Klasicisms

Saturs

Ievads.
Kas raksturo šo stilu?
Klasicisms mūzikā
Klasicisms

Ievads.

Cilvēku visos laikos ir vadījusi vēlme veidot savu dzīvi ne tikai atbilstoši derīguma, taisnīguma un saprātīguma principiem, bet arī saskaņa ar estētiskajām prasībām. Klasicisms ir mākslas stils un literatūras virziens. Par paraugu tiek izvirzīta antīkā literatūra un māksla (Tās racionalitāte, līdzsvarotība objektivitāte, lakoniskums un formas stingrība). Tiek izcelta varonība, tikumiskie ideāli. Klasicisms aizsākās kā atbilde uz rokoko vieglprātību un sentimentalitāti, kā arī uz 18. gadsimta arheoloģiskiem izrakumiem senajās Romas pilsētās – Herkulānā un Pompejā. Par vienu no izcilākajiem minētā stila pārstāvjiem tiek uzskatīts angļu arhitekts un dizaineris Roberts Adams. Seno itāliešu vāžu ornamentu un toņu ietekmē viņš radīja īpašo klasicisma rotājumu, ko sauca arī par etrusku stilu, bet Džosaja Vedžvuds 18. gs. 60. gadu beigās izveidoja melnā bazalta un rosso antico izstrādājumus.

Kas raksturo šo stilu?

– Galvenie motīvi – pīnes, joniska ornamenta joslas, ciļņu rotājumi, sausserža ziedi, groteskas un lapu vītnes.
– Vienkāršas formas un atturīgs dekorējums. Dominē mitoloģiskas tēmas.
– Krāsas ir gaišas un neuzkrītošas, izņemot etrusku stila dekorējuma sarkano, melno un balto krāsu.

Klasicisms mūzikā.

Klasicisma mūziku raksturo pasaulslaveni vārdi – Antonio Vivaldī, Jozefs Haidns, Volfgangs Amadejs Mocarts un Ludvigs van Bēthovens.
Klasicisma ideālus mūzikā vispilnīgāk spēja atklāt opera. Apgaismības domātāji uzskatīja, ka tieši opera ir tas žanrs, kurā jāatjauno mākslu vienotības, kas pastāvēja vēl antīkajā teātrī. Laikmets izvirzīja operai jaunas prasības, kuras ar reformas palīdzību realizēja K. V. Gluks.
Instrumentālajā mūzikā izvirzījās jēdziens par mūzikālu tēmu, kas bija noteikta mākslinieciska tēla paudēja un noteica skaņdarba “seju”. Vadošais attīstības princips bija divu vai vairāku tēlu kombinācija vienotā mākslinieciskā attīstība. Nereti tas izpaudās kā divupretstatu sadursme un cīņa. Par klasicisma instrumentālās mūzikas pamatformu tādējādi kļuva sonātes forma, kuros uzbūve atbilda iepriekšminētajām prasībam. Sonātes forma savukārt tika iekļauta izvērstos, cikliskos sacerējumos- sonātes (it.sonata-skanēt), simfonijās (gr.symphonia-saskaņa), u.c.

Klasicisms.
(Latīņu klassicus – parauga, pirmšķirīgs)

(aptuveni 1750-1820)

