Vērtības

Vērtība nav kaut kāda visiem viena lieta, tā katram sava ir jāatrod. Vērtība ir katra paša cilvēka jēga, kuru viņš izvēlas un cenšas to aizsargāt, izjust un sasniegt. Cilvēcei savā vēsturiski sabiedriskajā praksē radot sev nepieciešamas vērtības, filozofiskajā domā pakāpeniski izkristalizējušies priekšstati par patiesām vērtībām un antivērtībām. Protams, ikvienā laika posmā vērtību izpratne ir šķiriski un vēsturiski ierobežota

Jau sengrieķu filozofi pievērsa uzmanību tam, ka cilvēka dzīvi nosaka noteiktas orientācijas – viņš parasti dod priekšroku patīkamajam, grib sasniegt baudu, iegūt zināšanas, la

a
abklājību un tāpēc cenšas izvairīties no visa nepatīkamā un traucējošā. Cilvēku tieksmes ir ļoti dažādas, brīžiem pilnīgi pretējas. Kas citam liekas ļoti labs un vajadzīgs, citam tas var būt pilnīgi nepieņemams. Piemēram, viens labprātāk dzer pienu un uzskata to par ļoti veselīgu, bet kāds cits nevar ciest pienu un dzer alu.

Taču vērtības izpratnē nepietiek tikai ar vienkāršu apjausmu, kā tās darbojas mūsu sadzīvē. Vērtības ir ļoti sarežģīta lieta, kas caurauž un sakārto mūsu dzīvi, sākot ar bioloģisko un beidzot ar ku
u
ultūras un gara dzīves augstākajiem līmeņiem.

Kā redzams, nav nemaz tik viegli vērtībai atrast pamatojumu un ierindot to noteiktā skalā. Filozofiskā doma nojauš vērtību pastāvēšanu, taču tā uzdod pētniekiem neskaitāmus jautājumus, piemēram, kā kaut kas top par vērtību, kas ir vērtība? Va
a
ai vērtības nosaka cilvēka izdzīvošanas instinkti, sociālās intereses, sabiedrībā valdošās normas, vai arī tās ir pilnīgi un pašas nosaka visu pārējo – intereses, normas, ievirzes? Es domāju ka vērtības izveidojas attiecīgi no sabiedrības, ģimenes un ka tās var mantot.

“Aksioloģija” ir no sengieķu valodas cēlies vārds, kas tulkojumā nozīmē “mācība par vērtībām un to būtību”. Izteikumi par vērtībām atrodami jau senindiešu traktā “Arhašastra” (pēc dažām liecībām tas sarakstīts jau 4. gs. p.m.ē.). Tajā esot teikts, ka galvenā vērtība ir cilvēku koptā un apdzīvotā zeme, bet zemes iegūšanas, saglabāšanas un kopšanas līdzeklis – zinātne, ko mēs saucam – zinātne par vērtībām.

Senās Grieķijas filozofija, kas aizsākumā iezīmē tālāko pasaules uzskatu galvenās vadlīnijas, atklājas noteiktu vērtību koncepcija. Tā balstīta uz Protagora domu, ka cilvēks ir visu li
i
ietu mērs. Šis mērs saistīts ar harmonijas meklēšanu visā, ko rada brīvais cilvēks un kas domāts šim cilvēkam. Dažādās variācijās šo centienu izpausmes atrodam Sokrata, Platona un Aristoteļa uzskatos. Tā ir tieksme pēc nobeigtības un pilnības. Tā ir tieksme itin visur meklēt centru, kulmināciju un “viduspunktu”. Aristoteļa, Sokrata un citu antīko domātāju vērtību apziņā lielu vietu ieņem doma, ka tikumam, skaistumam un zināšanām ir ciešs savstarpējs sakars. Garīgi skaists, tikumīgs un zinošs cilvēks ir tāds, kas atbilst patiesas vērtības mēram.

