Institut pētījumi liecina par to, ka tādi rādītāji kā klientu uzticība un kvalitātes līmenis kā to uztver patērētājs savstarpēji ir ļoti cieši saistīti. Tādēļ lielas un pazīstamas firmas savu attieksmi pret kvalitāti ir izteikušas ar dažādu saukļu palīdzību, tā piemēram, Nestle gan klientiem, gan darbiniekiem ir paziņojusi “kvalitāte ir mūsu daba”, savukārt firma Otkers (pārtikas produktu uzņēmums) lieto izteikumu “kvalitāte ir labākā recepte”.

1. Patenti. Tie ir līgumi, kas uz noteiktu laiku kādai noteiktai personai dod tiesības uzņēmējdarbībā izmantot kādu noteiktu izgudrojumu. Patentus uz patentiem tiesīgajām personām valsts piešķir ar patentēšanas dienesta starpniecību. Eiropas patenti darbojas tikai vienā valstī, attiecībā uz kuru ir iesniegta prasība par patenta piešķiršanu, vai vairāku valstu grupā, ja patenta pieprasījums ir iesniegts Eiropas patentu dienestam Minhenē, Hāgā, Berlīnē vai kādā citā no pārstāvniecībām. Patentam, protams, ir savas labās puses, tādas kā tas, ka patenti veicina meklēt kaut ko jaunāku, labāku, jo tas varētu dot zināmas priekšrocības attiecībā uz pārējiem konkurentiem, bet tiem ir arī savas negatīvās puses, kā piemēram, nepietiekama informētība par izstrādājumu.

2. Izmantošanas paraugs. Tie pastāv paralēli patentiem kā tehniskas dabas aizsargājoša rakstura līdzekļi, kuri attiecas uz produkta funkcijām, ražošanas un izmantošanas metodēm. Atšķirība starp patentiem un izmantošanas paraugiem slēpjas tanī, ka patenti ir jauni izgudrojumi, kurus ir iespējams izmantot ražošanā, bet savukārt izmantošanas paraugi aizsargā darba ierīces vai pielietojamus priekšmetus tādā mērā kā to izveidošana, sagatavošana vai sistematizācija varētu iespaidot darba rezultātus vai darba gaitu.

3. Gaumes jeb stila paraugs. Tas aizsargā visus tos rūpniecībā izmantojamos paraugus un modeļus, kuri ietver savdabīgas formas, krāsas vai formu un krāsu apvienojumu. Tas aizsargā atsevišķu personu individuālo pieeju, kas tāpat kā abi iepriekš aplūkotie veicina jaunu pieeju meklēšanu, jauninājumu ieviešanu, kas savukārt nodrošina izvēles bagātību.

4. Preču zīme. To uzdevums ir izcelt, izdalīt preces vai veselas preču grupas uz pārējo preču fona. Preču zīme tiek apstiprināta to reģistrējot patentu dienestā. Tās kalpo par sava veida kvalitātes garantu, jo apliecina patērētājam, ka arī šī konkrētā lieta, produkts ir kāda noteikta ražotāja darbs, kuru patērētājs jau reiz ir iepazinis un tādēļ arī turpmāk vēlas iegādāties tikpat labas kvalitātes preces. Preču zīme var būt uztaisīta ne tikai plaknē, bet var tikt izveidota arī kā trīsdimensionāls veidojums, kā arī veidot dekorācijas dažādās krāsās. Preču zīmes var pieteikt un reģistrēt tikai tad, ja preču zīmes īpašnieks attiecīgo(-ās) preču zīmi nesošo(-šās) preci(-es) iekļauj gada pārskata atskaitēs.

5. Kvalitātes prasības. Nereti īpaši agresīvas konkurences iespaidā cieš kvalitāte. No šīs nelaimes ir cietušas pat tādas preces, kuras nes pazīstamu preču zīmi. Šeit jau varam runāt par bezatbildīgu uzņēmuma darbības politiku attiecībā per patērētājiem. Nākotnē ir sagaidāma aizvien lielāka uzmanības pievēršana tieši kvalitātes nodrošināšanai. Pie kvalitātes nodrošināšanas pieder arī tādi pasākumi kā veselībai kaitīgo vielu mazināšana produktos, piemēram, sāls, cukurs, dzīvnieku tauku sastāvs, un citi. Ja tiek veikti šādas dabas pasākumi, tad runā par produktu kvalitātes pārstrādi.

