SATURS
IEVADS……………………………………………………………………………………………………………………2
1. Mazumtirdzniecības vispārējs apskats………………………………………………………………..3
Mazumtirdzniecības jēdziens…………………………………………………………………3
Mazumtirdzniecībā visplašāk sastopamie uzņēmumu veidi………………………..4
2. Nodarbinātība tirdzniecības nozarē…………………………………………………………………….5
3. Mazumtirdzniecības finansiālie rādītāji………………………………………………………………6
4. Konkurences jēdziens un būtība………………………………………………………………………..8
4.1. Konkurences veidi……………………………………………………………………………….9
4.2. Konkurences situāciju raksturojums………………………………………………………13
4.3. Konkurences veicināšanas iemesls un politika………………………………………..13
4.4. Normatīvie akti kas nodrošina konkurences likuma darbību……………………..14
4.5. Konkurences ietekme uz mazumtirdzniecību………………………………………….15
4.6. Metodes mazumtirdzniecības uzņēmumu saglabāšanai konkurences apstākļos……………………………………………………………………………………………..16
5. Reklāma un tās veidi…………………………………………………………………………………………….18
5.1. Reklāmas ietekme uz mazumtirdzniecību……………………………………………….19
6. Dažu mazumtirdzniecības uzņēmumu apraksts…………………………………………………………21
6.1. Informātikas sektora attīstība Latvijā………………………………………………………21
6.2. Datorizācijas līmenis Latvijā………………………………………………………………….23
6.3. Nozares attīstību veicinošie faktori…………………………………………………………24
6.4. Nozares attīstību kavējošie faktori………………………………………………………….26
6.5. DataPro Grupa……………………………………………………………………………………..27
6.6. Datorsalons „Vesa”………………………………………………………………………………29
SECINĀJUMS………………………………………………………………………………………………………….30
IZMANTOTĀS LITERATŪRAS SARAKSTS…………………………………………………………….31IEVADS
Latvija pavisam nesen ir atguvusi neatkarību. Tai uzreiz radās nepieciešamība pāriet no komandekonomikas uz brīvo tirgu. Līdz ar to varēja sekmīgi attīstīties tirdzniecība un tās konkurence.
Autora darba mērķis bija izpētīt, kā konkurence ietekmē mazumtirdzniecību. Šī mērķa īstenošanai autors izvirzīja sekojošus uzdevumus:
o Noskaidrot, kāda ir mazumtirdzniecības būtība un loma Latvijas tirgū;
o Secināt par tirdzniecības nozares attīstību;
o Izpētīt konkurenci, tās formas un likumus;
o Apskatīt reklāmu kā mazumtirdzniecības stūrakmeni;
o Aprakstīt dažus mazumtirdzniecības uzņēmumus informātikas sektorā.
Autors uzskata, ka tēma ir aktuāla, jo šobrīd Latvijas valstī ir augsts privatizācijas līmenis un daudz cilvēku, kas vēlas dibināt uzņēmumus mazumtirdzniecībā. Priekš uzņēmējiem tas ir izdevīgi, jo šajā tirdzniecībā nav nepieciešams liels sākumkapitāls.
Diemžēl gribētāju ir pārāk daudz, un tas sekmē sīvas konkurences palielināšanos. Uzņēmumi ir spiesti kļūt konkurētspējīgi tirgū, lai nezaudētu savas pozīcijas.1. Mazumtirdzniecības vispārējs apskats
Tautsaimniecības strukturālais pamats balstās uz darba dalīšanu, tāpēc tirdzniecības uzdevums ir aizpildīt telpu starp ražošanu un realizāciju, veicot to kvalitatīvi un kvantitatīvi.
Mazumtirdzniecību var iedalīt divās lielās grupās: funkcionālā mazumtirdzniecībā un institucionālā mazumtirdzniecībā. Funkcionālā mazumtirdzniecība ir saimnieciska darbība, jo tās uzdevums ir realizēt preci tās patērētājiem, neatkarīgi no tā, kas jeb kāda institūcija šo darbu veic. Piemēram, tas var būt ražotājs, vairumtirgotājs vai mazumtirgotājs.
Institucionālā mazumtirdzniecība savukārt sašaurina saimniecisko darbību līdz uzņēmumiem, kuru uzdevums ir realizēt preces patērētājiem. Šie paši uzņēmumi arī veido izziņas objektu mācībā par mazumtirdzniecības uzņēmumiem. Uzņēmumiem tirgus apstākļos ir dažas kopīgas pazīmes, kā, piemēram, cīņa par varu jeb konkurences cīņs, plānošanas autonomija un tirgus risks. Mazumtirdzniecības jēdziens
Kopumā par mazumtirdzniecību dēvē tiešo pārdošanu pircējiem. Lielā pārdošana dīleriem tālākai pārdošanai ir vairumtirdzniecība, tajā pat laikā pārdošana mazos apjomos tieši pircējiem – patērētājiem ir mazumtirdzniecība.
Mazumtirdzniecība ir viens no svarīgākajiem tirgus elementiem, kuram raksturīgs dinamiskums un elastīgāka realizācijas forma. Uzņēmumi, kas nodarbojas ar mazumtirdzniecību, veicina preču konkurences rašanos, tirgus attiecību veidošanos un, līdz ar to, šo attiecību tālāku attīstību.
Šādi uzņēmumi spēj ātri reaģēt uz pieprasījuma izmaiņām, pārveidojot produkcijas sortimentu un nodrošinot augstu kvalitāti, kā arī ātru un izdevīgu kompensēšanu. Tie var nodibināties jebkurā tautsaimniecības nozarē un veikt jebkuru uzņēmējdarbības veidu, izņemot likumos aizliegtos. Mazumtirdzniecībā visplašāk sastopamie uzņēmumu veidi
Te var minēt ļoti daudzus veidus, it īpaši veikalus, piemēram:
o Nozares veikali – tie ir mazumtirdzniecības uzņēmumi, kas piedāvā konkrētu preci plašā sortimentā. Tai var būt dažāda kvalitāte un pat dažādas cenas. Bieži šāda veida prece tiek piedāvāta konsultācija vai citi pakalpojumi. Kā piemēru var minēt rotaslietu veikalu, sieviešu apģērbu veikalu utt.
o Specializēti veikali – tie ir uzņēmumi, kas vēl vairāk sašaurina nozares veikalu preču sortimentu, bet atšķiras ar teicamu kvalitāti, ļoti kompetentu preces realizāciju. Kā piemēru var minēt tējas vai kafijas veikalus un tādus veikalus, kur pārdod kvalitatīvus galvassegus utt.
Parasti abu minēto paveidu uzņēmumiem neizmanto plašas telpas. Tās ir mazas, pieder pie uzņēmuma īpašuma, bet var būt arī filiāles.
o Jauktu preču veikali – pretstatā abu, augstāk minēto, paveidu uzņēmumiem piedāvā plašu preču sortimentu, kurā ietilpst arī ikdienā nepieciešamās preces. Šāda tipa veikali parasti atrodami lauku apvidos, tiešā patērētāju tuvumā. Ņemot vērā to saimniecisko un ekonomisko situāciju, cenas jauktu preču veikalos pārsniedz vidējās, tāpēc pilsētās šādi veikali nebūtu konkurētspējīgi.
o Preču nami – izmanto principu „vienas pieturas veikals”. Parasti aizņem lielas platības un piedāvā galvenokārt plaša patēriņa preces. Patērētājs vienā telpā spēj iegādāties praktiski visu nepieciešamo, turklāt tieša saskarsme ar preci modina pircējā vēlmi iegādāties neplānotu preci. Pasaulē preču sortiments preču namos sasniedz 200 000 tūkst. Un pat vairāk preču nosaukumu.
o Tirdzniecības nami – līdzinās preču namiem izvietojuma un preču realizācijas ziņā, taču aprobežojas ar noteikta preču klāsta piedāvājumu. Kā piemēru var minēt mēbeles un apģērbu. Preces var tikt pārdotas pakalpojumu veidā, ieprekšējās izvēles veidā vai arī daļēji pašapkalpošanas veidā.
o Zemu cenu veikali – piedāvā patērētajiem dažādu nozaru preces, parasti pašapkalpošanās veidā. Cenu līmenis ir zems, taču veikaliem ir liels apgrozījums.
o Universālveikali – to platība svārstās no 4000…1000 kvadrātmetriem. Tie piedāvā svaigu pārtiku, saldumus. Preču klāstu bagātina atsevišķas citu veidu preces, piemēram, rakstāmlietas vai mazas tekstilpreces. Tirdzniecības veids ir pašapkalpošanās, bet cenas ne vienmēr ir augstas.
o Pārtikas preču veikali – līdzinās universālveikaliem, taču cenas tajos ir augstākas.
o Patērētāju tirgi – sava apjoma ziņā ir diezgan plaši mazumtirdzniecības uzņēmumi, kuru primārais uzdevums ir pārdot pārtikas preces un saldumus. Tirdzniecības veids ir pašapkalpošanās. Tirdzniecības telpas parasti tiek izkārtotas pilsētu nomalēs, pirmā stāva līmenī. Parasti pie patērētāju veikaliem tiek iekārtotas autostāvvietas, lai pievilinātu garāmbraucošus pa ceļam iegriezties tieši šādā veikala.
o Pašapkalpošanās preču nami – salīdzinājumā ar patērētāju tirgiem piedāvā plašāku preču klāstu. Platības ziņā līdzinās universālveikaliem (3000 kvadrātmetri) un ievēro universālveikalu realizācijas principus. Bieži tie ir analogi preču namiem. Šāda tipa veikali tiek orientēti uz ejošu, ātri apgrozāmu preci.
o Tirdzniecība pa e–pastu – tas ir mazumtirdzniecības paveids, kad prece tik piedāvāta ar kaut kā starpniecību. Tas var būt katalogs, prospekts u.c. Prece patērētājam tiek piedāvāta pēc pasūtījuma saņemšanas (rakstiski vai pa tālruni)2. Nodarbinātība tirdzniecības nozarē
Latvijā mazumtirdzniecībā ir nodarbināta ļoti liela ekonomiski aktīvu iedzīvotāju daļa. Šāda situācija ir ne tikai pēdējo gadu tendence, bet ir izveidojusies krietni agrāk. Tomēr atšķirībā no citām vadošajām nozarēm, tirdzniecības nozarei ir tendence pieaugt attiecībā pret iepriekšējo gada rādītājiem. Kā piemēru var minēt apstrādes rūpniecību vai lauksaimniecību. Neskatoties uz to, ka šajās nozarēs ir liels nodarbināto skaits, to īpatsvaram ir tendence katru gadu samazināties.
