Krusta karu iemesli
Krusta karu uzsākšanas sākotnējā iniciatīva tomēr nāca nevis no Romas pāvesta, bet no Bizantijas. Nespēdama cīnīties ar turku pārspēku, Bizantija griezās pēc palīdzības pie Romas pāvesta. Lai gan reliģijas šķelšanās bija jau notikusi, Rietumeiropa Bizantijas aicinājumiem pēc palīdzības atbildēja ar Krusta kariem, kuri ilga no 1095. gada līdz 1270. gadam. Pirmajā Krusta karā (1095. – 1099. g.) Bizantijai ar krustnešu palīdzību sākotnēji izdevās atkarot musulmaņiem dažas teritorijas Mazāzijā. Tomēr tālākā laika gaitā Bizantijas stāvoklis palika arvien nedrošāks, turklāt ne tik daudz ienaidnieku dēļ, cik sabiedroto – bieži vien divkosīgās Rietumeiropas politikas un nereti pretrunīgās krustnešu darbības dēļ. Savukārt, krusta karu dalībniekiem jeb krustnešiem bija savi laicīgi mērķi. Feodāļi centās palielināt savus valdījumus, tirgotāji – iegūt savā kontrolē jaunus tirdzniecības ceļus, bet zemniecība cerēja jaunajās zemēs iegūt brīvību.
Krusta karu gaita
Jau Otrā Krusta kara laikā, kura sākotnējais iemesls bija turku ekspansija Mezopotāmijā un senās Edesas (mūsdienu Saliurfa Turcijā) pilsētas sagrābšana 1144. gadā, krustnešu rīcība bija neveiksmīga. Vēl tikai ceļā uz Edesu vācu krustnešu armijai negaidīti uzbruka turki un to pamatīgi sagrāva. Daudzi no dzīvi palikušajiem krusta karotājiem un svētceļniekiem, kuri tos pavadīja, bija nobijušies un griezās atpakaļ. Arī otra – franču krustnešu armija karaļa Luija VII vadībā, kas devās uz Bizantiju mēnesi vēlāk, nonāca galā daudz mazākā sastāvā, nekā tā bija atstājot Franciju. Tā vietā lai atbrīvotu Edesu, krustneši mainīja plānus – tie devās uz Sīriju un 1148. gadā aplenca Damasku. Taču ieņemt šo pilsētu viņi nespēja un drīz pēc tam arī atgriezās Eiropā. Pēc krustnešu atkāpšanās katoļu kristiešu rokās bija palikusi tikai tā sauktā Latīņu karaliste – šaura zemes strēlīte gar Vidusjūras austrumu piekrasti. Drīz to no trīs pusēm – Anatolijas pussalas, Arābu pussalas un Ēģiptes, apskāva musulmaņu teritorijas. Līdz ar to latīņu anklāva nonākšana musulmaņu rokās vairs bija tikai laika jautājums.
Tā, Saladīna vadībā musulmaņi, vairs nesastopot pietiekami spēcīgu militāru pretestību, 1187. gadā sagrāba Jeruzālemi un drīz vien arī citas kristiešu pilsētas un svētvietas. Tas bija sākums Trešajam Krusta karam. Diemžēl, atkarot Jeruzalemi krustnešiem neizdevās. Vienīgais to veikums bija tas, ka vēl uz kādu laiku bija paildzināta Latīņu karalistes pastāvēšana.
Arī Ceturtā Krusta kara vienīgā „veiksme” bija tā, ka krustneši, nonākuši finansiālās grūtībās, vienojās ar venēciešiem par finansiālo atbalstu, ja krustneši sagrābs Konstantinopoli. Tādā veidā Venēcijas tirgotāji cerēja vēl vairāk nostiprināt savas pozīcijas Bizantijā. Rezultātā Konstantinopole 1204. gadā krita krustnešu rokās, un tie šeit nodibināja katoļu baznīcas atbalstītu Latīņu impēriju, kura pastāvēja tikai līdz 1261. gadam. Taču tas neatrisināja nevienu ne Eiropas, ne Bizantijas problēmu. Drīzāk gan otrādi – Bizantija vēl vairāk novājinājās, bet plaisa starp katoļu un ortodoksālo baznīcu uz visiem laikiem kļuva nepārvarama.
Krusta karu sekas
Lai gan Jeruzaleme, Betlēme un Nācarete Sestā Krusta kara laikā tika atkarotas, nākamie Krusta kari bija neveiksmīgāki viens par otru un Svētā zeme soli pa solim nonāca musulmaņu rokās pilnībā. Taču ne visi Eiropā Krusta karos bija tikai zaudētāju lomā. Itālijas tirdzniecības pilsētas, kas finansēja un apgādāja krustnešu ekspedīcijas, ieguva Bizantijas teritorijā nozīmīgas ekonomiskas privilēģijas. Rezultātā arvien lielāka daļa impērijas saimniecības nonāca to rokās.
