Saturs.
Ievads………………………………………………………………………..3
Švauksts…………………………………………………………………….4
Pietuka Krustiņš…………………………………………………………..5
Ķencis un Pāvuls…………………………………………………………8
Secinājumi………………………………………………………………….10Ievads.
1879.gadā klajā nāk Brāļu Kaudzīšu kopīgi sarakstītais darbs “Mērnieku laiki” – viņu literārās darbības augstākais sasniegums, viens no izcilākajiem darbiem visā latviešu literatūrā. “Mērnieku laiki” atspoguļo klaušu laiku izbeigšanos un kapitālisma nostiprināšanās periodu Latvijas laukos. Galvenā darbība norisinās divos pagastos – Slātavā un Čangalienā, kur norisinās zemes mērīšanas darbi. Un līdzarto cilvēkos uzplauksnī viņu “patiesās sejas” – tās ir mantkāres, skaudības, naida, viltas un atriebības pilnas. Rakstot šo romānu brāļi Kaudzītes vēršas tieši pret šīm īpašībām, izsmejot un nosodot tās. Diemžēl dažkārt dzīvē un arī romānā “Mērnieku laiki” viltīgākais, stiprākais uzvar taisno un godīgo.
Mērnieku laiki” ir viens no vispopulārākiem daiļdarbiem latviešu literatūrā. Par to liecina romāna daudzie izdevumi, vairākkārtējie dramatizējumi un daudzās izrādes gan uz Rīgas, gan provinces skatuvēm. Romānā dzīves patiesība izpaužas gan tematikā, gan sižeta un tēlu izveidē, gan valodā. Brāļiem Kaudzītēm ierosmi romānam devusi zemes pārmērīšana Vecpiebalgā, Jaunpiebalgā un Vēļķu muižā. Kaudzītes romānā atklāj muižas un zemnieku attieksmi, mantas vairošanas ceļus un līdzekļus, zemnieku darbību pagasta pārvaldes iestādēs un kultūras organizācijās, pārvācošanās tendences, spilgtas sadzīves ainas un raksturus, negatīvas parādības sadzīvē un daudz trūkumu sava laika cilvēkos, viņu savstarpējās attieksmes gan ģimenē, gan ar kaimiņiem. “Mērnieku laikos” konflikts rodas tradīciju un laikmeta nosacīto uzskatu rezultātā.
Romānā izmantoti ļoti daudz mākslinieciskās izteiksmes līdzekļu. Romāna valoda ir tēlaina, apraksta visu precīzi – apkārtni, cilvēkus, izjūtas, izskatu, domas. Plaši izklāstīti dabas apraksti, notikumu vietas, dialogi, monologi. Vārdu krājumā lietota vācu valodas līdzība, kā arī lietota īstā vācu valoda. Kaudzītes prot atrast vārdus, kas precīzi raksturo personas, izteic rakstnieku attieksmi pret tām. Viņi pareizi saskatījuši un atspoguļojuši mērnieku patvaļīgās rīcības seku otru pusi – zemnieku protestu. Ar zemes mērīšanas notikumiem Kaudzītes atklājuši zemnieku un muižas pretrunu sekas – verdzisku padevību, pielūgsmi, savstarpēju nenovīdību.Švauksts.
Lasot grāmatu, tā vien šķiet, ka, lai kur Švauksts ietu, viņš vienmēr valkā sarkanu šalli. Švaukstam netīk būt „zemas kārtas latvietim”, un tādēļ viņš dara visu iespējamo, lai izskatītos pēc iespējas smalkāk – viņam vienmēr līdzi ir arī pulkstenis ar spīdīgu ķēdi – to parāda šis citāts: „Krogam tuvāk piebraucot, varēja izšķirt Švauksta balsi, un drīz vien bij arī viņš pats redzams ar visu spīdīgo ķēdi un sarkano šalli (..)”.
