Absolūtisma laikmets (1660- 1789)
Par absolūtisma laiku pieņemts dēvēt periodu, kurš aizsākās ar patvaldnieciskā Francijas Luija XIV nākšanu pie varas un noslēdzās ar Franču revolūciju.
Absolūtisms- apzināta valsts augstākās likumdošanas un administratīvās varas spiediena palielināšanu uz pilsoņoem un uz to sociālekonomisko slāņu interesēm, kuros iedzīvotāji izkārtojušies.
Minētajā laikaposmā Anglijā gan Eiropā XVI gadsimtā aizsākās vispārēja tendence virzienā uz valsts varas saliedēšanu un vairošanu. 16.gadsimta karaļiem protestantisms bija lieliska izdevība apliecināt to, ka viņi spēj gūt virsroku pār pāvestu un aristokrātiju. Ja par jauno laiku Eiropas valdnieku prototipiem izraugās Francijas monarhus, tad riskē ar to nepelnīti aizmirsti tiks citi centralizētās varas modeļi, ko izveidoja un izmantoja Prūsijas, Krievijas un Austrijas valdnieki. Ja runā par tādu absolūtismu, kādu piekopa 18.gadsimta Rietumeiropas valdnieki, tad par despotiem viņus saukt nebūtu pareizi. Viņi nebūt nedomāja, ka drīkst visu, kas ienāk prātā, kā to mēdza praktizēt varasvīri Orienta valstīs. Eiropas monarhi gan visiem spēkiem lūkoja savu varu saliedēt, tomēr dot bezatbildīgu piekāpšanos no padoto puses panākt nespēja. Aristokrātu, garīdznieku, tirgotāju un uzņēmēju kārtas saglabāja vērā ņemamu spēku un ietekmi, un monarhiem nācās domāt par to, kā konkrētu lēmumu un rīcību pamatot. Turklāt valdnieki bija spiesti respektēt ne tikai savus politiskos sāncenšus, bet arī valsts likumus- atklātā konfrontācija ar iedibinātām tradīcijām viņi ielaidās tikai izņēmumu kārtā. Un tāpat, lai vai cik ‘’absolūts’’ monarhs vēlējās būt, viņa varu pār padotajiem lielā mērā ierobežoja arī mazattīstītais transportceļu un sakaru tīkls, kamdēļ pavalstnieku personiskā dzīve un ikdienas nodarbes lielākoties palika ārpus valdnieka ietekmes sfēras.
Absolūtismu nav iespējams izprast visā pilnībā, ja neaplūko to saistībā ar tikko analizētajām norisēm tirdzniecībā un rūpniecībā- tarifikāciju, rūpniecības noteikumiem, tirdzniecības kariem, valūtas operācijām un nodokļu likumiem, kas lieti noderēja jauna ekonomiskā modeļa veidošanā. Valsts varas institūti aktīvi līdzdarbojās preču ražošanā un eksportā, kā tas notika Anglijā, kur 1660.gadā Kuģniecības likumiem valsts ierobežoja importēto kravu apjomu un pieprasīja, lai koloniju preces izietu caur Anglijas ostām, pirms tiek laistas apgrozībā citur. Piemēram Francijā valdība raudzijās rast līdzekļus arvien apjomīgākā birokrātiskā aparāta un armijas institūtu vajadzībām, tāpēc ieviesa jaunus nodokļus un noteica arvien augstāku maksu par karaļa piešķirtajām privilēģijām. Valsts augošo finansiālo prasību dēļ aizvien vairāk par naudas pelnīšanu bija spiesti domāt gan buržuā gan arī zemnieki, bet tas likumsakarīgā kārtā vainagojās ar to, ka praksē plaši ieviesās uzņēmējdarbība un algots darbs.
Absolūtisma valdzinājums un apoloģija.