Krusta kaŗi Baltijā. Vikingu laiku beigas 11.gs. ir ari jauna laikmeta sākums R. Eiropā: militāri to iezīmē krusta kaŗi, politiski – teokratiskais cēzarisms, saimnieciski – pilsētu un namnieku kārtas augšana. Šīs renesanses darbības lauks ir Vidus jūŗa, kur pāvesti pulcina krustnešus svētam kaŗam pret musulmaņiem; tur formējas bruņnieku ordeņi un krustnešu ostas Venecija, Dženova un Marseļa izaug par pasaules tirdzn. centriem. Ticībā, ka atnācis laiks nodibināt debesu valstību, Eiropa maršē pret neticīgiem, maršē uz A-iem, lai gūtu peļņu Āzijā. Šī kustība turpinās un vēl pieņemas 12.gs., kad svētais kaŗš tiek paplašināts un pārnests ari uz Baltijas telpu. Atsaukdamies uz sv. Augustinu, kas mācīja “compelle intrare” (piespied ieiet – īstā baznīcā), Bernards no Klervo prasa neticīgo “atgriešanu” varas līdzekļiem. Viņa ierosmē tiek dibināti nevien jauni mūku un brurņnieku ordeņi, bet ari organizēts 2. krusta kaŗš (1147-49). To tūliņ uztveŗ sakšu firsti (Albrechts Lācis, Indriķis Lauva u.c.), lai ar pagānu misijas ieganstu uzsāktu koloniālo ekspansiju uz A-iem pāri Elbai. Ar saukli “kristīties vai mirt” sakši 1147 rīko krusta kaŗu pret Baltijas slaviem – vendiem, kuŗus izkauj vai deportē. 1156 viņu zeme Vagrija ir jau iekļauta Holšteinas grāfistē, un tās ostu Stargardu – no kurienes pa Baltijas jūŗu notika tirdzniecība ar Krieviju – pārdēvē par Oldenburgu: 1155 dāņu karalis Svends izlaupa Šlezvigas ostā esošos krievu kuģus, kas piederēja Novgorodai. Šlezviga, tāpat kā agrāk Hedebija, bij A-u un R-u tirdzn. mezglu punkts, kur R-u pusē noteicēji bij frīzi un flandri. 1157 hercogs Indriķis Lauva okupē slavu ostu Lībeku, ar ko vāci sāk iespiesties Baltijas jūŗā, kur līdz tam A-u sektorā dominēja skandinavi, balti, somugri un slavi. 1165 apstiprinātās Medebechas pils. tbas, kas pa daļai pārņemtas no Sostes statūtiem, kārto ari vestfāļu komisijas tirdzn-u Dānijā un Krievijā (Rucia); par Krieviju toreiz dažkārt sauca ari A. Lju. Lai Lībeka varētu konkurēt ar vecākām ostām, ķeizars Frīdrichs I 1188 pasludina to par brīvostu a. slaviem (Rutheni), gotlandiešiem jeb gudiem (Gothi), normaņiem u.c. a-u tautām (gentes orientales), t.i. baltiem un somugriem. Tad pat ķeizars piešķiŗ Lībekai 3 mežus ēku celšanai un kuģu būvēšanai, ar ko bij likts pamats vācu tirdzn. flotei. Šo privilēģiju 1204 atjaunoja Dānijas karalis Valdemārs II. Ari no 1220 un 1226 Lībekas muitas ruļļiem redzams, ka muita nebij jāmaksā ne krieviem, ne lībjiem, ne citām a-u tautām. Līdzko Lībeka kļuva par vācu ostu, vestfāļu tirgotāji pa frīzu un skandinavu iebraukto “austr-vegr” (A-mu ceļu) sāk arvien biežāk kuģot uz Daugavu. Skandinavisks ir nevien Daugavas nosaukums (Dyna, upe; vēlāk ari Rigsdin, Rīgas upe), bet ari vairāki vietu vārdi tās krastos (piem., Koknese no kog-näs, kuģu rags), kas liecina, ka šis ceļš bij labi pazīstams vikingiem. To pašu apstiprina Daugavas pilskalnu un senkapu inventārs. Gotlandes sala, kas atrodas tikai 150 km no Kurz. pussalas, kopš Birkas nopostīšanas (ap 975) sāka spēlēt arvien lielāku lomu kā a. un r. tirdzniecības transita baze, kur krieviem piederēja 2 baznīcas ar noliktavām, un kur bieži ar saviem kuģiem piestāja ari kuršu un sāmu jūrnieki. 1237 kāds Gotlandes tirgotājs Pēteris Galve veda gudu vārdā sarunas ar angļu karali Indriķi par tirdzn. privilēģijām Londonā. “Galve” ir baltu vārds, un iespējams, ka viņš vai viņa senči izceļojuši no Kursas vai Prūsijas. Otrs, ari vikingu lietots, ceļš saucās via Ruthenorum un gāja gar Gauju uz Pliskavu un Novgorodu. Tā bij tikpat liela kā vēlākā Lībeka un pretstatā vēl tikai 1147 minētai Maskavai jau 9.gs. bij plaši pazīstams Z. Krievijas tirdzn. centrs, ko zviedru vikingi sauca par Salaspili (Holmgård). Tur kopš 11.gs. beigām gudiem Valagu ielā bij sava “sēta” ar Olava baznīcu, un krievu kupči, kas tirgojās ar aizjūŗas zemēm, 1156 uzcēla ari savu (sv. Piektās) baznicu. Līdz 1293 Novgorodas ārtirdzn-u pārvalda Visbija, pēc tam 14.gs. kopīgi ar Lībeku. Bez tam Novgorodā bij Čudu jeb Igauņu iela, kas veda uz Narvu, Kareļu iela – uz Ņevas grīvu un Prūšu iela – uz Pliskavu un Rīgu. Šie nosaukumi liecina par tautām, kas te tirgojās. Tā kā Prūšu iela minēta jau 1250, kad