Romānika
Romānika ir mākslas stils, kas bija izplatīts Eiropā 10.-12. gs., taču aizsākās jau ap 8.gs. Visizteiksmīgāk tas izpaudās arhitektūrā. Romānikai raksturīgs masīvums un skaidras formas.
Arhitektūra
Romānika visvairāk izpaudās arhitektūrā, īpaši piļu un sakrālajā arhitektūrā. Arhitektūrai raksturīgs simetriskums un regulāru ģeometrisko formu izmantojums. Lai celtnes izturētu velvju radīto sānspiedienu, tika veidotas biezas sienas ar nelieliem logiem. Griestu pārseguma veidošanai izmantoja cilindriskās, vēlāk krusta, velves un pusapļa arkas. Pilis un baznīcas tika veidotas līdzīgas cietokšņiem, to centrālaie elementi parasti bija torņi, īpaši donžons – liels, brīvi stāvošs tornis. Baznīcu arhitektūras pamatā bieži bija kristiešu krusta forma, tika celtas trīs vai piecu jomu bazilikas ar vienu vai diviem šķērsjomiem jeb transeptiem. Baznīcu austrumdaļā veidoja pusapaļas apsīdas. Centrālo jomu no sānu jomiem nodalīja ar arkādēm, kuras balstīja kolonnas vai pilastri. Klosteru baznīcās sāka veidot krustejas – arkāžu galeriju ieskautu baznīcas pagalmu. Pazīstamas romānikas baznīcas ir Pizas katedrāle Itālijā un Vormsas katedrāle Vācijā. Romānikas stila celtnes sastopamas arī Latvijā, lai gan laika gaitā tās tikušas ievērojami pārbūvētas, piemēram, Sv. Jura baznīca (tagad Dekoratīvi lietišķās mākslas un dizaina muzejs), kas ir senākā līdz mūsdienām saglabājusies celtne Rīgā un Turaidas pils, kuras komleksā ietilpst vienīgais donžons Latvijā, kas saglabājies līdz mūsdienām.
Tēlotāja māksla
Tēlotāja māksla viduslaikos bija pakārtota reliģijai. Tai raksturīgs simbolisku tēlu izmantojums un formu stilizācija. Netika ievērotas anatomiskās un fiziskās tēlu īpatnības, piemēram, cilvēki netika attēloti ievērojot ķermeņa proporcijas, viņu tērpu kritums nebija atbilstošs realitātei. Figūru izmērus bieži noteica hierarhija. Izplatīti bija ornamenti, kā arī augu un dzīvnieku attēlojumi. Samērā izplatīta bija monumentālā glezniecība un tēlniecība. Tēlniecībai bija nozīmīga loma arhitektūras dekoru izveidē. Galvenais tēlniecības veids bija kapiteļu un portālu rotāšana ar ciļņiem. Baznīcas tika rotātas ar freskām kurās tika attēlotas ainas no svēto dzīves un Bībeles. Līdz mūsdienām saglabājusies tikai neliela daļa šo gleznojumu. Attīstījās arī grāmatu miniatūru māksla, kas bija aizsākusies jau Karolingu dinastijas laikā 7.-10. gs.
Romānika 10.-12.gs
Sv. Ambrozija (Saint Ambrogio) baznīca Milānā, Itālijā, celta 10.-12.gs – viena no izcilākajām romānikas posma sakrālajām ēkām. Baznīcai ir vienkārša, bet neparasta fasāde, kas izskatās kā divstāvu lodžija. To veido trīs platas pusaploces formas arkas. Fasādes sienu starp arkām dala šauras lizēnas un grezno arkatūru joslas. Sekojot agrās kristietības laika tradīcijām, rietumu fasādes priekšā atrodas plašs ātrijs, t.i., ar kolonādi iežogots taisnstūra pagalms. Baznīcas iekštelpas sedz augstas krusta velves, kas nostiprinātas ar nervīrām.
Timpanona cilnis Otēnas Sv. Lācara (Saint Lazare) katedrālē (12.gs.1.p.)- attēlota Pastarās tiesas aina (meistars Žilbērs). Kompozīcijas centrā atrodas milzīga Kristus figūra’kurai pie labās rokas grupējas taisnīgie cilvēki, kas dodas uz paradīzi, bet pie kreisās redzama elle, kur notiek dvēseļu svēršana. Ciļņa figūras ir tikai nedaudz modelētas, to proporcijas izstieptas, kustības trauksmainas. Tēlnieks naivā konkrētībā centies attēlot gan ellē mītošo grēcinieku šausmas un cerības, gan taisnīgo cilvēku prieku dodoties uz paradīzi. Otēnas katedrāles timptona ciļņi ievada pāreju uz dižgotikas formveidi un cilvēka individuālo pārdzīvojumu iekļaušanu kanonizētā tēlniecībā.