Absolūtisms eiropiešiem likās pievilcīgs to pašu iemeslu dēļ kālab simpātisks viņiem šķita merkantīlisms. Francijā milzu nekārtības bija sacēluši ticības kari, Vācijā- trīsdesmit gadu karš, Anglijā- pilsoņu karš. Absolūtisma piekritēji sludināja, ka kārtību mājās ieviesīs tikai spēcīga, centralizēta valsts vara. Ja merkantīlisti uzskatīja, ekonomikas stabilitāte ir panākama caur stingru reglamentāciju, tad absolūtisti mācīja, ka miers un kārtība sabiedrībā un politikā iestāsies tad, kad visi pilsoņi bez ierunām pakļausies savam Dieva ieceltajam valdniekam. savukārt absolūtisma laikmeta monarhi vienā laidā piesauca savu pienākumu pavalstniekus mācīt kā tikt galā ar saimes lietām. Viena no absolūtistu politikas raksturīgākajām iezīmēm bija apņēmīgi centieni radīt veselu institucionālu sistēmu, kas būtu spējīga neitralizēt vai likvidēt tos šķēršļus, ar ko karaļa varai bija nācies sastapties senāk. Tajā laikā absolūto monarhu mērķi bija armija, izpildvara, valsts ienākumi.
Absolūtisms un kontrole pār baznīcu un aristokrātiju. Francijā, Spānijā, Austrijā oficiālā ticība bija katolicisms, un šo valstu monarhi centās baznīcu un garīdzniekus dažādos ceļos ‘’nacionalizēt’’. Jau 15. un 16. gadsimtā pāvesti bija atteikušies no zināmas varas par labu Francijas un Spānijas laicīgajiem valdniekiem. Atsaukdamies uz šiem precendentiem, absolūtisti uz Romas baznīcu izdarīja manāmu spiedienu. Cīņa starp monarhiem un augstmaņiem izraisīja papildu nesaskaņas starp vietējo un centrālo varu. Francijā absolūtisma piekritēji iesaistījās sīvā karā pret provinču autonomiju, tiesības uz kuru galvenokārt aizstāvēja aristokrāti. Absolūtisma labā strādāja netikai apdāvināti praktiķi, tā piekritēji vaiga sviedros pūlējās arī teorijas labā. Karaļa varas aizstāvji varēja izmantot ne vien to, ko bija sarūpējuši tādi politiskie filozofi kā Bodēns, bet arī tādus traktātus kā “”Politika, kāda izriet no Svētajiem rakstiem’’(1708), ko Luija XIV valdīšanas laikā, vēlēdamies pamatot nepieciešamību spēcināt monarha varu, bija sarakstījis bīskaps Žaks Bosiē. Viņš apgalvoja, absolūtā vara un patvaldība nevar būt viens un tas pats, jo Dievs, kurā ‘’vienojies spēks ar pašu pilnību’’, ir tiklab vienots ar karaļa personu. Tātad- karalis par savu rīcību atbild tikai Dieva priekšā un,ka viņu no pārējiem mirstīgiem šķir tikpat liels bezdibenis, kāds šķir karali un Dievu.
Luija XIV absolūtisms. Vēl 18.gadsimta vienkāršie ļaudis cieši ticēja, ka karaļa pieskāriens var dziedēt slimības. Luijs un viņa pēcnācēji tamlīdzīgus māņticīgus priekšstatus nevis apkaroja, bet lika lietā, lai nostiprinātu savu stāvokli, proti, lai valdītu kā Dieva iecelti karaļi, kas apveltīti ar dievišķām spējām un ar vienkāršajiem mirstīgajiem nav pat salīdzināmi. Vislabāk stratēģiskā teātra priekšrocības apliecina Luija pils Versaļā. Pati celtne bija skatuve, uz kuras luijs ik dienas rīkoja absolūtisma rituālus, aristokrātos iedvesdams svētsvinības bijības un paklausības garu. absolūtisma terminos luijs savus pienākumus formulēja, kā nepieciešamību savu varu saliedēt tiktāl, lai valsts robežās būtu iespējams nodrošināt mieru un kārtību. Luija XIV valdīšanas laikā pieklusa reģionālā opozīcija un patiesībā mazākumā gāja