Antīkajā fi
i
ilozofiskajā domā jautājumam par dzīves, ēkas, un kultūras vērtībām īpaši pievērsās Dēmokrits, kura idejas tālāk attīstīja viņa sekotāji Epikūrs un Lukrēcijs Kārs, vēlāk Spinoza, franču 18.gs. materiālisti un citi domātāji. Ideālists Platons visu vērtību sākotni meklēja dievišķajā “mūžīgo ideju” sfērā, par galveno brīvā cilvēka vērtību uzskatīja kalpošanu “tīrajām zināšanām, kuras apmierina cilvēka dvēseles labākās puses”. Turpretī Demokritam bija materiāliska pieeja pasaulei, kas apvienojās ar antīkajiem domātājiem raksturīgo stihisko dialektu.

Tātad jau antīkie domātāji pasvītroja, ka vērtības jēdziens sevī ietver arī subjektīvo momentu.

Aksioloģija uzplaukst līdzi interesei par kultūras, cilvēku garīgās dzīves norisēm. Tā rodas laikmetā, kad zūd ticība absolūtam ,kā pasauli vienojošam, sakārtojošam principam. Ja ir Dievs, tad viņa esamība jau dod kopīgu nostādni, kas ir vērtīgs un kas nevērtīgs. Dažādu notikumu, litu vērtība ir sakārtota attiecībā pret Dievu kā visaugstāko vērtību. Tas, kas ir tuvāk Dievam respektīvi pinībai, ir vērtīgāks nekā tas, kas atrodas tālāk no Dieva.

Vērtības nav dotas, tās ir jāatrod. Pasaules hierarhiskais izpratnes modelis ir jārāda pašam cilvēkam un to noskaidrot nākas filozofam. Tāpēc 19. un 20. gadsimta mijā tik daudzi filozofijas virzieni pēkšņi apjauš vērtības kā filozofisko pārdomu priekšmetu. Vērtības nevis vienkārši fiksē vai apraksta notiekošo, bet izsaka attieksmi pret to. Vērtību attieksme parādās vērtējumā: ir vērtīgs vai nav vērtīgs.

Fridrihs Nīče ir viens no pirmajiem domātājiem, kuri pārejas laikmetā enerģiski piesaka diskusijas par vērtībām. Nīčes filozofijas lozungs bija visu vērtību pārvērtēšana. Viena no viņa pamatatziņām ir, ka vērtības ir mainīgas un pakļaujas laika plūdumam, jo tās rada pats cilvēks. Nīče uzsver maksimālu saistību ar cilvēku, Viņš atzīst, ka vērtība rodas vērtējumā. Vērtības ir pilnīgi atkarīgas no tā, kas tās vērtē. Tās ir laiciskas, mainīgas, atkarīgas no situācijas. Piemēram, vienā situācijā mums auglis ir ļoti vērtīgs, bet kādā citā – pilnīgi lieks. Tātad kaut kādā situācijā šim auglim nav vērtības.

Līdzīga vērtību izpratne ir pragmatiķiem. Viņi par vērtību uzskata to, kas rodas situācijā, kuru rada cilvēku darbība sakarā ar kādu vajadzību vai interesi. Vērtības nevar eksistēt patstāvīgi kā lietu vai priekšmetu īpašība, un tās nav iespējamas neatkarīgi no cilvēku darbības. Tātad kaut kāda līdz šim vērtīga lieta zaudēs savu vērtību, ja nevienam par to nebūs nekādas intereses .

Vērtību sistēma ir būtisks esamības aspekts, ko nav iespējams aplūkot izolēti no cilvēka un cilvēces attīstības. Savukārt, neizprotot vērtību sistēmu, nav iespējams auglīgi risināt jautājumu par sabiedrības un tās kultūras progresu, brīvību un humānismu. Īpaši liela nozīme bija un joprojām ir sociālo, politisko, morālisko un māksliniecisko vērtību izpratnei. Vērtību teorija aptver daudzveidīgas materiālās un garīgās vērtības, kuras jau pastāv vai ir radītas no jauna un pret kurām savu attieksmi izsaka šķiras, ļaužkopas, sabiedrība un atsevišķi indivīdi. Te ietilpst dabas bagātības, darba procesā radītās materiāli priekšmetiskās vērtības, sociālās vērtības, pagātnes kultūras vērtības un to nozīme tagadnes sabiedrībai un cilvēkam, zinātnes vērtības, morāles vērtības, estētiskās vērtības, mākslas vērtības.