Švauksts ļoti gribēja līdzināties tolaik augstāk stāvošajiem baltvāciešiem, tādēļ bieži centās runāt vāciski, vai vismaz iestarpināt kādu vācu vārdu: „Šovakar vajag dabūt frišas zupas.” (Frišas – svaigas, šajā gadījumā tikko vārītas) Tiesa, ar gribēšanu runāt vāciski vien ir par maz – Švauksts pieļauj daudz kļūdu, piemēram, sakot „Hern”, nevis „Herr” (Vāciski „Herr” nozīmē kungs)Švauksts ir ļoti azartisks – jebkurā brīvā brīdī gatavs uzspēlēt kādu kāršu partiju vai saderēt: „”Saderam, ka slātavieši nokauj vairāk!”Švauksts kliedza kājās uzceldamies. „Saderam, saderam!” Ķencis tāpat pretī.”
Tā kā Švauksts ir „sabiedrības dvēsele” un viņam vienmēr patīk atrasties uzmanības centrā, viņš ir arī diezgan lielīgs un viņam bija ļoti svarīga laba reputācija, viņš negribēja nonākt ļaužu valodās: „Citā brīdī gan Švauksts nepieturētu pie bērinieku rindas, bet pabrauktu garām vienā iestiepienā arī vēl pa dziļāku sniegu, bet tagad viņš tā nedarīja; tomēr nevarēja izprast, kādēļ viņš savaldīja tik ļoti savu braukšanas lielību, jo pieklājībai pie viņa šādās lietās spēka nebij. Varbūt viņš baidījās, ka, ja brauks garām, tad viņa neuzskatīs citi par piederošu pie bēriniekiem, un tas Švaukstam nebūt nepatiktu.” Švauksts ir arī intrigu vērpējs: „”(..)gribu tikt uz Irbēnu Ilzes bērēm atpakaļ, noskatīties Lienā un Kasparā, jo tam tagad viņu daudzina – tas esot akurāt kā noticis.” ”Hmm, hmm,” Prātnieks domāja. „Un tad tu neesi strādājis tur nekā pretī?” „Ich, ich, strādājis gan, pielaidis visādas ziņas, bet tur nekas nepalīdz. Varbūt tā lieta sāktu jukt tad, kad viņa nāktu akurāt pašai Oļiņa tantei zināma.” Iespējams, viņš to darīja, lai gūtu labumu sev: „(..) Lienai, uz kapsētu braucot, neiznāca nevienās kamanās vietas, un pēc tam Oļiņiete, Prātniekam dzirdot, meklēja kāda braucēja Lienai. Prātnieks to tūdaļ saprata un nesteidzās vis projām. Arī Švauksts, to dzirdēdams, piedāvājās par vedēju.”Švauksts bija arī diezgan pļāpīgs un liela „balamute” : „Švauksts stāstīja pa visiem krogiem un godībām, kāda nedzirdēta un neredzēta maltīte tiekot no mērnieka sagatavota, jo Prātnieks dabūjot no ķēkšas visu zināt, ko gādājot un ko sniegšot.”
Šis tēls ir diezgan valdonīgs – viņam patīk izrīkot citus cilvēkus: „Švauksts, kurš arī ar visu savu sarkano šalli bij kārtībniekos, negribēdams dzīvot bez darba, sabāra reizes divas Derkberģi pa vāciski un vienu reizi viņu pat sagrandīja (..).”Grāmatā nenovēroju šī tēla monologus – manuprātt, tas varētu būt tādēļ, ka Švauksts ir ļoti aktīva un ekstraverta personība – visu, ko zina, viņš izstāsta iespējami daudz cilvēkiem. Monologi parasti rodas tēliem, kas kaut kādā ziņā ir mentāli nomākti – Švaukstam nomāktība vai skumjas par kaut ko nepiemīt, viņa dzīvē nav problēmu – viņa dzīves mērķis ir būt augstākam par apkārtējiem cilvēkiem.Dialogos spilgti izpaužas Švauksta lielība, taču parasti kāds cits varonis viņam atbildot, pilnībā atspēko šo lielību un Švauksts paliek bez atbildes – viņš ir spējīgs vien taisnoties: „ „Es vakar nobraucu nach eizenbān par finf štunden hunder dreisisch verst,” tā Švauksts uzsāka runāt. „Tik vien?” Liene iesaucās. Švauksts sāka stomīties.„Jā, jā, alzo, es aber nebiju alein – visi citi arī tikpat vien nobrauca.””