Prūsijas vācu ostām vēl nebij nekādas nozīmes a. tirdzn-ā, un šai ielā dzīvojuši pagāni, tad ir skaidrs, ka tā bij senprūšu faktorija, kas te tirgojās laikam ar dzintaru un zvērādām. Pie Volhovas sastopam pat veselu prūšu ciemu (Prusyņa). Šie senprūšu sakari ar Krieviju radušies vēlākais 10.gs. Knītlinga sāga stāsta par bagātu sembieti Vitgautu, kas pratis daudzas val. un 1115/1118 tirgojies ar Kursu, Šlezvigu un Novgorodu. Šlezvigā viņš kristījies un iedāvājis hercogam Knutam Lavardam 8000 vāveŗu ādiņas. Jau šie nedaudzie fakti liecina, cik tālu sniedzās baltu jūŗas tirdzn., pirms lībekieši “atklāja” Livoniju. Ap 1163 viņiem atļauj apmesties Visbijā, kur katrs gudu stūrmanis varēja viņu kuģus aizvest uz Daugavas “ostu” (t.i., muti) un tālāk līdz Doles krācēm. 1173/79 sākās Lībekas tirgotāju un amatnieku infiltrācija ari Zviedrijā. Apmēram no 1170 šos vestfāļu kuģiniekus sāk pavadīt Holšteinas mūks Meinhards kā viņu rakstvedis un biktstēvs. Viņš iemācījās lībju val., jo tirdzn. notika l.t. ar lībjiem Mārtiņu salā un Ikšķilē. 20 g. laikā viņam izdodas kristīt dažus 100 lībju tirgotāju un dižciltīgo, kuŗiem 1184/87 viņš uzceļ 2 baznīcas un mūŗa pilis it kā aizsardzībai pret leišiem. Tad 1186 Brēmenes archibīskaps Hartvigs II ordinē Meinhardu par 1. lībju bīskapu ar sēdekli Ikšķilē. Kad pilis uzceltas, jaunkristītie nomazgā Daugavā savu krustu, un Meinhards mirst 1196, neko nepanācis. Par viņa pēcteci ieceļ cisterciešu abatu Bertoldu, kam pāvests atļauj vākt krustnešus pret tiem lībjiem, kas brīvprātīgi bij kristījušies, bet vēlāk atkrituši. Tāpat kā vendus, šos atkritējus izsludināja par neticīgiem (perfidi), kas nozīmēja, ka viņus var piespiest pildīt savas saistības. Ar to bij ievadīta t.s. zobena un uguns misija Livonijā, ko drīz vien pārvērta par vispārīgu evaņģelizācijas metodi kā pret Baltijas pagāniem, tā pareizticīgiem. Kopš 1054, kad notika galīgais lūzums starp Romas un grieķu katoļu baznīcu, pāvesti uzskatīja ari pareizticīgos par ķeceŗiem un atkritējiem. Ar prāvu vācu krustnešu pulku Bertolds 1198 vasarā ieradās Daugavas grīvā, atstāja tur kuģus un devās uz Salaspili, prasot, lai lībji kristās. Viņi atteicās. Tad Bertolds ar krustnešiem atkāpās uz kādu ciemu pie Rīgas (ad locum Rige), kur pie pilskalna notika kauja, un lībietis Imauts (nepareizā lasījumā Imants) nodūra bīskapu ar šķēpu. Tā beidzās 1. krusta kaŗš Daugavas krastos. 28.3.1199 par 3. lībju bīskapu iecēla Brēmenes kanoniķi Albertu, Hartviga II radinieku. Alberts bij vairāk politiķis un diplomāts nekā garīdznieks, kas 30 gadus ilgajā (1199-1229) amata laikā pārvērta Baltiju par vācu koloniju; tāpēc Albertu var saukt par Livonijas Jūliju Cēzaru. Visu laiku lielākais pāvests Innocents III (1198-1216) ar 5.10.1199 bullu aicina sakšus un vestfāļus doties krusta kaŗā pret Livonijas “barbaru tautām”. Tā bij Romas atbilde uz lībju lēmumu izraidīt no savas zemes visus katoļu misionārus un ārzemju tirgotājus. Iecelts amatā, Alberts nedodas vis uz Ikšķili, bet gan Visbiju, kur salīgst 500 krustnešus, jo Gotlande vairāk par citiem bij ieinteresēta atjaunot lībju pārtraukto tirdzn-u. Pēc tam Alberts brauc uz Dāniju, apmeklē karali Knutu un viņa brāli, Šlezvigas hercogu Valdemāru, vēlāko karali, kas ar savu floti varēja traucēt krustnešu transportus; apmeklē ari Lundas archibīskapu Absalonu, kas bij Hartviga II sāncensis Baltijā. Alberts piedalās ari vācu karaļa Fīlipa kronēšanā 1199 Ziemsvētkos Magdeburgā un vāc tur krustnešus, jo šī bīskapija bij dib. A. Eiropas pakļaušanai. Tikai pēc šiem politiskiem un militāriem soļiem Alberts 1200 apr. 23 kuģos pārved savu kaŗaspēku un zirgus uz Daugavas grīvu, izkrauj tos, atstāj daļu flotes un ar kauju sasniedz Salaspili un Ikšķili. Noslēdz pamieru, un daļa lībju tiek kristīta; tad uzaicina uz dzīrēm Rīgas ciemā Daugavas un Gaujas lībju kungus, to skaitā ķēniņu Kaupu (sk.). Dzīŗu laikā viesus iesloga kādā namā, kamēr tie paraksta līgumu par apbūves laukuma piešķiršanu vācu Rīgas (sk.) celšanai. Līguma nodrošināšanai jādod 30 dižciltīgi zēni kā ķīlnieki, kuŗus nosūtīja uz Vāciju, lai “viņi iemācītos palikt uzticīgi vāciešiem”. Rīga nebij ne pirmā, ne vecākā Ljas pilsēta: spriežot pēc līdzšinējiem