absolūtisms

17. gadsimts Eiropā raksturīgs ar sarežģītiem politiskajiem apstākļiem un tai pat laikā ar plašiem zinātnes atklājumiem, kas, neapšaubāmi, atstāja ietekmi uz visām kultūras norisēm. 17. gadsimtā norisinājās antifeodālās kustības (feodālis – valdošās šķiras pārstāvis feodālismā; muižnieks, dzimtkungs); aizsākās buržuāzisko (buržuāzija – nedižciltīgo bagātnieku šķira) revolūciju notikumi. Līdz šim cilvēka stāvokli sabiedrībā noteica nevis bagātība, bet gan tituls un statuss – tituls noteica privilēģijas un arī pienākumus. Nevienlīdzība tika pieņemta kā kaut kas pats par sevi saprotams un neapšaubāms. 17. gadsimtā arvien pieaugošais buržuāzijas spēks iespaidoja to, ka robeža starp dižciltīgajiem un nedižciltīgajiem tomēr kļuva nenoteiktāka, elastīgāka (tas bieži vien tika panākts ar izdevīgām precībām starp dižciltīgajiem un nedižciltīgajiem). Kaut gan buržuāzijai nebija aristokrātijas privilēģiju, tā pretendēja uz tiem uzdevumiem, kas senāk bija bijuši tikai aristokrātijai.
Šo politisko un sociālo cīņu rezultātā 17. gadsimtā Rietumeiropā beidzās nāciju veidošanās un lielo nacionālo valstu rašanās. Par tipisku šī perioda valsts formu izveidojās absolūtā monarhija, kurā likumdošanas vara un izpildvara piederēja vienai personai – monarham (karalim). Par klasisku absolūtisma valsts paraugu izveidojās Francija, absolūtisms valdīja arī Spānijā, kas gan 17. gadsimtā zaudēja Eiropas spēcīgākās lielvalsts statusu. Vienlaikus Holandē pastāvēja buržuāziska republika, bet Itālijā un Vācijā izveidojās sociālā sadrumstalotība.
Laikmeta raksturu ietekmēja arī plašie zinātniskie atklājumi un filozofijas uzplaukums. 17. gadsimtā galīgi tika satricināts viduslaiku Baznīcas uzspiestais pasaules uzbūves uzskats un to paveica Dž. Bruno mācība par kosmiskās telpas bezgalību. 1632. gadā tika iespiests modernās mehānikas un dabaszinātņu izveidotāja Galileo Galileja darbs “Dialogs par divām galvenajām pasaules sistēmām”, kurā zinātnieks dedzīgi aizstāvēja astronoma Nikolaja Kopernika heliocentrisko teoriju (mācība, ka pasaules centrs ir Saule). Vācietis Johanness Keplers pētīja planētu orbītas un formulēja planētu kustības likumus. Īzaks Ņūtons formulēja vispārīgo pievilkšanās spēka jeb gravitācijas likumu: divi ķermeņi pievelk viens otru ar spēku, kas ir tieši proporcionāls to masai un apgriezti proporcionāls attālumam starp tiem kvadrātā. Likums izskaidroja to, kāpēc planētas noturas savās orbītās, un papildināja jauno pasaules ainu.
17. gadsimta filozofi centās izprast, kā var iegūt ticamas zināšanas par dažādām lietām un parādībām. Anglis Frānsiss Bēkons uzskatīja, ka zinātnieka uzdevums ir savākt detalizētu informāciju, lai pēc tam to apkopotu un salīdzinātu un pēc novērojumu veikšanas izdarītu attiecīgus secinājumus. Tas nozīmē, ka pētnieks virzās no atsevišķiem gadījumiem uz vispārīgām likumsakarībām (induktīvā metode). Savukārt pēc francūža Renē Dekarta domām, ticamas zināšanas var iegūt tikai pārdomu rezultātā. Dekarts neuzticējās pieredzei un atbalstīja deduktīvo metodi, kurā no vispārīgā nonāk pie atsevišķiem gadījumiem. Šaubas Dekartam bija visu zinātnisko pētījumu pamats. Lai arī šo abu iepriekšminēto filozofu uzskati bija pilnīgi pretēji, tie tomēr pārliecinoši virzīja zinātnes un filozofijas attīstību uz priekšu.
17. gadsimta jaunie atklājumi un atziņas attīstīja cilvēku domāšanu un paplašināja viņu redzesloku. Mainījās arī cilvēka kā personības izpratne vispārējā pasaules kontekstā. Renesanses laikmetā cilvēku uztvēra kā harmonisku būtni, kas atrodas pasaules centrā, savukārt 17. gadsimtā personības uztverē ienāca pretrunas. Cilvēks, no vienas puses, apzinājās savu niecīgumu pasaules bezgalības priekšā, no otras, – sava prāta neizmērojamo varenību pasaules likumību izzināšanā. 17. gadsimtā cilvēks bieži nonāca iekšējās pretrunās gan ar sevi, gan ar apkārtējās dabas dažādajām izpausmēm. Līdz ar to arī literatūra un māksla sāka vairāk iedziļināties esošajā reālajā dzīvē, saskatot tur daudz dramatisma un arī satīrisku situāciju. Tādēļ literatūrā 17. gadsimtā ar Šekspīra, Lopes de Vegas, Korneija, Rasina, Moljēra u.c. palīdzību uzplauka traģēdija un komēdija.