Arī sevi aizstāvēt dialogos Švauksts nespēj: „Švauksts steidzās viņai pretī un nolocīdamies teica: „Margin, Oļin tante! Nu šodien es jaunkundzi feini izvizināju.” „Ej tu ellē! Tev es nemaz nevēlēju vest!” Oļiniete sirdīgi atbildēja un pagāja garām. „Fardon, madam! Bet ne tik fersonīgi,” Švauksts iesaucās.”Citi romāna varoņi par Švaukstu nav tik augstās domās kā …viņš pats, lai gan nevarētu teikt, ka viņš ir pilnībā nomelnots –
Oļiņiete (uz Lienu): „ „Palaidņa meitene! Vai es tev vēlēju pie tā pustrakā sēdēt?””Pietuka Krustiņš: „ „Par Švaukstu (..) jānožēlo, ka viņam runājot ieskrienot vēl dažš vācisks vārds vidū, lai gan pasaules izmaņas viņam esot vairāk kā še nevienam.’’”Oļiņš: „(..) Oļiņš gribēja Švaukstam skaidri sacīt to: „Tev nemaz tādas bagātības nav, kā tu lielies.””
Drekberģis: „ „Vas darf du mihr per dihr heisen?” Švauksts uzkliedza. „Mir heisen hern Švaukstē.” „Und mir heisen Drekberģa hern!” Drekberģis atcirta un tad, muti atplētis, ar Švaukstu gari mēdijās (..).”
Prātnieks: „ „Saki, kur tas Švauksts ir pārvērties tik ātri par tādu vācieti?” Prātnieks jautāja Pietuka Krustiņam, smiedamies savus nejauki skaļos smieklus.”Kad Švauksts grib braukt no kroga uz mājām un saka krodziniekam, lai jūdz zirgus, viņš nosauc mājas par villu jeb vasaras muižu un saka:” Man muiž ir ēkš Tupiņ mājām, vēn jūdz no šejēn.” „Krodzinieks saka smieties pilnā mutē. „Ak Tupiņos! – No kura laika Tupiņu māja pāvērtusies par muižu?(…)” Citi smejās arī un it īpaši Drekberģis, bet Švauksts staigāja šņākdams pa istabu. Švauksta tēls „Mērnieku laikos” attēlo tā sauktos kārklu vāciešus. Brāļi Kaudzītes šo varoni atainojuši ar ironiju, it kā izsmejot visus latviešus, kas vēlas pārvāciskoties.Pietuka Krustiņš
Pietuka Krustiņš, šķiet, bija domāts pilnīgi pretējs tēls Švaukstam, īstam kārkluvācietim, jo bija attēlots ļoti patriotisks, diezgan iedomīgs brīvības slavētājs un daudzinātājs. Savas patriotiskās runas viņš centās stāstīt visiem jebkurā vietā un apstākļos, pat bērēs viņš uzsauca tostu: „Lai zaļo brīvība, urā!” Viņa runas gan brīžiem bija pilnīgi neizprotams svešvārdu un tautas valodas sajaukums, ko liela daļa klausītāju(ja kāds klausījās) nemaz nesaprata. Labi gan, ka tā, jo tad visi droši vien saprastu, ka tās ir tikai tukšas runas, jo maz ko no runās solītā viņš arī izpildīja. Vēl viņa runās bija jūtams tas, ka viņš, šķiet, nemaz nesaprata, kas tautai ir vajadzīgs.
Romānā Slātavas pagasta skolmeistars tiek tēlots kā tipisks piemērs tukšai lielībai par savu patriotismu- viņa vārdi reti atbilst darbiem un viņa cēlās un gudrās domas tādas šķiet tikai uz neizglītoto zemnieku fona, kuriem Pietuka Krustiņa dzejoļi, runas un izteicieni šķiet augstākās meistarības pierādījums.
Pietuka Krustiņš ir “.. jauns cilvēks vidējā augumā ar kupliem matiem. Viņš mīlēja allaž valkāt melnus svārkus, kuros nekad blāvu netrūka un šoreiz (Ilzes bērēs) bija viena labi liela uz muguras. Kājas viņam bija pilnīgas un zābaku stāvi jeb stulmi arī palieli, bet bikses šauras, laikam pēc jaunās modes, tāpēc bija gandrīz jābrīnās, kā viņš spējis tās uzstīvēt uz stulmiem virsū, kaut gan zemāk nekad nebija dabūjis kā tik līdz pusei. ..”
