Krētas – Mikēnu (jeb Submikēnu) civilizācija
Māksla un arhitektūra
Krētas māksla (ap 2500. – 1200. g. p. m. ē.), kura pastāvēja līdz Santorinas vulkāna sprādzienam un helēniskās mākslas pirmsākumiem; Mikēnu māksla (ap 2000. – 1100. g. p. m. ē.), kura pastāvēja līdz pirmajai Mikēnu pilsētas sagraušanai.
Daži zinātnieki uzskata, ka jāizdala Krētas un Mikēnu kultūras, kaut gan īpaši būtisku atšķirību tām nav. Atsegtas Knosas, Faistas un Malijas senpilsētu drupas, pilis, kas rotātas ar daudzkrāsainām freskām, skulptūrām un bareljefiem ar apbrīnojami reālistiskiem cilvēku atveidiem, fantastiskiem dzīvniekiem, ģeometriskiem rakstiem, palmetēm, kolonām un arkām, krāsainiem sienu apgleznojumiem.Bijušas vairākas ostas, nekropoles, tempļi, vairāki zemkopības un piemājas lopkopības kopienu ciemati ar apbrīnojamu arhitektūru un plānojumu, labirintiem. Atrastas meistarīgas keramikas un stikla trauku lauskas, bronzas priekšmeti, bronzas un marmora skulptūras, bareljefi un skulptūras klintīs.
Katrā pilsētā un ciematā bija savas brīvo amatnieku darbnīcas – kalēju, podnieku, mākslinieku, celtnieku. Vēl tagad var brīnīties, kā viņi spēja apstrādāt un pārvadāt gigantiskos akmens bluķus, kas celtnēs sakrauti bez spraugām tik meistarīgi, ka neprasīja sasaisti ar mūra javu.
Keramika bija dažāda. Ciematos atrastas sieviešu daudzkrāsainas māla figūriņas, marmorā kaltas sēdoša arfista figūriņas, trīskrāsainas, bagātīgi ornamentētas māla vāzes, koniskas šaura dibena krūkas ar palmetēm, pazīstamajiem auseklīšiem apļos, spirālēm (grebtām, iekrāsotām, uzkrāsotām).
Grieķijas salā Krētā dzīvoja apdāvināti ļaudis, kuriem lieliski padevās strauju kustību atveidošana mākslas darbos. Kad 19. Gadsimta beigās arheologi atraka Krētas valdnieka pili Knosā, viņi tikai ar pūlēm spēja noticēt, ka 2. G.t. pr. Kr. jau pastāvējis tik izsmalcināts mākslas stils. Līdzīgā stilā darināti priekšmeti uzieti arī Grieķijas sauszemē, piemēram, Mikēnu izrakumos atrasts duncis ar lauvu medību attēlu, kura lokanās, viegli plūstošās līnijas droši vien būtu spējušas aizraut jebkuru ēģiptiešu mākslinieku, kas brīvs no askētiska stila iegrožojumiem.
Šos māksliniekus daudz mazāk saistīja reliģiski ierobežojumi, un, kaut arī viņi nelika pamatus grieķu sistemātiskajiem pētījumiem kustības rakursu attēlošanā un nenodarbojās ar gaismēnu problēmām, viņu skaistie darbi ir godam pelnījuši vietu pasaules mākslas vēsturē.
[CITĒTS NO: GOMBRIHS E. H. MĀKSLAS VĒSTURE. RĪGA: ZVAIGZNE ABC, 1997.]