Gotika 13.-15.gs
Parīzes Dievmātes katedrāle (Notre Dame de Paris) Parīzē, Francija, sāka celt 1163.g., bet visumā pabeigta ap 13. gs. vidu. Pēc plāna šī katedrāle ir milzīga piecapjomu bazilika ar kori, prezbitāriju, galerijām un divām kora apejām. Ēkas galveno kopiespaidu nosaka rietumu fasādes veidojums ar trim skulpturāli rotātiem portāliem. Fasādes tektoniskajā struktūrā vēl jūtami romānikai raksturīgi vertikāļu un horizontāļu līdzsvarojuma meklējumi. Abās pusēs fasādei atrodas divi vareni it kā nošķelti (patiesībā nepabeigti) torņi.
Skulpturāla grupa Šartras (Francijā) katedrāles dienvidu fasādes portālā (darināti 13. gs. 20.-30. gados), attēloti Sv. Mārtiņš, Sv. Hieronīms un Sv. Juris. Visa trīs figūras izceļas ar plastisko formu spēcīgu modelējumu un pareizām proporcijām. Katrai no tām sniegts individuāls raksturojums- ar tikko manāmām kustībām, vieglu galvas pagriezienu, atturīgu žestu, sejas vaibstu veidojumu. Sv. Mārtiņš, piemēram, bijis nenogurdināms kristīgās ticības izplatītājs Gallijā, tāpēc viņa plastiskā atveidā spēcīgi izpaužas gribasspēks un enerģija. Tas ir valdonīgs un bargs tēls, turpretim Sv. Hieronīms ir kluss un domīgs, bet Sv. Juris- pilns sirsnības.
Renesanse 15.-16. gs.
Paci (Pazzi) kapela Florencē, Itālijā Sv Krusta (Santa croce) baznīcas pagalmā, celta 1430.-1433. g., arhitekts F. Brunelleski (1377-1446). Arhitekkts izmantojis jaunos orderu arhitektūras elementus un apdares paņēmienus- Paci kapela ir taisnstūra plāna celtne ar vieglas konstrukcijas kupola segumu. Tā saista uzmanību ar izsmalcinātām proporcijām, kā arī atturīgu ārejo un iekšējo apdari. Kapelas galveno fasādi veido sešu korintisku kolonnu portiks ar plašu ieeju, ko sedz arka.
Freska „Svētais vakarēdiens” (1495-1497) atrodas Sv. Marijas Pateicības (Santa Maria delle Grazie) klostera ēdamzālē, netālu no Milānas, Itālija; autors Leonardo da Vinči (1452-1519). Tajā attēlots Jaunajā Derībā aprakstītais brīdis, kad Kristus ar mācekļiem pēdējo reizi sapulcējušies kopā baudīt ebreju Lieldienu maltīti un Kristus tikko pateicis vārdus: ”Viens no jums mani nodos”. Kompozīcija risināta frontāli- visu gleznas plakni pa horizontāli šķērso galds, aiz kura svētku mielasta dalībnieki izkārtoti pa nelielām grupiņām. L. da Vinči atsacījies no tradicionāli aprakstošā tēmas traktējuma un izvērsis to par dziļu psiholoģisku konfliktu, atklājot, cik atšķirīgi pēc sava temperamenta un rakstura ir šie maltītes dalībnieki un kā viņi katrs reaģē uz Kristus teiktajiem vārdiem.
Baroks 16. gs. beigas- 18. gs.
Rundāles pils, arhitekts- Krievijas galma arhitekts Frančesko Bartolomeo Rastrelli (1700-1771). Pils celtniecība sākās , pirms E. J. Bīrons ieguva Kurzemes hercoga troni- 1736. gadā, bet tās projektu Rastrelli bija jau izstrādājis 1735. gadā. Pils plānojums ar trīs korpusu ietvertu pagalmu bija reprezentabls un cēls, plāna simetriju vienā virzienā turpināja simetriska staļļu kompozīcija, bet otrā- regulārs franču tipa parks un mežaparks ar tajā izveidotām apmēram 1 km tālām skatu perspektīvām. Pils savā grandiozitātē pretendēja uz līdzību ar lielajām monarhu rezidencēm (Versaļa u.c.), un tās ieeju sākotnēji rotāja impozants vairākus stāvus augsts tornis.