2) 17. GADSIMTA MĀKSLAS IZPRATNES ĪPATNĪBAS
________________________________________
Paraugoties atpakaļ, renesanses laikmeta tēlotāja māksla pakļāvās tolaik izvirzītajai stingrajai pasaules uztverei, pēc kuras nosacījumiem mākslai bija jāsakņojas dzīves realitātē. Tādēļ renesanses mākslinieku mērķis bija redzamo pasauli attēlot tā, kā daba un pati dzīves īstenība to sniedz. Lai to sasniegtu, vairākām mākslinieku paaudzēm pagāja aptuveni simt gadu. Tika veikti neskaitāmi eksperimenti, izstrādāti teorētiski pamatojumi. Tika uzsāktas pirmās nopietnās cilvēka ķermeņa studijas, meklētas perspektīvas likumības (perspektīva – plaknē tēloto objektu šķietamās lielumu, kontūru un krāsu izmaiņas atbilstoši attālumam no skatījuma punkta). Ilgā persektīvas likumu meklēšana un atklāšana radīja veselu zinātni, tādēļ arī pašai glezniecībai renesanses mākslinieki tuvojās kā zinātnei. Tikai tie glezniecības darbi, kuros telpa un ķermeņi bija uzgleznoti perspektīvā un plastiski atbilda īstenībai, tika atzīti par mākslas darbiem. Šī pieeja mākslai palika nemainīga veselus četrus gadsimtus.
Ritēja laiks, nemitīgi mainījās pasaules parādības; izsvarotās, harmoniskās, reālistiskās renesanses kompozīcijas mākslā sāka nomainīt manierisma strāvojuma kompozīcijas ar figūru blīvu izkārtojumu priekšplānā, cilvēka ķermeņa deformāciju. Iecienītas kļuva pagarinātas proporcijas, graciozas, izsmalcinātas pozas un kustību dekoratīvisms, dīvainas izlocītas līnijas. 16. gadsimta otrajā pusē manierisma strāvojums guva visai plašu izplatību visā Eiropā.
17. gadsimtā māksla Eiropā kļuva vēl sarežģītāka un pretrunīgāka, ko ietekmēja gan politiskie notikumi, gan plašie zinātnes atklājumi. Valstu atšķirīgā politiskā, saimnieciskā un reliģiskā situācija ietekmēja arī 17. gadsimta mākslas izpausmes. Spānijā, Itālijā un Francijā valdnieki un katoļu baznīca pakļāva sevis slavināšanai arī mākslu. Turpretī Holandes mākslā vērojama buržuāzijas ietekme. Holandē nebija galma, kura spožums mākslai būtu jāataino. Mākslas atbalstītāji un pasūtītāji bija buržuāzijas pārstāvji, pirmām kārtām bagātie tirgotāji. Tādēļ mākslinieki atainoja holandiešu buržuāzijas (nedižciltīgo bagātnieku šķiras) ikdienas dzīvi.
17. gadsimta kultūras norises īpatnējas ar to, ka šajā laikā gandrīz vai vienlaikus izveidojās divi lieli stilistiskie virzieni – baroks un klasicisms.
Vārds “baroks” (it. val. barocco) tulkojumā nozīmē “samākslots”, “neparasts”. Jēdziens visai nosacīts, jo sākumā baroka stila parādību pētniekiem tas likās kaut kas dīvains, pārblīvēts. Tikai 19. gs. 80. gados tika definētas baroka mākslas galvenās stilistiskās iezīmes.
Baroks kā stils aizsākās Itālijā jau ap 16. gadsimta vidu un 17. – 18. gadsimtā uzplauka arī citās Eiropas zemēs.
Gan arhitektūrā, gan tēlotājā mākslā baroks tiecās ietekmēt skatītāja emocionālās jūtas, panākot to ar dramatisku saspringtību, formu ekspresiju, dinamiku. Tieši tādēļ baroks izvairās no horizontālām, vertikālām, mierīgām līnijām, tā vietā akcentējot diagonāles un liektu līniju ritmus, dekoratīvo elementu pārbagātību, kas savdabīgi apvienojās ar telpiskumu, formu plastiskumu un izteiktu gleznieciskumu. Baroks tiecās pēc iracionālā (neatbisltīgā saprāta likumiem), pēc mistiskā, pēc emocionālo izjūtu dramatiska kāpinājuma. Tādēļ arī tēlotājā mākslā sižeti tika traktēti ļoti vērienīgi – ekstāzes situācijas, emocionāli sakāpinātas triumfa un uzvaras ainas, kā arī dramatiskas mocīšanas ainas.