izrakumiem, tādas jau 12.gs. pastāvēja Jersikā, Daugmalē, Mežotnē, Talsos. Bet, līdzīgi Lībekai, Rīga kļuva par vienu no svarīgākām vācu ostām Baltijas jūŗā, kas 4 gs. monopolizēja tirdzn-u ar Krieviju. – Alberts pavisam 14 reizes brauca uz Vāciju vervēt krustnešus un tātad ik 2. gadu atveda jaunu kaŗaspēku; dažkārt uz Livoniju devās pat hercogi un grāfi ar saviem vasaļiem. Tā kā šis ekspedīcijas brauca gaŗām Ventai un Lielupei, lai gan ari šo upju grīvas bij jūŗas ostas, bet iegriezās tikai Daugavas ceļā, ko pārvaldīja pareizticīgie, tad tā ir liecība, ka Albertam mazāk rūpēja pagānu misija nekā Krievijas tirgi. To atslēgšana notika parastā secībā: vispirms tirgotājs ar olekti, tad mūks ar krustu, beidzot bruņnieks ar zobenu. Ari lībji, kas bij kļuvuši bagāti no tirdzn-as ar krieviem, par ko maksāja meslus Polockai, saprata šī kaŗa īsto nozīmi un tāpēc krustnešu ierašanos Daugavā izskaidroja ar vācu nabadzību. Kas financēja Baltijas iekaŗošanu? – Vispirms šai pasākumā Alberts ieguldīja savas dzimtas personīgos līdzekļus; tāpēc ari svarīgākos amatos iecēla brāļus un pusbrāļus. Otrkārt, šos krusta kaŗus atbalstīja Visbijas, Saksijas un Vestfāles namnieki. Piem., Lībekas tirgotāji ik gadus katrs uzturēja un apbruņoja pa 1 krustnesim, kas devās uz Rīgu. Par to bij jāmaksā 10 sudraba mārkas. To pašu, laikam, darīja citas pilsētas, kas cerēja gūt Livonijā lielu peļņu no tirdzn. ar zvērādām un vaskiem. Šai ziņā ir zīmīgi, ka jau 1201, par lielu pārsteigumu Novgorodai, tur ieradās no Daugavas vesels vācu tirgotāju kamanu un ragavu “vilciens”. Viņi bij braukuši pa jau minēto Krievu ceļu gar Gauju uz Pliskavu un tālāk. Lielu daļu no okupācijas izdevumiem nācās segt latv., lībjiem un ig-iem kontribūciju veidā. No legāta Alnas Balduīna sūdzības 1234 dabūjam zināt, ka Alberta laikā vien Baltijas tautām uzliktā kontribūcija sniedzās līdz 45 000 mārkām jeb 9 tonnām sudraba. Salīdzinot ar to, nenozīmīga ir palīdzība, ko Livonijas bīskapiem deva vācu firsti. Bertolds saņēma no Brēmenes archibīskapa 20 mārkas, kas pietika 2 krustnešu sūtīšanai, bet karalis Fīlips pasolīja un, laikam, neiedeva 100 mārkas. Tā kā krustnešu vairums palika Livonijā tikai 1 gadu, lai še izciestu savu sodu vai nokalpotu nolīgto laiku, tad bij jāmeklē cits veids ilgstošai okupācijai. Šo jautājumu katoļu baznīca jau bij atrisinājusi Palestīnā, radot mūku bruņnieku ordeņus. Pēc to parauga Meinharda palīgs, cisterciešu mūks Teodoriks, kas misionēja Turaidā, 1202 Alberta prombūtnes laikā dibināja līdzīgu ordeni Livonijā. To nosauca par Dieva jeb Kristus bruņnieku brālību (Fratres militiae Christi) un tai piešķīra franču templiešu statūtus. Ordeņa brāļi uz sava baltā mēteļa uzšuva sarkanu krusta un zobena zīmi, kāpēc tos sauca ari par zobenbrāļiem. Bez parastiem mūku solījumiem (paklausības, šķīstības, nabadzības) viņiem bij jādod solījums cīnīties ar neticīgiem. Brāļi dalījās 3 kārtās: bruņniekos, priesteŗos un kalpotājos; pirmie no sava vidus vēlēja meistaru jeb mestru, kuŗa sēdeklis bij Juŗa pils Rīgā (sk. 909. lapp.). Zobenbrāļu vairums rekrutējās no Gotlandes un Vācijas tirgotāju dēliem; tāpēc franču mūks Alberiks sauc šo ordeni par vācu tirgotāju b-bu, kur bijis daudz noziedzīgu elementu. Tiem vairāk rūpēja materiālie labumi nekā misijas darbs. Zobenbrāļos bij tik vāja disciplīna, ka 1. mestru Venno jau 1209 nogalināja kāds vācbrālis, bet 2. (Folkvīnu) viņi labu laiku turēja cietumā. Pēc 30 g. šo demorālizēto ordeni (1236) kaujā pie Saules (laikam pie Šauļiem) gandrīz pilnīgi iznicināja apvienotie leišu un zemgaļu spēki. Atliekas 1237 inkorporēja Vācu jeb Teutoņu ordenī, brāļiem sarkanā krusta vietā uzšuva melnu, un vēl neiekaŗotā Kursa un Zemgale ieguva daudz stiprāku un labāk disciplinētu ienaidnieku nekā Saules kaujā satriekto. Bīskapa Alberta krustnešu agresija pilnīgi pārgrozīja agrāko politisko sistēmu un spēku samēru Baltijā. Baltu un somu tautām tuvojās ne pašu izraudzīta, bet svešnieku uzspiesta likteņa stunda. Tāpat kā Somijā, ari Ig-ā un A. Ljā pirmo kristīgās misijas darbu bij veikusi grieķu katoļu baznīca Bizantijas vadībā. Bet tas bij noticis ar krievu baznīcas starpniecību, kā to apliecina somu un latv. sakrālā