Koksnes apdare

Saturs

Koksnes apdares materiāli ..........................2-4.lpp.

I un II klases apdares pārklājumi.................5-6.lpp.

Lakojuma spodrināšana........................... 6.lpp.

III klases apdares pārklājumi. .........................7-8.lpp.

IV klases apdares materiāli........................... 8. lpp.

Necaurspīdīga apdare............................ 9.-10.lpp.

Apdare ar lokšņveida materiālu uzlīmēšanu.................. 10.lpp.

Kodināšana.............................. 11.lpp.

Izmantotā literatūra .............................. 11 lpp.

Pielikums ........................13.-14.lpp.

Koksnes apdares materiāli

Koka virsmu apdarei lietoto materiālu: laku, pigmentēto emaljas laku, šķīdinātāju, atšķaidītāju u.c. tehniskās īpašības tieši ietekmē apdares tehnoloģiju.

Apdares procesā uz koksnes virsmas jāizveido plāna, cieta, stiklveidīga, pietiekami elastīga un plastiska, virsmai izturīgi pielipusi apdares kārtiņa.

Nitrolakas, spirta lakas, šellakas šķīdums spirtā un citi tamlīdzīgi materiāli, kas iegūti, lakas sastāvu šķīdinot or

r
rganiskos šīdinātājos, apdares kārtiņu veido, iztvaikojot šķīdinātājam. Pārklājuma kārtiņas nožūšanas laiks atkarīgs no organisko šķidinātāju kompozīcijas iztvaikošanas ātruma. Daži sintētiskie sveķi, piemēram, karbamīdu,gliftāla, pentaftāla, fenola-formaldehīda sveķi un citi nožūst tādejādi, ka šķīdinātājs iztvaiko un sveķu sastāvs ķīmiski reaģē. Šiem apdares materiāliem ir ilgāks nožūšanas laiks nekā tiem, kas sacietē, tikai šķīdinātājam iztvaikojot.

Polimērie apdares materiāli – poliēsteru, alkīdo sveķu lakas, kā arī žūstošo eļļu krāsas, sacietē tāpēc, ka materiāla sastāvā notiek ķīmiskās reakcijas. Šie apdares materiāli žūst ilgāk.

Apdares procesā dažkārt izmanto termoreaktīvos si
i
intētiskos sveķus, kam cietēšanas ķīmiskā reakcija notiek paaugstinātas temperatūras ietekmē.

Termoplastiskos apdares materiālus uzklāj, tos iepriekš sakarsējot līdz kušanai, bet pēc tam uzklāj virsmai un atdzesē.

Apdares pārklājumu žūšanu paātrina augsta temperatūra. Ja žūšana notiek pie temperatūras 18-22 grādi, to sauc par žūšanu pa
a
arastajos apstākļos. Mēbeļu apdarē žūšanas procesa paātrināšanai izmanto dažādus siltumapmaiņas paņēmienus, piemēram, noregulē temperatūru 45-70 grādi robežās un koksnes līdzsvara mitrumam atbilstoši pieskaņo gaisa relatīvo mitrumu pie šīs temperatūras. Šādu apdares pārklājumu žāvēšanu sauc par mākslīgo žāvēšanu.

Apdares materiāliem žūstot, aizvien samazinās tā tilpums, kā arī apdares kārtiņas biezums. Šo, ar apdares materiālu cietēšanu saistīto parādību, sauc par iežūšanu. Iežuvums apdares kārtiņā rada iekšējos spriegumus, kuri izraisa apdares pārklājumā plaisas vai pat kārtiņas atlupšanu no koksnes.

Lakām sausnes saturu uzrāda ar galvenās saistvielas daudzumu procentos. Emaljām sausnas saturs raksturo galvenās saistvielas un pigmentu kopējo daudzumu. Pēc apdares materiālu sausnas satura var spriest par to iežuvumu, pārklājumiem nepieciešamo kārtu skaitu, apdares procesa darbietilpību un ekonomiskumu.

Emaljām sausnas saturu saskaņo ar viskozitāti, lai tās varētu ar
r
r parastajiem paņēmieniem uzklāt virsmām. Piemēram, nitroemaljām sausnas saturs ir 23-35%, pentaftālemaljām atkarībā no lietotā pigmenta 45-55%, poliēsteru emaljām – apmēram 70%.