Kopumā gandrīz visās nozarēs saglabājas šāda tendence – nozares izaugsme maz ietekmē nodarbinātības pieaugumu tajā. Privātajam sektoram, attīstoties pēcprivatizācijas periodā, jāpārvar konkurence, kurai ir tendence pieaugt. Tāpēc uzņēmumi meklē iespēju, kā samazināt uzņēmuma kopējās izmaksas. Uzlabojoties uzņēmuma vadības stilam, daudzos gadījumos viens no izmaksu samazināšanas veidiem ir izdevumu samazināšana nodarbinātībai, kas nereti izraisa strādājošo skaita samazināšanu. Tāpēc arī turpmākā izaugsme galvenokārt balstās uz produktivitātes pieauguma rēķinu, mazāk pieaugot strādājošo skaitam.3. Mazumtirdzniecības finansiālie rādītāji
Finansiālie rādītāji kopumā raksturo uzņēmumu spēju būt konkurētspējīgiem ar citiem uzņēmumiem. Tos raksturo likviditāte, maksātspēja, kā arī rentabilitāte.
Likviditāte. Tā raksturo svarīgu tirdzniecības uzņēmumu finansiālo aspektu. Precīzāk tā ir uzņēmuma spēja jebkurā laikā dzēst (atmaksāt) savas īstermiņa saistības. Šī spēja ir atkarīga no attiecības starp uzņēmuma maksāšanas līdzekļu potenciālu un uzņēmuma finansiālām saistībām.
Izšķir kopējo un absolūto likviditāti.
Kopējā likviditāte. Analizējot tirdzniecības uzņēmuma kopējo likviditāti, salīdzina apgrozāmo līdzekļu skaitu pret īstermiņa saistībām. Likviditātes kopējais koeficents normālos apstākļos ir no 1 līdz 2. Latvijā kopējais likviditātes koeficents visu laiku svārstījās ap normālo, izņemot laiku no no 1998.gada līdz 1999.gadam. Tad šis koeficents pieauga līdz 3,783 un 3,621. Tas nozīmē, ka tirdzniecības uzņēmumi bija ieguldījuši par daudz kapitāla apgrozāmo līdzekļu posteņos. Otrs variants – uzņēmumi bija nepietiekami izmantojuši īstermiņa kredītus.
Absolūta likviditāte. Jebkuram uzņēmumas vislikvidīvākie apgrozāmo līdzekļu posteņi ir vai nu naudas līdzekļi, vai vērtspapīri, jo šīs lietas ir ātri pārvēršamas naudas formā, vai jau atrodas tajā (naudas līdzekļi). Tāpēc arī likviditātes koeficentu, kuru aprēķina, izmantojot šos apgrozāmo līdzekļu posteņus, sauc par absolūtās likviditātes koeficentu. Tas rāda, kādu īstermiņa saistību daļu uzņēmums var dzēst vistuvākajā laikā.
Tirdzniecības uzņēmumu grupā Latvijā absolūtās likviditātes koeficents svārstās no 29% 1995.gadā līdz pat 10,5% 2001.gadā. 2003.gadā tas sasniedza 11,8%.
Maksātspēja. Te jāmin saistību īpatsvaru bilancē un īstermiņa saistību īpatsvaru.
Saistību īpatsvars bilancē. Šis rādītājs atspoguļo tirdzniecības uzņēmumu spēju segt īstermiņa un ilgtermiņa saistības. Tas ir īpaši svarīgs esošajiem un potenciālajiem kreditoriem, jo rāda, kādā mērā uzņēmuma ieņēmumi sedz procentu un citus fiksētus maksājumus, kā arī to, vai uzņēmuma likvidācijas gadījumā ir pietiekami daudz aktīvu, lai segtu saistības.
1993. gada sākumā šī tirdzniecības uzņēmumu saistību kopsumma sastādija 58% bet jau 1997. gada sākumā saistību kopsumma sastādīja 76% no bilances kopsummas, t.i., gandrīz divas reizes vairāk nekā visu uzņēmumu grupā. Savukārt analizējot šo rādītāju pa atsevišķām tirdzniecības uzņēmumu grupām, var ievērot, ka šajos piecos gados saistību īpatsvara rādītājs bilancē straujāk bija palielinājies mazumtirdzniecības un vairumtirdzniecības uzņēmumu grupā. Tirdzniecības uzņēmumu grupā saistību īpatsvars bilancē 1993. gada sākumā sastādija attiecīgi 56% bet 1997. gada sākumā šis rādītājs palielinājās līdz 74%. Kopējās tendences saglabājas bez īpašām izmaiņām – 2001. gadā tirdzniecības maksātspējas rādītājs pieaudzis tikai par 2,5%, t.i. 76,5%, bet 2003.gadā par 3,3%.
Kreditori parasti vēlas, lai šis rādītājs būtu zemāks, jo līdz ar to drošākas iespējas netraucēti saņemt aizdotās summas. Augsts šī rādītāja līmenis norāda to, ka par aizņēmumiem ir jāmaksā liela procentu summa, un tirdzniecības uzņēmums var zaudēt iespēju vēl saņemt aizņēmumu. Bez tam, ja šī rādītāja līmenis ir pārāk augsts, tad tirdzniecības uzņēmumam ir jāpazemina saistību summa, vai arī nepieciešams papildus saņemt ilgtermiņa aizņēmumu, lai ar to dzēstu īstermiņa saistības, kurām tuvojas dzēšanas termiņš.
Īstermiņa saistību īpatsvars. Lai spriestu par uzņēmuma neatkarību, izmanto tādu rādītāju kā saistību attiecība pret pašu kapitālu. Šim koeficientam ir noteikta kritiskā robeža. Parsti uzskata, ja šis koeficients pārsniedz 1, tad uzņēmuma finansiālā stabilitāte ir sasniegusi kritisko punktu. Ja apgrozāmie līdzekļi tirdzniecības uzņēmumā aprit ātri, tad šī koeficienta kritiskā robeža var ievērojami pārsniegt 1, būtiski neietekmējot uzņēmuma finansiālo neatkarību. Augsts šī koeficienta līmenis rāda, ka liela daļa finansējuma ir saistības, t.i., tirdzniecības uzņēmums daudz izmanto aizņemtos līdzekļus. Kreditori parasti dod priekšroku zemākam š…ī koeficienta līmenim, jo tas ir saistīts ar zemāku risku, uzņēmuma dalībnieku lielāku ieguldījumu tirdzniecības uzņēmuma kapitālā. Tā piemēram, no 1995. līdz 1997. gadam un kopš 2001. gada šis rādītājs Latvijas tirzniecības uzņēmumiem ir svārstijies virs 3, bet 1999. gadā tas tuvojās kritiskajam punktam un bija 1,215. 2003.gadā īpatsvars bija 2,936.
Rentabilitāte. Izšķir komerciālo, ekonomisko un finansiālo rentabilitāti. Rentabilitātes rādītāji ir vieni no svarīgākajām tirdzniecības uzņēmumu darbību raksturojošiem lielumiem. Ar rentabilitāti saprot attiecību starp peļņas lielumu un kādu citu rādītāju, kurš tiek saistīts ar attiecīgās peļņas lielumu.
Komerciālā rentabilitāte. Raksturo cik daudz peļņas uzņēmums ieguvis uz neto apgrozījuma vienību. Latvijas uzņēmumu komerciālā rentabilitāte iepriekšējā gadā bija aptuveni 2,6%, kas ir divas reizes lielāka salīdzinājumā ar 1996. un 1997. gadu, bet ārkārtas situācija bija 1998. gadā, kad šis rādītājs bija negatīvs, t.i., -13,656%, taču šādas svārstības varētu būt saistītas ar Krievijas krīzi, kas negatīvi ietekmēja daudzu Latvijas uzņēmumu darbību.
Ekonomiskā rentabilitāte. Raksturo cik peļņas iegūts uz uzņēmuma aktīvu vienību. Latvijas tirdzniecības uzņēmumu ekonomiskā rentabilitāte 2001. gadā bija aptuveni 1,65%. Šis rādītājs tāds saglabājies bez īpašām svārstībām arī vairākos iepriekšējos gados, protams, izņemot jau iepriekšējo 1998. gadu. 2003.gadā ekonomiskās rentabilitātes rādītājs sasniedza 1,69%.
Finansiālā rentabilitāte. Parāda, cik daudz peļņas ieguvuši uzņēmuma īpašnieki, rēķinot uz ieguldītā kapitāla vienību, Latvijas tirdzniecības uzņēmumos finansiālā rentabilitāte 2001. gadā bija apmēram 7,33%, taču tās līmenis salīdzinot pa ceturkšņiem bija ļoti svārstīgs – no 4,3% pirmajā ceturksnī līdz 9,99% otrajā ceturksnī. Šī rādītāja tendence iepriekšējos gados ir palikusi diezgan stabila, ja neskaits 1998. gada Krievijas krīzi, kas negatīvi ietekmēja visus rādītājus, arī finansiālo rentabilitāti, kas kritās līdz pat – 59,7%.
4. Konkerences jēdziens un būtība
Konkurence ir cīņa starp preču ražotājiem par izdevīgākiem preču ražošanas un realizēšanas apstākļiem un iespēju gūt lielāku peļņu (latīniski concurrere – sacensties, cīnīties).
Pamatā ir četru veidu konkurences tirgus situācijas:
1.) pilnīgā jeb tīrā konkurence;
2.) monopols un monopsons;
3.) oligopols un oligopsons;
4.) monopolistiskā konkurence.
Pēdējās trīs situācijas dažkārt tiek sauktas arī par nepilnās konkurences situācijām. To, pie kuras no šīm konkurences tirgus situācijām pieder firma, palīdz noteikt vairāki būtiski kritēriji:
o firmas iespējas ietekmēt tirgu, nosakot savai produkcijai attiecīgas cenas (ekonomikā ir sakarība – jo mazāk firma spēj regulēt tirgu, kura tā darbojas, jo konkurētspējīgāks būs šis tirgus);
o firmu skaits, kas darbojas attiecīgājā tirgū;
o produkcijas veids, ko firma piedāvā;
o nosacījumi jaunu firmu iekļūšanai šajā nozarē un attiecīgā tirgū;
o ārpuscenas konkurences apjoms (kvalitāte, modelis, preces neatkārtojamība, krāsu izvēle, preces sastāvs, iesaiņojums, papildpakalpojumi un garantijas utt.);
o iespēja iegūt nepieciešamo tirgus informāciju.