terminoloģija, kas aizgūta no veckrievu val. (piem., baznīca, zvans, gavēnis, grāmata u.c.). Uz to norāda ari pilskalnos un kapos atrastie krustiņi. Jersikā un laikam ari Koknesē bij pareizticīgo baznīcas ar zvaniem un ikonām, bet starp garīdzniekiem ari latv. mācītāji (sk. Jurģis). Salīdzinot ar pagānismu, tas bij solis uz priekšu, bet tai pašā laikā ar svarīgām politiskām sekām, kādas ir katrai ticības maiņai. – Kopš Vladimira II Monomacha (1053-1125), kuŗš prata apvienot ¾ toreizējās Krievijas, Baltijai draudēja krievu briesmas. Viņš uzdod savam dēlam Mstislavam I Haraldam, kas rezidēja Novgorodā, nodrošināt ig. un latg. kontrolēto krievu ceļu no Gotlandes gar Gauju uz Pliskavu. Mstislava sirojumi notiek 1111, 1113 un 1116 g. Tā kā šīs akcijas nedeva cerētos panākumus, uzbrukumu atkārtoja 1130/31 ziemā. Mstislavs tad jau bij Kijevas lielkņazs (1125-32) un Baltijas iekaŗošanu uzdeva saviem 3 dēliem, kas no Novgorodas, Smoļenskas un Polockas kopīgā kaŗa gājienā uzveica “čudus” un lika viņiem maksāt meslus. Par “čudiem” sauca visus nekrievus, kas dzīvoja pie Baltijas jūŗas, bet galvenokārt ig., lībjus un somus. Jau 1132 čudi sacēlās un smagi sakāva Mstislava dēlu Vsevolodu, ko pēc tam Novgorodas republika atcēla no kņaza amata un izraidīja no savām robežām. Novgorodā sākās asas partiju cīņas, un 100 g. laikā (1136-1238) tur valda kādi 38 kņazi. Novājinātā tirgotāju republika veselus 40 g. vairs nevar turpināt savu ekspansiju uz r-iem. Acīm redzot šai laikā krievu meslu kundzība izbeidzās. Bet kad 1171/72 pāvests Aleksandrs III uzdod Lundas un Upsalas archibīskapiem organizēt krusta kaŗus pret Ig-u un Somiju, sākās Romas sacensība ar Bizantiju par Baltijas tautu dvēselēm. 1176/77 ziemā “visa čudu zeme” uzbruka Pliskavai, kas – laikam sakarā ar pāvesta aktivitāti – bij atkal sākusi piedzīt meslus, lai ar to leģitimētu savas tbas uz Baltiju. Krievi vēl 16.gs. tos sauca par pareizticības mesliem. 1177 krievi cieta lielus zaudējumus; tāpēc novgorodieši aicina par kņazu Mstislavu Drošsirdīgo, kas – pēc chronikas stāsta – 1180 sākumā ar 20 000 vīriem veselu nedēļu sirojis Ig. un Ljas pierobežā un atjaunojis meslus. Šī krievu meslu kundzība nebij ilga, jo 1183/84 ziemā latg. noposta Pliskavas zemi. Atbildot uz to, 1191/92 atkal Novgorodas, Pliskavas un Polockas kņazi iebrūk Baltijā. Ari rietumu somiem 12.gs. bij jāatvaira vairāki krievu uzbrukumi. Vērodami a. somu, ig. un latg. cīņas pēc piesliešanās pareizticībai un A. Eiropas blokam, r. somi, lībji, zemg. un kurši nesteidzās kristīties, jo kopš baznīcas schizma (1054) bij saskaldījusi Eiropu 2 blokos, izšķiršanās par vienu no tiem varēja apdraudēt viņu neatkarību. Bez tam balti skatījās uz saviem ciltsbrāļiem d-os, leišiem un prūšiem, kas, lielāki skaitā un stiprāki varā, ar ieročiem atvairīja zobens un uguns misiju. Bet ar savu vilcināšanos šīs tautas bij par veselu gadsimtu nokavējušas īsto laiku izveidot savu nacionālo baznīcu pēc Skandinavijas valstu parauga. Tagad par šīm tautām lēma visvarenā Romas kūrija ar gandrīz neizsmeļamām krustnešu rezervēm, augstāku kultūru un organizāciju. Katoļu baznīca varēja raidīt kaujās savus dzelžos kaltos bruņniekus un kaŗa inž., kas cēla mūŗa pilis un būvēja kaŗa mašīnas. Turpretim baltieši vēl lietoja vikingu laiku ieročus, tikai retam bij bruņu cepure un ķēžu krekls. Baltijā bij gan vairāk 100 koka piļu uz izbūvētiem pilskalniem (sk.), bet tie bij piemēroti l.t. tikai vietējiem cilšu kaŗiem un svešiem sirotājiem, kas prasīja nelielu aizstāvju skaitu. Tā Daugmales pili varēja aizstāvēt jau 108, bet Sateseli Siguldā – 120 vīri. – Krusta kaŗu norisē var atšķirt 2 periodus: līdz 1242 un no 1242 līdz 13.gs beigām. Kā mongoļu iebrukums A. Eiropā 1241, ar ko it sevišķi tika apdraudēti poļi un čechi, tā Aleksandra Ņevska 1242 lielā uzvara par Vācu ordeņa spēkiem t.s. Ledus kaujā spieda Romas kūriju atteikties no sava lielā ārpolītiskā sapņa ar militārām uzvarām Krievijā piespiest pareizticīgo baznīcu uz izlīgumu. Pēc 1242 pāvesti vairs maz interesējās par Baltijas tautu likteņiem, izbeidzas līdz tam tik bieži atkārtotās brīvības garantijas un Vācu ordenim, kā stiprākai bruņotai varai A. Eiropā, tika dota gandrīz