6. Flop – rate (izgāšanās līmenis). Kādas 1984. gada pārtikas produktu avīzes pētījums liecina, ka no 1134 pārtikas produktiem, kurus tirdzniecībā ieviesa 1980. gadā, 1984. gadā no tirgus bija izspiesti un tātad tirgu bija atstājuši 965 pārtikas produkti, tas ir 85%. Kā galvenais iemesls tiek minēts tas, ka uzņēmumi praktiski nav veikuši inovācijas un tādā veidā pēc noteikta laika posma prece patērētājam ir apnikusi un tas meklē ko jaunu. Tātad varam teikt, ka flop – rate ir preču mainīgums. Tas ir dabisks līdzeklis, kas uzņēmējiem neļauj mierīgi turpināt iesākto darbu neradot neko jaunu, lai prece spētu labāk apmierināt patērētāju vēlmes un vajadzības.

7. Produktu veiksmes nosacījumi precēm, kuras iespaido mode. Ja ir runa par modi, tad galvenā ietekme ir kreativitātei un aprēķinam. Arī nākotnē ir paredzams, ka noteicoša ietekme būs klasiskiem spriešanas kritērijiem, kuriem tad arī vajadzētu sekot un pakļauties:

 Izmēra atbilstība

 Kvalitāte

 Piegādes drošums

 Pamatestētika

 Modes izteiksme

 Cena

8. Klientu kvalitātes kritēriji. Patērētāji preces iedala vismaz pēc trim lieliem kritērijiem, kuriem pārdošanā ir ietekme uz kvalitātes un sortimenta politikas izvēli.

 Kompetentu kvalitāte – patērētājs tikai kaut ko no tā saprot, augsta kvalitāte;

 Pārdošanas kvalitāte – vispār izplatītas preces, vidēja, laba kvalitāte;

 Zemu cenu kvalitāte – preces cenai atbilstoša kvalitāte.

Kvalitātes koncepcijas literatūrā.

Pati galvenā kvalitātes nodrošināšanas stratēģija ir kļūdu novēršana un pieļauto kļūdu korekcija, labošana. Ir tieksme palielināties potenciālo kļūdu savlaicīgai noteikšanai, paredzēšanai un atbilstošai rīcībai – kļūdas nepieļaušanai. Līdz šim gan kvalitātes politika ir vairāk attiecināta uz ražojošiem uzņēmumiem, bet to tikpat labi varētu attiecināt un pielietot arī uz tirdzniecības uzņēmumiem.

Philip B. Crosby nulles kļūdas konceptā definē kvalitāti kā prasību izpildi. Katra kaut arī pati mazākā novirze no plānotā rādītāja ir, tas nozīmē, ka ir iespējama tikai vai nu kvalitātes izpilde vai tās neizpildīšana. Lai sasniegtu kvalitāti ir nepieciešama iepriekšēja mēru pieņemšana un nevis kontrole. Vienkārši katru darbu jau no paša sākuma ir jāievada “pareizās sliedēs”. Kļūdas var izraisīt divi sekojošie faktori: zināšanu trūkums vai arī nepietiekama uzmanības pievēršana (nekoncentrēšanās uz darāmo). Vispārīgākas ir apstākļu sakritības noteiktās kļūdas un atsevišķu indivīdu pieļautās kļūdas. Zināšanu trūkums ir novēršama problēma, tās papildinot. Uzmanības trūkumu darbiniekam ir jācenšas novērst, regulāri apzināti no jauna pārvērtējot savu rīcību. Krosbijs īpaši uzsver to, cik ļoti liela nozīme un atbildība uzņēmumā ir vadītājam un cik liela nozīme ir tam, lai darbinieku uztvere un ievirze tiktu mainīta vēlamajā virzienā, kuru vajadzētu ietekmēt ar papildus komunikācijas palīdzību.

Armand V. Feigenbaum savā kvalitātes konceptā ir tehniski orientēts. Kvalitāte sākas līdz ar produkta idejas izstrādi un turpinās kopā ar konstruēšanas, ražošanas un izplatīšanas procesiem. “Total Quality Control” (pilnīga kvalitātes kontrole) norāda un uzsver: “quality is everybody’s job” (kvalitāte ir katra darbs). Sekojot Feigenbaumam ir spēkā:

1. Kvalitāti nosaka tas, kādu to sagaida patērētājs, un par kvalitāti ir ikviens atbildīgs no augstākā līmeņa vadītājiem līdz darbiniekam – izpildītājam, kuram nav jāizrāda pašam sava iniciatīva un tas attiecas arī uz visām struktūrvienībām un nodaļām uzņēmumā – attīstība, konstrukcija, sagāde, ražošana, u.c.

2. Kvalitāte tiek radīta, sadarbojoties visam, darbojoties saskaņoti visām nodaļām.

3. Veiksmīga kvalitātes vadīšana un regulēšana sevī ietver mainīgo patērētāja gaidu (ekspektāciju) noteikšana un ražošanas pieskaņošana tām.

Kopumā Feigenbaums piedāvā visaptverošāko un detalizētāko kvalitātes konceptu kļūdu savlaicīgai novēršanai.