Laku un krāsu viskozitātes noteikšanai lieto piltuves veida viskozometru BЗ-4. viskozitāti nosaka pie 20 grādu temperatūras, ielejot iemērītu šķidruma daudzumu piltuvē un nolasot iztecēšanas ilgumu sekundēs.

Apdares materiālu uzklāšanas paņēmieniem un materiālu viskozitātei apdares tehnoloģijā aizvien veltī lielu uzmanību. Viskozitāte tieši ietekmē apdares materiālu izlietojumu, uzklājamās kārtiņas biezumu, pārklājuma virsmas gludumu, kā arī materiāla zudumu apmērus. Uzklājot apdares materiālus ar pneimatisko smidzinātāju, optimālā viskozitāte ir
r
r 15-35 sek. Lakas uzklājamā mašīnā visizdevīgāk lietot apdares materiālus, kam viskozitāte ir 60-90 sek.

Laku saistvielu nokrāsai mēbeļu apdarē ir liela nozīme. Ar tumšām lakām nevar lakot gaišo toņu mēbeles. Lakas nokrāsas noteikšanai lieto salīdzinošo metodi, izmantojot jodometrisko skalu, pēc kuras nokrāsu apzīmē ar 100ml pusnormāla kālija jodīda šķīdumā izšķīdināta jodu daudzumu miligramos. Lielāks jodometriskās skalas nokrāsas skaitlis raksturo tumšāku laku.

Apdares materiālu plūšana un izlīdzināšanās pa uzklājamo virsmu ir atkarīga no to viskozitātes, virsmas slapināšanas spējas, žūšanas ātruma un šķidruma virsmas spraigums. Apdares materiālu plūšana ir vēlama īpaši, ja jāsasniedz gluds uzklājums, ko pēc nožūšanas nav paredzēts pulēt.

Tiksotropija ir īpašība miera stāvoklī iestingt, veidojot šķietamu recekļa konsistenci. Ja apdarē jāpanāk biezāka uzklātā kārtiņa, kā arī, ja jāizvairās no notecējumiem, īpaši detaļas malu tuvumā, apdares materiāliem pievieno tiksotropās piedevas – arerosilu vai bentonītu. Tiksotropās piedevas ir īpašas māla vai silīcija dioksīda ļoti smalkas disperses daļiņas, kas sevišķi nepalielina viskozitāti, atvieglo uzklāšanu, neietekmē žūšanas procesu.

Apdares materiāli, kuru sacietēšana saistīta ar ķīmiskām vai daļēj ķīmiskām reakcijām, izlietojami tehniskajos noteikumos norādītajā laikā. Arī uzglabāšanas laikā šo materiālu sastāvi pamazām ķīmiski reaģē un tie noveco.

Apdarei lietojamo materiālu viskozitātes pazemināšanai, kā arī tehnoloģijā lietoto mašīnu un trauku tīrīšanai lietojami tikai šiem materiāliem paredzētie šķīdinātāji. Šķīdinātāji ir organiskie šķidrumi, kas spēj šķīdināt apdares materiālu saistvielas.

Atšķaidītāji nespēj šķīdināt apdares materiālu saistvielas, bet gan spēj palielināt ižšķīdušu apdares materiālu tilpumu līdz noteiktai robežai. Pielejot atšķaidītājus lakām par daudz, sākas lakas saistvielu nogulsnēšanās.

Apdares materiālu žūšanas ilgums atkarīgs no materiālu īpašībām un žāvēšanas paņēmieniem. Apdares procesā pārklājumu žāvēšana ir laika ziņā visietilpīgākā, tāpēc žāvēšanas ilguma samazināšanai izmanto mākslīgo žāvēšanu.

I un II klases apdares pārklājumi.

Mēbeļu apdarē I un II klases apdarei ir viaugstākās prasības, pie kam abu šo klašu apdare pamatvilcienos ir līdzīga: koksnes virsma jāpārklāj ar blīvu samērā biezu, spoguļspožu vai matētu apdares kārtiņu.

I un II klases apdarei lieto gandrīz vienīgi poliēsteru lakas. Poliēsteru laku sastāvā ietilpst maleīnskābes vai akrilskābes glikola vai dietilglikola ēsteri, kā arī monomērs stirols. Laku cietēšanas laikā, iedarbojoties speciāliem cietinātājiem un paātrinātājiem, norisinās polimerizācijas process.