Jau ilgi pirms grieķu kultūras izveidošanās 3.-2. Gt. p.m.ē. Vidusjūras austrumdaļā eksistēja tās priekštece – Egejas jūras civilizācija ar leģendāro Troju un Krētas salu. Senās Krētas galvaspilsētas Knosas vietā zinātnieki atrada grandiozas pils drupas, kas sengrieķu mītos minēta kā Labirints. Tā celta apmēram 1600. G. p.m.ē. un aizņēma 120 x 120 m lielu laukumu. Pilij bijuši trīs stāvi, plašs iekšējais pagalms, kurā notikušas reliģiskas ceremonijas un rituālu spēles. No apakšas līdz augšai stiepās kāpnes ar laukumiņiem, kas kalpoja kā gaismas akas. Bijusi meistarīgi izveidota sarežģīta kanalizācijas sistēma. Knosas pils zālēs sienas klāja brīnišķīgi gleznojumi, kas stiepās visapkārt telpām frīzes vai paneļa veidā. Visā telpu izveidē valdīja skaistuma kults. Dominē krāšņi, mažori krāsu salikumi, plūstoša, izsmalcināta līnija, izteiksmīgi silueti. Tematiskie gleznojumi pārsvarā atspoguļo pils galma dzīvi. Redzamas svinīgas kulta procesijas, rituālas dejas. Skaisti jaunekļi plūc puķes, un tādas pašas skaistas puskailas jaunavas klejo pa liliju laukiem. Sevišķi interesanti ir sieviešu tēli. Uz gaišzaļā fona labi izceļas viņu smalkās, tievās figūras ar lapseņu vidukļiem, krāsainie, dziļi dekoltētie tērpi un frizūras ar koķeto sprogu uz pieres. Viņām ir lielas acis un mazliet sastingušā pussmaidā savilktas lūpas.
Sienu gleznojumos visai iemīļota ir vērša tēma, t.s. spēles ar vērsi, kur attēlots raibs, saniknots vērsis, ar kuru it kā “spēlējas” slaidi, atlētiski jaunekļi. Šo kompozīciju īstā nozīme nav vēl pilnībā atšifrēta. Pastāv doma, ka tām varētu būt kāds sakars ar minēto teiksmu par vērsi Mīnotauru. Iespējams, ka vērsim bijusi nozīme krētiešu reliģiskajos rituālos. Ainas ar vērsi un atlētisko jaunekļu akrobātiskajiem, pārgalvīgajiem salto lēcieniem, ar sarežģīto kustību precīzu atveidojumu ir ļoti dinamiskas un dekoratīvi izteiksmīgas. Dekoratīvā efekta smalka izjūta izpaužas dažadu gan sarkanbrūnu, spilgti zilu un dzeltenu, gan gaišzilu un purpursarkanu toņu harmoniskos salikumos. Reizē šajos gleznojumos vērojama arī liela nosacītība. Cilvēku sejas, tāpat kā ēģiptiešu mākslā, tiek rādītas profilā, bet acis pretskatā, vīriešu figūrām miesas gleznojums ieturēts brūnā krāsā, sieviešu – gaiši dzeltenīgā. Īstenībā Krētas freskas atgādina izkrāsotus kontūrzīmējumus, kur nav gaismēnu, nav pustoņu, tomēr apbrīnojama ir meistaru krāsu izjūtas dekorativitāte.
Mīnoja vidējā periodā pils rietumu spārnā tika izveidota troņa zāle ar alabastra troni un vecajo krēsliem. Sienas te apgleznotas paneļu veidā, kas stiepjas visapkārt telpai. Abās pusēs tronim atrodas stilizētā manierē gleznots upes krasts ar dekoratīvi traktētiem ziediem un gulošu, fantastisku zvēru figūras, kas it kā sargā valdnieku.
Pilij trūkst jebkādu nocietinājumu. Tas izskaidrojams ar to, ka Krēta bija liels jūras tirdzniecības centrs, un tās aizsardzību nodrošināja flote, kas pārvaldīja jūru. No jūras puses Knosas pils izskatījās ļoti iespaidīga. Dienvidu saules staros tās baltie mūri ar daudzajām kolonnām un plastiskajiem dekoratīvajiem rotājumiem
Atsegtā akropole ar marmora kolonām un reālistiskām, ap 3 m augstām kailu un apģērbtu cilvēku skulptūrām, ar terasēm, kas veidotas no rupji apstrādātām granīta taisnstūra plāksnēm, kas cieši piedzīta cita pie citas. Pilij ir bijuši vismaz trīs stāvi ar ļoti sarežģītu, labirinta veida lielāku un mazāku, apaļu un taisnstūra veida telpu plānojumu, virs kurām ir bijušas akmens arkādes ar kolonu lokiem. Vismaz apakšējās zāles grīda bija veidota no baltā, dzeltenā un sārtā marmora plāksnēm, kurās bija iekalti un ar noturīgām krāsām iekrāsoti ģeometriski ornamenti, dzīvnieku un lepni ģērbtu, kā arī kailu cilvēku attēli.