Konkurence starp pārdevējiem rada zemākas izmaksas un cenas, augstāku produkcijas kvalitāti un labāku klientu apkalpošanu, bet konkurence starp pircējiem par kādu ražojumu izraisa tā cenas pieaugumu.
Konkurences veidi
Pilnīgā konkurence. Pilnīgajai konkurencei, pēc ekonomistu domām, nepieciešami šādi nosacījumi:
o tirgū jādarbojas daudziem pircējiem un pārdevējiem, un neviens indivīds vai cilvēku grupa nevar ietekmēt stāvokli tirgū;
o pārdošanā jātiek piedāvātām identiskām precēm vai pakaplojumiem;
o nevienam no tirgus pircējiem vai pārdevējiem par tirgu nav lielāku zināšanu kā citem;
o gan pircēji, gan pārdevēji pēc vēlēšanās var atstāt tirgu.
Taču jāpiebilst, ka šāda situācija tirgū ir diezgan reta parādība. Kā piemēru pie pilnīgās konkurences var minēt vērtspapīru pārdošanu biržās, jo tajās ir… tik daudz akciju un obligāciju pircēju un pārdevēju, ka (ar dažiem izņēmumiem) neviens indivīds vai cilvēku grupa nevar kontrolēt kādu noteiktu vertspapīru tirgu. Otrkārt, jebkuras iesaistitās firmas vērtspapīri ir brīvi pērkami un pārdodami un visas darbības ar vērtspapīriem tiek reģistrētas, tāpēc informācija ir brīvi pieejama plašai publikai. Turklāt vērtspapīrus pērk vai pārdod pēc brīvas izvēles.
Monopolistiskā konkurence. Tikai specifiskos gadījumos, pārdodot biržās vērtspapīrus, labību, kafiju, naftu, var runāt par pilnīgu konkurenci. Parasti tiek pārdotas līdzīgas preces un pakalpojumi, paskaidrojot, ka tie ir „jauni un uzlaboti”, „vislabākie par šo cenu”, „pilnībā atrisinās jūsu problēmu”utt. Ikvienam ir pazīstamas dažnedažādu veļas pulveru, košļājamo gumiju vai zobu pastu reklāmas, kas cenšas pārliecināt, ka vērts iegādāties tieši konkrētas firmas ražojumus. Tirgū ar daudziem pārdevējiem, kuri piedāvā līdzīgas, bet ne identiskas preces, ekonomisti sauc par tirgu, kura ir monopolistiskā konkurence.
Šai konkurences tirgus situācijai var izdalīt vairākas īpatnības:
o vienlaikus var darboties daudzas firmas, arī pavisam mazas;
o nav ierobežojumu jaunu firmu dibināšanai;
o unikālajām precēm ir tikai vins pārdevējs.
Viens no monopolistiskās konkurences piemēriem ir Latvijas mazpilsētām raksturīgie preču veikaliņi, kur pārdod identiskas preces. Veikalu vadītāji pircējus cenšas piesaistīt ar veikala interjeru, pārdevēju apkalpošanas kultūru, dažādiem papildus pakalpojumiem. Reklāma ir viens no monopolistiskās konkurences iedarbīgākajiem psiholoģiskajiem līdzekļiem.
Monopolistiskā konkurence ir saistīta ar ražošanas regulēšanu.
1) tiek meklētas iespējas ražot jaunas preces ar jaunām un atšķirīgām īpašībām.
2) firmas izdzīvošanas kritēriji ir saistīti nevis ar resursu taupīgu izmantošanu, bet gan ar iespēju apmierināt īpašas pircēju vajadzības.
Monopols un monopsons. Grieķu valodā monopols nozīmē – viens pārdevējs, monopsons – viens pircējs. Monopols ir tirgus, kurā ir tikai viens pārdevējs. Esot monopoliem, preču cenu nosaka viena firma, kas ir galīgi pretstatā pilnīgajai konkurencei. Tas šai firmai ļauj izvēlēties jebkuru cenu no iespējamām cenām atbilstoši pieprasījuma līknei. Protams, firma izvēlēsies tādu cenu, kas dos vislielāko peļņu.
Monopolu raksturo šādas iezīmes:
o viens vienīgs pārdevējs jeb monopolists;
o nav līdzīgtu preces aizvietotāju. Pircējiem vai nu jāmaksā monopola noteiktā cena, vai jāiztiek bez vēlamās preces;
o ir tirgū iekļūšanas barjera. Konkurējošās firmas parasti nespēj iekļūt tirgū, kurā valda monopols. Monopsona gadījumā tiek noteiktas zemākas iepirkuma cenas, nekā tas būtu konkurences gadījumā, kad cenu regulē pieprasījums un piedāvājums.
Monopoliem var izdaīt trīs veidus: dabiskais monopols, nedabiskais (mākslīgais) monopols un gadījuma monopols. Dabiskais monopols veidojas tādā gadījumā, ja ražošana ir koncentrēta un ražošanas attīstīšanai tiek izmantotas pašas jaunākās tehnoloģijas. Mākslīgais monopols tiek izveidots, konkurentiem aizmuguriski vienojoties, bet gadījuma monopols rodas situācijās, kad pieprasījums pārsniedz piedāvājumu, jo šajā laikā firma meklē savu nišu– vietu, kur realizēt produkciju.
Gadījuma monopols var pāraugt mākslīgajā, ja valsts ekonomika nepakļaujas dabiskajiem tirgus likumiem, un tad to nostiprina ar likumu mākslīgi.
Absolūts jeb pilnīgs monopols attīstītajās valstīs ir samērā reta parādība, tas vairāk raksturīgs lielām un mazāk attīstītām valstīm.
Taču dažos gadījumos monopolu izveidošanās un pastāvēšana ir likumsakarīga. Tā, piemēram, sakaru sistēmā, komunālajā saimniecībā vai dažās transporta nozarēs nav lietderīgi veidot vairākus uzņēmumus. Raksturīgi piemēri ir arī elektroapgādes, gāzes un ūdens apgādes uzņēmumi. Gadījumā, ja šajās nozarēs izveidotos daudzas firmas, rastos sarežģījumi pakalpojumu realizācijā un apkalpes organizācijā.
Tā kā šie uzņemumi ir pasargāti no konkurences, kas ierobežotu cenas, tad konkurences lomu izpilda valdība…, pārraugot uzņēmumudarbību un aizsargājot iedzīvotājus.
Monopolam var būt priekšrocības nozarēs, kur konkurence var radīt navajadzīgu kapitāla dublēšanos. Taču jāmin, ka neatļaujot citām firmām ienākt nozarē, tiek ierobežota patērētāju izvēle.
Oligopols un oligopsons. Grieķu valodā oligos nozīmē – neliels skaits, daži. Oligopols ir termins, kuru attiecina uz tirgu, kurā dominē tikai dažas (parasti 3 – 5) lielas firmas. Terminu oligopsons lieto, ja eksistē tikai daži produkcijas pircēji. Latvija jēdzienu „oligopsons” varētu attiecināt uz cukura ražošanu, kur divass cukurfabrikas ir galvenās zemnieku saražoto cukurbiešu pircējas.
Oligopols rodas arī tad, ja mainās tirgus struktūra no situācijas, kur daudz uzņēmumu ražo un pārdod diferencētas preces, uz situāciju, kur tirgū dominē dažas firmas. Notiek intensīva noslāņošanās, par ko ekonomisti saka: mainās „koncentrācijas līmenis”. To nosaka tas, cik procentu no nozares kopējā preču apjoma ražo četri lielākie uzņēmumi. Oligopols eksistē tāpēc, ka konkurējošām firmām ir grūti iesaistīties tirgū. Apstākļus, kuri apgrūtina iekļūšanu tirgū, sauc par „ieejas barjeru”. Viena šāda barjera ir augsta maksa par iekļūšanu tirgū. Piemēram, lai darbotos automobiļu rūpniecībā, ir nepieciešams kapitāls miljardos dolāru.
Oligopola apstāklos cenu konkurence ir mazāk efektīva. Firmas zina, ka, pazeminot savu preču cenas, pazemināsies arī konkurentu preču cenas. Tāpēc pārdoto preču daudzuma palielināšanas vietā (kā tas būtu konkurējošā tirgū) cenu pazemināšanasamazina ienākumus. Cenu konkurences vietā oligopoli biezi orientējas uz līderpozīcijām cenu noteikšanā, slepenām norunām un tradīcijām.
Līderpozīcijas cenu noteikšanā nozīmē tādu praksi, kad parasti nozares lielākā firma nosaka cenas, bet citas firmas tai seko.
Slepenas norunas vai vienošanās starp divām vai vairākām firmām, lai noteiktu cenas vai sadalītu tirgu. Parasti šīs vienošanās ir nelikumīgas.
Tradīcijas ir cenu noteikšana un tirgus sadalīšana, pamatojoties uz ilgstošām paražām. Dažkārt šādas darbības tiek atzītas par nelikumīgām, citkārt – par likumīgām.
Autors piedāvā parādīt galvenās oligopolu formas, apkopojot tās tabulas veidā no vienkāršākās līdz pašam varenākam ekonomiskam spēkam
Oligopola forma Tās skaidrojums Starp ko notiek vienošanās? Mērķis
Īslaicīga vienošanās Saukta par konvencijām, pūliem, ringiem, korneriem Starp vienas nozares vislielākajiem uzņēmumiem Noteikt cenu līmeni, maksimāli pieļaujamo ražošanas apjomu, vienoties par tirgus sadali un patentu izmantošanu, kā arī nepieļaut cenu konkurenci un ierobežot preču piedāvājumu.
Kartelis Stabila ilgtermiņa vienošanās. Starp vienas nozares uzņēmumiem. Dalībnieki vienojas par pārdošanas noteikumiem, maksāšanas termiņiem, dala savā starpā realizācijas tirgu, nosaka ražošanas kvotas un cenas, saglabā patstāvību ražošanas komerciālajā darbībā.