arī reģionālisms kā tāds. Intendenti un sīkākie birokrāti bija ienācēji, vietējā dialektā nerunāja, vietējās tradīcijas nekopa un tāpēc tika nicināti, tomēr baudīja autoritāti. Lai darītu galu reģionālo parlamentu varai, Luijs noteica, ka tie parlamenta locekļi, kas uzliks kādam likumam veto, tiks izsūtīti trimdā. Francijas kārtu pārstāvju sapulce (ģenerālštati) tika sasaukta 1614.gadā, tas ir, nemierpilnajā reģenta laikā, kas sekoja pēc Anrī IV nāves, un pēc tam sanāca tikai 1789.gadā. Tāpēc valstisku apsvērumu dēļ Luijs bija gatavs darīt visu, lai ieviestu Francijā vienotu ticību. Šis uzdevums izrādījās gana grūts un darba ietilpīgs. Karalisti darīt pēc iespējas vienotu un centralizētu Luijam palīdzēja arī tas, ka viņš valsts augošos ieņēmumus prata ieguldīt savas absolūtās monarhijas militārajā un administratīvajā aparātā. Par ienākumu palielināšanos jāpateicas Žanam Kolbēram(1619-1683), kurš no 1664.gada līdz pat savai nāvei pildīja valsts finansu ministra pienākumus. Būdams merkantīlists, Kolbērs cik spēdams pūlējās vairot valsts ienākumus ar protekciju un reglamentācijas palīdzību. 1667. un 1668.gadā viņš ieviesa tarifus, kam francijā vajadzēja samazināt ārvalstu preču importu. Tomēr visas Kolbēra pūles stabilizēt valsts ekonomiku un darīt to neatkarīgu izrādijās nepietiekamas, jo Luijs XIV nemitīgi iesaistījās aizvien jaunos karos un tiem līdzekļus šķieda pa labi un pa kreisi. Arī Francijas aizjūras tirdzniecības kompānijas ar angļu un holandiešu vērienīgajiem uzņēmumiem nespēja mēroties. Bet lai nu kā, pateicoties Kolbēra politikai, Francijas ekonomika šajā laikā neapšaubāmi pieredzēja zināmu atveseļošanās periodu.
Absolūtisms Eiropā un politiskie un monarhiju kari.
Neraugoties uz valstiņu niecīgajiem izmēriem, arī daudzi no sīkajiem valdniekiem lūkoja sevi padarītpar absolūtajiem monarhiem un centās radīt Luija XIV Versaļas samazinātās kopijas. Sekodami franču paraugam, Eiropas absolūtisti uzturēja aktīvo karaspēku, šim nolūkam nepieciešamos apjomīgos līdzekļus smeldami no tarifiem un nodevām, ar ko smagi apkrāva ikkatru saimniecisko uzņēmumu, tādējādi bremzējot novada ekonomisko attīstību.
Vidēji lielo vācu valstu vidū vislielāko ievērību būtu pelnījusi Brandenburga- Prūsija, kas aplūkojamā perioda laikā izvērtās par stabilu valstisku veidojumu. Lielā mērā par to bija jāpateicas fridriham Vilhelmam., kurš valdīja no 1640-1688 un izpelnijās titulu lielkūrfirsts. Pēc 30 gadu kara Brandenburga- Prūsija bija nenozīmīga, nabadzīga un izpostīta valsts, taču situāciju uzlaboja 3 faktori, kuru autors bija lielkūrfirsts.:
• realizēja atjautīgu ārpolitiku- iedibināja savu varu pār sīki sadrumstalotu un mazattīstītu teritoriju.
• izveidoja apjomīgu aktīvo karaspēku
• ieviesa efektīvu nodokļu sistēmu un izveidoja jaudīgu birokrātisko aparātu.
Arī Hābsburgiem nācās domāt par triju savrupu novadu sakausēšanu vienotā valstī. Austrijas gadījumā šis bija grūtāk izdarāms darbs, jo visi novadi bija etniski un valodiski neatkarīgi.
Neapšaubāmi dramatiskākā epizode jauno laiku absolūtisma vēsturē bija Krievijas Cara Pētera I valdīšanas laiks (1682- 1725). Vēsturē Pēteris I iegāja kā cars, kura valdīšanas laikā Krievija iekļāvās Rietumeiropas pasaulē.
