Alberts Kviesis
(dzimis 1881. gada 22. decembrī, miris 1944. gada 9. augustā).
Alberts Kviesis dzimis 1881. gada 22. decembrī Tērvetes pagasta
Ērgļos, pagasta rakstveža ģimenē. Sākotnējo izglītību viņš ieguva
mājās, bet no 1894. līdz 1902. gadam apmeklēja Jelgavas ģimnāziju.
Tajā pašā gadā viņš uzsāka studijas Tērbatas universitātes
juridiskajā fakultātē, ko pabeidza 1907. gadā. Mācību laikā
Tērbatā Kviesis iestājās studentu korporācijā Lettonia.
Pēc studijām Kviesis kļuva par zvērināta advokāta palīgu,
bet no 1912. gada bija zvērināts advokāts Jelgavā.
1930. gada 12.novembrī Kviesis apbalvots ar I šķiras
Triju Zvaigžņu ordeni ar ķēdi
1944. gada 9. augustā Kviesis uzkāpa uz vācu kuģa
“Monte Rosa” klāja, lai dotos trimdā uz Vāciju. Kuģim
vēl atrodoties Daugavā, Kviesis mira ar sirdstrieku.
Viņš apglabāts Rīgas Meža kapos.
Kārlis Ulmanis
(dzimis 1877. gada 4. septembrī, miris 1942. gada 20. septembrī)
bija viens no pazīstamākajiem Latvijas politiķiem
laikā starp pasaules kariem.
1934. gada 15. maijā Ulmanis, būdams tābrīža Ministru prezidents,
izdarīja valsts apvērsumu, kura rezultātā Latvija beidza pastāvēt
kā parlamentāra republika. Pēc apvērsuma vara koncentrējās
Ulmaņa rokās, un viņš realizēja valsts pārvaldes režīmu,
kas pazīstams kā Ulmaņa režīms un ilga no
1934. gada 15. maija līdz 1940. gada 16. jūnijam,
kad Latviju okupēja Padomju Savienība.
Vēsturnieki (Aivars Stranga, Edgars Dunsdorfs,
Indulis Ronis, Ādolfs Šilde) uzskata,
ka Ulmaņa režīms uzskatāms par autoritāru.
Gustavs Zemgals
(dzimis 1871. gada 12. augustā, miris1939. gada 6. janvārī).
Gustavs Zemgals dzimis 1871.gada 12.augustā
Džūkstes pagastā Odiņu mājās amatnieka ģimenē.
Drīz Zemgala vecāki pārcēlās uz Aizputes Upesmuižu,
kur viņš sāka mācīties Sakas pagasta skolā.
No 1918.gadā Zemgals iesaistījās
Latviešu Pagaidu Nacionālās Padomes darbībā,
kur pārzināja okupēto Latvijas apgabalu lietas,
kā arī pildīja LPNP sakarnieka funkcijas ar
Demokrātisko bloku.
No radikāldemokrātu partijas viņš tika deleģēts
Tautas padomē un vēlāk tika ievēlēts par Tautas
padomes priekšsēdētāja otro biedru.
Ieņemot šo amatu, viņš vadīja
1918.gada 18.novembra Latvijas Republikas
proklamēšanas sēdi.
3.decembrī Zemgalu ievēlēja par
Rīgas pilsētas domes priekšsēdētāju.
Pēc Latvijas Valsts pirmā prezidenta nāves
1927. gada 8. aprīlī, kad nedz Zemnieku savienības,
nedz sociāldemokrātu izvirzītie prezidenta kandidāti
nespēja savākt nepieciešamo 51 balsi, Saeima ar 73 balsīm,
23 deputātiem balsojot pret un vienam atturoties, Zemgalu
ievēlēja par prezidentu.
Zemgala prezidenta pilnvaras beidzās 1930. gada aprīlī,
bet kandidēt uz otru pilnvaru termiņu viņš kategoriski atteicās.
1926. gada 16. novembrī Zemgals apbalvots ar III šķiras
Triju Zvaigžņu ordeni, bet
1929. gada 9. novembrī – ar I šķiras Triju Zvaigžņu ordeni ar ķēdi.
Trīsdesmito gadu sākumā Zemgals pievērsās arī publicistikai,
galvenokārt publicēdamies laikrakstā Jaunākās Ziņas.
Zemgals mira 1939. gada 6. janvārī un apbedīts Rīgas Meža kapos.
1990. gada 12. augustā Džūkstē Zemgalam atklāts piemineklis.
Jānis Čakste
(dzimis 1859.gada 14.septembrī, miris 1927.gada 14.martā)
bija pirmais Latvijas Valsts prezidents.
Jānis Čakste ir dzimis Jelgavas apriņķa Lielsesavas pagasta Čakstēs.
Viņa vectēvs sākotnēji saņēma uzvārdu Zirnis,
bet vēlāk tika saukts māju vārdā, kas vēlāk arī ierakstīts dokumentos.
Pirmo izglītību Čakste ieguva mājskolotājas vadībā.
Izglītību viņš turpināja Jelgavas Sv.Annas elementārskolā,
pēc tam (~1875. gadā) iestājās Jelgavas ģimnāzijā.
Aptuveni 60% no ģimnāzijas audzēkņiem bija vācieši.
Ģimnāziju viņš pabeidza 1882.gada pavasarī un rudenī iestājās
Maskavas universitātes juridiskajā fakultātē.
Maskavā Čakste iepazinās ar Krišjāni Valdemāru,
kura vadībā iesaistījās sabiedriskajā dzīvē.
Pēc Čakstes ierosmes 1883.gada 31.oktobrī tika nodibināta
Maskavas latvju studentu biedrība,
no kuras vēlāk izveidojās studentu biedrība Austrums
un korporācija Fraternitas Moscoviensis.
Visu savu studiju laiku viņš ieņēma tās priekšsēdētāja amatu.
1920. gada 1. maijā Čakste atklāja Satversmes sapulces pirmo sēdi.
Tika izvirzīti divi Satversmes sapulces priekšsēdētāja amata
kandidāti – Jānis Čakste no pilsoniskajām partijām un Jānis Rainis
kā sociāldemokrātu pārstāvis. Satversmes sapulce ar 83 balsīm
par savu priekšsēdētāju ievēlēja Čaksti,
Rainim iegūstot tikai 48 balsis.
Šajā amatā viņš atradās visu Satversmes sapulces darbības laiku.
Prezidenta amatā Čakste izcēlās ar spēju stāvēt pāri partijām un
saglabāt iespējamo objektivitāti.
Tas gan netraucēja viņam atcelt no amata 1. Kurzemes divīzijas
komandieri pulkvedi Krišu Ķūķi, kurš izcēlās ar savām simpātijām
fašistiskajai kustībai. Savu abu prezidentūru laikā viņš publicēja
402 likumus, no kuriem 261 bija pieņemti steidzamības kārtībā;
3 likumus viņš nosūtīja atpakaļ Saeimai otrreizējai caurlūkošanai;
viņš arī apžēloja 549 notiesātas personas, starp tiem arī
Andrievu Niedru (1926.gada aprīlī), kura apžēlošana izsauca plašu
sabiedrisko rezonansi un kas bija vienīgā reize,
kad Čakste sakarā ar savu darbību prezidenta amatā
saņēma publisku kritiku.
1925. gada 24. februārī Čaksti apbalvoja ar I šķiras
Triju Zvaigžņu ordeni.
1927. gada 14. marta vakarā Čakste mira.
Viņš apglabāts Rīgas Meža kapos,
kur uzcelts Kārļa Jansona veidots piemineklis.