Netālu no pils bija akmens dzīvojamās mājas, kalēju, podnieku un amatnieku darbnīcas. Pilsētu aptvēra ciklopiski, vairākus kilometrus gari akmens mūri, kuros ir bijuši pazīstamie Lauvu vārti, nišas un telpas. Pilsētas platajās ielās un laukumos bija ierīkota sazarota slēgtās kanalizācijas sistēma un ūdens vads, kuram ūdeni piegādāja pa slēgtu akmens mūra kanālu no kāda kalna apakšzemes avota. Ciklopiskie mūri aptvēra arī ostas akvatoriju, kurā kuģi iekļuva pa vienīgajiem atveramiem un aizveramiem vārtiem, bet pieejas sargāja dabiskas, gandrīz vertikālu sienu klintis ar nepārvaramām aizām. Sienas rotāja freskas, no kurām pazīstamākās ir megaronu freskas. Vienā pārskatā visu šo apbrīnojamo bagātību nav iespējams apskatīt.
Atsegtas kupolveida kapenes – tolosi, starp tām ievērojamākā bija tā sauktā Atreja mantnīca, kurā apbedīts viens vienīgs valdnieks Atrejs. Mantnīcā atradās jau minētā veida senlietu kolekcija. Taču tā bija jau izlaupīta, bet minētajā dabas katastrofā sabrukusi un apbērusi pašus laupītājus, kam visiem bija dolihocefāli galvaskausi ar slīpajām pierēm, horizontāli gareniem pauriem un citām tā saucamo Mentas cilvēku pazīmēm. Tie apbērti kopā ar sazagtajām bagātībām, no kurām daļa bija iznesta, bet palikusi ārpusē.
[CITĒTS NO: UNIVERSĀLS PALĪGLĪDZEKLIS SKOLĒNIEM – LITERATŪRA MĀKSLA. RĪGA: JUVENTA, 1997.]
Ja nebūtu notikusi pēkšņa katastrofa, mūsu priekšstati par Krētas mākslu noteikti būtu daudz pilnīgāki. Netālu no Krētas, Feras salā, notika liels milzīga vulkāna izvirdums. Uguns iznīcināja visu savā ceļā, briesmīga zemestrīce sagrāva pilsētas, to arhitektūras un mākslas pieminekļus.
Mikēnas pēc senrakstiem un arheologu atzinuma kā nocietināta pilsēta ar nocietinātu ostu un akropoli tika apdzīvota kopš 4. – 3. g. tk sākuma p. m. ē., bet vislielāko kultūras uzplaukumu sasniedza 1600. – 1273. g. p. m. ē., ko pārtrauca augšminētā Santorinas katastrofa.
Submikēnu senkultūras apgabalā ieiet ne tikai Mikēnu pilsēta, bet arī Poseidonija – minētās katastrofas nogremdētā pilsētvalsts tagadējā Egejas jūrā, kas apdziedāta pazīstamajā teikā par nogrimušo Atlantīdu, kā arī lielākā daļa no Balkānu pussalas un Kiklādu salas.
Arheoloģiskos izrakumus veica H.Šlīmans. Viņš atsedza 2 valdnieku kapenes, kuras aptvēra apaļīgi akmens nožogojumi, To iekšpusē atrada 30 kapus. Virs katra apbedījuma bija uzbērts uzkalns, bet paralēlskaldņa formas apbedīšanas telpas bija izkaltas klintī. Tās tika nosauktas par šahtu kapenēm. Nelaiķi apbedīti pēc senās tradīcijas – saliektā stāvoklī uz sāna ar galvu pret saullēktiem, iekaisīts sarkanais okers.
Atrastas bagātīgas apbedīšanas piedevas:
zelta diadēmas,
zelta, sudraba un umbru bronzas plāksnītes,
grezni zelta, sudraba un umbru bronzas trauki, situlas, amforas, umbru bronzas kaujas un darba cirvji jeb ķelti. Šīm senlietām bija skaisti ģeometriskie raksti, kas atgādina Lielvārdes jostas rakstus, gleznojumi, augu, cilvēku un dzīvnieku attēli,
umbru bronzas šķēpu un bultu gali, īsi zobeni ar inkrustētu spalu,
Baltijas jūras dzeltenā dzintara krelles,
dārgmetālu (zelta, sudraba) dažādas formas saktas, saspraudes, jostu sprādzes, iejūga detaļas ar gliemežnīcu, dārgakmeņu un emaljas rotājumiem.
