Madagaskara

Vispārīgās ziņas par Madagaskaru

Madagaskara; Madagaskaras Republika

Galvaspilsēta: Antananarivu

Valsts iekārta: federatīva republika

Platība: 587 041 km2

Iedzīvotāju skaits: 15 983 000 (2001)

Valodas: malgašu; franču

Ticīgie: animisti (>50%), katoļi (25%), protestanti (20%)

Naudas vienība: Madagaskaras franks (MKF)

IKP (IKP/PP) $ uz 1 iedzīvotāju: 250 (766; 99)

Apdzīvojuma blīvums: 25 cilvēki/ km2

Madagaskara ir republika. Šīs salas galvaspilsēta ir Antananarivu. Madagaskaras valsts iekārta ir federatīvā republika. Šī valsts ir mājvieta gandrīz 16 milj. cilvēku (2001). Galvenokārt Madagaskarā runā malgašu valodā, taču viņiem nav sveša arī franču valoda. Vairāk kā 50% cilvēki pēc ticības ir animisti, taču tikai 25% no visiem valsts iedzīvotājiem ir katoļi, bet vēl mazāk ti

i
ikai 20% ir protestanti. Madagaskaras iedzīvotāji norēķinās ar Madagaskaras frankiem. Iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju ir 250 $. Vienā kvadrātkilometrā dzīvo 25 cilvēki.

Madagaskaras ģeogrāfiskais stāvoklis

Madagaskara, kuras platība aptver 590,000 kv. km ir pēc lieluma ceturtā sala uz zemeslodes: lielākas par Madagaskaru vēl ir tikai Grenlande, Jaungvineja un Borneo. Madagaskara ir vairāk kā 8 reizes lielāka par Latviju. Viņas garums sniedzas gandrīz pie 1600 km un apmēram līdzinās Skandināvijas pussalas garumam. No Āfrikas austrumu krasta Madagaskaru šķir Mozambikas jūras šaurums. Daudz kas liek uzskatīt Madagaskaru par mazu kontinentu.

Madagaskara ir

r
r bijusi aizvēsturiskā Gandvanas kontinenta sastāvdaļa un tā guļ uz liela zemūdens sliekšņa, kas lielāks kā pati sala; Mozambikas jūras šauruma dziļums sasniedz 2,5 km (austrumos tur pat netālu no Madagaskaras krasta, jūras dziļums jau pārsniedz 4km). Salai dienvidrietumos un ziemeļaustrumos t.
.
. i. Abos viņas galos, jūra ir daudz seklāka, jo tur turpinās minētais zemūdens slieksnis, sniegdamies dienvidrietumu virzienā no Madagaskaras vēl gandrīz 7 platumgrādus un tad strauji izbeigdamies lielā dziļumā.

Klimats Madagaskarā

Tā kā Madagaskara ir karstā joslā, tās klimats piekrastēs ir karsts un neveselīgs (Tamatavā jūlija t0 200, februāra 270). Bet salas vidienē augstumos t0 pazeminās un ir eiropiešiem labāk panesama (Tananarivā 1400 m. vjl. jūlija t0 130, februāra 190), lai gan tur ir miglas, kas sausā gada laikā ietin augstumus. Nokrišņu galvenais piegādātājs ir dienvidaustrumu pasāts. Madagaskaras sala atrodas zem dienvidaustrumu pastāvēja iespaida. Okeaniska stāvokļa dēļ šai salai ir nokrišņiem bagāts klimata. Vasarā, sevišķi pārejas mēnešos, bieži plosās niknas viesuļvētras. Viesuļvētru dēļ grimst daudzi kuģi, tiek postīti meži un plantācijas, un sagrūst arī ēkas.

Madagaskaru, pēc vi

iņas kl
limata, ver sadalīt 5 apgabalos; nokrišņiem vienmēr bagātajā austrumu daļā, kur gadskārtējais nokrišņu daudzums svārstās starp 2000-4000 mm, ar lietu bagātajā Sandirāno apgabalā (nokrišņu daudzums starp 2000-3000 mm), samērā vēsākā iekšējā augstienē (ziemu te valda sauss klimats, bet gadskārtējais nokrišņu daudzums ir 1000-2000 mm), karstajā un ziemu sausajā rietumu daļā, ieskaitot arī ziemeļu piekrasti (nokrišņu daudzums gada laikā te 500- 1500 mm), un karstajā un sausajā dienvidrietumu apgabalā, kur nokrišņu daudzums jau ir noslīdējis zem 500 mm. Nokrišņiem bagātākos salas apgabalus, – austrumu noplaku un ziemeļrietumu stūri, se
enlaikos ir
r klājis ļoti krāšņs tropu lietus mežs. Iekšējā augstiene aizņemta savannām, starp kurām tomēr vietām redz paprāvus mežus. Sauso rietumu noplaku aizņem savannas un sausie tropu meži, kuru koki dienvidu ziemā mēdz nobirdināt lapas. Ar nokrišņiem ļoti nabadzīgo salas dienvidrietumu un dienvidu daļu klāj ērkšķu krūmu stepes. Purvainie un zemie nogulu līdzenumi, kas plešas ap upju grīvām salas rietumu piekrastē, apauguši mangrovu mežiem, kas dod saliniekiem teicamus būvkokus.