pilnīga rīcības brīvība ātrākai krusta kaŗu nobeigšanai. Līdz ar to Baltijas tautas izzūd no Eiropas uzmanības centra un pamazām tiek aizmirstas. Līdz 1240 tiek pabeigta lībju, latg. un ig. pakļaušana un viņu zemju sadalīšana starp bīskapiem un zobenbrāļiem jaunos territoriālos veidojumos. Līdzīgi somiem ari tautām uz a-iem no Daugavas bij jācīnās 2 frontēs – pret A-u un. R-u agresiju. Ar to pa daļai izskaidrojams kāpēc Albertam samērā īsā laikā izdevās veikt savu militāro uzdevumu pretstatā ilgajām cīņām, kas 13.gs. 2. pusē bij jāved Vācu ordenim Zemg-ē, Kursā un Prūsijā. – Lai dabūtu savā varā Daugavas ceļu, ko prasīja bīskapa Alberta financētāji, vācu tirgotāji, viņš bij spiest vest pretleišu polītiku. Spriežot pēc Indriķa chronikas, kas gan, acīm redzot, pārspīlē kā leišu, tā lībju varu A. Ljā, Lietuva toreiz sāka konsolidēties un izveidot agresīvu centrālu varu, kas ar kaŗaspēka sirojumiem apdraudēja kaimiņus. Tāpēc, lai nodrošinātu savu labo spārnu, Alberts noslēdz īslaicīgus draudzības līgumus ar zemg. un sāk virzīt krustnešus gar Daugavu uz augšu. Uz to Polockas kņazs Vladimirs jau 1203 vasarā, it kā meslu piedzīšanai no lībjiem, ar nelieliem spēkiem uzbruka Ikšķilei un aplenca ari puscelto Rīgu. Ieradies ar jauniem krustnešu spēkiem, Alberts 1205 noslēdza mieru ar Kokneses kņazu Vetseki (Vjačko?) un 1206 pavasarī mēģināja uzsākt sarunas ar Vladimiru par brīvu kuģošanu Daugavā. Uz to krievi atbild ar kaŗagājienu, kuŗā piedalās ari lībji. Bet dabūjuši zināt, ka Sāmsalā 1206 ieradusies liela dāņu flote jaunā karaļa Valdemāra II vadībā, krievi atkāpjas no Rīgas. Šis dāņu kaŗa gājiens pret sāmiem bij nesekmīgs. Bet lai izsekotu vācu nodomiem, karalis nosūta uz Rīgu Lundas archibīskapu Andreju Sunesenu un savu kancleru Šlezvigas bīskapu Nikolaju, kuŗi tur uzturas visu ziemu Alberta prombūtnē. Tas liecina, cik lielas bij dāņu un vācu pretišķības Baltijas jautājumā. Sunesens jau 1202 bij vadījis krusta kaŗu pret Somiju, lai aizsteigtos priekšā zviedriem, ko tie uzskatīja par saviem rivāļiem. Šai laikā gan zviedru baznīca vēl bij vāja, jo tikai 1164 ar Upsalas mētropolīta iecelšanu tā tika atbrīvota no Lundas archibīskapa jurisdikcijas, kas bij dib. ap 1103. – 12.gs. beigās dāņi vairākkārt bij iebrukuši sāmu un ig. zemēs, kāpēc Sunesenam bij uzdots noskaidrot vācu tuvākos nodomus un tūliņ ziņot par to pāvestam Innocentam III. Sunesens panāca, ka pāvests jau 1207 atzina Ig-u par dāņu misijas novadu, kam vēlāk bij ļoti liktenīgas sekas. 1206/07 ziemā Alberts atradās Vācijā, kādu laiku karaļa Fīlipa galmā, un saņēma no viņa iekaŗotos un kristītos lībju novadus lēņos ar garīga firsta tbām. Ar to 1207 bij ievadīta A. Ljas inkorporācija Romas imperijā. Alberts atgriezās Rīgā ar lielu krustnešu pulku 1207 Vasarsvētkos. Tad Kokneses Vetseke, it kā par palīdzību pret leišiem, atsakās no īpašuma tbām uz Kokneses pili un zemi, saņemdams pēc tam pusi atpakaļ kā bīskapa lēni un līdz ar to kļūdams par viņa vasali. Nākošais Alberta solis bij Jersikas karaļvalsts (sk.) pakļaušana, kas ari notika tais pašās lēņtiesiskās formās: lai atbrīvotu krustnešu sagūstīto karalieni, kas bij leišu dižciltīgā Daugeruta meita, Visvaldis bij spiests ierasties Rīgā un atteikties par labu Albertam no īpašuma tbām uz savu valsti lai pēc tam pusi no tās saņemtu atpakaļ lēņos ar solījumu būt uzticīgam bīskapam un pārtraukt draudzību ar leišiem. Visvalža padošanās akts ir saglabājies, un tas ir juridiski nevainojams brīvprātīgs darījums, pret kuŗu vēlāk ne Polockas Vladimirs – ko daži vēsturnieki bez pietiekama pamata uzskata par Visvalža meslu kungu – ne kāds cits nav cēlis iebildumus. Lai gan Indriķa chronika (sk.) ir rakstīta bīskapa Alberta uzdevumā un tāpēc daudz ko noklusē un mīkstina, tomēr autors nav gribējis slēpt tos faktiskos notikumus (varu vai varas draudus), kas bij pamatā tiem svarīgiem aktiem, ar kuŗiem latg. valdnieki zaudēja savas valstis un pavalstniekus. Nokļūstot vasaļu stāvoklī, viņu tālākais liktenis bij apzīmogots: aizstāvoties pret vācu krustnešu provocētiem uzbrukumiem, viņus apvainoja felonijā, ar ko tie zaudēja savus lēņus. Tā Kokneses kņazs jau 1208 bij spiests bēgt uz Krieviju. Ari Visvalža tālākās gaitas