Pie parastās temperatūras cietējošās lakās papildu komponentiem, kas piedalās polimerizācijas reakcijā, sastāvā vēl ietilpst parafīns. Pēc uzklāšanas parafīns uzpeld pārklājuma virspusē un pasargā lakas kārtiņu no gaisa skābekļa iedarbības, kas nevēlami ietekmē cietēšanas norisi. Pie parastās temperatūras cietējošās poliēsteru lakas sauc arī par parafīnu saturošām lakām. Šīm poliēsteru lakām ir maz gaistošu vielu, tāpēc sausnas saturs tām ļoti augsts, līdz 95%. Apstrādājot mēbeļu detaļas ar šīm lakām, gandrīz pilnīgi var izvairīties no detaļu deformācijas: detaļas nav jāsasilda un lakas pārklājumā cietējot rodas tikai nenozīmīgi iekšējie spriegumi.

Poliesteru laka ir parafīnu saturoša, paredzēta cietēšanai pie parastās temperatūras. Lakai ir apmēram 60% sausnas saturs un lakas pusfabrikātam pie 20 grādu temperatūras ir 33-40 sek viskozitāte.

Poliesteru laka arī satur apmēram 60% sausnas. Lakas kompozīcijā ietilpst tiksotropas vielas, tāpēc to lieto nelielu virsmu un detaļu malu apdarei. Laka piemērota uzklāšanai ar smidzināšanu. Vajadzīgās viskozitātes iegūšanai kā atšķaidītāju lieto acetonu.

Poliesteru laka no sveķiem sacietē pie parastās temperatūras. Laka satur apmēram 85% sausnas.

Karstumā cietējošo poliesteru laku kompozīcijās ietilpst poliesteru sveķi, kolosilīns un alkīdu sveķi. Šo laku cietēšanas laikā notiek ķīmiskas reakcijas, kā arī iztvaiko šķīdinātāji. Žāvējot laku pārklājumus 60-70 grādu temperatūrā, tie nožūst 2-4 stundās.

Poliesteru laka sagatavota ar kobalta naftenāta piedevu, tāpēc darbam lietojamā lakas sastāvā ir divas daļas. Laku uzklāj ar uzlejamo mašīnu vai arī ar smidzinātāju. Uzklātā laka želatinizējas apmēram stundas laikā.

Apdarot virsmas ar piliesteru lakām, lakas uzliešana ir ražīgākais un ekonomiskākais lakas uzklāšanas paņēmiens. Ar parastajām lakas uzliešanas mašīnām. Ar specializētām mašīnām vai izmantojot palīgierīces, laku var uzliet arī uz citādas konfigurācijas detaļām.

Lakojuma spodrināšana.

Lakotām virsmām pēc sacietēšanas nav pietiekams spožums. I un II klases apdarei ar poliēsteru lakām pārklātās virsmas spodrina, tās slīpējot un mehāniski pulējot. Poliēsteru lakas pārklājuma slīpēšanai izmanto parastās vienas vai divu lentu slīpmašīnas, tās pieslēdzot speciālai ar putekļu filtriem apgādātai putekļu nosūkšanas sistēmai.

Nitrolaku klājumu slīpēšanai lieto slapjo paņēmienu. Slapjo slīpēšanu veic ar lentas slīpmašīnām, kurām pierīkota petrolejas vai vaitspirta padeves ierīce.

III klases apdares pārklājumi.

Mēbeļu apdarē visplašāk lieto lakojuma veidu, kas atbilst III klases apdares pārklājumu prasībām. Pārklājumu izveido ar samērā nelielu lakas kārtiņas biezumu, segtām vai daļēji segtām koksnes porām. Atkarībā no lietotajiem apdares materiāliem lakojums ir spožs, pusspožs vai matēts. Visplašāk ražošanā lieto nitrolakas.

Nitrolakām galvenā sastāvdaļa ir koloksilīns. Par koloksilīnu sauc nitrocelulozi, kas satur 10-12% slāpekļa. Koloksilīna ražošanā svarīga nozīme ir iegūtā koloksilīna viskozitātei. Mazākas viskozitātes koloksilīns ļauj komponēt nitrolakas ar augstāku sausnas saturu, saglabājot lakas lietošanai vajadzīgo viskozitāti. Nitrolaku sastāvā ietilpst desmit un vairāk dažādu komponentu. Koloksolīns pats par sevi ir ciets un trausls, tāpēc nitrolakām sausnas sastāvu papildina ar gliftāla, cikloheksanona, oksiterpenu un citiem sveķiem, kas lakas kārtiņai piešķir ekspluatācijā vajadzīgās īpašības.