Madagaskaras lauksaimniecība un eksports

Madagaskaras atsevišķo apgabalu lielās klimatiskās diferences dēļ, viņas lauksaimniecība ir ļoti dažāda, un joprojām ir un paliek saimniecības pamats, kas dod uzturu iedzīvotājiem un producē galvenos eksporta priekšmetus. Svarīgākais labības augs ir rīss, kas tur padodas nevien piekrastes līdzenumos, bet arī iekšējā augstienē. Gar drēgno austrumu krauju rīss aug bez mākslīgas apaugļošanas; arī augstienē redz visās ielejās zaļojam rīsa laukus; tie ierīkoti arī (terrasu veidā) gar kraujām. Agrāk iedzimtie nepazina arkla lietošanu, bet īsi pirms sējas mēdza dzīt pāri nākamiem rīsa laukiem vēršus, lai lopi ar kājām samīdītu zemi. Tagad šo primitīvo zemes apstrādāšanas ‘’metodi’’ aizstājis arkls. Franču administrācija visiem līdzekļiem paplašināt rīsa lauka platību, un Madagaskara jau tagad eksportē rīsu uz tuvējo Dienvid-Āfriku un kaimiņu salām. Tur audzē arī kukurūzu un manioku, parasti augstākajās vietās, kur rīsa laukiem vajadzīgo ūdeni grūti piegādāt. Iedzimtie audzē arī dažādas pupu sugas, tabaku, cukurniedres un zemes riekstus, bet pagaidām tikai pašu vajadzībām. Daļa pupu un manioka miltu iet arī kā eksportprece uz kaimiņzemēm. Drēgnākajos un siltākajos apgabalos ierīkotas daudzas plantācijas, kas pieder vai nu kroeļiem, vei arī lielām franču akciju sabiedrībām; šai plantācijās audzē kafiju, kakao kokus un vaniļas liānu (Madagaskara patlaban ir galvenā pasaules tirgus apgādātāja ar vaniļu); audzē arī dažādus citus tropu augus, kas domāti smaržvielu iegūšanai (piem. Ilangilangs, ko lielā vairumā pieprasa Parīzes un Provansas smaržu fabrikas). Austrumu piekrastē, uz tuvējās Sv. Marijas salas kultivē arī naglenes. Pēdējos gados sāk stādīt plašos apmēros arī kokosa palmas, ar kuru audzēšanu nodarbojas iedzimtie, sekodami valdības algoto agronomu aizrādījumiem. Tajos apgabalos, kur samērā sausāks klimats, sevišķi augstienē un rietumu noplakā, sāk plesties plašumā kokvilnas lauki; paredzams, ka ar laiku kokvilna kļūs par Madagaskaras galveno eksportpreci. Madagaskara eksportē kafiju, krustnagliņas, vaniļu, rīsus, cukuru, gaļu un gaļas konservus, zivis, sizalu, grafītu, vizlu.

Nelielā Madagaskaras augi un dzīvnieki

Lai gan Madagaskara atrodas samērā tuvu Āfrikai, salā nav daudz tādu augu un dzīvnieku, kuri raksturīgi Āfrikai. Lielākajā salas daļā nokrišņu ir pietiekami, tāpēc augājs ir bagātīgs. Tāpat kā kontinentā, koki mežā veido vairākus stāvus.

Tikai Madagaskarā aug ceļotājkoks – ravenāla, kurā uzkrājas ūdens. Tāpēc ceļinieki vienmēr var tajā atrast valgmi. Koks ir līdzīgs lielam vēdeklim. Salā ir daudz bambusa audžu. Okeāna austrumu piekrastē ir kokospalmu birzis, rietumu piekrastē – mangroves. Pazīstamākais Madagaskaras auga ir Ravenala madagascariensis, līdz 30 metri augsta milzu banāna, kuras lapas izplešas virs zemes vēdekļa veidā.