ir drāmatiskas. Kad Jersika bij pakļauta, Albertam nebij vairs grūti panākt izlīgumu ar Polockas Vladimiru (1212) , noslēdzot tirdzn. līgumu un militāru sav-bu pret Lietuvu. Šim līgumam sekoja vairāki citi. Kā viens no vecākiem ir uzglabājies 1229 g. tirdzn. līgums, ko no 1 puses parakstīja Smoļenska, Polocka un Vitebska, no 2. puses latīņu tirgotāju pilnvarotie šādā kārtībā: Gotlande, Lībeka, Minstere, Groninga, Dortmunda, Brēmene un Rīga. Šī kārtība ir liecība par minēto pilsētu svaru tirdzn-ā ar Krieviju. Kā pēdējā minēta Rīga un kā 1. nevis Visbija, bet visa Gotlande. Ieguvis no bīskapa Alberta 1/3 no lībju zemēm Gaujas bas-ā, zobenbrāļu ordenis sāka nostiprināt šo līniju, ceļot pilis Cēsīs un Siguldā. Ar to viņš ieguva t.s. krievu ceļu, kas veda uz Pliskavu un kuŗa dēļ jau 12.gs. bij radušies konflikti starp ig. un latg. Izmantojot šīs nesaskaņas, Cēsu komturam Bertoldam ap 1208 izdevās iemanevrēt Tālavu (sk.) kaŗā pret ig., kas ar pārtraukumiem turpinās 20 g. Šais kaŗos, saskaņā ar līgumu, bij jāpiedalās kā lībjiem, tā latg. Tas bij viens no asiņainākiem kaŗiem, ko pazīst Indriķa chronika, un šai kaŗā laikiem iejaucās ari leiši un krievi. Redzot, ka zobenbrāļi nespēj pildīt 1208 g. līgumu par aizsardzību pret krieviem un leišiem, Tālivaldis to uzteica un 1214 ar saviem dēliem griezās pie Alberta vietnieka, Raceburgas Fīlipa ar priekšlikumu uzņemt viņus “Rīgas bīskapa varā”. Pēc tam Tālavas latg. piedalās kaŗos ne vairs kā zobenbrāļu sabiedrotie, bet kā Rīgas bīskapa pavalstnieki. Beidzot 1224 D. Ig. ir spiesta kapitulēt, un līdz ar to izbeidzas ari 1221 iesāktais krievu – livoņu kaŗš. Saskaņā ar 1224 līgumu Alberts atzina Pliskavas republikas tbas uz Tālavas mesliem, un līdz pat 13.gs. beigām krievu soģi laiku laikiem centās tos piedzīt. 1224 g. ir izšķirīgs ari citādā ziņā: no D. Ig. novadiem Alberts dib. vēlāko Tērbatas bīskapiju, ieceļot par tās vadītāju savu brāli. Šai gadā tiek sadalīta ari Tālava un Adzele, pie kam 1/3 iegūst zobenbrāļi, bet 2/3 Rīgas bīskaps. No šim territoriālām kvotēm tiek radīti jauni feodāli veidojumi ar vācu kungiem un nevācu pavalstniekiem. Ar to noslēdzās Livonijas krusta kaŗu 1. posms, kur kaujas lauks bij lībju, latg. un ig. territorija. Indriķa chronika neko nestāsta par tās latg. zemes likteni, kas atradās uz d-iem no Aiviekstes. Ari dokumentu attiecībā uz šo apgabalu ir ļoti maz, un tie paši pa daļai viltojumi. Polockā krievu vietā par noteicējiem kļūst leiši, ar kuŗiem Vācu ordenis gan slēdz līgumus, gan kaŗo, skatoties pēc apstākļiem. Pēc kāda Volkenburgas (Padebešu kalna) komtura zīmoga var spriest, ka tur ap 1262 ordenis bij uzcēlis pili. 1277 viņš sāk celt to ari Vecdaugavpili, bet to nācās drīz pamest, un tikai 1312 varēja uzsākt šīs pils būvi no jauna tagadējā vietā. 1325 pirmoreiz minēta Rēzeknes pils. – Lieliem ārpolītiskiem sarežģījumiem bij saistīta katoļu misija Ig-ā, kur par pagānu dvēselēm cīnījās dāņi, zviedri un zobenbrāļi. 1219 Valdemārs II kopā ar archibīskapu Andreju u.c. augstmaņiem izsēdināja Tallinā (t.i., dāņu pilī) lielu kaŗaspēku, bet tūliņ sanāca naidā ar zobenbrāļiem, kas ari pretendēja uz Z. Ig. novadiem. Tā kā kristīšanās nozīmēja tās pavalstniecības pieņemšanu, pie kuŗas piederēja misionārs, tad 1220 notika skriešanās starp dāņu un vācu priesteŗiem; katra puse centās pēc iespējas ātrāk reģistrēt savu jaunkristīto skaitu, sūtot zemniekiem apslacīšanai svētīto ūdeni un ceļot koka krustus ciemos, kas nozīmēja, ka kristīšana ir notikusi. Tā ig. tika kristīti vairākkārt, un Lundas archibīskaps Andrejs ordinēja bīskapu kā Tallinai, tā Virijai un Jervai. Kopš 1220-1561 ari Tallinas bīskaps palika par Lundas archibīskapa sufraganu. Lai aizkavētu dāņu ekspansiju, zviedru karalis Jānis Sverkersons un viņa jarls Kārlis, kā ari tā brāļa dēls Linčepingas bīskaps Kārlis 1220 ar lieliem jūŗas spēkiem iebruka Rotālijā un apmetās Leales pilī, kur Alberts tikko bij iecēlis savu brāli Hermani par bīskapu. Ari zviedri gāja apkārt kristīdami un celdami baznīcas, bet pēc kādas apspriedes ar dāņiem Tallinā bij spiesti atgriezties Zviedrijā, neko nepanākuši. Dāņu un vācu konflikta izšķiršanai Ig-ā, kā ari daudzu citu strīdus jautājumu kārtošanai