Sindikāts Apvienība, kur katrs uzņēmums realizē savu produkciju atsevišķi, bet tiem ir vienots sindikātu kantoris. Starp vairākiem uzņēmumiem, kas ražo vienveidīgu produkciju. Apvienoties, lai iepirktu izejvielas kopīgām vajadzībām, likvidētu uzņēmumu tiešo saikni ar noieta tirgu un ierobežotu komerciālo darbību.
Trests Liela akciju sabiedrība, kuras vadība pārzina visu struktūrvienību darbību. Starp vienas nozares dažādiem uzņēmumiem, gan arī starp uzņēmumiem, kuri veic izejvielu secīgu pārstrādi. Apvienojas, lai kopīgiem spēkiem ražotu vienotu produkciju.
Koncerns Liela mēroga uzņēmumu komplekss. Starp daudznozaru uzņēmumiem. Apvienojas, lai vienotu rūpniecības firmas, tirdzniecības firmas, bankas, apdrošināšanas kompānijas un transporta firmas.
Tabula nr.1.
Oligopola formu raksturojums
Mūsdienās veidojas jaunas un ļoti sarežģītas oligopolu formas, piemēram, trestu karteļi, transnacionālās korporācijas. Tas nozīmē, ka kādas attīstītas valsts nacionālās kompānijas, ieguldot līdzekļus citās attīstītajās un jaunattīstītajās valstīs, veido liela mēroga starptautiskas apvienības, kas spēj ietekmēt un kontrolē…t konkrēto zemju saimniecisko darbību.4.2. Konkurences situāciju raksturojums
Rādītāji Tīrā jeb pilnīgā konkurence Monopolistiskā konkurence Oligopols un oligopsons Monopols un monopsons
Firmu skaits, kas ražo preci Daudz neatkarīgu firmu, nav kontroles tirgū. Daudz firmu, kas ražo līdzīgas preces un sniedz līdzīgus pakalpojumus. Dažas lielas firmas, kas ražo unikālu preci vai sniedz pakalpojumus, kam nav aizvietotāju. Viena firma piedāvā vienu unikālu preci, kam nav aizvietotāju.
Cenu kontrole Nav, cenas nosaka tirgus. Ietekme ierobežota, preci iespējams nomainīt. Jūtama cenu līdera ietekme. Gandrīz pilnīga cenu kontrole.
Preču diferenciācija Preces tikpat kā nav atšķiramas pēc to īpašībām un kvalitātes. Preces un pakalpojumi ir diferencēti konkrētiem tirgus segmentiem. Raksturīga atsevišķām precēm. Nav
Nosacījumi iekļūšanai tirgū Nosacīti viegla iekļūšana tirgū un izkļūšana no tirgus. Nosacīti viegla iekļūšana tirgū un izkļūšana no tirgus. Grūta iekļūšana tirgū. Bieži nepieciešamas investīcijas. Ļoti grūta iekļūšana tirgū.
Tabula nr.2.
Konkurnces situāciju raksturojums
4.3. Konkurences veicināšanas iemesls
Konkurence pati pa sevi ver būt sīva un daudziem uzņēmumiem īpaši neizdevīga. Tas galvenokārt attiecas uz maziem uzņēmumiem. Taču konkurence ir nepieciešama vairāku apstākļu dēļ:
o lai nepieļautu uzņēmumu vienošanos, kas var deformēt konkurenci;
o lai nepieļautu tirgus dalībnieka dominējoša stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu;
o lai kontrolētu tirgus dalībnieku saplūšanas un apvienošanās, arī privatizācijas procesa laikā, lai nepieļautu monopolu rašanos, kas var negatīvi ietekmēt Latvijas tirgu;
o lai nepieļautu negodīgu konkurenci.
Ar 1998. gada 1. janvāri ir stājies spēkā Konkurences likums, kas nodrošina iespēju katram tirgus dalībniekam veikt ekonomisko darbību brīvas un godības konkurences apstākļos, aizsargājot konkurenci sabiedrības interesēs.
1998. gada janvārī un Monopoldarbības uzraudzības komitejas bāzes tika izveidota būtiski cita tipa valsts institūcija – Konkurences padome. Tās struktūru veido lēmējinstitūcija – padome piecu cilvēku sastāvā un izpildinstitūcija – Konkurences birojs. Atšķirībā no iepriekšējiem pieciem gadiem, kad konkurences aizsardzības funkcijas realizēja komiteja un lēmumi tika pieņemti administratīvi, pašreiz katru Konkurences likuma iespējamo pārkāpumu vai citas lietas izskata padome un pieņem koleģiālu lēmumu. Konkurences biroja uzdevums ir veikt lietas faktisko izpēti par iespējamo pārkāpumu.
Konkurences likuma darbību nodrošina normatīvie akti.
4.4. Normatīvie akti, kas nodrošina Konkurences likuma darbību:
1. Ministru kabineta 1997. gada 30. decembra noteikumi Nr. 444 “Konkurences likuma pārkāpumu izskatīšanas kārtība”;
2. Ministru kabineta 1998. gada 3. februāra noteikumi Nr. 37 “Kārtība, kādā atzīstamas par spēkā esošām vienošanās starp tirgus dalībniekiem”;
3. Ministru kabineta 1998. gada 3. marta noteikumi Nr. 73 “Ziņojuma par uzņēmumu (uzņēmējsabiedrību) apvienošanās iesniegšanas un izskatīšanas kārtība”;
4. Ministru kabineta 1998. gada 3. marta noteikumi Nr. 74 “Noteikumi par ekskluzīvo piegādes līgumu un ekskluzīvo pirkuma līgumu atbrīvošanu no Konkurences likumā noteiktā vienošanās aizlieguma” (ar grozījumiem Ministru kabineta 1998. gada 8. septembra noteikumiem – Nr. 342);
5. Ministru kabineta 1998. gada 8. septembra noteikumi Nr. 341 “Noteikumi par vienošanos par ražošanas specializāciju, kas atbrīvota no Konkurences likumā noteiktā vienošanās aizlieguma”;
6. Ministru kabineta 1999. gada 16. februāra noteikumi Nr. 52 “Noteikumi par franšīzes līgumu atbrīvošanu no Konkurences likumā noteiktā vienošanās aizlieguma”;
7. Ministru kabineta 1999. gada 16. februāra noteikumi Nr. 53 “Noteikumi par vienošanās par kopīgu izpēti un attīstību atbrīvošanu no Konkurences likumā noteiktā vienošanās aizlieguma”;
8. Ministru kabineta 1999. gada 23. marta noteikumi Nr. 122 “Noteikumi par patentu un zinātības (know-how) licences līgumu atbrīvošanu no Konkurences likumā noteiktā vienošanās aizlieguma”;
9. Ministru kabineta 1999. gada 20…. aprīļa noteikumi Nr. 147 “Noteikumi par automobiļu izplatīšanas un apkopes līgumu atbrīvošanu no Konkurences likumā noteiktā vienošanās aizlieguma”.4.5. Konkurences ietekme uz mazumtirdzniecību
Ir dažādi viedokļi par to, kā konkurence ietekmē mazumtirdzniecību. Vieni saskata tajā plusus, citi – otrādi. Lai izprastu, kā tad patiesībā ir, jādomā ne vien objektīvi, bet, savā veidā, arī globāli. Piemēram, pēc viena mazumtirdzniecības uzņēmuma nevar spriest par visu mazumtirdzniecību kopumā.
Pati būtiskākā mazumtirdzniecības uzņēmumu problēma ir stabili monopoli, kas pamazām izspiež no tirgus arēnas mazos un konkurētnespējīgos uzņēmumus. Atšķirībā no mazumtirdzniecības, monopoli piedāvā neaizstājamas preces vai pakalpojumus, kuras patērētājs tāpat ir spiests iegādāties.
Mazumtirdzniecības uzņēmumi pārsvarā nespēj konkurēt ar monopoliem, jo tiem trūkst līdzekļu un resursu, lai nodrošinātu tādu kvalitāti, kā prasa monopolisti, vai arī lai piedāvātu preces un pakalpojumus, kas identiskas ar monopolu precēm un pakalpojumiem.
Tomēr konkurencei ir arī pozitīva ietekme. Būtībā ta ir tirgus regulators, bet paši regulētāji tajā – patērētāji un pārdevēji.
Vislielāko labumu no konkurences gūst tieši patērētāji. Firmām ar līdzīgām precēm pircējs ir jāpiesaista tā, lai viņš iegādātos kādas konkrētas firmas preces vai pakalpojumus. Uzreiz sākas sīva cīņa par klientiem, ka rezultātā patērētājiem tiek piedāvātas atlaides, akciju produkti (bieži ar papildus dāvanām) u.c. privilēģijas.
Tādā gadījumā, vai var apgalvot, ka mazumtirdzniecības tirgus ir augošs? Noteikti, jā. Pārlūkojot Centrālās statistikas pārvaldes datus par neto apgrozījumu mazumtirdzniecībā pēdējos piecos gados, var secināt, ka mazumtirdzniecības tirgus ir augošs. Kā liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati, mazumtirdzniecības apgrozījums pērn vien pieaudzis par 12,5 %.
Lai mazumtirdzniecības uzņēmumiem veidotos labvēlīga niša t.s. izaugsmei, tiem būtu jāpiesaista ārvalstu investori. Daudzi uzņēmēji šobrīd atsakās no ārzemju līdzekļiem. Saprotams, tas sekmē ārvalstu lomas paplašināšanos Latvijas tirgū, taču, ja uzņēmumi bez tā tāpat ir nekonkurētspējīgi, tad šīs investīcijas varētu noderēt.
Latvijā mazumtirdzniecība spēs sekmīgi attīstīties pat neskatoties uz sīvo konkurenci starp uzņēmējiem, jo tieši mazumtirdzniecība veido galveno Latvijas tirgus sastāvdaļu.4.6. Metodes mazumtirdzniecības uzņēmumu saglabāšanai konkurences apstākļos
Lai salīdzinoši mazi mazumtirdzniecības uzņēmumi varētu sekmīgi pastāvēt mazumtirdzniecībā, lielas konkurences apstākļos, vispirms ir jāpievērš uzmanība tieši pašu uzņēmumu darbam un struktūrai.
