Klonēšana – ieguvums vai posts?
Līdz ar tehnisko progresu un sasniegumiem gēnu inženierijā sabiedrībai ir radusies vēl viena tēma par ko aktīvi diskutēt. Klonēšana ir viens no aktuālākajiem un nevienprātīgākajiem strīdu objektiem zinātnē un cilvēku sabiedrībā. Par interesi, kas skar šo tēmu liecina kaut vai tāds piemērs kā grāmatu, filmu un TV seriālu skaits par kloniem, klonēšanu un citiem līdzīgiem aspektiem. Klonēšana ir svarīga, jo ļauj radīt audus un orgānus ar pilnīgi identisku ģenētisko kodu. Es uzskatu, ka klonēšana vairāk ir ieguvums nekā posts.
Raugoties no praktiskā viedokļa, klonēšanas perspektīvas ir daudzsološas, jo tā varētu palīdzēt izprast pagaidām nedziedināmas slimības un radīt zāles to ārstēšanai.
Vēl ar klonēšanas metodi varētu iegūt pārstādīšanai piemērotus audus un orgānus, kuriem ir identiska imūnsistēma. Līdz ar to organisms jaunos orgānus neatgrūdīs.
Tomēr vienlaikus rodas arī ētiska rakstura problēmas. Cilvēka klonēšana nav pieņemama un ir pretdabiska, to var sākt izmantot ļauniem nolūkiem.
Klonēšana var palīdzēt izprast slimības un radīt zāles to ārstēšanai. 2005. Gadā, kad Dienvidkorejas zinātnieki pirmo reizi pasaulē klonēja suni, tika pārbaudīts, ka klonētos dzīvnieku zinātniska izpēte var palīdzēt izprast slimības, kas skar gan suņus, gan cilvēkus, piemēram, vēzi un diabētu. Slimību ārstēšanas iespējas vispirms varētu izmēģināt suņiem, lai noskaidrotu, vai šīs metodes ir drošas un iedarbīgas un, pozitīvu rezultātu gadījumā, izmantot cilvēku ārstēšanai. Pēc individuāla pasūtījuma varētu radīt zāles, kuras palīdzēs ārstēt ar diabētu, Alcheimera, Pārkinsona un citām slimībām sirgstošus slimniekus. Tātad, no šāda viedokļa klonēšana ir ļoti vērtīgs ieguvums un dod cerības medicīnas attīstībā.
No cilmes šūnām iegūstot audus un orgānus ar pilnīgi identisku ģenētisko kodu, atrisinātu pašreiz pastāvošo problēmu, ka organisms var atgrūst transplantētos orgānus imūnu konflikta dēļ. Šobrīd šīs problēmas atrisināšanai mediķi izmanto dažādus medikamentus, kam ir liels blakusefektu skaits, tomēr šie sarežģījumi pilnībā atkristu, ja sāktu izmantot klonētos orgānus un audus. Tos var pielietot, lai atjaunotu bojātas muguras smadzenes, transplantētu jaunu sirdi, aknas, nieres, glābtu cilvēkus, kas cietuši avārijās vai citās katastrofās. Šis klonēšanas aspekts ir pieņemams, jo, izmantojot šo metodi ārstēšanā, var glābt no nāves daudz cilvēku un ārstēt nopietnas slimības.
Vairāk apspriests un strīdīgāks ir jautājums par cilvēka klonēšanu. Tās pretinieki pamato savu nostāju ar vairākiem argumentiem. Piemēram, klonēšanas tehnoloģija nav pietiekami labi attīstīta un cilvēka klonēšana ir bīstama, jo pastāv iespēj, ka cilvēkam varētu rasties izkropļoti iekšējie orgāni. Cilvēka klonēšana ir pretdabiska un to var sākt izmantot ļauniem nolūkiem (lai sagrābtu varu, kontrolētu cilvēkus, radītu super-armiju tikai ar izciliem karavīriem). Šie argumenti izraisa ētiskas dabas jautājumus. Konvencijā par cilvēktiesību un cieņas aizsardzību bioloģijā, medicīnā norādīts: „jebkura darbība ar mērķi radīt cilvēku, kas ģenētiski identisks citam cilvēkam, vienalga, dzīvam vai mirušam, ir aizliegta.” Manuprāt, pie tā arī vajadzētu pieturēties, lai, klonēšanas tehnoloģijai nonākot nepareizās rokās, nerastos lielāks posts nekā labums.
Visu klonēšanas vēsturi pavada strīdi un aktīvas diskusijas par tās nozīmi un nepieciešamību. Katrs jauns paziņojums par klonēšanas mēģinājumu izraisa plašu sabiedrības rezonansi. Tas, ka klonēšana varētu sniegt plašas iespējas medicīnas attīstībā, slimību ārstēšanā un orgānu transplantēšanā, noteikti ir liels ieguvums un vērtējams pozitīvi. Nepieņemama ir cilvēku klonēšana un iejaukšanās dabas norisēs. Jāzina, kāda veida eksperimenti ir pieļaujami un kāda – nav pieļaujami. Par šiem jautājumiem ir jādiskutē, to risināšanai ir jānotiek atklāti sabiedrības pārraudzībā un kontrolē, lai nerastos maldīgi priekšstati un cilvēki varētu izvērtēt, vai klonēšana ir ieguvums vai posts.