Kas ir laime?
Gadījumā viens otram vēlam: ”Laimīgu Jauno gadu!” Arī citos dzīves brīžos veltām vārdus: „Daudz laimes!” Vārdam ir liels spēks. Izsacīta doma, no sirds pateikts vēlējums sasniedz adresātu un mēdz piepildīties. Bet, kas ir laime? Dvēseles noskaņa, māka dzīvot harmonijā ar sevi? Visos laikos cilvēks tiecies pēc laimes. Šo velmi izteicis mākslā, mūzikā, literatūrā. Laimes jēdziens ir daudzveidīgs, ar visu dzīvi saistīts, to aptverošs. Ir neskaitāmi daudz laimes formulu un ikvienā no tām ir daļa patiesības. Laimes jautājums ir cilvēka mūžīgais jautājums. Dažādos literatūras avotos esmu mēģinājis rast sev tuvākās atbildes. Nav mazums to, kas noliedz laimes noteiksmes iespēju. Rūdolfs Blaumanis saka: ”Kas pateikt var, ko par laimi sauc, Tam viņa vēl nav dzimusi.” Domāju, ka mums katram ir sava izpratne par laimi. Dažs to meklē bagātībā un greznībā, cits dzīvo askētiski un vienkārši, un arī ir laimīgs. Tas ir atkarīgs no cilvēka gara kultūras, viņa vēlmēm un spējām tās piepildīt. Arī labi zināms teiciens ”Katrs savas laimes kalējs”, to apstiprina. Tikai mūsu pašu spēkos ir atrast un izkalt savu laimi.
Pastāv arī viedoklis, ka laime nav konstatējama pat tad, kad tā ir, jo tā ir līdzīga svaigam gaisam. Mēs to jūtam tikai tad, kad tās vairs nav.
Tomēr es piekrītu Imanta Ziedoņa teiktajam: ”Laime ir lietu kārtība, tikai lietu kārtība, vairāk nekas.” Ja manās domās valda sakārtotība, ja man ir cilvēki, kurus mīlu, ja esmu atradis savu vietu dzīvē – esmu laimīgs. Domāju, ka tā ir gaiša un iekšēji brīva sajūta.
Un, tomēr, kāpēc reti kurš var apliecināt – esmu laimīgs? Kāpēc psihologi un citi dvēseles pētnieki ir sarakstījuši tik daudz pētījumu par šo tēmu? Es nezinu vai man derētu citi ieteikumi kā kļūt laimīgam. Arī zviedru rakstnieks Aksels Munte ir pārliecināts: ”Laimi mēs varam atrast vienīgi sevī; velti turēsim laiku, gaidīsim to no citiem – nekādu pārpalikumu viņiem nav.”
Esmu lasījis apgalvojumu, ka laime ir kompromiss starp jūtām un saprātu. Ir jāatšķir laimes ideāls no reālās laimes, jo nepārtraukts laimes stāvoklis ir svešs cilvēka iedabai. Dvēsele pagurst no visa vienveidīgā, pat no pastāvīgas laimes. Lai noteiktu, kas ir laime, tā jāatšķir no jebkuras apmierinātības jēdziena, jo laime ir kā apmierinātība ar dzīvi kopumā, kā dzīves pilnības izjūta.
Bieži esmu domājis, kādi jābūt manai dzīvei, lai es spētu būt savas laimes kalējs? Īsta laime nevar būt bez darba, bet ne jau katrs darbs rada laimi. Par laimīgu uzskata to cilvēku, kas ar patiku dodas uz darbu un pēc tam ar prieku atgriežas mājās.
Ģimene ir cilvēka lielais balsts un patvēruma vieta. Es par laimīgu saucu cilvēku, kurš laimīgs ir savās mājās, un bērni ģimenē ir dziļākais laimes avots. Ja cilvēki mīl viens otru, viņi viens otram dāvā laimi. Un tikai no viņu jūtu intensitātes ir atkarīgs, cik ilgi viņi pratīs nosargāt savu laimi. ”Laime ir cilvēkā pašā, tā nav atkarīga no ārējiem apstākļiem”, tā domāju es. Cilvēkam jākopj savu iekšējo pasauli, tāpat kā mēs kopjam savu māju, dārzu vai lauku. Un tikai pār tīri noberztu mājas slieksni var ienākt laime. Haosā, nemierā ar sevi, laimes sajūtu nepiedzīvosim.
Un es atgriežos pie Imanta Ziedoņa sacītā: ”Laime ir lietu kārtība.” To es novēlu mums katram.