Klāva Elsberga personība un daiļrade

2. Klāva Elsberga personība.
Klāvs Elsbergs (1959. gada 3. janvāris – 1987. gada 5. februāris) bija latviešu dzejnieks un tulkotājs.
Mācījies Rīgas 11. vidusskolā. 1977.-1982. g. studējis LVU Svešvalodu fakultātē. Franču valodas un literatūras nodaļā. No 1982. g. bijis izdevniecības „Liesma” redaktors, 1986.- 1987. g. – žurnāla “Avots” nodaļas redaktors.
Pirmā publikācija – dzejolis „Mācēšana” laikrakstā „Padomju Jaunatne” 1978. g. Dzejā ienāk kā tradīciju lauzējs un kļūst par savas paaudzes traģiskuma paudēju. Dzejā depoetizācija, ironija un pašironija, kas palaikam saaužas ar lirismu. Nopietni interesējies par franču literatūru un kultūru, tulkojis gan franču (G. Apolinērs), gan amerikāņu (K. Vonnegūts) un krievu (I. Androņikovs) literatūru.
Klāvs Elsbergs gāja bojā mīklainos apstākļos 1987. gada 5. februārī rakstnieku namā Dubultos, tiek pieļauta iespēja, ka viņš ticis nogalināts.
1987. gadā nodibināta Klāva Elsberga prēmija. Sākotnēji prēmiju piešķīra Rīgas jauno literātu apvienība par gada labāko debijas grāmatu. Sākoties grāmatniecības krīzei, prēmiju piešķīra par gada labākajām publikācijām presē. No 1990. līdz 1993. gadam prēmija netika piešķirta. Kopš 1994. gada laureātu nosaka ar slēgtu dzejas vai atdzejas debijas grāmatas manuskriptu konkursu. Prēmija izpaužas kā attiecīgā autora izdota grāmata, to piešķir Rakstnieku savienība (pārstāvis – Edvīns Raups) sadarbībā ar Klāva Elsberga mantiniekiem (Irēna Auziņa) un izdevniecību. Žūrijā katru gadu ir arī trīs iepriekšējie prēmijas laureāti un šā prēmijas modeļa idejas autors, neatkarīgs eksperts Ingus Josts.
Traģiski gājis bojā Jūrmalā, Dubultos. Apbedīts Raiņa kapos.
Juris Kulakovs sarakstījis dziesmas ar Klāva Elsberga vārdiem, tās izpilda grupa “Pērkons”.

3. Klāva Elsberga daiļrade.
Klāvam Elsbergam dzīves laikā publicēti divi dzejoļu krājumi – „Pagaidīsim ausaino” (1981) un „Bēdas uz nebēdu” (1986). Trešais – „Velci, tēti” (1989) – iznāca jau pēc autora nāves . Grāmatā „Pagaidīsim ausaino” atšķirībā no jauno dzejnieku lielākās daļas Klāvs Elsbergs atļāvās būt demonstratīvi – taču ne infantili – jauns un lāgiem arī drusku naivs, neslēpdamies aiz aizgūtas vai nozagtas pieredzes vai intelektuālisma maskas . Tāpat viņš nespēlēja nedz “tribīnes dzejnieku”, nedz eksaltētu romantiķi vai vienlīdz eksaltētu pesimistu – lomas, kuras iecienījuši iesācēji arī latviešu dzejā. Citiem vārdiem, Klāvs Elsbergs sāka veidot savu poētisko pasauli no pašiem pamatiem; no sākta gala viņš tiecās nevis pakļauties autoritātēm, bet būt brīvs, lai arī lāgiem nācās aizklīst strupceļos vai izklejoties pa pārmēru iestaigātām taciņām (krājumā „Pagaidīsim ausaino” poētisko pērļu nav daudz). Bez šaubām, saistība ar Vācieša poētiku ir acīm redzama. Piemēram, atbalsojot Vācieti, viņš rakstīja: “Man reizē sirds un Visums sāp / bet cilvēku nedrīkst tā sāpināt” (taču dzejniekam allaž atrodas klasiskā izeja no šīs situācijas: “šī vēl nav īstākā bēdu leja, / te retumis uzrakstās kāda dzeja”). Klāvs Elsbergs turpināja arī ironiskās spēles līniju, kuru septiņdesmitajos gados tik efektīgi bija aizsācis Jānis Rokpelnis. Tipisks piemērs: “kāpēc gan dzīve kas ir tik skaista / reizēm ir tāda maita.” Taču Elsberga ironija ne tik daudz saistīta ar spēli un spēles prieku – un līdz ar to arī ar vairāk vai mazāk izspīlētu pozu -, cik ar domu par iekšējo brīvību: ironisks dzejnieks ir ne vien redzīgāks, bet arī brīvāks. Klāvs Elsberga ironijā allaž krietni jūtama ir traģikas klātbūtne, esamības traģiskais fons, par kuru gan var ironizēt, bet kurš tālab nekur nepagaist. To labi raksturoja Knuts Skujenieks: “Viņa pamatintonācija ir liriska ironija, kas nepāraug ne žultainā tiesātgribā, ne ekscentriskā kūlenī. Ironija, kas pēc autora gribas pārtop rezignācijā vai traģikā.”