1. Uzņēmumiem jāizvirza mērķi. Papildus jebkura uzņēmuma vispārējam mērķim – peļņas iegūšanai – ir iespējami arī citi mērķi, kuru izvirzīšana ir atkarīga no ražojamās produkcijas vai pakalpojumu sniegšanas īpatnībām, no noieta situācijas tirgū. Visus mērķus var iedalīt četrās daļās: uzņēmējdarbības mērķos, saimnieciskos mērķos, sociālos mērķus un personiskos mērķus.
Uzņēmējdarbības mērķi tiek noteikti saskaņā ar uzņēmumu rīcībā esošām iespējām, piemēram, ražošanas līdzekļu īpatnībām, ārējiem apstākļiem, tirgus konjuktūru, personīgiem motīviem.
Saimnieciskie mērķi balstās uz jaunu tirgu apgūšanu un esošā tirga paplašināšanu, ražošanas stabilizāciju un jaunu tehnisko projektu ieviešanu.
Sociālie mērķi saistās ar jaunu darbavietu radīšanu, materiālo palīdzību maznodrošinātājiem u.c. labdarības pasākumiem, kā arī jaunu uzņēmumu atbalstīšanu.
Personiskie mērķi var būt šādi: ekonomiskās varas sasniegšana, noteikta statusa iegūšana, ģimenes uzņēmējdarbības tradīciju ievērošana.
Vadībai ir jākontrolē mērķu kvalitāte visā uzņēmumu darbības periodā.
2. Patstāvīgi jāveic analīzi. Analīze ir uzņēmuma vadīšanas funkcija, kuras uzdevums ir noskaidrot uzņēmuma saimnieciskās darbības stāvokli.
Saimnieciskās darbības kompleksā analīze aptver visas ražošanas stadijas. Atsevišķi tiek apskatīti uzņēmuma finansu, darbaspēka, un materiālie resursi. Pati vadošā ir produkcijas noieta analīze:
Tabula nr.3.
Produkcijas noieta analīze
3. Jāsaplāno uzņēmuma turpmākā darbība. Plānošana ir uzņēmuma mērķu un to sasniegšanai nepieciešamo lēmumu izvēles process. Tās uzdevums ir atbildēt uz trīs pamatjautājumiem:
o Kurp uzņēmums pašlaik atrodas?
o Kurp uzņēmums vēlas virzīties?
o Kā tas ir jāizdara?
Plānošanu parasti iedala divos tipos: stratēgiskajā plānošanā un taktiskā plānošanā.
Stratēgiskā plānošana, kuru uzskata par plāna augstāko pakāpi. Biznesa plāns, piemēram, pēc būtības ir stratēģiskais plāns. Stratēģiskais plāns paredz nopietnu tirgus, konkurentu, resursu analīzi, kas nepieciešami kompānijas tirgus daļas palielināšanai.
Taktiskā plānošana seko stratēģijai. To uzskata par plānošanas kopējā procesa otro posmu. Taktika nozīmē radīt plānu, kā īstenot stratēģiju.
Stratēģiskā plānošana parasti aptver ilgāku laika posmu. Tā nosaka firmas attīstības virzienus. Plānošanai jābūt orientētai uz tirgu. Vadītāja rīcība vienmēr būs saistīta ar risku. Vadītājam jāiemācās plānošanas procesā iegūt iespējami plašāku un vispusīgāku informāciju, lai pieņemtu labākos lēmumus.
4. Jākontrolē uzņēmumu darbība.
Kontroles process ir līdzīgs vispārējam uzņēmuma vadīšanas ciklam: standartu noteikšana; darba izpildes uzraudzība; faktiskās darba izpildes salīdzināšana ar standartiem; salīdzināšanas rezultātu novērtēšana; noviržu novērtēšana; standartu pārskatīšana vai Status Quo saglabāšanai.
Efektīvas kontroles sistēmas pazīmes. Kontrolei jābūt:
1. Precīzai. Neprecīza informācija par notiekošo var izraisīt uzņēmuma nepareizu darbību un radīt problēmu, kur tā nemaz neeksistē.
2. Operatīvai. Informācija jāsavāc, jānosūta un jānovērtē laikus, lai varētu veikt nepieciešamo darbības koordināciju.
3. Objektīvai. Informācijai jābūt, lai tās lietotāji to saprastu un uzskatītu par objektīvu. Vērstai uz stratēģiski svarīgiem procesiem organizācijā.
4. Ekonomiski reālai. Kontroles izmaksām jābūt mazākām vai vismaz vienādām ar peļņu, ko nodrošina kontrole.
5. Organizatoriski reālai. Darbu izpildītājiem jāredz sakarība starp uzdoto darbu izpildi un iespējamā atalgojuma līmeni.
6. Elastīgai. Jāspēj ātri reaģēt uz izmaiņām uzņēmumā un apkārtējā vidē. Tādai, kuru uzņēmumā strādājošie pieņem un atzīst.5. Reklāma un tās veidi
Reklāma ir paziņojuma plakāti u.c. pasākumi, kuru nolūks ir piesaistīt uzmanību, radīt patērētājos, pircējos interesi par to, padarīt kaut ko plaši pazīstamu; tas ir īpašs komunikācijas veids, ko personas vai firmas izmanto informācijas izplatīšanai ar masu saziņas līdzekļu starpniecību.
Reklāmai tiek izmantotas prese, televīzija, kino, radio, vitrīnas, plakāti, izkārtnes, preču iesaiņojums, preču un firmas zīmes.
Cilvēka rīcību vienmēr ietekmē noteikti motīvi, kas virza uz konkrētiem mērķiem. Reklāmas galvenais mērķis ir padarīt cilvēku par pircēju. Laba reklāma rada cilvēkā pārliecību, ka tieši reklamētās preces viņam trūkst. Ja vēlmi nav iespējams apmierināt tūlīt, psiholoģiski pareizi ievirzīta reklāma dod motivāciju to īstenot vēlāk, kad ir nepieciešamie līdzekļi.
Reklāma radās kā dabiska nepieciešamība, lai varētu pavēstīt citiem cilvēkiem kādu svarīgu ziņu. Kairas Arheoloģijas muzejā atrodams 2500 gadu vecs akmens, uz kura ir šāds uzraksts: „Es, Rinoss no Krētas salas, skaidroju sapņus.” Tas ir viens no vecākajiem reklāmveida tekstiem pasaulē.
Mezopotāmijā vīna, labības un lopu tirgotājiem bija akmenī vai kokā izcirsti spiedogi jeb pirmās „preču zīmes”.
Afišu pirmssākumi meklējami Senās Grieķijas teritorijā. Senajā Romā reklāmas sludinājumus rakstīja uz nobalsinātas sienas, kas bija sadalīta taisnstūra laukumos, kur katrs varēja ierakstīt savu sludinājumu.
Reklāmas pēc to mērķa iedala šādi:
1. Informējošā reklāma:
o Informē pircējus par jaunām precēm;
o Piedāvā jaunus preču izmantošanas veidus;
o Informē pircejus par cenu izmaiņām;
o Izskaidro konkrētu preču nepieciešamību;
o Apraksta iespējamos pakalpojumus;
o Koriģē maldigus iespaidus;
o Veido priekšstatu par firmu;
o Samazina pircēja „riska bailes”.
2. Pārliecinošā reklāma:
o Veido pārliecību par noteiktas preču zīmes priekšrocībām;
o Maina pircēju priekšstatus par preces īpašībām;
o Pārliecina pircējus par tūlītēju pirkuma izdarīšanu;
o Pamato preces aktualitāti (modi);
o Aicina izvēlēties ari citas šīs firmas preces.
3. Atgādinošā reklāma:
o Atgādina pircējam, ka prece viņam būs vajadzīga tuvākajā laikā;
o Atgādina, kur šo preci var nopirkt;
o Saglabā pircēja atmiņā priekšstatu par preci pēc zonas beigšanās;
o Saglabā pircēja atmiņā konkrēto preču priekšrocības.
Informājošā reklāma tiek izmantota jauno preču sākotnējās virzīšanas posmā, kad prece tikko parādījusies tirgū. Pamatuzdevums ir izveidot pirmo pieprasījumu pēc šīs jaunās preces. Pārliecinošā reklāma ir svarīga tajā posmā, kad sākas konkurence ar citiem ražotājiem. Šajā gadījumā bieži vien reklāmai ir salīdzinošs raksturs. Tiek uzsvērtas noteiktas preces priekšrocības salīdzinājumā ar citām precēm no tās pašas preču grupas. Obligāts nosacījums – reklāmā nedrīkst konkrēti salīdzināt savu preci ar konkurentu precēm, precīzi nosaucot konkurentu firmu un preci, ar ko salīdzina.
Atgādinošā reklāma ir jālieto, kad prece jau ir labi zināma. Pircēji to labprāt pērk. Tā kā tirgū regulāri parādās arvien jaunas preces, pircējiem var „aizmirsties” vecās preces labās īpašības. Viņi var sākt pārbaudīt jaunās preces. Lai tā nenotiktu, firma laiku pa laikam atgādina par savu darbību un preču labākajām īpašībām.5.1. Reklāmas ietekme uz mazumtirdzniecību
Reklāma pozitīvi darbojas jebkura uzņēmuma labā. Galvenais nosacījums – pareizi noformulēt reklāmu. Lai patērētājam rastos vēlme kādu preci vai pakalpojumu iegūt savā īpašumā.
Laba reklāma tiks izveidota gadījumā, ja ražotāji rēķināsies ar vispārējiem vadošajiem patērētāju rīcības motīviem. Tie ir šādi:
1. Utilitārie jeb fizioloģiskie motīvi.
Galvenais ir preces ekspluatācijas faktors, t.i., pirmajā vietā ir preces drošība, ekonomiskums un vienkāršība lietošanā. Reklāmā ir jāuzsver preces lietošanas ilgums un ražotāju un tirgotāju dotās garantijas preces lietošanā.
2. Estētiskie jeb emocionālie motīvi.
Galvenais ir preces vizuālais izskats. Ražotāju uzdevums ir parādīt preces estētiskās īpatnības un īpašības (piemēram, mūsdienīgs dizaina risinājums, līniju vienkāršība, skaistums, harmonija). Reklāmā tiek uzsvērta izsmalcināta gaume un sudrabaini toņi. Valda uzskats, ka cilvēka izvēle parāda viņa gaumes līmeni.
