Klonēšana- ieguvums vai posts?

Klonēšana – ieguvums vai posts?

Mūsdienās zinātne ir sasniegusi tik augstu attīstības līmeni, ka organismu klonēšana ir aktuāla parādība, un nu jau pat cilvēka klonēšana teorētiski būtu iespējama. Tomēr kāda nozīme ir klonēšanai cilvēces attīstībā, vai tā ir cilvēces nākotne vai strupceļš? Protams, klonēšanai ir gan pozitīvi, gan negatīvi aspekti. Ar klonēšanu būtu iespējams saglabāt daudzu izmirstošu dzīvnieku sugu; klonēšanas attīstība sekmētu medicīnas attīstību; tomēr cilvēku klonēšana nebūtu efektīva un arī no ētiskās puses tai būtu daudz pretrunu.
Ar klonēšanu pēdējos gados ir mēģināts saglabāt vairāku izmirstošu dzīvnieku sugu. Ir mēģināts klonēt Dienvidamerikas vērsi gauru un spāņu kalnu kazu bukardo. Tomēr šis mēģinājums klonēt gauru beidzās neveiksmīgi, jo no vairākiem simtiem embriju pasauli ieraudzīja tikai viens, un arī tas nodzīvoja tikai dažas dienas. Arī katoļu baznīcas pārstāvji, kas uzskata, ka klonēšana ir spēlēšanās ar cilvēka garīgo aspektu un dvēseli, tomēr atzīst, ka vienīgais pieļaujamais iemesls klonēšanai varētu būt izzūdošo dzīvnieku sugu atjaunošana. Tātad, klonēšanas izmantošana šādam mērķim būtu pozitīvi vērtēta, tomēr vēl nav īsti iespējams panākt vēlamo rezultātu. Taču zinātne turpina attīstīties, un, iespējams, pēc vairākiem gadiem ar klonēšanas palīdzību varēs panākt izmirstošo dzīvnieku sugu saglabāšanu.
Klonēšana tiek veikta arī medicīnas vajadzībām; ar tās palīdzību būtu iespējams novērst vairāku mūsdienu cilvēku slimību rašanos. Klonējot cilvēka embriju, ir iespējams no tā iegūt cilmes šūnas. Cilvēka audu cilmes šūnas ir pamats orgānu homeostāzei un pašatjaunošanas procesam. Pašlaik cilmes šūnas izmanto, lai ārstētu asinsrades slimības jeb asins vēzi. Mediķi cer, ka drīzumā no tām varēs radīt zāles, kas spētu izārstēt diabētu, paralīzes, multiplo sklerozi, infarktus, Alcheimera, Parkinsona un citas slimības. Arī šādu mērķu sasniegšanai klonēšana tiek vērtēta pozitīvi.
Vairs nav šaubu, ka cilvēce agri vai vēlu nonāks līdz cilvēku klonēšanai, lai arī pastāv daudz aizliegumu un ierobežojumu. Tomēr tas radītu daudz problēmu. Šaubas izraisa lielais neveiksmīgo klonēšanu skaits, bet neveiksmīgu klonēšanu rezultātā varētu rasties nepilnvērtīgi cilvēki. Ir pierādīts, ka klonētais organisms, kuram izdevies izdzīvot, biežāk slimo un ir mazāk dzīvotspējīgs. Vēl viens arguments pret cilvēku klonēšanu- klonam būtu tādi paši pirkstu nospiedumi kā oriģinālam. Bet, tā kā visa mūsdienu kriminālistika balstās uz pirkstu nospiedumiem un DNS analīzi, nebūtu iespējams tikt galā ar izveidojušos situāciju. Rodas jautājumi arī no ētiskā viedokļa – cik daudz cilvēks drīkst iejaukties dabas norisēs? Vai šāda cilvēku pavairošana nenovestu pie tā, ka bērnu īpašības izvēlētu iepriekš līdzīgi kā mēbeles vai automašīnas modeli? Un klonētais bērns būtu nevis divu vecāku pēcnācējs, bet gan viena cilvēka ģenētiska kopija. Tātad, diez vai būtu daudz tādu pāru, kas vēlētos sev klonētu bērnu.
Tātad, klonēšanai ir gan vairāki plusi, gan mīnusi. Klonēšana sekmētu medicīnas attīstību un līdz ar to cilvēki varētu paildzināt savu mūžu; cilvēce ar klonēšanu varētu saglabāt arī dabas daudzveidību, šādi pavairojot gan dzīvnieku, gan augu sugas; tomēr jāzina robeža, kādi eksperimenti ir pieļaujami un kādi nav pieļaujami. Vai cilvēka klona radīšana ir neizbēgama? Manuprāt, ikvienam vajadzētu aizdomāties, kāda būtu cilvēces nākotne pēc cilvēka klona radīšanas. Šis ir ļoti aktuāls jautājums mūsdienu sabiedrībā ikvienā pasaules valstī.