Nitrolakas žūst, iztvaikojot šķīdinātājiem. Šķīdināšanai lieto dažādu organisko šķīdinātāju kompozīcijas, lai panāktu noteiktu iztvaikošanas ātrumu dažādos gaisa temperatūras un relatīvā mitruma apstākļos. Lakas kārtiņas pāragru saplaisāšanu – novecošanos nitrolakām novērš ar plastifikatoriem. Nitrolakām kā plastifikatorus lieto dibutilftalātu, trikrezilfosfātu, butilstearātu un citus.

Šķīdinātāji nitrolakām nepieciešami, lai sasniegtu uzklāšanai vajadzīgo viskozitāti, kā arī, lai ietekmētu klājumu žūšanas ilgumu.

Karbomīdsveķu lakas pagatavo no urīnvielas-formaldehīda sveķiem, plastificētiem alkīdu sveķiem un šķīdinātājiem. Tās sacietē tikai tad, ja pieliek cietinātāju-atšķaidītu sālskābi. Karbamīdsveķu lakas piemērotas lakošanai statiskās elektrības laukā, jo pieliktais cietinātājs ir elektrolīts, kas vajadzīgs izsmidzinot lakas pilienu elektriskai uzlādēšanai.

Poliuretāna laka ir ļoti augstas kvalitātes polimerzācijas sveķu laka. Tā sacietē, norisinoties ķīmiskai reakcijai katalizatora ietekmē. Darbam poliuretāna laku sagatavo no polimerizācijas sveķiem un katalizatora, kurā ir 5-7% trietanolamīna. Sagatavotā un uzklātā poliuretāna laka 18-23 grādu temperatūrā nožūst 16 stundās. Uzklāšanu var veikt ar parastajiem paņēmieniem.

IV klases apdares materiāli.

Šīs klases apdare galvenokārt paredzēta mēbeļu iekšpusē. Apdarei izmanto jau aprakstītos apdares materiālus, visbiežāk nitrolakas. Ja nitrolakas uzklāj pie parastās temperatūras ar pneimatisko smidzināšanu, divkāršam uzklājumam atkarībā no lakas sausnas satura un uzklāšanas apstākļiem izlieto 200-300 g/m2 lakas.

Necaurspīdīga apdare.

Necaurspīdīgo apdari mēbelēm izmanto higiēniski-funkcionālos vai dekoratīvos nolūkos. Šo apdari visvairāk lieto virtuvju, bērnu, skolu, laboratoriju vai komunālo iestāžu mēbelēm. Necaurspīdīgās apdares pārklājumam pilnīgi jānosedz koksnes tekstūras krāsa un virsmas reljefs-faktūra. Necaurspīdīgai apdarei izmanto ļoti dažādus apdares materiālus, dažādas apdares tehnoloģijas.

Pirms krāsošanas ar īpašu pastu nolīdzina plaisas un spraugas. To dara ar speciālu instrumentu – špakteli, kuru pārvieto koksnes šķiedru virzienā.

Kad špaktelētā virsma nožuvusi, to slīpē ar smilšpapīru un pārklāj ar pernicu. Pēc tam priekšmetu žāvē 2 diennaktis.

Mēbeļrūpniecībā nitroemaljas izdevīgi lietot to ātrās āūšanas dēļ. Nitroemaljas izgatavo no tiem pašiem materiāliem, no kuriem izgatavo nitrolakas – koloksilīna, gliftāla sveķiem, šķīdinātājiem un plastifikatoriem, tiem piejaucot krāsu pigmentus. Emaljām bez jau apskatītajām laku tehniskajām īpašībām ir arī savas raksturīgās īpašības, kas ņemamas vērā apdares procesā. Svarīgākās no tām ir:

• Segtspēja ir krāsu pigmenta īpašība, ko raksturo ar pigmenta vai krāsas daudzumu gramos, kāds vajadzīgs, lai kvalitatīvi nosegtu 1 m2 apdaramās virsmas;

• Krāsošanas spēja raksturo pigmenta intensitāti, ka’tas ietekmē krāsas toni, ja to sajauc ar citiem pigmentiem. Krāsošanas spēja atkarīga no paša pigmenta īpašībām, kā arī no maluma smalkuma jeb dipersuma. Dažiem pigmentiem, piemēram, svina hromātam, atkarībā no dispersuma ir arī dažādi krāsu toņi;

• Gaismas izturība īpaši nozīmīga ir krāsu pigmentiem, lai tie saules staru ietekmē nemainītu sākotnējo krāsu.