3. Prestiža jeb cieņas, respekta motīvi.
Paaugstinoties dzīves līmenim, pieaug prestiža motīvu ietekme. Cilvēki vēlas izcelties un iegādājas attiecīgas preces, apmeklē attiecīga līmeņa kafejnīcas, restorānus, pasākumus.
4. Atdarināšanas motīvi.
Preces reklamētāji ir populā…ri sportisti, aktieri, mūziķi utt. Tiek izmantots apstāklis, ka daudzi šo preci pērk tāpēc, ka to pērk viņu elks. Populāras personas izvēlēšanās ir savā ziņā pateikšana priekšā, nav vairs vajadzības domāt un izlemt pašam.
5. Tradīciju jeb ieraduma motīvi.
Galvenais ir nacionālo un kultūrvērtību respektēšana un to specifika. Reklamējot preci jebkurā valstī, ir jāizmanto šīs valsts nacionālās, kā arī karoga krāsas (ja nevar, tad jālieto vismaz līdzīgi toņi).
Katram reklāmas veidam ir gan priekšrocības, gan trūkumi, tāpēc firmas parasti kombinē dažādus reklāmas veidus. Lai varētu izdarīt savu izvēli par labu kādam reklāmas līdzeklim, firmas speciālistiem ir jāatbild uz vairākiem jautājumiem:
o Kura ir uzņēmuma iecerētā tirgus grupa?
o Ko uzņēmums gribētu panākt?
o Ko uzņēmums darīs, lai tas notiktu?
o Kādu informāciju uzņēmums sūtīs, un kā to padarīs pārliecinošu?
o Kuru līdzekli uzņēmums izmantos, lai nosūtītu informāciju?
o Kā uzņēmums novērtēs un attīstīs panākumus?
Reklāma veicina mazumtirdzniecības attīstību, jo:
o Tā veicina preces vai pakalpojuma popoularitāti un nostiprina uzticību tiem;
o Stimulē pieprasījumu pēc noteiktas markas;
o Ļauj cīnīties pret konkurentu precēm;
o Ļauj cīnīties pret vienas sezonas pieprasījumu;
o Saīsina laiku, kāds nepieciešams, lai ieviestu jaunu preci vai pakalpojumu;
o Nodrošina apgrozījuma palielināšanos;
o Stimulē pieprasījumu, cenšas novērst nepieciešamību paļauties uz nejaušiem pasūtījumiem;
o Nostiprina pārdevēja ticību saviem spēkiem;
o Piedāvā preci jaunā iesaiņojumā vai pilnīgi jaunu preci;
o Izskaidro jaunās preces priekšrocības;
o Pilnveido vai maina reputāciju vai tēlu;
o Rosina pircēju apmeklēt veikalu.6. Dažu mazumtirdzniecības uzņēmumu apraksts
6.1. Informātikas sektora attīstība Latvijā
Koordinēta informātikas sektora politika Latvijā pastāv kopš 1996. gada vidus, izveidojos informātikas departamentu Satiksmes ministrijā. Pašreizējā valdības darbība šajā jomā balstās uz Ministru kabineta 1999. gada 30. martā apstiprināto nacionālo programmu “Informātika”. Programma ir kompleksi mērķprogramma laika posmam no 1999. – 2005. gadam ar 13 apakšprogrammām, kuru izpildei jārealizē vairāk nekā 120 projektu. Galvenais programmā noteiktās mērķis ir Latvijas integrācijā globālajā integrācijas procesā, veidojot informācijas sabiedrības priekšnoteikumus valstī.
Informācijas tehnoloģiju (IT) jomā 2000. gadā darbojās vairāk nekā 500 privātuzņēmumu, nodarbinot vairāk kā 3000 darbinieku.
Šajā apakšnozarē vislielāko īpatsvaru ieņem programmatūras ražošana , kas gan 1999. gadā, gan 2000. gadā sasniedza aptuveni 75%. Tas liecina, ka pēdējos gados apakšnozares “Datori un ar tiem saistītās darbības” sadalījums pa darbības veidiem nav mainījies.
Programmatūras ražošana ieņem pietiekoši lielu īpatsvaru, lai arī nākamajos gados saglabātu līderpozīcijas šajā apakšnozarē.
Atbilstoši Centrālās Statistikas Pārvaldes datiem, apakšnozarē “Datori un ar tiem saistītās darbības” radītā pievienotā vērtība 1997. gadā sasniedza 9,7 miljonus latu, kas ir 0,3% no IKP, bet 2000. gadā radītā pievienotā vērtība sasniedz 0,5% no IKP. Šīs nozares izlaide pēdējos gados strauji palielinās, ik gadu vidēji par 15%. Pieaug arī programmatūras eksports. 2001. gada trīs ceturkšņos salīdzinājumā ar 2000. gada attiecīgo periodu, tas palielinājās par 15,3% (faktiskajās cenās). Šajā apakšnozarē 2001. gada septembra beigās uzkrātās ārvalstu tiešās investīcijas veidoja 8,9 miljonus latu.
Pēc vadošo Latvija IT uzņēmumu vadītāju atzinuma, Latvijas uzņēmumi spēj nodrošināt pasaules līmeņa kvalitāti un zemākas izmaksas, taču Latvijas vārda neatpazīstamība esot vislielākā problēma citu valsts tirgu iekarošanā. Latvijas produkcijai paliks uzticīgi tie klienti, kas ir to pārbaudījuši un atzinuši par pietiekoši kvalitatīvu. Ātri iekarot lielus noieta tirgus nav reāli, jo, lai iegūtu patērētāju uzticību un atzinību, ir nepieciešams laiks. Straujais importa pieaugums izskaidrojams ar nepieciešamību arvien vairāk tautsaimniecībā ieviest datorus un modernizēt programmatūru.
Tabula nr.4.
IT produkcijas eksporta un importa sadalījums pa gadiem
Eksporta apjoms 1998. gadā bija 6,1 milj. latu, 1999. gadā – 10,9 milj. Imports attiecīgi bija 4,2 milj. un 3,4 milj. 2000. gadā eksports bija 12,3 milj., imports – 8,1 milj. latu. Eksporta pieaugums 1999., 2000. gadā var izskaidrot ar to, ka IT uzņēmumu eksporta produkcijas cenas pēdējā laikā ai augušas, jo ir uzlabojusies kvalitāte, tomēr tās vēl ir 1,5 – 3 reizes zemākas nekā Rietumeiropā. Gandrīz visiem lielākajiem IT uzņēmumiem jau ir ISO sertifikāti vai arī tiek veikti pasākumi ISO sertifikācijai.
Importa pieaugums izskaidrojams arī ar to, ka uzņēmumiem, kas pirms ilgāka laika iegādājušies IT produkciju, nepieciešams to atjaunot, jo tā ļoti ātri morāli nolietojas, vai papildināt sakarā ar uzņēmuma izaugsmi un attīstību.
Atbilstoši Latvijas Interneta asociācijas datiem 2000. gada beigās interneta lietotāju skaits Latvijā sasniedza aptuveni 150 000, kas ir par 50% vairāk nekā 1999. gada sākumā. Valstī darbojas vairāk nekā 30 interneta pakalpojuma sniedzēji, vairums galvaspilsētā Rīgā.
Tiek vērtēts ka internets pašlaik ir pieejams aptuveni 10% Latvijas iedzīvotājiem. Aptuveni viena trešdaļa uzņēmumu lieto internetu, un 500 lielāko uzņēmumu vidū šī daļa pārsniedz 75% Interneta izmantošanas pieaugums veicina daudzus uzņēmumus investēt tīkla tehnoloģijās.
Lai veicinātu pakalpojumu pieejamību iedzīvotājiem Latvijas valdība 2000. gada 12. decembrī akceptēja jaunas sociāli ekonomiskās programmas e-Latvija pamatnostādnes.
Programmas e-Latvija rīcības plāns paredz attīstīt projektus un darbības radikālai šobrīd vēl nepietiekamās interneta pieejamības uzlabšanai, prioritāri nodrošinot katram iedzīvotājam iespēju izmantot jaun…o informācijas tehnoloģiju piedāvātās iespējas.
Šim nolūkam valstī jāpalielina informācijas tehnoloģiju vispārējās prasmes līmenis, tāpēc nepieciešams uzlabot apmācības metodikas un mācību iespējas. Lai ikvienam iedzīvotājam nodrošinātu jebkuras vietējā un globālā rakstura informācijas pieejamību, paātrinātā tempā jāattīsta e-komercijas un e-pārvaldes lietojumi un transakcijas.
Visi šie augstāk minētie fakti liecina par informātikas sektora attīstību un nākotnes perspektīvām, tieši tāpēc cilvēki nākotnē arvien vairāk iegādāsies datorus gan savām, gan firmas vajadzībām.6.2. Datorizācijas līmenis Latvijā
Datorizācijai pieaugot un izņēmumiem nonākot vadības uzmanības centrā, vissvarīgākā apgādnieka īpašība kļūst viņa spēja atšķirt svarīgo no nesvarīgā. Tikai tāds apgādes darbinieks var pielāgoties jaunajiem apstākļiem, prasmīgi izveidot prioritātes savā darbā un izplānot laiku uzdoto darbu profesionālai izpildei.
Uzņēmumu datorizācijas līmenis Latvijā ir diezgan zems. Atkarībā no reģiona, datorizācijas līmenis svārstās no 31 – 43%. Vairāk nekā puse no uzņēmumu rīcībā esošajiem datoriem ir ar samērā novecojušiem procesoriem. Interneta pieslēgums ir tikai 53% uzņēmumu, bet sava mājas lapa Internetā ir tikai 12,5% no viesiem uzņēmumiem, kuriem ir datori. To varētu izskaidrot ar speciālistu trūkumu uzņēmumos, kas varētu to izveidot vai firmas vadības mazo motivētību un ieinteresētību klientus meklēt ar interneta starpniecību. Interneta mājas lapa ir lielisks sākums sava uzņēmuma publiskā tēla veidošanai, ja to izstrādā kvalitatīvi un ar pietiekamu informācijas daudzumu.