Lai gan pats skolmeistars ir cieši pārliecināts par savu augsto stāvokli tautas acīs un pat apgalvo, ka viņu dēvējot par “jauno Šilleru”, ne visi ir tik augstās domās kā viņš pats. Piemēram, Annuža ved Lienas meitu Anniņu uz attālāku skolu, jo negrib nodot viņu Pietuka Krustiņa aizgādībā un arī skolmeistaram stāsta par Pietuka Krustiņu: “.. Kļūstot vecāks sācis iet uz bērēm par izdziedātāju, pa godībām vien dzīvo, nenāk atpakaļ pat dienas divas. Agrāk bija tāds mudīgs un cietnējs puisēns, bet mērnieku laikos mainījās. Kopā ar Prātnieku, Bisaru un Švaukstu izputēja no dzīves. Visu laiku kā sajūgti. ..”. Arī runasvīru sapulcē par Pietuka Krustiņu neko labu nevar dzirdēt: “.. Pietuka Krustiņš tāpat kā Švauksts un Drekbereģis apriebušies visi trīs ar savu muldēšanu ikkatrās godībās. ..”. Tomēr atrodas arī pa kādam cilvēkam, kurš par Pietuka Krustiņu izsakās labāk, piemērām, Prātnieks: “.. Pietuka Krustiņš, kad grib, var gan taisīt lielas lietas. ..”.
Ar Prātnieku, Švaukstu un Drekbereģi tad skolmeistars arī visvairāk turas kopā. Jādomā, ka Prātnieku Pietuka Krustiņš uzskata par lielu cilvēku un cer dabūt kādu labumu no viņa, kas šad tad pat izdodas, bet Švauksts un Drekbereģis tāpat kā pats skolmeistars ir iedomājušies viņa lielo popularitāti sabiedrībā un cer kļūt ievērojamāki ar to, ka viņus redz kopā ar Pietuka Krustiņu. Arī vakarā pēc Ilzes bērēm visi trīs- Pietuka Krustiņš, Švauksts un Drekbereģis- turas kopā un ir iedomājušies iet meklēt, kur meitas guļ. Kad beidzot ir atraduši viņas Oļiņu ķēķī un atklājuši, ka durvis ir ciet, viņi ļoti cītīgi cenšas tikt iekšā un Pietuka Krustiņš, kā vienmēr, runā par tautas vienotību, kur tautas meitām un dēliem jāturas kopā. Interesanti, kas tā par vienotību, kad 3 jauni vīrieši naktī iet meklēt, kur meitas guļ…
Pietuka Krustiņš vienmēr runā par tautas augsto garu, par vienotību un labprāt izsakās ar šādiem izteicieniem: “cienīgi līdztautieši”, “mūsu tautas tēls”, “sveika, cienījamā tautiete!”. Šie izteicieni tad būtībā arī raksturo Pietuka Krustiņa raksturu- viņš nemitīgi cenšas parādīt to, ka viņš ir piederīgs tautai un vēl vairāk- to, ka viņš ir sen gaidītais tautas varonis, kas pacels viņu vēl nebijušos augstumos.
Pietuka Krustiņš, protams, piedalās arī visās iespējamās godībās (pat tad, kad kādā saimniecībā piedzimis jauns kumeļš, skolmeistars ir klāt), aizbildinoties ar to, ka tā tagad pieņemts- uz visām godībām un saiešanām aicināt arī skolmeistaru, ne tikai mācītāju. Loģiski, ka viņš nelaidīs garām arī Ilzes bēres, kurās ir savākušies tik daudz cilvēku, un, protams,… ja jau viņš ir ieradies, viņam obligāti jāsaka arī runa. Savu runu viņš sāk ar paša izdomātiem vārdiem, kurus anonīmi aizsūtījis avīzei: “.. Kāds mūsu tautas dēls raksta tautas lapā “Mājas viesis” šos svarīgos vārdus:
“Tev teikšu, Dievs, kamēr man nosvils mati,
Kamēr man bedrē gāzīs līķa rati!”..”
Runas turpinājumā Pietuka Krustiņš nemaz nepapūlas pieminēt aizgājēju, bet gan runā par “teatri” , tautas gara attīstību, jauniem dzejoļu krājumiem, cilvēku savstarpējo mīlestību, cenšas salīdzināt realitāti ar Bībelē rakstīto un sev tik raksturīgi neaizmirst pieminēt savu ieguldījumu tautas labā.