XVII gadsimtā darbojās ne vairāk kā četri ievērības cienīgi absolūtie monarhi; Krievijas Pēteris Lielais, Austrijas Leopolds I, Brandenburgas- Prūsijas Fridrihs Vilhelms un Francijas Luijs XVI. Absolūto monarhiju attīstība XVII gs beigās vainagojās ar starptautisku valstu sistēmas izveidošanu. Visiem monarhiem neveicās vienlīdz labi, tomēr sekmes bija pietiekošas, lai diplomāti aizvien biežāk un vairāk atļautos runāt par noteiktas valsts interesēm, itkā valsts būtu apveltīta ar tādām kā personības iezīmēm. Vienlaikus noformējās priekšstats par to, ka vienas valsts interes ar citas valsts interesēm var sakrist vai nonākt pretrunā. Nozīmīgs absolūto monarhu sasniegums bija tas, ka viņi savās valstīs izveidoja diplomātisko korpusu.
Taču karš starpvalstu attiecībās savu nozīmi nebūt nebija zaudējis. Karaspēku apjoms šajā laikā krasi palielinājās. Laikā no 1660- 1715.gadam tika risinātas starpvalstu attiecības un šeit ir manāma Eiropas monarhu vēlme jauno diplomātijas aparātu un militāro mašinēriju likt lietā, lai kā nebūt atrisinātu samezglojušās pretrunas starp dinastijas, politiskās stabilitātes un tirdznieciskajām interesēm. vairāk par visu sabiedrotie vēlējās Eiropā saglabāt zināmu varas līdzsvaru. Viņi baidījās, ka ar katru soli, ko Luijs XIV spers tālāk uz austrumiem un ziemeļiem, viņa apetīte varētu augt augumā.
XVIII gs. Austrijas monarhi būtiskas sociālās reformas bija apņēmušies īstenot vēl stingrāk nekā Fridrihs Lielais, tomēr imperators Kārlis VI visas pūles veltīja tam, lai Habsburgu dinastija un īpašumi paliktu vienoti un nedalāmi. Dēla viņam nebija, tapēc viņš tiesību piešķiršanu savai meitai Marijai Terēzei. Arī franči nespēja turēties pretim kārdinājumam grābt ciet visu, kas nav piesiets, un pret jauno imperatrisi Mariju Terezi uzsāka karu par Austrijas mantojumu. pateicoties ungāru pulkiem un britu finansiālajam atbalstam, marijai Terēzei no ienaidniekiem izdevās atkauties, tomēr Silēzija tā arī palika neatgūta.
XVIII gs absolūtie monarhi visi kā viens vēlējās piekopt tādu politiku, kas viņu valsts iekārtu ļautu uzskatīt par jaunu un progresīvu, bet bijušo tumsonības un fanātisma laikmetu par nogrimušu pagājībā. jauna un progresīva bija arī viņu ciešā apņemšanās turpināt 17gs monarhu iesākto darbu, proti, uzbūvēt spējīgu, centralizētu valsti, pilnīgi vai daļēji likvidējot joprojām ietekmīgākās augstmaņu kārtas un provinces muižnieku privilēģijas.
Ja aplūko Eiropas diplomātijas un militārisma vēsturi pēc 1715.gada, tad kļūst skaidrs, ka tieši tur meklējama atbilde uz jautājumu, kas palīdzēj nodrošināt gan stabilitāti starpvalstu attiecībās, gan arī ekonomikas ekspansiju. Abi minētie mērķi nonāca pretrunā, taču kalpoja par iemeslu tālākai karadarbībai, tikai tagad starp absolūto monarhiju milzīgajāmaktīvajām armijām valdīja spēku samērs un izšķirošais faktors nereti izrādijās nevis sauszemes spēki, bet gan britu flote. Gadsimta vidū būtiskākais militārais konflikts bija Septiņgadu karš Eiropā un franču karš pret indiāņiem Ziemeļamerikā. Patiesībā tābija cīņa par ietekmi politikā un par vietu pasaules tirdzniecības tīklā.