Klasicisms Eiropas kultūrā izveidojās vienlaikus ar rokoko un baroku. Tas radās saistībā ar apgaismības ideju izplatību. Klasicisma galvenā ideja bija par par skaidrību un noteiktību cilvēka parātā un roku veidotajā pasaulē. Celtnēs centās panākt loģiku, saskaņu un varenību.
17. gadsimta 30. – 50. gadi ir ļoti izdevīgs laika periods lielu talantu attīstībai un izcilu mākslas darbu radīšanai, jo ir ļoti daudz izglītotu cilvēku, piemēram, ar klasisko valodu studijām nodarbojas pat bērni un sievietes, kas ir liels progress tajā laikā. Šajā periodā visur valda ārkārtīga greznība (lielā mērā pateicoties Luija XIV kārei pēc greznības, krāšņuma un skaļām izpriecām), lielā cieņā ir teātris, kas ir gandrīz obligāta izprieca, kā arī populārs ir balets un literatūras studijas.
17. gadsimtā Francija izveidojas par vienu no stabilākajām monarhijām Eiropā, savu varenību sasniedzot Luija XIV laikā (viņam pieder teiciens “Valsts – tas esmu es”). Francijā sāk veidoties manufaktūra, tiek paplašināti koloniālie īpašumi, filozofijā valda racionālisms, kura izcilākais pārstāvis ir Renē Dekarts (tēze “Domāju – tātad eksistēju”), garīgās vērtības tiek saistītas ar domu. Noteicošais uzskats – personība tiek pakļauta sabiedrībai; liela vērība tiek veltīta loģikai un normatīvajai estētikai. Literatūrā galvenā uzmanība tiek pievērsta valodas izkopšanai (Kornejs, Rasins, Moljērs, Lafontēns); glezniecībā nostiprinās klasicisms – retrospektīvs un kanonizējošs stils. Klasicisms kā stils prasa atdarināšanu, to var iedalīt četros periodos.
1. 17.gs. izveidojas Itālijā, bet uzplaukst Francijā, tā izejas punkts – grieķu vēlā klasika (Praksitels un Skopass). Tas ir lirisks klasicisms un nenonāk īpašās pretrunās ar baroku (galvenais tā pārstāvis ir Nikolā Pusēns).
2. Revolucionārais klasicisms, kas rodas 18.gs. beigās Franču revolūcijas ietekmē. Tiek uzsvērta sabiedriskā nozīmība, izejas punkts – Romas republikas laika māksla (pārstāvis – Žaks Luī Davids).
3. Ampīrs, kas rodas 19.gs. sākumā, Napoleona laikā. Iedvesmas avots ir Romas impērijas laika māksla. Tā ir reprezentatīva galma māksla, kuras galvenais uzdevums – slavināt Napoleonu un viņa uzvaras (pārstāvji – Žaks Luī Davids un Žaks Dominiks Engrs).
4. Akadēmiskais klasicisms, rodas 19.gs. vidū; to var uzskatīt par klasicisma pagrimuma periodu.
Par klasicismu tiek dēvēts mākslas un literatūras stils, kas pastāvēja no 17. gadsimta līdz 19. gadsimta vidum Eiropā un Amerikā pārejas laikā no feodālisma uz kapitālismu. Klasicisms ir saistīts ar apgaismību un filozofisko racionālismu. Par paraugu klasicisma perioda mākslā tika stādīta antīkā kultūra un dižrenesanse. Tomēr klasicisma periodā vecās formas iegūst jaunu idejisko saturu, kā arī īpaša uzmanība tiek pievērsta cilvēka psiholoģijai. Šim periodam raksturīga idealizācija, racionālisms un orientācija uz vispārcilvēcisko un izteiksmes skaidrība. Klasicisma perioda māksla ir lakoniska un normēta, tajā konfliktē ideāls ar īstenību, jūtas ar prātu, kas galu galā noved pie abstrakta racionālisma un shematisma.
Klasicisms ir tāda mākslas un estētikas teorija, kas raksturīga Eiropas mākslai uzplaukuma periodā. Vispilnīgāk klasicisma pamatprincipus savā darbā “Dzejas māksla” (1674) ir izskaidrojis N. Bualo.
Klasicisma teorētisko sistēmu izstrādāja galvenokārt Parīzes celtniecības un tēlniecības akadēmija, kas dibināta 1648. gadā, un Arhitektūras akadēmija. Lielā mērā mākslas attīstību un popularitāti veicināja nacionālās skolas, kas spilgti raksturo 17. gadsimtu.
Galvenie klasicisma pārstāvji un dibinātāji ir P. Kornejs, Ž. Rasins, Ž. B. Moljērs un N. Pusēns. 18.gs. beigās Franču revolūcijas ietekmē izveidojās jauns klasicisma novirziens, kura galvenais pārstāvis ir Ž. L. Davids.
Līdzās klasicismam attīstījās arī neoklasicisms, kas ir tāda mākslas forma, kuras pamatā ir senā māksla, bet kas noteikti radusies vēlākā laika periodā. Šie divi termini “klasicisms” un “neoklasicisms” bieži tiek lietoti vienādā nozīmē. Terminu “klasicisms” lieto dažādos veidos, lai apzīmētu konkrēto mākslas periodu vēsturē vai arī kritizējot mākslu. Bieži ar terminu “klasicisms” saprot visu to, kas ir pretstatā romantismam vai konservatīvismam. Lai gan par klasicisma pamatu tiek uzskatīta antīkā māksla, tomēr ne vienmēr klasicisma mākslas paraugiem ir jāatbilst antīkās mākslas paraugiem, – tiem vienkārši var būt raksturīga izteiksmes skaidrība.
Klasicisma īpašības:
1. izejas punkts – grieķu un romiešu māksla, pārsvarā bez radošās domas;