Vēl kāda Pietuka Krustiņa raksturīga īpašība ir uzspēlēti visiem parādīt cik ļoti viņš ir nopūlējies: “..Pēc šīs runas Pietuka Krustiņš nosēdās ar pilnu tiesību un noguruma izskatu, it kā vecs mācītājs pēc saviem gariem un pat divkārtīgiem svētdienas darbiem. ..”
Arī komitejas sapulcē, kur paredzēts runāt par balli, skolmeistars iemanās iespraust runu par saviem dižiem un svarīgiem darbiem: “.. Ņemsim par piemēru tik treju dienu darbošanos no pagājušajiem mēnešiem. .. Ceturtdien, tai un tai datā: pie Ķauļu Jēkaba dēļu zāģēšanas atklāšanas jaunceļamai ēkai ar runu un daiļburvīgu dzīvošu bildi. .. Es savā runā motivēju un definēju šo teikumu: kad maize būs, tad zāģi raus, kaut gan zāģeri mēdz sacīt otrādi, proti; kad zāģi raus, tad maize būs. .. Tai pašā dienā no pievakara līdz pāri pusnaktij bij biedrības izrīkoti kartupeļu svētki. Tur mans mazumiņš piedalās ar divi runām un trim kuplejām, kas sacerētas no tapinātas vielas.
Piektdien, tai un tai datā: no rīta muižas kalējam jaunu plēšu iesvētīšana. Tur es nolasīju paša sacerētu dzeju, kura, kā likās, bija diezgan glīti izstrādāta un arī pie sapulces atrada labpatikšanu. Ap pusdienu nodziedāta “augsta laime” pirmiem ievestiem bezdelīdzēniem. Vakarā humoristīgs vakars ar toastiem pie cūku svilināšanas.
Sestdien, tai un tai datā- dzelzceļa līnijas projekts caur Vidzemi. Pēc tam pamata akmens likšana nākošam biedrības namam, kur tika iemūrēts šis protokols: .. Pagasta skolā dzīvoja slaveni pazīstamais tautas dēls Pietuka Krustiņa kungs, kura vārdu jūs, kas šo lasāt, varat atrast iekš dzejas vēstures augstā goda vietā visos laikos. ..” Jāsaka, ka pieticība skolmeistaram ne vismazākajā mērā nepiemīt un, protams, neviens no šiem ārkārtīgi svarīgajiem notikumiem nevarēja notikt bez skolmeistara līdzdalības. Rodas tikai jautājums- ko gan pa to laiku dara skolas bērni? Bet tādiem sīkumiem Pietuka Krustiņam laika neatliek..
Vēl kāda spilgta Pietuka Krustiņa vēlme ir visu sarežģīt un padarīt citiem nesaprotamu, lai pats izklausītos gudrāks. Piemēram, ballē skolmeistars Bisaru nosauc par “guniverzuma prakvasoru”, “asesoru”, “aplaudisemangas direktoru”, savukārt Ķenci par “ordinances direktoru”.
Manuprāt, brāļi Kaudzītes ar šo tēlu ļoti spilgti parāda tā laika tautas neizglītotību, tukšu lielību, kā arī izglītības sistēmu, kurā uzaug jaunā paaudze. Pietuka Krustiņš būtu uzskatāms par vienu no komiskajiem romāna varoņiem, kas ļoti spilgti atklāj laikmeta raksturīgākās iezīmes.Ķencis un Pāvuls.
