„Kristus tēls caur gadsimtiem.”
Ekskursijai cauri gadsimtiem, izvēlējos nevienu citu, kā Jēzu Kristu.
To sākt nolēmu Bizantijā, XIII – XV gadsimtā. Šai laikā, pēc Krusa kariem un Konstantinopoles ieņemšanas (1204), impērijas teritorijā radās trīs nelieli centri, no kuriem vislielākā nozīme kultūras dzīvē bija Nikejai. Šeit arī radās interese par antīko mākslu, ko dažās sabiedrības aprindās uzskatīja par nacionālo mantojumu. Pēc impērijas atjaunošanas Mihaila Paleologa valdīšanas laikā ( Konstantininopoli ieņema 1261.g.) mākslā, sākās jaunu ceļu meklēšana. Kopš XIII gadsimta ikonu glezniecībā vērojamas Paleologu renesanses iezīmes.
Ermitāžas kolekcijā atrodas, „Kristus Visuvaldītāja” gleznojums (1363, Bizantija), kurā vērojamas tam laikam raksturīgas izsmalcinātās proporcijas. Interesants ir vēlāk iemīļotais paņēmiens – baltos laukumus ievilkt ar asiem otas vilcieniem ( tie padara vēl izsmalcinātākus sejas un roku detaļas), ar sevišķu krāsu bagātību izceļas zilās drānas. att.nr.1. Sejai trūkst agrākās stingrības. Ikona sevišķi interesanta tāpēc, ka uz tās malām saglabājušies divu Bizantijas augstmaņu portretiskie attēli, kuri ir tikai Kristus plaukstas lielumā, ar ko vēl vairāk pasvītro viņa Visvarenību, valdonīgumu. Tā nav nejaušība, bet meistaru apzinātās rīcības rezultāts, kas prasa no dievlūdzēja paklausību, izraisa bijību, nosaka distanci.
Reliģiskā māksla renesanses laikmetā ( personības kults), bagātinās ar jaunām tēmām, kurās mākslinieki attīsta savu fantāziju. Dieva tēls tiek cilveskots, un gleznotāji izvēlas tādus sižetus kā: iemiesošanās, Jēzus dzīve un nāve.
Protorenesanses pārstāvis, Džoto di Bondone ( ap 1266 – 1337), bija viens no pirmajiem kurš, atmeta Bizantijas mākslai raksturīgo figūru stāju uz pirkstgaliem un pievērsās reālisma principiem, viņa darbos cilvēku figūru, apģērbu un seju vaibsti ir dabiski. Džoto māksla ir vīrišķo tēlu pilna, pat sievietes ir vīrišķīgas. To lieliski var redzēt viņa darbā „Kristus apraudāšana”( ap 1305), att.nr.2.
Mazačo (agrīnā renesanse), mākslā figūras un žesti ir psiholoģiski izteiksmīgāki, vairāk atraisītāki, seju tipi daudzveidīgāki. Īpašu vietu Mazčo jaunradē ieņem trīsvienības tēmas risinājums Florences Santa Marija Novella klostera dievnamā darbā „Kristus apraudāšana”( ap 1305), att.nr.3. Lielās sienas gleznas centrā attēlots krustā sistais, viņam blakus stāv Marija, jau cienījamā vecuma sieviete, un jauns vīrietis – apustulis Jānis. Aiz krusta uz paaugstinājuma redzams Dievs – tēvs. Apakša pa kreisi un pa labi, it kā ārpus kompozīcijas ietvariem, parādīti ceļos nometušies pusmūža vīrietis un sieviete. Majestātiskajā kompozīcijā visas sešas figūras savienotas, obeliskam līdzīgā, trīsstūrī. Krustā sisto gleznotājs nav attēlojis kā nāves moku izkropļotu cilvēku, kas ievieš šausmas vai modina līdzjūtību.
Austrumu kristietība, bija dogmatiskāka par katoļu kristietību, tā lika krievu gleznotājiem stingri turēties pie tēlu izvietojuma reglamenta un formu risinājuma kanona. Par teicamu gleznotāja īpašību uzskatīja prasmi būt uzticīgam dotajam paraugam. Tomēr daži, XII – XV gs. Krievu meistari tradicionālo veidolu prata pasniegt jaunā skatījumā. Kā, piemēram, slaveno Maskavas skolas gleznotāja Dionisija ikonā „Kristus”( XVI gs), att.nr.4. Šeit Kristus tēlam raksturīgs spēcīgs augums, izteiksmīga galva ar kupliem matiem, kas no visām pusēm apņem seju, reta bārda, mazas ūsas un lieli vaigu kauli. Seja ir mazliet asimetriska, un to nevar saukt par skaistu. Tā pauž mieru, garīgu spēku un nesatricināmu autoritāti. Liekas, šis cilvēks nemēdz daudz runāt, bet, ja viņš ko pavēlēs, nebūs iespējams to neizpildīt. Šis tēls nav līdzīgs nedz evaņģēlijā aprakstītam liriskajam Kristum, nedz Bizantijas vispārinātajam pasaules valdniekam. Senkrievu ikonās kristus ir attēlots kā enerģisks un gudrs vadītājs, iedvesmotājs.
