Ražosanas organizācija. Ieņēmumi un ražošanas izmaksa

Uzņēmums ir organizatoriski saimnieciska vienība, kurā, izmantojot ražošanas faktorus, tiek īstenota uzņēmējdarbība, lai ražotu un pārdotu preces un pakalpojumus. Uzņēmējdarbību veic uzņēmējs. Uzņēmēja rīcības pamatmotīvs ir lielākas peļņas iegūšanas, taču peļņa nedrīkst kļūt par uzņēmējdarbības pašmērķi. Uzņēmējdarbības mērķis ir ražot preces un sniegt pakalpojumus patērētājiem, nevis darīt to peļņas vai spekulācijas nolūkā. Ražošanas priekšnoteikums ir produktu kvalitāte un lētums; tie jāparedz tautai, nevis vienam uzņēmuma. Un tā, peļņas saņemšanas vislabākais garants ir lētu, kvalitatīvu un pieprasītu preču ražošana .
Gadsimtu pieredze visur plašajā pasaulē liecina, ka uzņēmēja, firmas pamatmotīvs tirgū un vienlaikus arī darbības dzenulis ir pelņa. Bet kas ir peļņa? – izrādās, ka šim jautājumam nav viennozīmīgu atbildi. Peļņa ir problēma, kura pamatā ir uzņēmēja ekonomiskās uzvedības motīvi. Katram uzņēmumam ir jārisina savu ekonomisko problēmu, tas nozīme kā, katram uzņēmumam vajag saražot no ierobežotajiem resursiem tik daudz, cik vien maksimāli tie var. Lai izdarīt tā, tiem vajag izvelēties:
• Kuras preces un pakalpojumus radīt un kādā daudzumā?
• Kuru starppatēriņu preci ražot pašiem un ko iegādāties no citām firmām?
• Kādus ražošanas metodes izmantot?
• Kādus ražošanas faktorus izmantot un kādā daudzumu?
• Kā organizēt tās vadības struktūru?
• Kā kompensēt tās ražošanas faktorus un piegādātājus?
Mikroekonomikā ir trīs galvenās biznesa organizācijas formas. Tie ir:
1. Vienas personas uzņēmums ir tāda saimniekošanas forma, kurā uzņēmumu pārvalda viena fiziska persona, kas personiski var pieņemt lēmumus, saņemt visu peļņu un juridiski ir atbildīga par visām uzņēmuma parādsaistībām.
2. Kooperatīvās sabiedrības ( partnership ), kas sastāv no diviem vai vairākiem īpašniekiem, kuriem ir neierobežota atbildība.
3. Korporācija vai akciju sabiedrības – uzņēmums, kas pieder tās akcionāriem, kuriem ir uzņēmuma akcijas, kas dod tiesības piedalīties lēmumu pieņemšanā un peļņas sadalē .
Ražošanas procesā tiek patērēti ražošanas faktori ( zeme, kapitāls, darbs un uzņēmējspējas ) tā, lai galarezultāta iegūtu ieņēmumus, kas lielāki par sākotnēji ieguldīto naudas summu .
Uzņēmuma līdzekļi, pirmkārt, sastāv no pašu kapitāla un, otrkārt, no papildus piesaistītiem līdzekļiem, t.i., naudas aizņēmuma.
Uzņēmējdarbības materiālais pamats ir pašu kapitāls. To veido vairāki elementi:
• Vērtspapīru emisija un izpirkšana. Šo operāciju rezultātā notiek izmaiņas uzņēmuma pašu kapitālā.
• Rezerves, ko izmanto neparedzētu izdevumu segšanai. Rezerves veido obligātie peļņas atskatījumi un citi ienākuma avoti.
• Nesadalītā peļņa vai nesegtie zaudējumi.
• Pamatlīdzekļi vai pamatkapitāls – ilgstošas lietošanas objekti, kas piedalās
ražošanā. Pie pamatlīdzekļiem pieder nekustamais īpašums ( ēkas, būve, pārvadu ierīces u. tml.) un nekustamais īpašums ( transportlīdzekļi, masiņas utt. ). Pamatlīdzekļu īpatnība ir tā, ka tiem ir samērā ilgs izmantošana laiks. Kad pamatlīdzekļu elementu kalpošanas laiks ir beidzies, tos vajag jāatjauno. Šim nolūkam ir vajadzīgi naudas līdzekļi, lai varētu remontēt vai atjaunot tos, un tas sauc par amortizāciju jeb pamatlīdzekļu nolietojumu.
Apgrozāmais kapitāls to veido darba priekšmeti: materiāli, izejvielas, energoresursi, kurināmā krājumi, nepabeigtā ražošana, mazvērtīgais inventārs. Apgrozāmā kapitāla aprite – a) piedalās tikai vienā ražošanas ciklā, pakalpojumu sniegšanas periodā; b) pilnīgi tiek izlietots vienā ražošanas ciklā; c) pilnīgi ietilpst attiecīgas preces ražošanas izmaksās; d) pilnīgi atgriežas pie komersanta pēc attiecīgu preču realizācijas to cenu sastāvā .
Uzņēmējdarbībā ieguldīto resursu aprite saistās ar šo resursu kustību un pārveidošanu, kas norit vairākās atšķirīgās stadijās. Resursu viena pilnīga aprite ir pabeigta tad, kad avansētie līdzekļi pilnā apjomā atgriezušies savā sākotnējā formā – parasti no jauna ir investora, uzņēmēja rīcībā naudas veidā. Aprite kā process, kas atkārtojas arvien no jauna un jauna, saistās ar nepieciešamību tāpat no jauna un jauna pirkt ražošanas resursus. Šo procesu kā nemitīgi atkārtojošos procesu sauc par atražošanu.
Uzņēmējdarbībā jāatražo:
• Pamatkapitāls.
• apgrozāmais kapitāls.
• Zemes kā locus standi (tas brīžiem ir īpatnējs process, kas prasa lieka ūdens novadīšanu, kādas ēkas pamatu nostiprināšanu).
• Ūdens, kā ražošanas resursu atražošanai nepieciešami dažādi dabas aizsardzības pasākumi, arī speciāli attīrīšanas darbi.
• Lauksaimniecības izmantojamās zemes auglības atražošana saistās ar agrotehniskiem pasākumiem, mežs- ar sanitārām cirsma,
• Uzņēmējspējas .
Visi uzņēmumi strādā ierobežotu resursu ietvaros, tādēļ ir ļoti svarīgi izvēlēties optimālāko ražošanas variantu jeb noteikt ražošanas funkciju. Ražošanas funkcija ir saražotā produkta apjoma ( kopējā produkta ) un patērēto ražošanas faktoru daudzumu attiecība noteiktā laika periodā. Ražošanas funkciju koncepciju var izmantot arī tad, kad tiek parādīts, ka visaugstāko ražošanas apjomu uzņēmums var sasniegt, izmantojot vairākus ražošanas faktorus ( piemēra, divus resursus – darbu un kapitālu) .