Tomēr ne tikai ironiskā gaisotne saista Klāvu Elsbergu ar Rokpelni. Arī Klāvs Elsbergs apzināti dzejo nepoētiski, diez ko nerespektēdams daudzos vārsmošanas likumus, un tomēr gala iznākums izrādās poētisks. Precīzāk, Klāvs Elsbergs paliek dzejnieks, arī būdams nepoētisks; tā ir dzeja, kas ietver sevī arī “dzīves prozu”, lieliski apzinoties distanci starp prozu un poēziju. Acīmredzot tā ir likumsakarība: katra paaudze no jauna atklāj to, ka dzejas robežas iespējams paplašināt uz profānās leksikas un citu piezemēto padarīšanu rēķina. Abstrakcijas Klāvs Elsbergs allaž tiecas sasaistīt ar kādām parasti visai kolorītām un mazliet groteski deformētām reālijām. Raksturīgs paraugs: “es ražoju dzejas vielu / ar kuru var pielīmēt lielu / raķeti klātu pie šahtas / ģenerāli pie tahtas / draudīgus vārdus pie mutes / un zemūdeni pie butes” (no šīs skaistās ilūzijas jau pēc nedaudziem gadiem atsacījās būtībā visi Klāva Elsberga paaudzes dzejnieki). “Augstais” tiek projicēts “zemajā” – un otrādi; līdz ar to “zemais” iegūst kādu jēgpilnu dziļuma dimensiju, savukārt “augstais” – parodijas un groteskas efektu. Elsbergs vairās no nodeldētiem simboliem un metaforām, no “vecajiem un vienkāršajiem vārdiem”, radīdams pats savas, bieži vien pārgalvīgi sarežģītas metaforas. Tāpat viņš nemēģina “aizbēgt” vai “paslēpties” no ikdienas, kaut gan “patvēruma” motīvs viņa dzejā ir jūtams; pavisam pretēji, daudzi dzejoļi izaug tieši no ikdienas – dzeja netiek dalīta “lielajās” un “mazajās” tēmās .
Drīzāk “klātbūtnes efektu” rada tieši viņa valoda: nevis valodiskas ekstravagances kā Uldim Bērziņam vai Jurim Kunnosam un arī ne smalki izkopta stilistika (gan jāpiebilst, ka arī šķietami raupja stilistika dažkārt prasa rūpīgu slīpēšanu), bet gan “iegrimšana” valodas dabiskajā esamībā. Līdz ar to arī dzeja kļūst dabiska, mānīgi vienkārša un tai pašā laikā gana rafinēta. Klāva Elsberga rakstības poētiskais manifests ir nenoliedzami iespaidīgs: “pirkstgaliem aizdegoties / neveiklie vārdi iet bojā // lai tu ar tuksnesi mutē / caur simbolu birztalām ietu // (nāve konspektē mūžu / un pasvītro šito vietu).”
Klāva Elsberga dzejoļi bieži atgādina mazas ironiskas novelītes vai “situācijas”, kurās aloģiskais un brīžiem arī sirreālais skatīts kā pašsaprotams, tiesības uz izbrīnu un neizpratni atstājot lasītājam. Šādā aspektā Klāvs Elsbergs ir pats “stāstošākais” no astoņdesmito gadu dzejniekiem – viņa dzeja vien retumis tiecas sarukt elegantā aforismā vai atskaņotā sentencē. Taču tas nenozīmē, ka viņš kaut ko aprakstītu vai izklāstītu reāli iedomājamas norises. Drīzāk teksti veidoti kā kādas domas, emocijas vai metaforas piedzīvojumi Klāva Elsberga poētiskajā pasaulē. Dažkārt tās ir mulsinošas metaforas: “dzelzceļa malā sapnis / pakārts šūpojas vējā / sasalis galīgi ciets / ka cilvēku nosist var.” Bez šaubām, dzelzceļa malā pakārto sapni var atvedināt uz sapņa un mehāniskās taisnvirziena kustības (dzelzceļa sliedes, kas ved tālē, jau socreālisti bija iecienījuši kā progresa idejas iemiesojumu) pretstatījumu, taču šāda burtiska interpretācija metaforu nogalētu. Tā tomēr tiecas pateikt vairāk: kontrasts starp sapni un divkāršo nāves piesaukšanu ir jēgietilpīgs. Īstenībā tas ir viens no Klāva Elsberga – un arī astoņdesmito gadu poētu ģenerācijas – poētikas stūrakmeņiem: radīt metaforas, kuras būtu mulsinošas vai negaidīti žilbinošas un kuru pēkšņi uzšķiltajā gaismā viss izskatītos citādi. Teiksim, dzejolī „Vakars vienā krodziņā” šā krodziņa skumjas rezignācijas piesātinātajā gaisotnē ieraugāma arī šāda aina iz dzīves: „dodiet man gadsimtos ārdētu steku / kaktā Ziemeļnieks kaujas ar Tulūzu-Lotreku”. Un diez vai ir nozīme meklēt un atrast šajā epizodē dziļumdziļus jēgas slāņus; pietiek ar to, ka tā savā aplamībā ir drusku šokējoša un izaicinoša. Šoka estētikas nepieciešamību ir uzsvēris arī pats autors: “bet nebūt puķei / kas odieri sniedz / es gribu lai mani / kliegdami kliedz.” Tā gan drīzāk ir retoriska formula, jo izkliegšanai Klāva Elsberga dzeja īsti piemērota nav – emocionālais spriegums allaž tiek apslāpēts un pieklusināts: “es esmu tā upe kur dvēsele domīgi kuģo / upe kas neguļ un lēni kā nopūta plūst.” Groteskai ainai vai ņirdzīgam izsmieklam blakus allaž ir liriskas skumjas – un otrādi.
