Romānā atklājas rakstnieka pieredzētais Pirmā pasaules kara kauju laukos. Virsrakstu un vadmo¬tīvu – dvēseļu putenis – ir ierosinājis E. Virzas kritušo strēlnieku piemiņai veltītais dzejolis („Nakts parāde” (krājumā „Laikmets un lira” – 1923).
Pār purvu, no kura bēg cilvēks, kur reti tik
iemaldās vilks, –
Šai naktī liels putenis griežas, un diezin cik
ilgi tas ilgs!
Tas dvēseļu putenis gaisā, kad Ziemsvētki,
ceļas viņš tad,
Pār Latviju gaudo un griežas, un nenobeigs
gaudot nekad. [1]
E. Virzas darbā «Straumēni» galvenais ir lauku sēta, māja gadalaiku mijā, turpretī A. Grīna ro¬māna «Dvēseļu putenis» centrā ir karš – traģiski bezjēdzīgs un absurds, cilvēces ļaunuma kvinte¬sence, ārprātīga masveida asinsizliešana. Uz šī drausmā fona A. Grīns izgaismo nacionālisma idejas iedvesmoto latviešu strēlnieku fenomenu: varonīgo tēvzemes aizstāvību. [1]
Turīga Zemgales saimnieka Vanaga sētā karš ienāk pēkšņi un nežēlīgi. Pēc cara armijas virspa¬vēlniecības pavēles iedzīvotājiem jāatstāj plaša teritorija – Kurzeme un Zemgale, jo tuvojas fron¬tes līnija. Cilvēkiem jādodas bēgļu gaitās. Vācieši nošauj Vanagu māju saimnieci – par divu izbē¬gušu zemessargu slēpšanu. Arturs un Edgars ie¬rodas mājās uz savas mātes bērēm. Pēc tām visa iedzīve tiek krauta pajūgos, tos pavada uzticamie kalpi, bet visi trīs Vanagu vīrieši – tēvs, Arturs un Edgars – dodas pieteikties mobilizācijas punktā.
Romāna I daļā iespaidīgi tēlotas bēgļu ainas. Bagātie Zemgales zemnieki, kas gadu desmitiem kopuši laukus, spiesti visu pamest un ar to, kas ietilpināms pāris pajūgos, doties plašā pasaulē. Turklāt bez īpašām cerībām, ka atgriežoties mā¬jas būs neskartas. [1]
Kā bēgļu gaitu, tā strēlnieku cīņu tēlojumā A. Grīns izmanto tā saukto pasakaino reālismu: realitātes ainas ir simboliskas burvības vai mis¬tiskas rēgainības apdvestas: „Viss kļuvis viegls un spocīgs, vaļā atraisīts no zemes, šķietas, aiz¬slīd projām, un uz mirkli rādās, ka tūliņ aizpeldēs bezgalībā visa pasaule.” Piemēram pāris ainu no romāna.
„Saimnieces, atvadīdamās no mājām, ņem līdzi atslēgas, šos vecvecos Latvijas saimnieču amata simbolus, kurus pārcilājot Latgales ciemā vai tālā Krievzemes sādžā tās atcerēsies savus laidarus, kas reiz bija pilni ragainu, platu galvu, mierīgas gremošanas un to saimnieces ausīm tī¬kamo skaņu, kas ceļas, pienam šlācoties kalpoņu slaucenēs. Viņām neizies no prāta klētis, kuru apcirkņi, rudeņos piebērti līdz grodu malām, dva¬šoja spēcīgo rudzu smaržu, miežu maigo saldumu un auzu elpu, kurai vēl lipa klāt kulšanas putekli. Savu istabu lieveņus tās redzēs ik naktis sapņos – staipekņu apvītus, ceriņziedu vai jasmīnu apdvašotus, jo uz šo lieveņu soliem bija tik labi sēdēt vēlos vasaras vakaros, vērot klusos pagalmus.” [1]
„Spocīgi peld caur miglotiem debešiem dzel¬tenbālais mēness. Sagurušas un klusas iet cauri miglas jūrai strēlniekrindas, un kritušo brāļu un purvos nomirušo kaujas draugu ēnas velkas vi¬ņiem pakaļ, iet dzīvajiem līdzi. Un vēsāka, liekas, ir palikusi ziemas atkušņa nakts, atkal mana drēgno purva sala dvašu, kas šķiet nākam no dūmakainā gaisa vai miglas ēnu mēteļiem.”