Pilī bija 138 telpas, kuru izvietojums atbilda baroka principiem. Pirmajā stāvā atradās plašs ar kolonādi rotāts vestibils un saimnieciska rakstura telpas, bet parādes telpas izvietojās otrajā stāvā. Pils austrumu korpusu aizņēma troņa zāle, pils baznīca (vēlākā deju zāle) , parādes ēdamzāle un vēl dažas reprezentācijas telpas. Centrālajā korpusā atradās hercoga apartamenti (kabinets, ģērbistaba, guļamistaba, saloni) , bet rietumu korpusā- telpas hercogienei, galminiekiem, viesiem un apkalpotājiem.
Pils arhitektūra, īpaši uz tā laika Latvijas celtniecības fona, bija pārsteidzoši grezna un efektīga, kaut arī daudzas Rastrelli ieceres (piemēram, skulptūras un ornamentāli čuguna rotājumi fasādēs) Rundāles pilī tā arī netika realizētas. Eiropas galmu mākslas līmeni pilnībā sasniedza pils interjeri, kuru vēl šodien skatāmā apdare veikta jau otrajā būvetapā- laikā no 1763. līdz 1767. gadam- un ieturēta rokoko stilā. Īpaši augstvērtīga ir J. M. Grafa brigādes veidotā stukas apdare un griestu plafonu gleznojumi (K. Cuki, F. Martīni).
Izcila baroka stila izpausme Rundālē bija ap 14 ha lielais regulārais parks pēc Rastrlli projekta. Pilij tuvāko parka daļu (parteru) rotāja no krāsainajiem akmentiņiem, puķēm un zemiem dzīvžogiem veidoti ornamentāli laukumi, starp kuriem atradās arī trīs strūklakas. Tālākajā parka daļā izveidotajos bosketos izvietojās gan vīteņu apvītas nojumes (pergolas) un augstāku dzīvžogu ietvertu pastaigu laukumiņi, gan šādos parkos iecienīti labirinti un pat noslīpināta uzkalniņa veidā izbūvēts „zaļais teātris” brīvdabas izrāžu un koncertu rīkošanai.
Es uzskatu, ka šim kultūras piemineklim ir liela mākslinieciskā vērtība, liela nozīme mūsdienās, ko apliecina lielais ekskursantu daudzums, kā arī mūsu valdības rīkotie pasākumi šajā pilī.
Glezna „Kurzemes hercoga galma dzērienu pārzinis Johans Dāvids Brederlo” 1765.- autors portretists Leonhards Šorers . Darbs izceļas ar nesaudzīgu, tiešu, reālistisku raksturojumu, paspilgtinātiem vaibstiem.
Klasicisms 18. gs beigas- 19. gs sākums
Sv. Pētera un Pāvila baznīca (1780-1788) Rīgas Citadelē, autors S.Zēge fon Laurensbergs. Šī ir pirmā t. s. krusta kupola tipa baznīca Rīgā, kuras plānojuma īpatnības izriet no Bizantijas un Senkrievu arhitektūras tradīcijām.
„Dažādu Vidzemes pieminekļu, prospektu, monētu, ģērboņu u. c. krājums” desmit sējumos, autors Johans Kristofs Broce (1742-1823). Tajā ietvertajos zīmējumos, tušas mazgājumos un akvareļos fiksēti etnogrāfiska rakstura objekti, arhitektūras un mākslas pieminekļi.
Modernisms 20. gs.
Rīgas centrāltirgus (1924- 1930) arhitekti P. Dreimanis, P. Pavlovs.
Tirgus celtniecības darbus uzsāka 1924. gada jūnijā, vispirms nojaucot divas rindas tā saucamo sarkano spīķeru, kuri bija uzcelti 19. gadsimta nogalē. 1926. gadā, celtniecības darbu laikā izrādījās, ka sākotnējā projektā nepieciešams veikt vairākus grozījumus un papildinājumus, tirgus celtniecība tika atsākta tikai 1928. gada pavasarī un pabeigta 1930. gada rudenī. Tā paša gada 2. novembrī tirgu svinīgi nodeva ekspluatācijā. Rīgas Centrāltirgus ir lielākā pēckara celtne Rīgā.