Necaurspīdīgajai apdarei kopā ar emaljām virsmas segšanai izmanto arī speciālus apdares materiālus – gruntskrāsas un ķites virsmas sagatavošanai.

Necarspīdīgai apdarei lietotajiem nitrocelulozes materiāliem ir samērā mazs sausnas saturs, tāpēc segķitēšana un emaljas uzklāšana jāatkārto vairākas reizes, kas palielina darbietilpību. Poliesteru apdares materiāliem sausnas saturs ir lielāks, kā arī klājumiem ir lielāka izturība ekspluatācijas apstākļos.

Apdare ar lokšņveida materiālu uzlīmēšanu.

Mēbeļrūpniecībā šādam apdares veidam plaši lieto papīra kārtainās plastikas, polivinhlorīda un citu sintētisko materiālu loksnes. Lokšņveida sintētiskiem materiāliem ir augsta izturība ekspluatācijas apstākļos. Mēbeļu detaļas šim apdares veidam jāsagatavo līdzīgi detaļām pirms finierēšanas.

Papīra kārtaino plastiku izgatavo no speciāla, ar termoreaktīviem sveķiem piesūcināta papīra, to karstumā sapresējot no 10, 15 un vairāk kārtām.

Polivinilhlorīda puscietās folijas ražo gludas, vienā krāsā, kā arī apdrukātas ar dekoratīvu rakstu vai koksnes tekstūras imitāciju un ar iespiestu virsmas faktūru. Polivilhlorīda folijas ražo kā ruļļos uztītu materiālu ar biezumu 0,3 vai 0,5 mm.

Kodināšana.

Lai pasargātu izgatavotā priekšmeta virsmu no bojāšanās un uzlabotu izstrādājuma izskatu, to kodina un lako.

Kodināšana ir koka priekšmetu iekrāsošana ar ūdenskrāsām – kodnēm. Kodināšanai var lietot dažādus anilīnkrāsu vai organisko krāsu pulverus, kas pirms lietošanas sagatavoti pēc attiecīgiemnorādījumiem, vai gatavas kodnes, kuras pēc vajadzības atšķaidītas. Lai būtu vieglāk kodināt un kodne dziļāk iesūktos virskārtā, kodnei var pievienot 5.10% amonjaka šķīduma.

Laba kodne neaizsedz koksnes dabisko šķiedru, bet iesūcas tajā dažādos dziļumos atkarībā no koksnes uzbūves. Ja nav piemērotas koka kodnes, var izmantot arī parastās audumu krāsas.

Visplašāk izmanto dažādu brūno toņu kodni – riekstkodni. To šķīdina verdošā ūdenī. Šķīdumu atdzesē, divas diennaktis nostādina un uzmanīgi nolej no nogulsnēm. Lai iegūtu spilgtu toni, šķīdumam pielej ožamo spirtu. Tumšu toņu iegūšanai lieto nigrozīnu. Ar mazu nigrozīna koncentrāciju iegūst zilpelēku toni, ar lielu koncentrāciju – melnu toni.

Lai kodinājumu padarītu izturīgu un spožu, to pārklāj ar laku. Lakojot ar tamponu vai otu, laku klāj šķiedru virzienā vienā klājumā.

IZMANTOTĀ LITERATŪRA

 Zeltiņš I. Mēbeļu ražošana.

 Obuhovičs A. Mājturība. Kokapstrādes darbi.

 Ģimenes enciklopēdijas 3.sējums

 Lielā ilustrētā enciklopēdija

Interneta resursi

 www.liis.lv/aaa/zeme/valstis.htm

 www.klik.lv/nozare/kokmateriali__kokapstrade

 118.delfi.lv/index.php?serno=8&fHeading=1757〈=1&fSearch=0

 www.grasi.apollo.lv/carpentry.lv

 www.dabasretumi.lv/pieminekli/koki

Pielikums