Esošo ražošanas faktoru aizvietošana ar jauniem ir atkarīga no laika ilguma, t. i., vai nu īslaicīga vai ilgstoša perioda.
1. Īslaicīgs periods – laika periods, kurā viena veida ieguldījumi ražošanā ir konstanti, bet citi mainīgi. Īslaicīga perioda tādi ražošanas faktori kā, piemēram, zemes platības, rūpnīcas lielums, mašīnu, tehnoloģisko iekārtu skaits ir konstanti. Īslaicīgā periodā uzņēmuma ražošanas palielināšanas iespējas ir ierobežotas.
2. Ilgstošs periods – pietiekami ilgs laika periods, kurā uzņēmums var nomainīt visus ražošanas faktorus .
Ražošanas faktoru funkcija, tas arī ir ražošanas kopējais produkts (TP). Vidējais produkts (AP) – ( ražīgums, produktivitāte ) saražotās produkcijas kopapjoms ( preces un pakalpojumi ), aprēķināts uz ieguldītā viena mainīgā ražošanas faktora vienību noteiktā laika periodā. Vidējais produkts tiek noteikts kā saražotās produkcijas daudzums uz vienu uzņēmuma darbinieku noteiktā laika periodā. AP=TP/L ( AP – vidējais produkts, TP – kopējais produkts, L – darbinieku skaits ). Galējais produkts (MP) ir kopējā produkta pieaugums, kas iegūts, piesaistot vienu papildu mainīgā ražošanas faktora vienību. MP=TP/L ( MP – galējais produkts, TP – kopējā produkta pieaugums, L – nodarbināto skaita palielinājums) .
Darba ražīgumu saprot darba izlietojumu uz produkcijas vienību. Darba ražīguma palielināšanas nozīme produkcijas ražošanai nepieciešamā darba izlietojuma samazināšanos. Tā ietekme pieaug produkcijas izlaide caurmērā uz katru darbinieku, un līdz ar to pilnīgāk tiek apmierinātas iedzīvotāju vajadzības. Darba ražīgums jeb pieaugums samazina vajadzības pēc darbaspēka. Uz darba ražīgumu visvairāk ietekme tehnoloģijas attīstība .
Arvien palielinot strādājošo skaitu ( mainīgā ražošanas faktora vienību ), pārējiem paliekot nemainīgiem ( piemēram, kapitālam vai zemei) tā sākotnējā atdeve ievērojami pieaug. Taču nozīme, ka darbojas resursu atdeves jeb galēja produkta mazināšanās likums. Galējās atdeves mazināšanās ir situācija, kad uzņēmums pievieno arvien vairāk mainīga ( parasti darbaspēka ) ražošanas faktora vienību noteiktam pastāvīgam ieguldījumam, bet papildu galējā produkta izlaide ar laiku sāk mazināties. Šis likums parāda, ka situāciju var mainīt pārkārtojumi tehnikas tehnoloģijā vai ražošanas organizācijā. Proti, ir nepieciešams aizvietot darbaspēju, izmantojot ražošanā jaunāko tehnoloģiju. Taču tā prasīs arī daudz augstākas kvalifikācijas darbaspēku, kas būtu spējīgs to ražīgi izmantot .
Peļņas motīvs ir jebkuras uzņēmējdarbības pamats. Ar peļņu ekonomisti parasti saprot ienākumu, ko uzņēmējs saņem par uzņēmējspējām un risku. Tāpēc, līdzīgi kā ražošanas izmaksas peļņa tiek noteikta divējādi – grāmatvedības peļņa (aprēķina, atskaitot uzņēmuma kopējiem ieņēmumiem grāmatvedības jeb ārējās izmaksas (Peļņa=TR-TC)) un ekonomiskā peļņa(tiek aprēķināta, atskaitot no kopējiem ieņēmumiem ekonomiskās izmaksas: ārējās, iekšējās, ieskaitot normālo peļņu) .