Josef M. Juran kvalitāti definē kā “ fitness for use” – atbilstība paredzētajam pielietojumam. Šai atbilstībai jeb derīgumam preci lietojot ir jāparedz un jāņem vērā visi patērētāju tipi un produktu pielietojuma veidi. Visiem uzņēmuma darbiniekiem patērētāju tips ir svarīgs un vērā ņemams. Tā piemēram, ražošanas nodaļai ir svarīgi zināt vai ražošanā galvenā vērība jāvelta produktivitātei vai varbūt vēlamāks ir zems izlaides un jauninājumu līmenis kā arī jāzina svarīgās produkta īpašības. Mārketinga nodaļa vairāk uzmanības pievērš produkta funkcionēšanas spējām priekš patērētāja, stilam, dizainam, iepakojumam, lietošanas instrukcijām kā arī uz to, lai sasniegtu augstu apmierinātību ar iegādāto preci. Lietošanas derīgums var tikt noteikts tikai no patērētāja, lietotāja puses. Vadītāju uzdevums ir noorganizēt informācijas ieguvi par patērētāju vēlmēm, sekojot kam darbinieki tālāk var pārbaudīt un pēc vajadzības pieskaņot savu darbību.

K. Ishikawa ir viens no nozīmīgākajiem japāņu kvalitātes vadības pārstāvjiem. Kvalitāti tiek definēta tikai izejot no patērētāja. Japāņu konceptā ir vairākas jaunas, atšķirīgas iezīmes:

1. nepārtrauktā uzlabošana

2. mērķtiecīga kvalitāti iezīmējošo īpašību izmantošana konkurences cīņā

3. mērķtiecīga visu darbinieku iesaistīšana

Darbiniekus ar “kvalitātes apļu” palīdzību iesaista kvalitātes nodrošināšanā, proti, ar atgriezenisko saiti. Katrs pats atbild par sava padarītā darba kvalitāti.

Konkrētas kvalitātes politikas izvēli nosaka kvalitātes mērķi. Pie kvalitātes piederas produktam noteiktos parametrus nodrošināt ar pēc iespējas mazākām izmaksām. Paralēli tam ir nedrīkst arī pārkāpt apakšējo, pašu noteikto optimālās kvalitātes slieksni. Tādēļ ir mērķtiecīgi noteikt dažādus kvalitātes parametrus, kā piemēram:

 tehniskā kvalitāte,

 klientu izmantošanas derīguma kvalitāte,

 pakalpojumu kvalitāte,

 komunikāciju kvalitāte,

 noieta ceļu kvalitāte,

 sortimenta kvalitāte.

Attila Oess nosauc divpadsmit no mērķiem atkarīgas kvalitātes pazīmes:

☼ atbilstība lietošanai,

☼ funkcionēšanas spēja vai jauda,

☼ aprīkojums,

☼ uzticamība,

☼ spēja izpildīt uz to liktās cerības, prasības tam,

☼ uzglabāšanas ilgums,

☼ pakalpojumu iespējamība,

☼ dabai nekaitīguma pakāpe,

☼ drošība,

☼ labums,

☼ noformējums (forma un krāsa),

☼ subjektīvā kvalitāte.

Attiecībā uz šiem mērķiem ir jāizšķiras par kompromisiem: Dažas no šīm pazīmēm savstarpēji ir cieši saistītas, kā piemēram, uzticamība un atbilstība ar produktu saistītajām cerībām, savukārt citas ir iespējams realizēt tikai uz citu rēķina. Šāda pazīmju miksa sastādīšana sniedz dažādas iespējas, lai tirgū atrautos, atšķirtos no konkurentiem, atrastu savu nišu un to veiksmīgi un ilglaicīgi paturētu sev.

Uzņēmuma orientācija uz kvalitāti nozīmē arī augstāku patērētāju apmierinātības ar kvalitāti sasniegšanu. Tomēr kvalitāti ir jāspēj nodrošināt ar uzņēmuma resursiem, pamatā tas nozīmē, ka darbiniekiem jābūt spējīgiem to nodrošināt. Šajā ziņā kvalitātes instrumentus izprotam kā tirgus apstrādi, kas vērsta uz iekšu jeb darbinieku motivēšana. Pašus kvalitātes mērķus ieteicams integrēt pārākos mērķos, kā piemēram, lielākas peļņas gūšana balstoties uz labāku kvalitāti, augstāku produktivitāti, labāku darba organizēšanu, u.c.

Pie kvalitātes nodrošināšanas instrumentiem pamatā ir pieskaitāmi :

1. kļūdu novēršana,

2. kvalitātes nodrošināšana,

3. kvalitātes uzlabošana,

4. kvalitātes vadīšana,

5. kvalitātes motivēšana.