Strēlnieku cīņu tēlojumā zīmīgas ir dabā meklētās paralēles: zvaigžņota nakts, mēnesnīca, miglas vāli, dūmaka, iezilganā sala migla, rasa vai sarma. A. Grīns tēlo latviešu strēlnieku kau¬jas pie Slokas, pie Smārdes, Nāves salā, pie Kalnciema, Tīreļpurvā, Ķekavā. Pēc smagām kaujām, kur gājuši bojā tūkstošiem cilvēku, Vidzeme ir jāatstāj. Romāna II. daļā tēlots latviešu strēlnieku entuziasms, bezbailība, cīnoties par dzimto zemi, no vienas puses, un cara armijas ģenerāļu klajā nodevība, vienaldzība, stulbums, no otras puses. Sibīrijas strēlnieku pulki, kas savilkti Latvijas teritorijā, nepavisam nav ieinteresēti atdot dzīvī¬bas par svešu zemi – čukņu, tāpēc viņi pārsvarā atrodas atkāpšanās pozīcijās. [1]
„Dvēseļu puteņa” III. daļā tēlots 1919. gads Latvijā: padomju varas laiks jeb sarkanais terors, zaļo jeb nacionālo partizānu karš pret bolševikiem, Cēsu skolnieku rotas organizēšana un cīņas ar bermontiešiem. Sarkanā terora zvērībās piedalās tie paši strēlnieki, kuri cīnījās pret vāciešiem gan Nāves salā, gan Ložmetējkalnā. Komunistu vadoņi un pakalpiņi, izmantodami demagoģisku aģitāciju un strēlnieku slavu un tautas atbalstu, padara tos par terora īstenotā¬jiem. Iespaidīga ir 1919. gada pavasara aina Cēsīs, kad boļševiki ir aizgājuši un cietuma pagalmā at¬stājuši nogalinātu cilvēku līķus.
No trīs Vanagu vīriešiem kaujas laukā paliek tēvs – virsseržants Vanags un vecākais dēls Ed¬gars – leitnants. Izkarojies Krievijā, sakropļots mājās atgriežas Arturs, lai ar kara ceļos sastapto meiteni Martu veidotu ģimeni un no jauna celtu tēva mājas. [1]
Romānā tēlotajā traģiskajā un nomācošajā laikmetā gaišākas nianses rada divi strēlnieku tēli – Rīgas pašpuika Miķelsons un dundadznieks, zvejniekpuisis Konrāds. Viņos ir kaut kas gan no blēžu romāna personāža vaibstiem, gan vitalitāte un optimisms. Viņi ir līdzās jaunajam Arturam Vanagam – nepieredzējušam, bez ģimenes un mā¬jām palikušam jauneklim. Miķelsons un Konrāds glābj Arturu no čekas cietuma padomju Rīgā. Miķelsonam un Konrādam piemīt parupjš hu¬mors, bravūra, bezbailība un taisnīguma izjūta. Abu dzīves pavērsieni ir raksturīgi latviešu strēl¬nieku likteņiem: Miķelsons aiziet līdzi sarkana¬jiem strēlniekiem un pazūd Krievijas plašumos, Konrāds kļūst par balto strēlnieku, cīnās ar ber¬montiešiem un pēc kara sapņo celt māju Kurzemē.
„Dvēseļu putenis” ir emocionāli spēcīga lat¬viešu strēlnieku cīņu vēsture – traģiska un lielas nacionālas patētikas apdvesta. [1]
Izmantotā literatūra:
1. Zaiga Lasenberga, Dace Lūse, LATVIEŠU LITERATŪRAS KONSPEKTI, 1998, apgāds „Zvaigzne ABC”, 240 lpp.