Ražošanas izmaksas klasificē:
• Ārējās vai grāmatvedības izmaksas ir visas izmaksas, kas saistītas ar uzņēmuma saimniecisko darbību.
• Iekšējās izmaksas ir ienākumi, ko uzņēmums iegūtu no pašam piederošiem resursiem, ja tos iznomātu citiem par noteiktu samaksu.
• Ekonomiskās vai alternatīvās izmaksas ir tādas izmaksa, kuras varētu izmantot labākā alternatīvā variantā. Tas ir saistītas ar alternatīvajām izmaksām, piemēram, gadījumos, kad uzņēmuma īpašnieks pats organizē un vada savu uzņēmumu, bet nealgo kadu citu cilvēku šo pienākumu veikšanai. Ietver sevī visas iekšējās un ārējās izmaksas arī normālā peļņa .
• Pastāvīgās (FC) – īslaicīgā periodā nav atkarīgas no saražotā apjoma izmaiņām. ( piemēram: pamatlīdzekļu nolietojums, administrācijas izdevumi, apdrošināšanas maksājumi utt. ).
• Mainīgās (VC) – mainās proporcionāli ražošanas apjomam ( piemēram: personāla izmaksas, sociālas nodevas un izmaksas, pārējie saimnieciskās darbības izdevumi utt.).
• Kopējās (TC) – veidojas no kopējo mainīgo izmaksu (TVC) un kopējo pastāvīgo izmaksu (TFC) kopsummas .
• Vidējās (AC) – nosaka uz vienu ražotās produkcijas vienību. Tas savukārt iedala šādi:
1. vidējās kopējās izmaksas: ATC = TC/Q.
2. vidējās mainīgās izmaksas: AVC = VC/Q.
3. vidējās pastāvīgās izmaksa: AFC = FC/Q.
• Galējās (MC) – ražotāju kopējo izmaksu izmaiņas, palielinot produkcijas izlaidi par vienu papildu vienību (Q). MC = TC / Q .
Vidējas un galējās izmaksas īslaicīgā periodā raksturo:
1. Vidējās pastāvīgās izmaksas uz produkciju vienību, augot ražošanas apjomam, arvien samazinās. Turpretī, ražošanas apjomam samazinot šīs izmaksas pieaug. Tās neizzūd pat tad, ja kaut kādu apstākļu dēļ, ražošanas ir pārtraukta, bet uzņēmums turpina pastāvēt.
2. Vidējas mainīgas izmaksas pieaugot ražošanas apjomam sākumā samazinās, taču pēc noteikta ražošanas līmeņa sasniegšanai izmaksas sāk palielināties.
Līdzīga tendence ir vidējām kopējām izmaksām un galējam izmaksām .
Izokvants – tā ir līkne, kuru veido krustpunkti un katrs krustpunkts raksturo noteiktu darba un kapitāla vienību kombināciju, kas nodrošina preces vai pakalpojuma ražošanu vienādā daudzumā.

Izokosts – izokosta visai ievērojami atgādina budžeta līniju. Tikai budžeta līnija raksturo pircēja patērētāja izdevumus, izokosta – uzņēmēja, firmas ražošanas resursu pirkšanas un izmantošanas izmaksas.

Savienojot vienā shēmā izokosta un budžeta līnijas, gūsim nepiešamo informāciju par noteikta produkcijas daudzuma minimāli iespējamām ražošanas izmaksām .
Pastāvīgās izmaksas ilgā laika periodā mainās, jo uzņēmums palielinās. Pastāvīgās ražošanas izmaksas tādējādi ilgā laika periodā kļūst mainīgas .

Scroll to Top