Pilnīga kļūdu novēršana “Six Sigma” (sešias sigmas). Jēdzienu sigma lieto statistikā, lai apzīmētu novirzi no vidējās vērtības Gausa jeb normālajā sadalījumā. Kvalitātes kontrolē sešas sigmas norāda uz vērtību, kura tuvojas nulles vērtībai – no miljons gadījumu desmit gadījumos vēl varētu rasties kļūda. Uzņēmuma parasti jau 99% bezbrāķa produkcijas skaitās ļoti augsts rādītājs, tas nozīmē, ka normālā sadalījuma gadījumā ir iespējams, ka 10 000 vienības no miljona būs brāķis. 1987. gadā Motorola bija devīze līdz 1992. gadam sasniegt sešas sigmas kvalitāti attiecībā uz bezbrāķa produkciju. Šādu rādītāju sasniegšana notiek pakāpeniski, nosakot zemāku pieļaujamo brāķa procentuālo daļu no kopējās produkcijas un cenšoties, analizējot ražošanas metodes, atrast veidu kā novērst brāķa ražošanu. Kvalitātes uzlabošanas darbalauks ir neierobežots. Kļūdas tiek pieļautas gan ražošanas procesā, gan piegādājot materiālus un izejvielas tik pat labi kā dažādos aprēķinos, normu noteikšanā, nosūtot preces, u.c.

Prioritāšu noteikšana izvēloties kvalitātes politiku

Kvalitātes uzlabošanas metožu izvēli nozīmīgi ietekmē sekojoši faktori:

 kļūdu biežums;

 tas, cik ļoti kvalitātes trūkumi, nepilnības iespaido citas jomas, tas ir liels ir traucēkļu apjoms un ietekme;

 tas, cik ļoti nepilnības iespaido klientu un starpnieku neapmierinātību;

 tas kāds ir Know – how kvalitātes nepilnību novēršanai vai kvalitātes uzlabošanai, proti, kādas metodes pielietojot nonāksim pie vēlamā rezultāta;

 kvalitātes uzlabošanas izmaksas.

Kvalitātes nodrošināšanas politika

Werners Zöllers piedāvā kvalitātes vadīšanas fāžu modeli:

 diagnoze un plānošana,

 vadītāju piesaiste• un kvalitātes mērķu definēšana,

 kvalitātes mērķu un projektu īstenošana,

 ilglaicīga kvalitātes nodrošināšana un uzlabošana.

Pirmajā fāzē tiek veikta uzņēmuma SVOT (stipro un vājo pušu) analīze. Tas tiek veikts aptaujājot darbiniekus un klientus. Tiek veikta arī smalka kvalitātes nodrošināšanas izdevumi. Otrajā fāzē apkopotā informācija nonāk pie vadītājiem, definēti kvalitātes mērķi, un izplānota turpmākā darbība. Trešajā fāzē notiek vispārēja darbinieku un atsevišķu darba grupa izglītošana. Tā mērķis ir nodrošināt to, lai darbinieki būtu spējīgi nodrošināt kvalitāti un kvalitātes saglabāšanu. Ceturtajā fāzē tiek veiktas pārbaudes un kvalitātes pieskaņošana jauniem apstākļiem.

Mērķi.

Iepriekšminētos lēmumus nosaka uzņēmuma mērķi, tā piemēram, iespējamā kvalitātes – cenas attiecība tiek noteikta sekojot tam, ko nosaka tirgus apstākļi. Ja ir vajadzīga noteikta veida prece par noteiktu cenu un šāds savienojums tirgū nav atrodams, tas nozīmē, ka tirgū nav atrodama noteikta cenas – kvalitātes kombinācija, sekojoši – jāmeklē piegādātāji, kuri var piegādāt preces par attiecīgu pašizmaksu. Šādā situācijā, kad kvalitāti nosaka vadoties pēc patērētāju pirktspējas, ir runa par produkta veidošanu?

Šeit mēs arī varam beidzot vilkt tiešas paralēles ar loģistiku, jo tieši loģistikas pienākums uzņēmumā ir nodrošināt, lai īstajā laikā uzņēmumā būtu vajadzīgās izejvielas. Tā, protams, ir tikai viena no loģistikas jomām, bet šādā situācijā tai ir ļoti nopietni jāstrādā, lai varētu uzņēmumu nodrošināt ar tik specifiskām lietām. Tādēļ atļaušos apgalvot, ka, lai arī šis darbs it kā no pirmā acu uzmetiena ir visai svešs loģistikas jomai, tomēr šajā darbā apskatītajam jautājumam ir vistiešākā saistība ar loģistiku un ik vienam loģistikas speciālistam ir svarīgi šos jautājumus apzināties un izprast.

Darbs pamatā balstīts uz Bruno Tietz grāmatu “Der Handelsbetrieb”, kur kvalitātes jautājums ir aplūkots no 303. līdz 310.lpp. un no 1419. līdz 1424.lpp.