2. stingra prasība ievērot kanonus, kas stipri ierobežo mākslinieka individuālo pieeju, tādēļ grūti atšķirt darba autoru;
3. tas ir racionāls stils, kas nepazīst fantāziju un emocijas, kādēļ tas kļūst līdzīgs viduslaiku kultūrai un mākslai;
4. viena no galvenajām klasicisma prasībām ir pēc idejiskuma un pilsonības; eksistē vai nu vēsturiskā, vai mitoloģiskā glezniecība, kā arī portreti.
Arhitektūrā un tēlotājā mākslā klasicisms 17. gadsimtā attīstījās mijiedarbībā ar baroku. Par valdošo stilu glezniecībā klasicisms kļuva tikai 18. gadsimtā un 19. gadsimta sākumā. Arhitektūrā par pamatu tiek ņemts grieķu templis. Klasicisms ir viens no stingrākajiem orderu stiliem, celtnēm raksturīga lēzena jumtmale, pēc kuras tās viegli atpazīt. Pārsvarā ceļ sabiedriskās celtnes – muzejus, teātrus, pilis un baznīcas. Uzdevums ir atstāt grandiozu, pat nomācošu iespaidu (īpaši ampīra periodā). Salīdzinājumā ar baroka pārmērībām klasicisms ir diezgan askētisks stils. 17. gs. pirmajā pusē Francijā strādā galvenokārt itāļu un flāmu arhitekti; lielākā daļa ir baroka celtnes. Īsti klasicisms nostiprinās pēc 1671. gada, kad tiek nodibināta Francijas Arhitektūras akadēmija. Kā slavenāko klasicisma arhitektūras pieminekli var minēt pils kompleksu Versaļā, ko izdomā uzbūvēt monarhijas slavināšanai. Pils celtniecības darbi ilgst no 1661. līdz 1670. gadam, strādā divi arhitekti – Luī Levo un Žils Mansārs, pie kam parku izveidei tiek pieaicināts atsevišķs arhitekts Andrē Lenotrs.
Glezniecībā sižeti parasti bija vēsturiski, mitoloģiski vai alegoriski, tika izmantotas arī bībeliskas tēmas. Taču ir vērojamas arī pozitīvas iezīmes – tendence attēlot sabiedriski nozīmīgas lietas. Liela vērība tiek piegriezta kompozīcijai un zīmējumam, bet portrets tiek uzskatīts par mazsvarīgu lietu. Sadzīves žanrs un klusā daba kā stils vispār neeksistē, ir tikai heroiskā ainava. Gleznas kompozīcija ir statiska, figurāla, stingri sadalīta plānos. Priekšplānam bija jābūt brūnam, dibenplānam gaiši zilam, bet vidusplānam – zaļam. Raksturīgs bija lineārs zīmējums un lokālas krāsas. Ievērojamākie klasicisma pārstāvji glezniecībā bija Nikolā Pusēns un Ž. L. Davids (Francija).
Literatūrā klasicisma virziens spilgtāko izpausmi guva 17. gadsimtā Francijā. Klasicisma teorijas pamatlicējs N. Bualo radīja klasicisma normatīvo estētiku, kas noteica literārā darba (galvenokārt dramatiska) kompozīciju, stilistiku, žanru dalījumu tā saucamajos cildenajos (traģēdija, poēma, oda) un zemākajos (komēdija, satīra, fabula) žanros.
18. gadsimtā klasicismu literatūrā ietekmēja apgaismība ar Voltēru priekšgalā. Franču literatūras ietekmē 18. gadsimtā klasicisms attīstījās Anglijā, Itālijā, Vācijā un Krievijā. 18. gadsimta otrajā pusē Vācijā radās tā saucamais Veimāras klasicisms, ko pārstāvēja J. V. Gēte un F. Šillers.
Laika periods no 17. gadsimta sākuma līdz 70. gadiem bija viens no svarīgākajiem franču teātra vēsturē. Tika organizēti labākie teātri, sakārtota aktierspēle, ko teātra vēsturē dēvē par klasicismu. Rasins, Moljērs un Kornejs deva lielisku repertuāru.
Klasicisma stingri loģiskā estētika izslēdza no lugas teksta prologu. Ne Korneja un Rasina traģēdijās, ne Moljēra “augstajās” komēdijās nebija prologu, bet teātra tradīcija nepakļāvās teorētiskajiem kanoniem un 17. gadsimta franču teātrī prologs turpināja pastāvēt. Aktieri, kurš norunāja prologu, kas pie tam varēja atrasties gan lugas sākumā, gan beigās, sauca par “trupas oratoru”. Slavenākie trupas oratori bija traģēdiju aktieris Floridors un komēdiju aktieris Žans Batists Moljērs.
Francijas Nacionālais teātris atrodas Parīzē, to dibināja 1680. gadā Luijs XIV. Tieši šajā teātrī sāka izrādīt pirmās klasicisma lugas, slavenākos franču drāmas paraugus līdzās tradicionālajam teātru repertuāram. Francijas Nacionālais teātris tika slēgts Franču revolūcijas laikā, bet 1803. gadā tas tika reorganizēts un atsāka savu darbību. Šim teātrim ir raksturīgi, ka tajā neizceļas atsevišķas personības, bet visiem aktieriem ir vienāds statuss.
Vislielāko uzmanību klasicismā pievērsa celtņu majestātiskumam. Risinājumā bieži izmantoja kolonnas.
Klasicisms ir atstājis dziļas pēdas Eiropas kultūrā, jo tam izdodas Eiropas kultūrai tik būtisko racionālitāti pārvērst par estētisku principu.
Klasicism mākslu orientē uz kalpošanu mūžīgiem un pārlaicīgiem ideāliem. Lai mākslas darbā garantētu šo ideālu klātbūtni, tiek izstrādātas gan formulās, gan saturiskas normas.

Leave a comment