Sadalot aptaujātos uzņēmumus pa reģioniem, tika ņemta vērā tikai uzņēmuma reģistrācijas vieta, nevis tā faktiskā atrašanās vieta. Filiāles atsevišķi netika uzskaitītas, jo visi to
datori tika iekļauti vienā uzņēmumā. Uzņēmumi tika iedalīti divās grupās – lielie uzņēmumi, kur strādājošo skaits pārsniedz 50 vai gada apgrozījums 300 000 Ls, un mazie uzņēmumi – visi pārējie.
Tika aptaujāti visi lielie uzņēmumi un 12 000 no 40 000 mazo uzņēmumu, kuri pārstāv visus darbības veidus un visus valsts reģionus.
Vislabāk ar datoriem ir apgādātas valsts pārvaldes un aizsardzības iestādes, kur 93% minēto iestāžu ir datori, tām seko izglītības iestādes – 75%. Viszemākais ar datoriem apgādāto uzņēmumu īpatsvars ir dažādus individuālos pakalpojumus sniedzošajos uzņēmumos – 12%.6.3. Nozares attīstību veicinošie faktori
2001. gadā notikuši vairāki internetu popularizējoši pasākumi. Tos organizē gan valdība, gan pašvaldības, gan Latvijas Interneta asociācija. Šādi internetu popularizējoši pasākumi piesaista interneta lietošanai vairāk iedzīvotāju.
Latvijas valdība ir galvenais investētājs informātikas sektorā, un tas palīdzējis veidoties spēcīgam vietējam tirgum ar prasīgiem klientiem. Sakot ar 1998. gadu, prioritāri valsts investīciju programmā ir informācijas tehnoloģiju projekti, kas nodrošina kompleksu un vienotu risinājumu konkrētajā jomā jeb sektorā.
Ja kopējais valsts finansējums telekomunikāciju un informācijas projektiem Latvijā 1997. gadā bija aptuveni 1,7 miljoni Ls, tad kopējais projekta finansējums palielinājās līdz aptuveni 12 miljoniem latu 1998. gadā, 1999. gadā investīciju “grozs” sasniedza 13,4 miljonus Ls. un 10,3 miljonus Ls 2000. gadā. 2001. gada valsts investīciju projektā iekļauti 15,8 miljoni Ls, ko nozaru ministrijas izlietos 29 informācijas tehnoloģiju projektiem.
Nozīmīgas investīcijas informātikas un sakaru nozarē tiek veikta realizējot Valsts investīciju programmas projektus (VIP). 2001. gadā novirzīts 31% no VIP valsts budžeta līdzekļiem. Tiek realizēti 29 projekti, kuros līdz 2001. gadam ieguldīti 42,6 miljoni latu. 2001. gadā ieguldīja vēl 15,5 miljonus latu. Lielākā daļa no projektiem tiks turpināti nākamajos gados. Pēc speciālistu novērtējuma, lielāka finansējuma apjoma iegūšana kavē gan valsts finansējuma nepietiekamība, gan IT nozares speciālistu trūkums. Valstij ir pietiekoši daudz vajadzību, kur izlietot naudas līdzekļus, tāpēc vēl lielākas investīcijas no valsts būtu grūti iegūt. Nepieciešams piesaistīt līdzekļus investīciju veidā no ārvalstīm.
Ārvalstu investīcijas palielinājušās no 1999. uz 2000. gadu 2,1 reizi, sasniedzot 996,4 tūkstošus latu. Lielākās investīcijas piesaistītas no Igaunijas, Zviedrijas, Somijas uzņēmumiem. Tā kā IT nozare Latvijā ir tikai attīstības sākuma stadijā, tad ir izdevīgi ieguldīt līdzekļus šajā nozarē. Ārvalstu investīcijas paplašinātu un attīstītu IT nozari Latvijā. Bet Latvija ir mazpazīstama valsts pasaulē, tāpēc lielas investīcijas no pasaules bagātāko valstu uzņēmumiem ir grūti sagaidīt, tomēr turpina palielināties investīcijas no to valstu uzņēmumiem, kas investēja Latvijas IT nozarē līdz šim.
Lai veicinātu nacionālās programmas “Informātika” izpildi, Ekonomikas ministrija ir izstrādājusi Sociāli ekonomisku programmu e-Latvija. Programmas mērķis ir veicināt nacionālās informācijas infrastruktūras izveidi. Šīs programmas plāni sakrīt ar 2001. gada septembra beigās Rīgā notikušās Baltijas jūras valstu informātikas nozares ministru tikšanās laikā akceptēto Ziemeļu e-dimensijas rīcības plānu.
Sociāli ekonomiskā programma paredz pasākumus, kas:
• uzlabos Interneta pieslēguma kvalitāti un tā pieejamību;
• paaugstinās vispārējo informācijas pratības līmeni;
• nodrošinās plašu vietējās un ārvalstu informācijas pieejamību;
• izveidos elektroniskās komercijas un elektroniskās valdības aplikācijām un transakcijām nepieciešamo vidi.
Lai uzlabotu interneta pieslēguma kvalitāti un kvantitāti, valstij ir finansiāli jāatbalsta tie uzņēmumi, kas nodrošina interneta pieslēgumu. Pieejamība internetam ir pietiekoši augsta tikai Rīgā. Valstij nepieciešams ne tikai nodrošināt interneta pieslēgumu bibliotēkās, bet arī atbalstīt uzņēmums, kas piedāvā ar internetu saistītus pakalpojumus. Tomēr Rīgā, uzņēmumos, kas piedāvā internetu, cenu amplitūda, par šādu pakalpojumu, ir ļoti liela.
Lai nodrošinātu katram sabiedrības loceklim iespēju saņemt universālo informācijas pakalpojumu par sociāli pieņemamu cenu, Ministru kabinets pieņēma vairākus bibliotēku sfēru sakārtojošus noteikumus un akceptēja “Valsts vienotās bibliotēku informācijas sistēmas koncepciju”, kas paredz uzsākt Valsts vienotās bibliotēku informācijas sistēmas projektu, nodrošinot ar datortehniku, programmatūru un interneta pieslēgumu gandrīz visas bibliotēkas Latvijā. Kaut arī interneta pieslēgums bibliotēkās būs, stund…a internetā maksās pietiekoši dārgi.6.4. Nozares attīstību kavējošie faktori
2000 gadā turpinājās Ekonomikas policijas cīņa pret datorpirātismu. 2000. gadā tika ierosinātas vairāk nekā 20 krimināllietu par nelegālas programmatūras izplatīšanu, kā arī atsavināti vairāk nekā 11 000 nelegālo datorprogrammu kompaktdiski, kas ir gandrīz 2 reizes vairāk nekā 1999. gadā. Tas 2000. gada rudenī ļāvis datorprogrammu pirātisma līmeni Latvijā samazināt no 85% – 77%, kas joprojām ir augstākais rādītājs starp Baltijas valstīm. Lietuvā šis līmenis ir 76%, bet Igaunijā – 69%. Lai veiksmīgāk cīnītos pret datorprogrammu pirātismu, 2001. gada 17. janvārī tika nodibināta sabiedriska organizācija “Business Software Alliance (BSA) Latvijas komiteja”. Komiteja organizēja dažādus izglītojošus pasākumus un veica akcijas, kuru mērķis ir palīdzēt datorlietotājiem noskaidrot neskaidros jautājumus par programmatūras licencēšanu. BSA Latvijas komiteja ir iesaistījusies arī Tieslietu ministrijas izveidotajā darba grupā, kas gatavo grozījumus LR administratīvo pārkāpumu kodeksā.
Latvijā uzņēmumos tiek pārbaudīts, vai tiek izmantotas legālas datorprogrammas. Nepieciešama kontroles sistēmas izveidošana, lai apzinātu visus uzņēmumus, kuri izmanto datorprogrammas, un pārbaudītu šo datorprogrammatūru. Pagaidām ir ļoti dārgi privātpersonām iegādāties licencētu programmatūru, jo tad nākas samaksāt tikpat daudz, cik par datora iegādi. Nepieciešams atrisināt arī šo problēmu, jo pirātiskās datorprogrammas visvairāk tomēr izmanto privātpersonas.
2002. gadā no valsts budžeta ir atvēlēti 180 000 latu īpašas autortiesību nodaļas izveidošanai Iekšlietu ministrijas padotībā.6.5. DataPro Grupa
DataPro Grupa specializējas uz kompleksu risinājumu piedāvājumu un pilna programmatūras cikla nodrošināšanu, apzinoties vienota risinājuma nepieciešamību, lai sasniegtu augstu efektivitāti un uzlabotu uzņēmuma funkcionalitāti. Uzņēmums uzņemamies atbildību par savu ieviesto informatīvo sistēmu tehnisko kvalitāti un atbilstību klienta biznesa vajadzībām.
Uzņēmuma galvenie darbības virzieni ir:
• IT konsultācijas un audits,
• sistēmu izstrāde,
• apmācība IT profesionāļiem,
• klientu atbalsts.
DataPro Grupa, kas sastāv no:
• SIA “DataPro” Latvijā,
• SIA “DataEksperts” Latvijā,
• UAB “Duomenų bazės ir technologijos” (“DbiT”) Lietuvā
DataPro Grupa ir profesionālu uzņēmumu grupa, kas nodrošina IT risinājumus biznesam, lai tas aktīvi varētu reaģēt uz globālās darījumu pasaules jaunajām prasībām. Uzņēmuma mērķis ir veicināt pasūtītāja panākumus, nodrošinot pakalpojumus atbilstoši augstākajiem biznesa ētikas, termiņu un kvalitātes standartiem.
DataPro Grupa ir orientēta uz kompleksu risinājumu piedāvājumu un pilna programmatūras cikla nodrošināšanu uzņēmuma funkcionalitātes uzlabošanai un augstas efektivitātes iegūšanai.
Uzņēmuma galvenie darbības virzieni ir IT konsultācijas un apmācība, sistēmu izstrāde un programmatūras piegāde. Kompānijas produktu augsto kvalitāti nodrošina darbinieku augstā kvalifikācija un profesionalitāte, par ko liecina arī ISO 9001 : 2000 sertifikāta iegūšana.
SIA “DataPro” Latvijā izveidota 1993.gadā un kopš dibināšanas specializējas lielu sarežģītu IT projektu izstrādē. 1994.gadā Lietuvā dibināta kompānija “Naujoji Komunikacija”, pēc kuras reorganizācijas 1998.gadā tika izveidota kompānija “Duomenų bazės ir technologijos” (“DbiT”). Pašlaik aptuveni 90 DataPro Grupas darbinieki ir iesaistīti vairākos lielos projektos Latvijā un Lietuvā.