Tirgus arhitektūrā vērojama zināma jūgendstila paņēmienu, kā arī pirmskara neoklasicisma ietekme. Atsevišķās vēsturiskās detaļas fasāžu noformējumā pasniegtas art-deco interpretējumā. Visās ēkās tirdzniecības telpas iekārtotas vienā stāvā, bet ēkas celtas ar aprēķinu, ka tajās var iekārtot arī otro stāvu. Zem paviljoniem izveidotas plašas preču glabāšanas noliktavas ar saldētavām, pazemes tuneļiem.
Brāļu kapu ansamblis (1922- 1936), autori A. Zeidaks, P. Feders, A. Birznieks. Iespaidīgākais memoriālais ansamblis latviešu mākslā. Tā ideja iemiesota galvenajā figūru grupā- „Māte Latvija ar saviem kritušajiem dēliem”. Autori memoriālu iecerējuši kā telpiski plastisku rekviēmu kritušajiem varoņiem, kā tautas svētvietu. Ansambļa pamatā bija A. Zeidaka izveidots simetrisks telpas dalījums trīs daļās, kurā iekļāvās K. Zāles un P. Federa radītās tēlniecības un arhitektūras kompozīcijas- ieejas vārti ar senlatviešu jātnieku godasardzi, tad mūžīgās uguns altāris un tālumā redzamā „Māte Latvija”, visbeidzot, nokāpjot no terases, kapulauks ar diviem „Ievainotā jātnieka” tēliem un pretī tiem noslēguma siena ar Latvijas novadu heraldiskiem tēliem un iepriekšminētā „Mātes Latvijas” grupa- uz augsta postamenta virs skatītāju galvām. Tie ir ansambļa galvenie posmi.
Brāļu kapu skulptūras, it īpaši „Ievainotā jātnieka” tēli, ir veiksmīgākās K. Zāles (1882-1942) daiļradē. Tās labi rāda viņa plastiskā rokraksta savdabību- blīvas, smagnējas akmens masas, aso šķautņu saspringtais ritms, materiāla krāsas un faktūras radītais skarbums „Ievainotajos jātniekos” vai arī klasisks miers un stingrība ansambļa centrālajās figūrās. Varoņa ideju K. Zāles darbos iemieso senlatvieša karotāja tēls. Pievēršanās senvēsturei, romantiski un brīvi interpretētam tautas mākslas mantojumam nav nejauša. Tautas senvēsture tika izjusta un saprasta kā latviešu tautas gara spēka avots, kā pamats nacionālās mākslas un kultūras veidošanai. Tomēr Brāļu kapos būtiskākā ir varoņu godināšanas ideja- ievainotie varoņi aizmieg nāves miegā, Māte Latvija vaiņago viņu piemiņas vietu, heraldiskie karavīri sastinguši svinīgā godasardzē.
Brāļu kapu memoriālam ir liela nozīme mūsdienās- kritušie varoņi tiek pieminēti ikgadējās karaspēka parādes laikā. Rīgas Brāļu kapi ir viena no vissvarīgākajām Latvijas vietām. Ar kritušajiem latviešu karavīriem un virsniekiem, ar elpu aizraujošo dārzu mākslas, arhitektūras un tēlniecības vērienu, harmoniju un emocionālo piesātinājumu. Ar vēstures patiesīgumu un mākslas spēku.
Gotiskā arhitektūra
Gotiskās arhitektūras dzimtene ir Francija. Gotika iesākusies, izveidojusies un galīgi nostiprinājusies baznīcu celtniecībā, sevišķi cieši pieķerdamās bazilikas tipam. Gotikas stilu ir pieņemts iedalīt trijos galvenajos attīstības posmos:
agrā gotika
dižgotika
vēlā jeb liesmojošā gotika
Francijas arhitektūras ietekmē gotikas stils izplatījās arī Francijas kaimiņzemēs – Vācijā, Anglijā, Itālijā un Čehijā. 12. un 13. gs. maiņā gotika ieviešas pārējās Rietumeiropas zemēs, bet ar krusta karotājiem nonāk līdz par Sīrijai. Visur gotika, protams, sastop iepriekšējā laikmeta arhitektūras formu un konstrukciju, ar ko jaucoties rodas pārejas stils.
1175. gadā gotika parādās pirmo reizi ārpus Francijas robežām, Kenteberi katedrāles kora būvē.