Nešķiramu komisku pāri veido abi Čangalienas pušelnieki Ķencis un Pāvuls, kuri grib iegūt labumu pēc zemes pārmērīšanas. Mērnieku laikos arī viņi grib tikt uz augšu, bet ir pārāk trūcīgi un neattapīgi, lai to panāktu. Kā Ķenča, tā arī Pāvula mēģinājumi beidzas Slātavas cietumā. Ķencis vārdos gan turas pie kristīgās ticības, bet tā vairs nav viņa dzīves pamats. Dievs viņa uztverē ir tāds, ko var piemānīt. Viss Ķenča mūžs pagājis nabadzībā un dažādās nelaimēs. Bez tam Ķencis – trūcīgais klaušu zemnieks – ir māņticīgs, praktisks un liekulīgs cilvēks. Ķencis – liels runasvīrs, labs zirgu kopējs, atraitnis uz otru lāgu, strādā krogā, kādreiz arī strādājis rijā, dara visu ļoti manīgi un apdomīgi, viens kā balodis, bailīgs kā bērns, ieradums – izplest acis jo plati un mētāt rokas pa gaisu, naivs un vientiesīgs, pušķošanas komitejas loceklis. Var teikt, ka Ķencis ir persona, kas paļaujas uz savām prāta spējām un sirdsapziņu, tādējādi atrisinot visas dzīves problēmas. Ķencis Pāvulam neatbildēja cietumā, lai viņš šo notikumu neizpaustu un tā nelaupītu Ķenča godu. Bet Pāvulam Ķencis šķiet gudrības iemiesojums, abu viņu sarunas ir pilnas ar dažnedažādu spriedelēšanu un komiskiem domugraudiem. Pāvuls – Ķenča draugs un bēdu līdz cietējs, kurš ar savu augumu atšķiras no Ķenča, viņš ir visai brangs miesas apmēros, aprobežots, komisks savā rīcībā. Viņos pārāk izteikta kāda komiska vai negatīva iezīme, tādēļ viņi nevarētu reprezentēt tā laika Piebalgas patiesos cilvēkus, bet gan izdomāti tēli. Pāvula un Ķenča uzskatus veidojusi zemnieka sēta un baznīca , tāda ir viena no jauno laiku negatīvajām vērtībām – mantkārība. Arī viņi, kā liela zemnieku daļa, ar kukuļu palīdzību cenšas gūt sev labumu. Šie ir ļoti veiksmīgi tēli, bez kuriem romāns nav pat iedomājams, jo, mūsuprāt, veiksmīgākās ainas <> tieši ir saistītas ar Ķenci un Pāvulu, piem., Ķenča lūgšana un Ķenča un Pāvula cietuma epizode.
Citāti
„Ķencis sacīja, cepures meklēdams un savu plāno degunu, kurš bij nosists šķībi, kā vēja rādītāju taisni uzgrozīdams.”
„Ja vilks skrien mežā, tad nevajag sūtīt nemaz dzinēju, suņu un mednieku pakaļ, bet palaist tik Ķenci meža malā – tas izmelos tādu pašu dzīvu un veselu ārā.”
„Tu zini, ka bez vajadzības es tevis nelūdzu, negribēdams tevi kaitināt, jo kurš vēl ir tik maz ar lūgšanām tev virsū uzbāzies kā es?” Un piebilst: ”To, kā sacīt jāsaka, es tad tev atminēšu un iedomāšu vai visu mūžu[..].”(slauka asaras, kuru nav!) – Ķenča mantkārība.
„Pāvuls saņēma Ķenci ar lielu prieku kā pazudušo dēlu[..] ” (izdzen pat sievu no gultas).Secinājumi
Manuprāt, Pietuka Krustinš un Švauksts bija paši interesantākie un komiskākie tēli romānā. Lai gan viņi bija domāti kā pilnīgi pretstati, es domāju, ka viņi bija ļoti līdzīgi savu viedokļu trūkuma dēļ. Viņi ļoti daudz centās atdarināt savus ideālus, kas bieži bija pārspīlēti. Man liekas, ka šādā veidā autori ir mēģinājuši izsmiet kārkluvāciešus un pārāk pārliecinātos patriotus, kas, pēc manām domām viņiem ir izdevies lieliski. Gribētos jau teikt, ka mūsdienās nav tādu cilvēku, bet patiesībā tādu laikam ir ļoti daudz. Tagad gan vācu valodas vietā mūsu valodā cenšas ielauzties angļu un krievu valoda, un tā Latvijā diemžēl ir izplatīta parādība. Ir arī Pietuka Krustiņam līdzīgi cilvēki – it kā patrioti. Es domāju, ka liela daļa mūsu deputātu ir tikpat patriotiski kā Pietuka Krustiņš, jo lielākoties viņu runas ir daudz lielākas par darbiem, un arī viņi, šķiet, nemaz īsti nesaprot vai negrib saprast, kas ir nepieciešams latviešu tautai.