DataPro Grupa var nodrošināt klientu prasības visaugstākajā līmenī šādās jomās:
• e-komercija/Web bāzēta izstrāde/Internet drošība
• Klienta-servera bāzēta izstrāde
• Lokālo tīklu risinājumi
• Paralēlā apstrāde
• Ģeogrāfiski sadalītas sistēmas
Stiprās puses:
• Individuālu klienta-servera bāzētu aplikāciju izstrāde
• Biznesa inteliģences risinājumi
• Mobilā skaitļošana
• WAP un Web bāzētu aplikāciju izstrāde
• Programmatūras datu konvertācija /migrācija
Partneri:
Oracle korporācija
“DataPro Grupa” ir Oracle partneru programmas dalībniece, un tās darbiniekiem ir gadu gaitā uzkrāta liela pieredze darbā ar Oracle tehnoloģijām. “DataPro” veic Oracle produktu piegādi, sniedz konsultācijas un nodrošina lietotāju apmācību.
Sybase korporācija
“DataPro Grupa” ir biznesa partneri un Tehniskā Atbalsta centrs Latvijā un Lietuvā. “DataPro” veic visu Saybase produktu piegādi, nodrošina nepieciešamo tehnisko rīku vai ekspluatējamo aplikāciju atbalstu, kā arī sniedz konsultācijas un nodrošina lietotāju apmācību.
IBM korporācija
Sadarbības ietvaros “DataPro Grupa” nodrošina IBM tehnikas un programmatūras piegādi, programmsistēmas projektēšanu, ieviešanu un uzturēšanu.
Microsoft korporācija
“DataPro Grupa” ir Microsoft sertificēti biznesa partneri, un sadarbības ietvaros nodrošina plašu pakalpojumu un produktu klāstu, balstoties un dziļām Microsoft tehnoloģiju zināšanām.
Business Objects SA
“DataPro Grupa” izplata e- business intelligence, kā arī citus programmproduktus.
Quest Software
“DataPro Grupa” izplata Quest Software CASE rīkus un citus programmproduktus.
Dialogic Inc.
DataPro ir datortelefonijas sistēmprogrammatūras un aparatūras izplatītāji.6.6. Datorsalons „Vesa”
Firma dibināta 1991. gada 15. oktobrī. Visi tās darbības virzieni ir saistīti ar elektroniku.
Sākotnēji pamatdarbība bija satelīttelevīzijas iekārtu ražošana un uzstādīšana, vēlāk kabeļtelevīzijas sistēmu projektēšana, izveidošana un ekspluatācija.
Kopš 1994. gada nodarbojas ar datortehnikas ražošanu, datoru, monitoru, printeru un citu perifērijas iekārtu remontu un tehnisko apkalpošanu.
1996. gada nogalē firma atvēra Cēsīs, Vaļņu ielā 13 specializētu datortehnikas tirdzniecības salonu “VESA”.
Arvien pieaugošais tirdzniecības apgrozījums un vēlēšanās pēc iespējas labāk apkalpot klientus radīja vajadzību paplašināties, tādēļ 1998. gada aprīļa sākumā atvērās jauns datorsalonu “VESA” Cēsīs, Lenču ielā 1.
Firma piedāvā pilnu datoru servisa pakalpojumu klāstu jebkuram datoram, neatkarīgi no tā, kur tas iegādāts.
Sadarbībā ar “Komerccentru Dati Grupa” garantijas un pēcgarantijas servisu veic sekojošiem produktiem:
• Hewlett Packard printeri, skaneri, darba stacijas, serveri;
• Compaq, IBM datori;
• ViewSonic monitori;
• OKI printeri.
Cēsīs un Cēsu rajonā firme nodrošina jebkuru Hewlett Packard produktu garantijas un pēcgarantijas servisu, neatkarīgi no tā, kur šī iekārta ir iegādāta. Ja HP iekārtai vajadzīgs garantijas remonts, ko firma nespēj veikt, tad bojāto iekārtu bez papildus samaksas nogādā uz “Komerccentru Dati Grupa”, kas ir HP autorizēts servisa centrs.
Datorsalons “VESA” ir Latvijas datortehnikas servisa tīkla dalībnieks
SECINĀJUMI
Darba gaitā autoram radās sekojoši secinājumi:
1.) Izpētot konkurenci mazumtirdzniecībā, tika izsecināts, ka tā ir smaga priekš uzņēmējiem un ražotājiem. Viņiem patstāvīgi jācenšas radīt jaunas preces, lai piesaistītu patērētājus tieši savām precēm vai pakalpojumiem.
2.) Konkurence ir izdevīga patērētājiem. Pateicoties tai, pircēji spēj iegādāties sev vēlamās preces vai pakalpojumus par zemākām cenām, bieži kopā ar dāvanām (akcijas produkti).
3) Konkurence ir nepieciešama, jo tā ir tirgus stimulators. Sacenšoties ar citiem uzņēmumiem, tiek radīta labvēlīga vide ražojumu kvalitātes uzlabošanai, kā arī pašu uzņēmumu profesionālajai izaugsmei.
4.) Konkurences likums palīdz izvairīties no monopolu veidošanas, kuri ir sevišķi bīstami mazumtirdzniecībai, jo padara mazumtirdzniecības uzņēmumus par nekonkurētspējīgiem.
5.) Latvijā intensīvi attīstās mazumtirdzniecība, kas saistās ar to, ka mazumtirdzniecības uzņēmumu dibināšanai ir nepieciešams samērā neliels sākumkapitāls.
6.) Mazumtirdzniecības uzņēmumu attīstībai Latvijā ir izveidojusies labvēlīga vide: šos uzņēmumus atbalsta ārvalstu investori un pati valsts valdība. Tādējādi uzņēmumiem ir iespēja “izsisties”.
7.) Konkurence starp pircējiem par kādu mazumtirdzniecības uzņēmumu ražojumu vai pakalpojumu izraisa šo pašu ražojumu vai pakalpojumu cenu paaugstināšanos, jo ražotāji saprot, ka tieši kāda noteikta prece vai pakalpojums pircējam šobrīd ir vajadzīgs, tāpēc viņš to iegādāsies pat par augstāku cenu.
8.) Īpaša uzmanība mazumtirdzniecības uzņēmumiem ir jāvelta mārketingam jeb tirgus izpētei un reklāmai. Reklāmai jāsekmē pieprasījums tieši pēc kādas noteiktas firmas zīmes, bet mārketinga izpēte neļauj vienam uzņēmumam atpalikt no otra tajā ziņā, ka šī izpēte ļauj sekmīgi izanalizēt tirgu un aptvert, kas šobrīd patērētājiem vajadzīgs un pēc kā viņi vēl tieksies.
9.) Mazumtirdzniecības tirgus ir augošs, par ko liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati. Mazumtirdzniecības apgrozījums šajā gadā vien pieauga par 12,5%, pēc prognozēm tas vēl arī turpmāk augs.
10.) Apskatot dažus mazumtirdzniecības uzņēmumus informācijas tehnoloģiju sektorā, autors secināja, ka informācijas tehnoloģiju tirgus attīstība veicina Latvijas integrāciju pasaulē.
11.) Informācijas tehnoloģijas ikvienam spēj nodrošināt pieeju globālajai un vietējā rakstura informācijai.
12.) Mazumtirdzniecības uzņēmumiem informācijas tehnoloģiju jomā ir nopietns drauds – datorpirātisms, ar kura palīdzību tie…k izplatīti, piemēram, nelegāli kompaktdiski un tikpat nelegālas datorprogrammas.
Autoram ir sekojoši priekšlikumi:
1.) Pievērst lielāku Latvijas valsts valdības uzmanību jaunajiem mazumtirdzniecības uzņēmumiem, tādējādi sekmējot lielāku valsts budžeta summas pieaugumu.
2.) Ražotājiem nopietnāk jāattiecas savam darbam: patstāvīgi jāseko preču kvalitātei. Lētāk vēl nenozīmē sliktāk.
3.) Īpaša uzmanība ražotājiem būtu jāvelta reklāmai, lai konkrētu firmas brendu vērtētu augstu. Turklāt reklāma rada iespaidu, ka prece ir jauna, nepazīta, tāpēc vairumā gadījumu patērētāji to noteikti vēlēsies iegādāties.
4.) Lai mazumtirdzniecības uzņēmumi varētu sekmīgi darboties tirgū, tiem jāveic daudzi svarīgi uzdevumi. Vairāk uzmanības būtu jāvelta tieši analizēšanai, uzstādot mērķus un uzdevumus, lai veidotos konkrēts priekšstats par to, ko firma vēlas sasniegt.
5.) Mazumtirdzniecībā esošajiem uzņēmumiem vajadzētu apjaust starpību starp to, ko viņi vēlas dāvāt un to, ko var atļauties. Tātad reāli jāapsver savas ražošanas iespējas un resursi.
6.) Daudziem uzņēmumiem būtu jāpiesaista ārvalstu investīcijas, jo ar palīglīdzekļiem uzņēmumiem ir daudz vienkāršāk progresēt.
7.) Valdībai stingrāk jāpievēršas monopolu darbībai, respektīvi, jānorobežo to nelikumkīga patvaļa.
8.) Latvijas valdībai būtu jāsekmē izglītībā IT nozarē, lai veicinātu vispārēju komunikāciju, attīstību un progresu.
IZMANTOTĀ LITERATŪRA
1. Latvijas Statistikas gadagrāmata. LR Centrālā statistikas pārvalde, R., 2000.g.
2. Larsens H. Mārketings- mazo un vidējo uzņēmumu darbības būtiskuska sastāvdaļa “Lietišķā Siena”, 1993.,11 Nr.
3. LR Centrālā statistikas pārvalde. Uzņēmējdarbības finansiālie pamatrādītāji.
2000.g. – Rīga – 2001- 14 lpp.
4. Praude V. Ko ražot, kā pārdot un kā iekarot tirgu. K., BK, 1994.,95.lpp.
5. Vedļa A. Uzņēmumu dibināšana un tā darbības organizēšana.-R.,LPA, 1997.,102.lpp.
6. http://www.csb.lv
7. http://www.tns.lv/newsletters/2005/05/?category=tns5&id=MR_Mazumtirdznieciba