Ap 12. gs. apvienojas stingri kopotā sistēmā tie 3 konstruktīvie elementi, ko apzīmē par gotikas galvenajiem – ribu spriešļi, smailais loks un atbalstu arka. Katrs no šiem elementiem bija arhitektūrā pazīstams jau no seniem laikiem. Smailā loka forma nebija sveša senai Ēģiptei, Aigeja laikmetam, antīkai Romai, islāma arhitektūrai, nemaz nerunājot par neskaitāmiem gadījumiem gotikas priekštecē romānikā; arī ribu spriešļi lietoti jau sen pirms gotikas. Tā redzams, ka gotika savus galvenos konstruktīvos elementus nav pilnīgi no jauna radījusi, bet gan tos apvienojusi savā īpatnējā, vēl nekad un nekur nebijušā stingrā sistēmā. Visi gotikas stila elementi arhitektūrā izceļ vertikalitāti.
Jaunie gotikas konstruktīvie paņēmieni, šķiet, sākumā saistījuši visu cēlēju uzmanību, tā, ka dekorācija bija otrā plāna lomā. Tai nav arī tās vienības, kas jūtama konstruktīvos paņēmienos. Visumā gotikas dekorācijai ir 3 avoti. Pirmais no tiem neapšaubāmi verd no antīkās. Kropļotā interpretācijā doriskie, korintiskie un kompozitkapitelli, akanti, kīmatiji u.c. antīkās dekorācijas piederumi iepinušies itāliešu gotikā. Lielā skaitā šie elementi sastopami arī Dienvidfrancijā un pat Skandināvijā. Šajos darinājumos gotika izrādās par vāju, lai pārkausētu antīko formu īpatnēji gotiskā veidojumā. Daudz plašāk gotika būtu varējusi izmantot savai rotai otru avotu – romāniku, kas hronoloģiskā kārtībā bija gotikas priekštece. Tomēr nav vērojams, ka gotika būtu nopietni mēģinājusi plašā vērienā balstīt savu rotu uz romānikas paraugiem. Kā trešais un galvenais gotikas rotas avots paliek – vietējā augu valsts. Svaigā un viscaur reālistiskā veidojumā agrā gotikā parādās efeja, vīnogulāja vai dadža lapas; vīnogu ķekari un tīteņi; čiekuri un rožu ziedi, dažādu koku lapas u.c. Dižgotikā šie veidojumi gūst stingru stilizāciju. Vēlā gotikā arhitektoniskais ornaments saplūst fantastiskā locījumu mudžeklī vai arī pieskaras rupjam naturālismam. Kolonna no seno grieķu laikmeta līdz pat gotikai bija nepārtraukti ieņēmusi izcilāko vietu celtņu arhitektoniskā izdaiļojumā. Gotika, protams, nevarēja pēkšņi atraisīties no kolonnas, un agrās būvēs kolonna vai nu izpilda galvenā atbalsta uzdevumu, vai arī piekļaujas tam kā dekoratīva piedeva. Abos gadījumos radās nepatīkama distance: spriešļu smailie loki traucās augšup, kolonnas likās gaidām slodzi lejup. Tai brīdī, kad gotika sāka apjaust vertikālismu par savu tieksmju īsto paudēju, kolonnai bija jāpazūd. Un tā arī notika. baznīcas klona līdz pašam spriešļu koptura akmenim slienas stiegrainas gotikas profils. Kā gotikas īpatnēji rotājumi vēl jāatzīmē logu un portālu zelmiņi, attornīšu jeb fiales, krusta ziedi, rāpuļi un strūklenieki. Vārdu sakot, gotikas vienkāršais kanoniskais rotājums kļūst ļoti daudzpusīgs.
Gotika pievērsa lielu uzmanību torņu arhitektūrai, ko ar pilnu tiesību var apzīmēt par gotikas lepnumu un triumfu. Iepriekšējā romānika nebija skopojusies torņu celšanā, bet varbūt pat pārāk izšķērdīgi lietojusi līdzekļus torņu arhitektūrai. Gotikas vertikālisma tieksme saskatīja tornī savu spēcīgāko paudēju, tādēļ torņu arhitektūru gotika, salīdzinot ar romāniku, vēl ievērojami kuplināja. Pēc torņu augšējā nobeiguma izšķir 2 tipus: strupi noslēgtos torņus, kas raksturīgi Itālijai, bet sastopami arī franču un angļu gotikā, un smaili noslēgtos torņus, kas valda vācu gotikā un no tās atkarīgās zemēs, bet citās zemēs, atskaitot Itāliju, atrodas skaitliskā pārsvarā pār pirmo tipu. Gotikas laikmeta kolektīvā mākslas griba un spēja ir tik viengabalaina, ka arī šīs jaunās atvasinātās un dažreiz arī strupinātās formas spilgti pauž gotikas kopīgo garu.