Kapenes, kas lieliski saglabājušās, tiek datētas ar 17 gs. p.m.ē. Ieeja Mikēnu Akropolē ir caur lieliskajiem Lauvu vārtiem, kuru nosaukums radies no tam, ka vārtu velves augšējā skulpturālajā veidojumā bija divi sēdoši lauvas, kuriem blakus stāvēja bruņotu sargu reālistiskas skulptūras. Tādējādi heraldiskie lauvas Eiropas un citu tautu arhitektūrā nāca no Mikēnām.
Vēlīnā bronzas laikmetā Mikēnas civilizācija sasniedza augstu attīstības pakāpi. Tās arhitektūrā vērojamas kā pašu mikēniešu senās tradīcijas, piemēram, nocietinājumu celtniecībā milzīgu, ciklopisku akmens bluķu izmantošana, kā arī freskas ēku apdarē un dažādi amatniecības un mākslas priekšmeti
Augstu aizsardzības būvju inženiertehnisko līmeni Bronzas laikmetā bija sasniegušas Mikēnas. Mikēnu pilsētas aizsargāja biezas aizsargmūru sienas, izbūvētas no ļoti lieliem neregulāras formas akmens bluķiem (šādu būvniecības metodi sauca par „ciklopisko”).
Mikēnu jūras osta bija cietoksnis mežonīgā aizā starp Korintas un Argolīdas šaurajiem jūras līčiem. Pa sauszemi cietoksnī varēja iekļūt vienīgi pa šauru un bīstamu taciņu, kas veda gar Havas upes piekrastes stāvo klinšu sienu korēm. Upē bija krāces un augsti ūdenskritumi, noteces, noplūdes pāri akmens bluķiem, zem kuriem ūdens bija izgrauzis 3 – 5 m dziļas dzelmes.
Mikēnu jūras cietoksni no divām pusēm tādējādi sargāja augstas klintis, kurās bija iekaltas istabas, noliktavas un kapenes. Arī no šīm klintīm cietoksnī nevarēja iekļūt, jo tolaik taču nebija gaisa satiksmes līdzekļu un tālšāvēju lielgabalu.
No jūras puses cietoksni sargāja labirintam līdzīga, divus metrus augsta minēto bluķu aizsargsiena. Upe izplūda caur šo žogu, bet minētais ūdenskritums atradās cietokšņa teritorijā, deva valgmi un dzeramo ūdeni.
Mikēnu pils bija labirints, kurā nezinātājs nevarēja ienākt, bet ienācis būtu nomaldījies daudzajos strupceļos un nezinātu no tiem izkļūt. Šī pils tad arī atstāja nākamām paaudzēm priekšstatu par labirintu kā aizsardzības būves sastāvdaļu.
Jūras vārtu pusē atradās divi torņi, no kuriem bija pārskatāma visa upes ieleja, cietokšņa sauszemes un jūras pieejas.
Pils un labirinta mūros bija neskaitāmas nišas, kurās līdzās varēja apmainīties divi gājēji, bet nišas kā tādas kalpoja saimnieciskām vajadzībām, kritušo varoņu un citu nelaiķu apbedīšanai.
Apbedījumus pils nišās arī atrada. Tiem klāt bija bagātīgas senlietu piedevas. Apbedītie bija mezocefālās rases, tātad baltu rases piederīgie. Apbedījumu nišā varēja iekļūt pa zemu, ļoti krāšņi apdarinātu alu. Ieeju nišā un mirušo mieru sargāja izteiksmīgi antropomorfi tēli ar abiniekiem raksturīgām iezīmēm. Tie norāda uz seno ticējumu par nelaiķa miesas atdošanu Mūžības jeb Zemes mātei.
Mikēnu pilsētcietoksnis atradās Argolīdas kalnā, 278 m virs jūras līmeņa. Varenas pieslīpētu, nesamūrētu akmens bluķu (2,5 x 1 x 0,5 m un lielāku), 6 – 10 m biezas un līdz 18 m augstas sienas, kurās bija iekšējās ejas un kameras, apjoza 30000 m2 plašo pilsētu, kurā varēja iekļūt tikai cauri kolonu arkai, – vakarā aizvērtiem un no rīta atvērtiem vārtiem gandrīz sešstūrainās pilsētas dienvidaustreņa pusē(Lauvu vārti)