Greznojumiem pārbagāto, monumentālo un teatrālo baroka mākslu valdošās varas pārstāvji izmantoja savas kārtas prestiža celšanai un cildināšanai.
Mijiedarbībā ar baroka stilu, 17. gadsimta arhitektūrā un tēlotājā mākslā attīstījās arī klasicisma virziens, kas 18. – 19. gadsimta mijā izveidojās par valdošo stilu. Klasicisma virziena ietvaros tēlotājā mākslā galvenā nozīme bija figurālām kompozīcijām ar vēsturiskiem, alegoriskiem, mitoloģiskiem sižetiem, attīstījās arī ainava un portrets. Glezniecībai raksturīgs skaidrs, racionāls zīmējums un tīri krāstoņi.
Līdztekus barokam un klasicismam 17. gadsimta tēlotājā mākslā vērojami centieni arī pēc neizskaistināta dzīves reālistiska atveidojuma. Šī tendence gan vēl neveidoja kādu vienotu mākslas stilu, jo izpaudās tikai kādu atsevišķu mākslas skolu radošajās izpausmēs un tādu mākslinieku kā Karavadžo, Velaskesa, Rembranta, Vermēra van Delfta daiļradē
http://www.liis.lv/makslasv/17gs/Ievads.htm

Francijā 17. un 18.gs. valdīja absolūtisms, bet tomēr sabiedrībā brieda jauna kapitālistiska iekārta. Notika strauja matemātikas un dabaszinātņu attīstība, kā arī zinātnes attīstība kopumā, kas, savukārt, veicināja apgaismības attīstību. Francijā zinātnieki bija arī apgaismotāji un filozofi, tomēr pašu apgaismotāju starpā nevaldīja vienprātība, jo nodalījās divi virzieni – materiālisms un ideālisms jeb ateisms un deisms. Franču apgaismības ideju avots bija angļu apgaismotāju mācības, jo šīm abām valstīm pamatā bija buržuāziskā sabiedrības kustība. Pirmie franču apgaismotāji bija Voltērs un Monteskjē.
18. gadsimtu Eiropas vēsturē pieņemts dēvēt par saprāta laikmetu, jo prāts tika pasludināts par galveno cilvēka dzīves noteicēju. Šajā gadsimtā notika lielas izmaiņas ikvienā Eiropas valstī – notika vairākas revolucionāra rakstura sacelšanās, kas beidzās ar revolūciju Francijā. Anglija pilnībā pārgāja uz kapitālismu, izveidoja veiksmīgu ārpolitiku un izvirzījās par vienu no vadošajām Eiropas valstīm attīstības ziņā. Šajā gadsimtā izvirzījās vēl viena spēcīga valsts – Prūsija, kurai bija ļoti spēcīga armija, kā arī Krievija palielināja savu ietekmi Eiropā, ko pierādīja Ziemeļu karš.
Filozofiskajā ziņā pilnībā valdīja apgaismības idejas, šajā gadsimtā dzīvoja daudzi ļoti gudri un izglītoti cilvēki, kas gribēja šīs zināšanas izplatīt arī vienkāršās tautas vidū, kādēļ jebkura dzīves sfēra tika iespaidota no apgaismības idejām. Tas varbūt nedeva gaidītos rezultātus, jo tautas masas, kopumā ņemot, bija diezgan neizglītotas, tomēr deva nenovērtējamu ieguldījumu kultūras vēstures attīstībā kopumā. Gan filozofijā, gan mūzikā, mākslā, literatūrā, teātrī un zinātnē tika izdarīti ļoti daudzi atklājumi un tika radīti darbi, kuriem ir liela nozīme arī mūsdienās. Slavenākie apgaismotāji ir: Voltērs, Ž. Ž. Ruso, D. Didro, J. G. Herders, G. E. Lesings, Dž. Loks, D. Hjūms, I. Kants, Monteskjē, J. V. Gēte, F. Šillers un citi Eiropā, kā arī B. Franklins, T. Peins un T. Džefersons Amerikā. Šie inteliģentie cilvēki nojauta, ka sekos pavisam jauns laikmets, un tieši viņi ar saviem atklājumiem un drosmīgajām progresīvajām idejām bruģēja ceļu šim jaunajam laikmetam.
Runājot par apgaismību nevar aizmirst enciklopēdistus ar Denī Didro priekšgalā, kuri deva milzīgu ieguldījumu visas sabiedrības attīstības labā. Par “enciklopēdistiem” sauc cilvēkus, kuri sastādīja “Enciklopēdiju jeb Zinātņu, mākslu un amatu skaidrojošo vārdnīcu” (1751 – 1780), kurai bija liela loma Francijas revolūcijas ideoloģiskajā sagatavošanā. Pirmo reizi tika sistemātiski apkopoti tā laika zinātņu sasniegumi.