Īpatnēja ir salas dzīvnieku pasaule. Madagaskarā nav lielu zālēdāju, bet ir daudz tādu dzīvnieku, kuri nekur citur pasaulē nav satopami. Madagaskaru dēvē arī par Lemūriju, jo šeit mīt lemuri – puspērtiķi līdzīgi kaķiem. Salā ir daudz sikspārņu. Šeit dzīvo arī pasaulē lielākie un krāšņākie tauriņi. Salā ir sastopami arī krokodili. Madagaskarā mīt arī interesanta ķirzaka, kuru sauc par hameleonu, kura maina krāsu atbilstoši apkārtnes krāsai. Jau pagājušajā gadsimtā tika iznīcināts salā dzīvojošais milzu putns – epiornis. Šis putns ir radniecīgs strausam. Vēl tagad reizēm tiek atrastas šī putna pārakmeņojušās olas, kuru garums sasniedz 36 centimetrus. Vēl no putniem šeit mitinās lielais piekūns, Āfrikas jūras krauklis, krabju tārtiņš, brūnais ibiss. Madagaskaras salā mājas ir atraduši arī daudz dažādi kukaiņi: mārītes, dievlūdzēji, medus bites, siseņi, koksngrauži, Ctenizidae dzimtas zirnekļi, gultas blaktis, kartupeļu sfingi jeb miroņgalvas, krabjzirnekļi.

Lielais piekūns – visveiklākais mednieks putnu vidū. Tas medī atklātās teritorijās, galvenokārt pārtiek no citiem putniem. Piekūna tēviņš ir apmēram par trešdaļu mazāks nekā mātīte. Tam ir tumša galvas virsa un izteikti melnas ūsas uz baltajiem vaigiem. Lielais piekūns ir iekļauts aizsargājamo dzīvnieku sarakstā. Piekūnam ir ļoti asa redze. Upuri tas var ieraudzīt pat no 300 metru liela augstuma. Tā kā piekūns ir lielisks mednieks, jau izsenis cilvēki šos putnus izmantoja medībās. Otrā pasaules kara laikā lielos piekūnus iznīcināja, jo par viņu upuri bieži vien kļuva pasta baloži, kurus izmantoja militārās informācijas nosūtīšanai.

Āfrikas jūras krauklis – lieliski peld. Šie putni uzturā upju deltās un mierīgos jūras ūdeņos, pārtiek no zivīm, vardēm, ūdens kukaiņiem un mazākiem putniem. Kormorāniem ir kakla maiss – guza, kurā tie ieliek noķerto zivi. Tie rada mēslojumu, kas ir bagāts ar ļoti derīgām vielām. Ķīnā un Japānā jau izsenis šos putnus izmantoja zivju ķeršanai. Putni nira pēc zivīm, iesieti garā auklā. Lai putni nenorītu lomu, zvejnieki tiem uz kakla uzlika metāla riņķi.

Krabju tārtiņš – veido zemē dziļus un platus tuneļus ligzdām. Šis melnbaltais putns apdzīvo paisuma zonas daudzās piekrastēs. Ēd krabjus un citus vēžveidīgos, gliemjus, jūras posmtārpus. Iespējams, ka šie putni ligzdu ierīko tunelī tādēļ, lai pasargātu to no saules. Atšķirībā no pārējiem tārtiņveidīgo putnēniem, jaunie krabju tārtiņi ilgi paliek alā un vecāki viņus baro. Tīri baltā olu krāsa ir tipiska putniem, kas ligzdo dobumos, taču ļoti reti sastopama bridējputniem, kuru oliņas parasti ir raibas. Šo putnu alas irt pat vairāk nekā pusotru metru garas.

Brūnais ibiss – sabiedrisks putns, kas savā teritorijā dalās ar daudziem citiem gārņveidīgajiem putniem. Tas uzturas sekli ezeru un upju iekšzemē, purvainās teritorijās un mitrzemēs un citās līdzīgās vietās. Kāds jaunais brūnais ibiss 23 dienās veica 2 600 km lielu attālumu. Ibisu populācijas kopsummā sarūk, bet viņu izplatības teritorijas samazinās, vienīgi Ziemeļamerikā palielinās šo putnu skaits.