Cilvēks tiecas pēc tādām vērtībām, kuru attiecīgajā attīstības periodā vai stadijā viņā pašā nav vai kuras viņa paša progresa labad ir jāpilnīgo. No otras puses, attīstīts, garīgi nobriedis cilvēks ar savu subjektīvo spēju tiecas objektivizēties apkārtējā pasaulē, pats tā vai citādi piedalīties vērtību radīšanā un pilnīgošanā

Morāles normas var raksturot kā nerakstītus likumus, ko cilvēks uzņemas un pilda brīvprātīgi. Taču šī brīvprātība ir objektīvās sabiedriski vēsturiskās nepieciešamības nosacīta tradīcijas, kultūras līmeņa un citu faktoru veicinātāja. No otras puses, morāle regulē cilvēka rīcību pilnīgi visās viņa dzīves situācijās un sfērās – darbā , sadzīvē, politikā un zinātnē, ģimenē un sabiedrībā.

Ikdienas dzīvē morāliskās jeb tikumiskās normas īstenojās masu ieradumi, vispāratzītās un pieņemtās disciplīnas, sabiedriskās domas ietekmē. Katra atsevišķa cilvēka rīcību no morāles normu izpildes viedokļa kontrolē principā visi – visa apkārtējā sabiedrība. Turklāt tās vai citas personas autoritāte morāles sfērā nav saistīta ar oficiālām pilnvarām, varu vai sabiedrisko stāvokli, bet gan ir tīri garīga autuoritāte, kas izriet no visas cilvēka būtības, viņa rīcības motīviem un patiesajiem rezultātiem. Par īstenām vērtībām uzlūkojami tikai tie cilvēka radītie garīgās kultūras produkti, kas spēj pārvērsties ētiskās kvalitātēs.

Cilvēka morāliskās īpašības var būt un ir ārkārtīgi dažādas. Attiecībā uz tādu kvalitāti kā godīgums mēs vienā gadījumā varam saskatīt uzticību un patiesumu, atklātību un tiešumu, bet citā – polārā vai atšķirīgā – nodevību un viltu, demagoģiju un melus, liekulību un farizejisku izlikšanos. Pirmajā brīdī visas šīs īpašības var likties tīri subjektīvas, cilvēkā ieslēgtas, viņam vien piederošas. Taču aplūkojot plašākā cilvēkiski sabiedriskā skatījumā, kļūst redzams, ka tajās iemiesojies sarežģītāks komplekss – morāles principi, ideāli, cilvēka jābūtība. Apvienodamies noteiktā sistēmā, visi šie morāles priekšraksti pārtop uzskatos par cilvēka dzīves mērķi, par cilvēka personības morālisko satvaru. Tie nosaka cilvēka darbības virzību, kolektīva garīgi morālo gaisotni, ietekmē cilvēku sadarbību, kopīgā darba rezultātus.

Jo augstāks ir humānisma mērs cilvēku attiecībās, jo plašāka morāles darbības sfēra sabiedrības dzīvē. Jo izteiktāka cilvēka personība, jo pilnīgāka viņa morāliskā pašapziņa un reizē viņa aktīvi negatīvā attieksme pret atkāpēm no morāles normām, pret morāliskajām kroplībām. Kā liecina dzīve, tieši personība ar augsti izkoptu morālisko ir visjūtīgākā, visvieglāk aizskarama, ievainojama saskarē ar ļaunumu, viltu, divkosību un citām amorālām izpausmēm.