Gandrīz visa gotisko katedrāļu arhitektūra ir balstīta uz vienu galveno tā laika izgudrojumu – jauno karkasu konstrukciju, kas arī padara šīs katedrāles viegli atpazīstamas.
Gotiku visumā izbeidz 16. gs. renesanse, ko ievadīja jau 1420. gadā F. Brunelleski ar Florences doma kupolu. Tomēr galīgi atmesta nav gotika vēl renesanses laikmetā, sevišķi sakrālā būvniecībā.
Romantikas laikmetā gotika kā neogotikā piedzīvo vēlreiz krāšņu uzplaukumu, bet 20. gs. tā, liekas, galīgi ierindojas vēsturisko stilu arhīvā.
Tēlniecība gotiskajā arhitektūrā
Gotiskais stils savu augstāko pakāpi tēlniecībā sasniedz 13. gs. Francijā. Tā sākums manāms jau 12. gs. 1. pusē romāņu augstā stila kustīgos ciļņos Langedokā, Puatū, Burgundā u.c. Tālāk romāņu gotikas raisītāji ir Le-Manas un Šartras katedrāles tēlnieki 12. gs. otrajā pusē. Lai tēlu pilnīgi ieskaņotu celtnē, viņi sāk veidot vertikālas stabu figūras. Šī doma atraisa 13. gs. sākumā agrās gotikas lielo tēlniecību jau smailā loka portālos Parīzes Notre-Dame fasādē, Šartras katedrāles sānu fasādes, Lanas katedrālē u.c. Tās uzdevums ir monumentāli stāstīt. Kāpjošā noskaņā no katedrāles apakšu vārtiem līdz torņu galiem, risinās šie plastiski domātie stāsti. Tie pauž kristānisma tēmas, vecās derības leģendas un arī laicīgus sižetus. Celtnieciskā noskaņa gotisko tēlniecību tomēr neattur tuvoties dabiskām formām, pretēji agrākai dekoratīvi noslēgtai klosteru mākslai. Visai tuvu grieķu antīkai tā ap 13. gs. vidu Pikardijā u.c. apvidos. Rensas katedrāles fasāde pirms sagraušanas lepojās ar klasiskās gotikas tēliem, kuriem zīmīgi sīki krokotie drānu kritumi. Vislielāko pilnību gotiskai tērpu veidojums sasniedz ap 1250. gadu Parīzes Sainte-Chapelle apustuļu figūras, kā arī Notre-Dame šķērskuģa portālā. 13. gs. beigās gotikā atkal pastiprinājās konstruktīvais un trīsstūra moments, izpauzdamies gotikas vēlā posma stāva un kakla izliekumos. Vispirms to redzam Parīzes Notre-Dame ziemeļu šķērskuģa vārtos smalki zīmētā madonnas tēlā, drīz pēc tam Rensā u.c. Francijas pilsētās.
Atkārtots, šis jaunais paņēmiens jau 14. gs. pārvēršas manierē, zaudējot svaigumu. Ekspresīvā kustīgumā rodas sarežģīta līniju mistika. 15. gs. beigās gotiskā tēlniecība nogrimst gleznaini liriskā izpaudumā.
Francijas 13. gs. gotiskā tēlniecība, kuras pirmie lielie centri bija Parīze, Šartra, Amjena, Rensa un Burža, vispirms ietekmēja tuvējo Flandriju un Spāniju, tad Angliju, Vāciju, Skandināvijas zemes un, diezgan atturīgi, Itāliju.
Anglijā gotiskā tēlniecība attīstās agri, bet vairāk katedrāles iekšienē. Bagātīgi uzplaukst kapu pieminekļu māksla.
Vācijā gotiskā tēlniecība attīstās lielo Francijas katedrāļu ietekmē.
Baltijas valstu baznīcās portālu tēlu trūkst; pēdas atstājuši pāris Lībekas tēlnieku dažos iekšienes akmens tēlos un koka tēlu altāros.
Gotikas stila pieminekļi saglabājušies Austrijā, Polijā, Ungārijā un Skandināvijā. No metāla pieminekļiem uzglabājušies tikai divi 13. gs. bronzas tēli Amjenas katedrālē, visi pārējie vēlāko karaļu un revolūcijas laikā pārkausēti.