Mārītes – sastopamas visā pasaulē. Galvenokārt viņu barība ir laputis. Mārītēm ienaidnieku nav daudz, jo viņu garša ir nepatīkama. Novērtais mārītes kāpurs nebrīvē, līdz sasniedza briedumu, apēda 90 pieaugušus indivīdus un 3000 citu kukaiņu kāpurus. Mārītes mēdz būt arī svītrainas un vienkrāsainas. Tātad ne visas mārītes ir punktainas. Mārītes atšķiras krāsu ziņā, piemēram, divpunktu mārīte var būt melna ar sarkaniem punktiem. Vislielākā Ziemeļamerikā sastopamā acainā mārīte sasniedz 1 cm garumu. Visām mārītēm ir vienāda forma: priekšpuse ir pusapaļa, lejasdaļa – iegarena, apakšējā daļa – plakana. Ir kāda plēvspārņu suga, kas apēd mārītes kāpuru no vidus.

Dievlūdzēji – dzīvi pavada gaidot, kad tuvumā parādīsies kāds kukainis, kuru varēs nomedīt. Kanibāliskās tieksmes liek dievlūdzējiem dzīvot vientulībā. Pārtiek no citiem kukaiņiem un zirnekļiem, pat lielām vardēm, mazām ķirzakām un putnēniem. Lieli dievlūdzēji ir spējīgi uzbrukt mazām vardēm un putnēniem un aprīt tos. Dažu Āfrikā un Tālajos Austrumos dzīvojošo dievlūdzēju forma un krāsa atgādina ziedus. Kādreiz domāja, ka tas ir tādēļ, lai pievilinātu kukaiņus, kas pārtiek no nektāra. Taču vēlāk secināja, ka krāsas vienīgi akcentē draudošo aizsardzības pozu. Daudzu tautu valodā šī kukaiņa nosaukums ir cēlis no raksturīgās pozas: saliektas priekškājas tiek paceltas tā, it kā lūgtu Dievu.

Medus bites – pazīstama kā strādīgs un ļoti noderīgs kukainis, kas ievāc medu. Tā ir pazīstama visā pasaulē – gan karstajos tuksnešos, gan sniegoto Alpu un Andu pakājēs. Pēc tam kad iedzēlusi bite, cilvēka ādā paliek tās dzelonis ar indes pūslīti. Medus vācējas bites, kas atrod bagātīgu nektāra vai ziedputekšņu avotus, atgriežoties stropā, citām darba bitēm nodod informāciju ar raksturīgām kustībām, kas veido tā saukto deju. Viena kilograma medus ražošanai bitēm ir vajadzīgi trīs kilogrami nektāra un no stropa jāizlido apmēram 60 000 reižu.

Siseņi – vistuvākie radinieki sienāžiem, ar kuriem tos bieži jauc. Mitinās jebkur, kur ir kaut vai pieticīga apauga. Atsevišķu sugu siseņiem, kas dzīvo Viduseiropā, dziedājums ir tik atšķirīgs, ka mātīte savas sugas partneri var atrast pēc tā radītās skaņas. Dažu sugu siseņi vienā lēcienā veic attālumu, kas līdzinās 200 viņu ķermeņu garumiem. Viens no lielākajiem siseņiem pasaulē ir Kostarikā mītošā suga Tropidacris cristatus. Kāds ornitologs to noturējis par putnu un nošāvis, lai iegūtu eksponātu dabas muzejam. Siseņi sastopami daudzās krāsās un daždažādiem rakstiem. Ir zināmi svītraini, plankumaini un raibiem punktiem klāti siseņi.

Koksngrauži – vaboles ar masīvu ķermeni un neparasti gariem taustekļiem, kas var būt pat piecas reizes garāki par vaboles ķermeni. Šie kāpuri pārtiek no koksnes un tāpēc tie ir atrodami gandrīz katrā mežā. Dažu koksngraužu tropu sugu kāpuri tiek uzskatīti par delikatesi: cilvēki tos izrok un apēd. Daudzas tropu sugas, pirms izveido kokonu, ilgi dzīvo kāpura stadijā – reizēm pat 30 gadus. Vislielākā koksgrauža kāpuri ir 25 cm gari. Koksgrauži, kas dzīvo Eiropā, var ievērojami bojāt koka ēkas. Dažas sugas ir bīstami meža kaitēkļi, un tos iznīcina mežkopji. Daudzu šo sugu skaits ir ievērojami samazinājies, ka mūsdienās ir nopietni apdraudētas un jāaizsargā. Pasaulē patlaban dzīvo 20000-25000 koksngraužu sugu, visvairāk tropos. Puse ir sastopama Centrālajā un Dienvidamerikā, kā arī Indijā un Malajā. Daudzi koksngrauži raida skaņas, vēdara pakaļgalu paberzējot pret vietu, kur piestiprināti spārni.