Florences mākslinieka Pontormo (manierisms), altārglezna „Noņemšana no krusta „( ap 1526 – 1527) ,att.nr.5., pārsteidz ar savu dīvainību. Gleznā nav redzams ne krusts, ne kaps, un bezsvara tēli virzienā no augšas uz apakšu aizņem visu laukumu. Disonējoši krāsu akordi ( dzeltenās, olīvzaļās un bālgani rozā krāsas cieša saskarsme), aukstā, abstraktā gaisma un drānu sarežģītais krokojums liecina par izteikti manieristisku samākslotību. Gleznotājs rada emocionālu spriedzi pozu un figūru uzbudinātajās kustībās. Viņš cenšas sasniegt eleganci zīmējumā, kas viļņojas un apņem formas ireālā manierē.
Glezniecības attīstība no manierisma strupceļa uz stilu, kas iespēju bagātībā tālu pārsniedza pagātnes lielo meistaru mākslas valodu, savā ziņā ritēja līdzīgi baroka izveidei arhitektūrā. Pieauga interese par apgaismojuma un krāsu efektiem un sarežģītām kompozīcijām, atteikšanos no elementārā līdzsvara principa.
Savā gleznā „Kristus apraudāšana„ (1599 – 1600), att.nr.6., bolonietis Annibale Karrači ( 1560 – 1607) , kultivē klasisko skaistumu. Karrači , cenšas vairīties no nāves šausmām un ciešanu agonijas. Lai gan darba kompozīcija ir tikpat vienkārša un saskanīga kā agrās renesanses gleznās, to nemaz nebūtu tik viegli pieņemt par renesanses meistara darinājumu. Gaismēnu spēle uz Pestītāja ķermeņa ir citādāka – barokāla.
Lionas skolas ( XIX gs) pārstāvis Viktors Orsels ( 1795 – 1850) gleznā „Labais un ļaunais” ( 1832), att.nr.7, parāda Kristus morāli no didaktiska viedokļa, pretstatot labā un ļaunā spēku Kristus kā tiesneša priekšā. Audekls vienkārši sadalīts altāra rentabla formā, ko bagātīgi grezno dekoratīvi un simboliski elementi uz zelta pamatnes. Ozols, olīvkoks un palma akcentē tikumīgu dzīvi kreisajā pusē, kamēr ērkšķi , ķēdes un zobens simbolizē netikumu labajā pusē.
1890.gadā franču māksliniekus vienoja sintētisma idejas. ‘Viens no šā postimpresionisma novirziena rādītājiem bija Pols Gogēns. Idejas, ko viņš pārstāvēja, pamatā bija atteikšanās no iluzora reālisma un tēla nozīmes atklāšana, balstoties uz tā koncepciju un uz atmiņu, līnijas un krāsas vienkāršošana un reducēšana, cenšoties atklāt gan dabai it kā piemītošo simboliku, gan paužot mākslinieka uztveri, t.i. dekoratīvās gleznas radīšana, ar kuru jāiepriecina gan acs, gan saprāts.
Tieši to viņš ir panācis savā gleznā „Dzeltenais Kristus”(1889), att.nr.8, kurā Kristus tēls ir uzgleznots aprobežojoties ar būtisko un nozīmīgo, izmantojot tam nepārtrauktās lineārās kontūras un vienmērīgi ieklātus krāsu laukumus. Formu modelējums ar gaismēnu netika atmests, bet pilnīgi pakļauts krāsu pašvērtīgajam spožumam, kas rada „muzikālo sajūtu, kura izriet tieši no pašas krāsas, no tās iekšējā, noslēpumainā un mīklainā spēka”. Pie krustā sista Kristus kājām sēž sievietes, to sejās ir lasāmas pārdomas, katra domā un lūdz par sev svarīgāko, dārgāko. Kristus stāv tam visam pāri un ir kā mēms apliecinājums dzīves vērtībai.