Saprotam, ka morāles normas, principi, kas aizvien izteiktāk ietekmē cilvēku uzvedību, attiecības, psiholoģisko klimatu, veidojas, nostiprinās un attīstās ikdienas praksē un ir mūsu dzīves veida neatņemama sastāvdaļa. Morāliskās vērtība veidojas nemitīgā sabiedriskās un individuālās morāles mijiedarbībā. Šajās vērtībās apvienojas sabiedriskās un individuālās apziņas un rīcības, pasaules apguves un pārveides pieredze. Nepieciešams, lai cilvēkam būtu noteikts priekšstats par dažādu sabiedrisko parādību nozīmi sabiedriskajā tikumībā. Šo domu, kaut arī visai abstrakti, atrauti no vēsturiskās konkrētības, tiecās akcentēt Imanuels Kants savā kategoriskajā imperatīvā: rīkojies tā, lai tavas gribas maksima ( tas ir, noteikumi, pēc kuriem tu vadies ) varētu būt paraugs citu rīcībai, rīkojies tā, lai pret cilvēci, citiem cilvēkiem tu nekad nebūtu izturējies kā pret līdzekli, bet gan tikai kā pret mērķi. Saasinādams morāles vērtību nozīmi, Kants cilvēka iekšējo brīvo morālisko godīgumu pretstatīja oficiāli ārējam, piespiestajam “tiesiskajam godīgumam”. Galveno akcentu viņš lika uz rīcības motīviem, nevis uz pašu rīcību. Kā īpašu morālisko vērtību topošajā cilvēkā svarīgi attīstīt jūtīgu sirdsapziņu, kas pat vissarežģītākajos dzīves mirkļos liek viņam rīkoties saskaņā ar savu “iekšējo balsi”, iekšējo brīvību, iekšējo kultūru, kas intuitīvi apvieno sevī visu labo, taisnīgo.

Tikpat vērtīga cilvēka vērtība kā morāle ir arī labā griba, tas ir, tāda cilvēciskā griba, kas virzīta uz mērķiem un motīviem, kuri ir augstāki un plašāki, sabiedriski nozīmīgāki par atsevišķa indivīda personīgajām interesēm. Līdzīgā kārtā arī drosme, vīrišķība kļūst par morālisku vērtību, ja tā virzīta uz humāniem mērķiem, kalpo citiem cilvēkiem.

Emocijas ir ļoti būtisks vērtību veids. Bez tām cilvēks un cilvēka dzīve vispār nav iedomājama. Ir grūti aptvert to, ka cilvēkam paziņotu kādu ziņu ( labu vai sliktu ) un viņš to uztvertu pilnīgi bez jebkādām emocijām. Emocijas pauž prasību aktīvo pusi un ir to eksistences forma. Attiecībā uz garīgajām vērtībām – morāliskajām, estētiskajām, mākslinieciskajām – varam runāt tikai par relatīvu to apgūšanas nobeigtību (piesātinātību). Būtībā šim procesam nav kaut kādas absolūtās robežas. Cilvēka gribas un intelekta darbība notiek ievirzē uz jaunām emocionālo vērtību izpausmēm, to dziļuma un plašuma atklāšanas iespējām.

Personības virzībai ir divas galvenās puses:

1. morāliskā

2. emocionālā

Protams, jāatzīmē, ka pasaules uzskatu, morāli un emocijas cilvēkā vienu no otra var nodalīt tikai teorētiski.

1. Darba gaitā secināju, ka nevar būt divi vienādi cilvēki, kuriem būtu pilnīgi vienādas visas vērtības. Ir iespējams, kad kaut kādai cilvēku grupai vienādas ir tikai pamatvērtības.

2. Secināju, ka vērtības visu mūžu nav vienas un tās pašas. Tās mainās vai arī zaudē savu svarīgumu, vērtību, nozīmīgumu ar laika periodu, mainās arī tad, ja cilvēks nonāk pavisam savādākā sabiedrībā nekā līdz šim ir bijis.

3. Vērtības var arī mantot, tas ir tad, kad cilvēkam jau no agras bērnības vecāki saka, ko vajag sasniegt un kādam jābūt un ko drīkst sabiedrībā darīt un nedrīkst darīt atrodoties gan mājās, gan arī sabiedrībā.

4. Es visiem cilvēkiem gribētu ieteikt turēties pie savām vērtībām neatkarīgi no citu cilvēku domām un uzskatiem.

Leave a Comment