Ctenizidae dzimtas zirnekļi – meistari lamatu izveidošanā. Zirnekļu barība ir kukaiņi, kas dzīvo uz zemes, un citi bezmugurkaulnieki. Viņi dzīvo pazemes alās. Šīs dzimtas zirnekļu mātītes var visu mūžu pavadīt vienā alā. Zirnekļi ir neparasti spēcīgi – daži spēj izkustināt priekšmetu, kas ir 140 reizes smagāks par pašu. Zirnekļi, kas dzīvo sausos reģionos, bieži izrok savu slēpni zem vientuļa koka. Ēna un mitrums zem koka pievilina daudzus kukaiņus, ar kuriem var baroties. Daži Austrālijas zirnekļi savas alas priekšā veido dambjus, lai pasargātos no ūdens. Zirneklis uzbrūk tik ātri, ka nereti kļūdās un uzbrūk un uzbrūk neēdamam lomam.

Gultas blakts – tām nepatīk gaisma. Vienīgā gultas blusu barība ir asinis. Gultas blaktij ir liels smirddziedzeris, kas izdala dažādas ķīmiskas vielas. Tādēļ šīs blakts klātbūtni var sajust. Daļa šo vielu ir brīdinājuma signāls citām blaktīm, ka konkrētā vieta jau ir aizņemta. Gultu dzelzs rāmji kādreiz tika izmantoti, lai izvairītos no blaktīm. Blaktis tajos neatrada pietiekami daudz vietas, kur patverties, kā koka gultās. Vairumam cilvēku blakts kodiens izraisa līdzīgu reakciju kā oda dzēliens. Kāds zoologs vienā Krievijas pilsētas viesnīcā stundas laikā noķēra 890 blaktis. Citi viesi, kas kopā ar viņu atradās tajā pašā istabā, neko pat neievēroja.

Kartupeļu sfings jeb miroņgalva – šauri, ļoti dzīsloti spārni. Kāpuri pārtiek no kartupeļu lakstiem un citiem nakteņu ģints augiem, bet tauriņi – nektāra, sulas, medus. 1846. gadā uz Angliju atlidoja tik daudz kartupeļu sfingu, ka zemnieki ar tiem baroja mājputnus.

Krabjzirnekļi – pārtiek no kukaiņiem. Krabjzirneklis, kas satverts aiz priekšējās ekstremitātes, var atbrīvoties, nolaužot kāju. Lielākajai daļai zirnekļu ekstremitātes zaudēšana nerada lielas problēmas. Krabjzirnekļi Misumena vatia pārsvarā ir baltā krāsā. Taču uz dzelteniem ziediem dažu dienu laikā viņu ķermenis iegūst dzeltenu krāsu, uz ziliem ziediem sēž balts vai dzeltens. Kāds Āfrikas krabjzirneklis, kura augums ir19 mm, redzēts ēdam 80 mm garu dievlūdzēju. Krabjzirnekļi nespēj atšķirt negaršīgu vai indīgu kukaiņu aizsargkrāsas. Taču ja noķer šādu lomu, mudīgi to aizmet.

Nobeigums

Rakstot šo darbu es daudz uzzināju par Madagaskaru. Daudz ko uzzināju par lauksaimniecību, klimatu, ģeogrāfisko stāvokli Madagaskarā un par precēm ko eksportē Madagaskara. Vislabāk man patika rakstīt par Madagaskaras augiem un dzīvniekiem. Sameklēt informāciju par Madagaskaru bija diezgan grūti. Taču man patika strādāt pie šī referāta. Referātu rakstīju diezgan ilgi.

Literatūras saraksts

1. Zeme un tautas

2. Latviešu konversācijas vārdnīca 13

3. Pasaules zemes un tautas

4. Dzīvnieku pasaule

5. Kontinentu ģeogrāfija

Saturs

Titullapa........................1.lpp

Vispārīgās ziņas par Madagaskaru............2.lpp

Madagaskaras ģeogrāfiskais stāvoklis.........3.lpp

Klimats Madagaskarā..................4.lpp

Madagaskaras lauksaimniecība un eksports......5.lpp

Nelielā Madagaskaras augu un dzīvnieku pasaule....6.lpp

Nobeigums.......................10.lpp

Literatūras saraksts...................11.lpp

Saturs.........................12.lpp

Pielikums.......................13.lpp

Leave a Comment