Krievijas impērija bija oficiālais Krievijas valsts nosaukums no 1721. līdz 1917. gadam. Nosaukumu oficiāli pasludināja Pēteris I, kurš pieņēma imperatora titulu. Impērijas galvaspilsēta bija Sanktpēterburga (pēc 1914. g. saukta par Petrogradu, PSRS laikā Ļeņingrada).
Valsts attīstība
Feodālisma iezīmes, lai gan atšķirīgas no Rietumeiropas, Krievijā parādījās līdz ar centralizētas valsts veidošanos – kņazi vēl Ivana Bargā laikā sāka piedalīties cara organizētos karagājienos ar savām militārajām vienībām apmaiņā pret teritorijām.
Atšķirībā no Rietumeiropas, Krievijā gandrīz nebija iekšējas konkurences starp valsts un baznīcas varām. Ortodoksālā baznīca XVII gs. gan pārdzīvoja šķelšanos un bija novājināta. Šeit varētu vilkt zināmas paralēles ar Kontrreformāciju, taču nebija nekā līdzīga Eiropas Reformācijai. Baznīcas loma vēl vairāk samazinājās pēc pakļaušanas cara ierēdņiem. Tas gan lielā mērā atbilda arī Bizantijas varas organizācijai, no kurienes Krievija savulaik bija pārņēmusi ortodoksālo ticību. Līdz ar to Krievijas monarhija un valsts politiskā uzbūve kļuva izteikti autokrātiska.
Krievijas caram Pēterim I izdevās īsā laikā ar nežēlīgu varu, gandrīz bez iekšējiem sabiedrotajiem, reformēt daudzas Krievijas dzīves sfēras, kā arī paplašināt valsts robežas.
Taču vislielāko uzmanību Krievija piesaistīja no Eiropas puses pēc uzvaras Ziemeļu karā (1700.-1721.), tai skaitā zviedru armijas sagrāves Poltavas kaujā 1709. g. Uzvaras laurus šajā karā Krievija gan dalīja ar Žečpospoļitu un Dāniju, jo arī tās bija ieinteresētas Zviedrijas hegemonijas ierobežošanā Baltijas jūras dienvidu piekrastē.
Pētera I reformu un iekarojumu ceļu Krievijā turpināja Katrīna II. Taču viņas pasākumi vairs nebija tik inovatīvi un vērienīgi, tie vairāk bija vērsti uz prestižu, nekā uz praktisku mērķu sasniegšanu. Tomēr, pēc viņas nāves 1796. g. Krievija bija guvusi tādu starptautisko autoritāti, kādu vēl nekad nav baudījusi. Krievija bija paplašinājusi savas teritorijas, ietverot Azovas jūras reģionu, Ukrainu uz rietumiem no Dņepras un Krimu, bet 1774. g. tā guva svarīgas uzvaras pār osmaņu spēkiem, kas ļāva krievu flotei brīvi parādīties ne tikai Melnajā, bet arī Vidusjūrā.
Viens no stratēģiski svarīgākajiem Krievijas ieguvumiem Ziemeļu kara rezultātā bija Baltija, nodrošinot Krievijai brīvu pieeju vairākām ērtām ostām Baltijas jūras austrumu piekrastē. Krievijai līdz ar Prūsiju un Austriju 1772., 1793., un 1796. g. piedaloties trīs Polijas sadalīšanas kampaņās. Pēc tām Lietuva un Polija kā patstāvīgas valstis pārstāja pastāvēt uz vairāk kā gadsimtu.
Septiņgatu kara laikā Krievijas armija 1760. g. nonāca Berlīnē, nākamajos gadu desmitos tā karoja ar revollucionāro Franciju monarhijas restauratoru pusē, piedalījās ungāru revolūcijas apspiešanā – t.i. altīvi darbojās Eiropas politikā. Tā bija kļuvusi par vienu no Eiropas lielvarām.
Krievija bija pēdējā no Eiropas valstīm, kas atcēla dzimtbūšanu. Taču lielākā sabiedrības daļa, kā visā Eiropā, palika praktiski neizglītota, labākajā gadījumā lasīt un rakstītprasmes pamatus apgūstot pie vietējā ciemata priestera. Intelektuālā dzīve bija vērojama tikai šaurā augstākās sabiedrības slānī.
XIX gs. beigās impērijas teritorijā dzīvoja 128,2 miljoni cilvēku no vairāk nekā simts tautām. Impērijas sastāvā iekļāvās Krievija, Baltija, Ukraina, Baltkrievija, liela daļa Polijas, Bessarābija, Ziemeļkaukāzs, Somija, Aizkaukāzs, Turkestāna (Vidusāzija).
Impērijā valdīja Romanovu dinastijas valdnieki. Impērijas iedzīvotāji dalījās četrās pamatkārtās: muižniecība, garīdznieki, pilsētnieki, zemnieki.
Neveiksmes Pirmajā pasaules karā 1917. gadā noveda pie Februāra revolūcijas. Tā gāza monarhiju un pasludināja Krieviju par republiku.
Likumdošana
XVIII gs. vienīgais tiesvedības avots Krievijā bija Likums, kurš pēc sava satura krasi atšķīrās no iepriekšējiem likumkodeksiem. Impērijas laikā par Likumu uzskatīja imperatora (Pētera I) gribu. Ne senāts, ne citas iestādes nevarēja, kā savulaik Bajāru dome, izdot likumus. Bieži vien Pētera I rīkojumi (ukazi) bija mutiski (pat dzērumā izteikti), kurus padzirdējuši, ierēdņi centīgi centās izpildīt. Katrīna II akceptēja šo paražu, ja ukazs tiek tālāk nodots galma zināšanai caur konkrētu amatpersonu. Tikai Pēteris III šo principu atcēla, paziņojot, ka valdnieks izsaka savu ukazu senātam, ģenerālprokuroram un trim valsts kolēģiju vadītājiem, kuri to precizē un jau kā likumu izplata tālāk. Kopumā likumdošana līdz Pēterim III bija visai haotiska, kaut arī 1721. gada jūnija ukazs liek visus cara mutiski izdodos likumus pierakstīt un apkopot.
Jau sākot ar 1728. gadu Pētera I pēcteči veidoja likumkrājumu komisijas, kurām vajadzēja apkopot visu šo haotisko ukazu blāķi normālā sistēmā, taču visai veltīgi. Tikai XIX gs. (1832.-1835.) izdevās izveidot normālu un vienotu tiesību kodeksu.
Pēteris III atcēla Pētera I ieviesto obligāto muižnieku dienestu. Katrīna II 1785. gadā izdeva Žēlastības grāmatu – muižnieki ieguva tiesības brīvi darboties saimnieciskajā jomā, atbrīvoti no miesassodiem, tiesības brīvi izvēlēties dienesta veidu un atstāt to., brīvi rīkoties ar dzimtcilvēkiem. Žēlastības grāmata pilsētām deva plašākas tiesības veidot savu profesionālo dzīvi pilsētniekiem. 1765. -1767. gada likumi pastiprināja dzimtbūšanu.