Citkārt Klāva Elsberga teksti patiesi izvēršas par sižetiskām novelītēm, kas likas kontrabandas ceļā aizgūtas no prozas. Piemēram, stāsts par to, kā „Man pienāca kaste ar dažādām sirdīm / kā vēzīšiem sārtiem”, noslēdzas ar itin lēnprātīgu slēdzienu: „paskat kāds vājprāts / neviens tak nav laimīgāks ticis no šādiem sūtījumiem. „Vai – vīzija par akmeņu dvēselēm, kurām jānokļūst „vidū zemes, kur viņi kūst”. Lāgiem šīs minorīgās fantasmagorijas pāraug gluži atbaidošā groteskā. Tā tas notiek dzejolī „Āda”: „es nesot pa pelēko šoseju / itin kā bēgtu no kāda / / aiz mašīnas neganti plivinās / pār acīm nomaukta āda / / (..) no kurienes tādas šausmas / kur tā āda radās / / ko lai es tagad daru / kā lai es apstājos / / k lai to ādu dabūju nost / kā lai nositos”. Visam blakus – nenovēršamās dzejnieka vientulības apziņa: „Iegājis Vientulības pilī / (..) es cienīgi apsēžos zālē pie galda / un sirdīgi veros, cik vakars ir zils. / Te neakalpo. Te tāda pils. / (..) Bet zāle jau bezgalīga. Līdz durvīm / dzīvam vairs neaiziet”.
Klāvam Elsbergam ir nepieņemama jebkādas mehāniskas un atcilvēciskotas sakārtotības ideja – tas ir viens no viņa dzejas noturīgākajiem motīviem. Ir lietu dabiskā kārtība, kas balstās uz veselo saprātu un kurai Klāvs Elsbergs labprāt pakļaujas (daudzi viņa liriskākie un sirsnīgākie dzejoļi veltīti sievai un bērna piedzimšanai), un ir absurdais un trulais sistēmiskums, kas sakņojas sastingušās dogmās, izvirza šķietami pareizas prasības un dod pareizus padomus (“no tiem padomiem man bieži gribas vemt”). Šeit parādās atsvešinātā laika motīvs – laiks, kad cilvēks ir nebūtiska vienība: “šis laiks ir automātiskās durvis / neviens lai tām nepiespiežas”; un – “nekad nav bijis tik viegli / iz dzīves vilciena krist.” Cituviet – visai savdabīgs mehāniskā un atsvešinātā laika, arī progresa idejas traktējums: “ar piesūcekņiem – čmok un čmok – / viens taisni kalnā iet”; teksts noslēdzas ar vārdiem – “kungi – mans gadsimts ir miris.” Vien no šā laika uputiem vai „iz dzīves vilciena izkritušajiem „varbūt ir kāds uz ielas sastapts žūpa, par kuru, visticimāk, atbalsojot Čaku, teikts, ka viņš”.. varbūt ir dzejnieks – / visu mužu raksta / ar pieduļķotām asinīm / uz bruģu/ tādas dzejas / kas liktu visam apstāties”. Galu galā šis mehāniskā laika motīvs vainogojas ar grotesko „Kretīnu deju”: „laimīgi atkal / pie loga es smejos / manā sētā / kretīni dejo / / viņi to labāk / par normāliem māk / viņiem tas iznāk / patiesāk / / (..) pagalmā manā / ir purvelis maziņš / pazūd jau umpapā / kretīni daži / / pasaulā tomēr / ir kretīnu daudz / citi nāk vietā / ar mašinām brauc / / (..) daži ar kuriem / es aptunājos / teica ka tas vēl / ti mēģinājums / / īstenā deja / pēc gadiem būs / pie sava loga / es ielūdzu jūs”.

Scroll to Top