Honorijs III sūtīja uz Rīgu savu tuvāko līdzstrādnieku Modenas bīskapu Viļumu kā savu legātu ar ārkārtējām pilnvarām. Šis solis izriet no Romas kūrijas nolūka dibināt Baltijā tieši sv. Krēslam pakļautas baznīcas valstis. Tāpēc Livoniju izsludināja par Māŗas zemi, un zem Dievmātes karoga cīnījās krustneši un zobenbrāļi; viņas vārdā nosauca ari vairākas pilis (Marienburg -Alūksne, Marienhausen – Viļaka, Frauenburg – Saldus). Vedot “skaldi un valdi” politiku, Roma neļāva nostiprināties nevienam rivālim: vienreiz kūrija atbalstīja dāņus, otrreiz vācus, vienreiz Rīgas bīskapu, citreiz zobenbrāļus. Tāpēc nepiepildījās ne Alberta personīgais sapnis kļūt par mētropolītu, ne zobenbrāļu nodoms tapt tikpat patstāvīgiem, kāds bij Vācu ordenis Prūsijā. Piedraudot ar ekskomunikāciju, Honorijs III un Gregors IX daudzās bullās deklarē, ka jaunkristītie ir aicināti Dieva bērnu brīvībā un ka tos nedrīkst nostādīt sliktākā stāvoklī, nekā viņi atradās, būdami neticīgi. Misijas darbā uz Baltiju tiek sūtīti izglītoti vīri, kas bij mācījušies Parīzē, Ķelnē u.c. R. Eiropas centros. Sakarā ar krusta kaŗiem interese par Baltiju un Prūsiju bij tik liela, ka Bērtulis Anglicus savā Enciklopēdijā 15. grāmatu veltī šo zemju aprakstiem. – Ieradies Rīgā 1225 vasarā, Modenas Viļums apbraukā jaunkristīto zemes, izšķiŗ sūdzības, pieņem sūtņus, kārto vācu ķildas ar dāņiem un pārņem strīdīgos apgabalus pāvesta rīcībā, ieceļot tur savu pārvaldnieku, bet soģus no pašu ig. vidus. Pirms aizbraukšanas viņš sasauc 1. Livonijas sinodi, izdod Rīgas baznīcas statūtus, atzīst Rīgas pašvaldības tbas, nosaka pils. robežas u.t.t., visos jautājumos rīkodamies kā suverēns valdnieks. Atceļā Visbijā viņš 1226 uzdod pie turienes Jēkaba baznīcas ierīkot domskolu baltiešu jauniešu sagatavošanai garīdznieku amatam. Jau uz kuģa esot, legāts saņem ziņu, ka zobenbrāļi sāk okupēt pāvesta aizsardzībā nodotos Z. Ig. novadus. – 1229 mirst Alberts, neticis pie archibīskapa goda. Par viņa pēcteci Rīgas domkapituls ievēl Magdeburgas domkungu Nikolaju, bet Brēmenes archibīskaps ieceļ savu kanoniķi Albertu. Gregors IX uzdod šo lietu izšķirt savam legātam Vācijā kardinālim Otonam, kuŗš atceļ abus kandidātus un uzdod pagaidām Livoniju pārvaldīt vicelegātam Alnas Balduīnam. Tas bij Lježas bīskapijas cisterciešu mūks, pēc tautības valonis, kas jau 1230 jūlijā ieradās Rīgā un drīz vien sanāca naidā ar livoņiem. Lai gan viņš bij ieteicis Otonam apstiprināt Nikolaju par Rīgas bīskapu, tas, ticis amatā, uzsāka asu cīņu ar Balduīnu, ko izraisīja kuršu jautājums. Kurši jau 1210 bij nesekmīgi uzbrukuši Rīgai un 1228 ari Daugavgrīvas klosterim. Laikam lielā bada dēļ, kas toreiz bij visā Z. Eiropā, kuršu karalis Lamekins (sk.) uzsāka sarunas ar vicelegātu par pāriešanu katoļu ticībā – acīm redzot, lai dabūtu no Gotlandes kādu labības sūtījumu. Turpinot sv. Krēsla polītiku, Balduins 28.12.1230 noslēdza ar Lamekinu kuršiem ļoti izdevīgu līgumu un 17.1.1231 otru ar A. Kursas 12 ciemu vecākiem. Šo līgumu dēļ rīdzinieki nevien apdraudēja Balduīnu, kam vajadzēja meklēt patvērumu pie saviem ordeņa brāļiem Daugavgrīvā (sk. 1115.-1116.lapp.), bet rīkoja ari sodekspedīciju pret kuršiem 1231/32 ziemā, kad Balduīns jau bij devies pie pāvesta, lai tas apstiprinātu kuršu līgumus. 1232 pāvests otrreiz sūta Balduīnu uz Rīgu kā savu legātu, reizē ieceldams viņu par Kursas pārvaldnieku un Zemg. bīskapu. Neskatoties uz visām pilnvarām, Balduīns nespēja tikt galā ar zobenbrāļiem, kas 1233 apcietināja savu mestru Folkvīnu un sarīkoja īstu Bērtuļa nakti Rēvelē, izdūra acis pāvesta vasaļiem u.t.t. Tad viņš iesniedza pāvestam gaŗu sūdzību, ko nosūtīja kopā ar lieciniekiem, bet tos Holandē apcietināja zobenbrāļi un atveda ar varu atpakaļ. Tādos apstākļos pāvests 1234 atsauca Balduīnu un viņa vietā otrreiz par legātu nosūtīja rīdziniekiem labvēlīgo italieti Modenas Viļumu. – Pēc zobenbrāļu iznicināšanas Saules kaujā (1236) Baltijas iekaŗošanu uzdeva Vācu ordenim kopā ar krustnešiem. Pēc templiešu ordeņa parauga uz kāda kuģa Akonas ostā 1190 no Lībekas krustnešiem dib. Teutoņu jeb Vācu bruņnieku ordenis sava 4. virsmestra H.fon Zalcas (1210-39) vadībā ieguva tādu uzticību ķeizara un pāvesta acīs, ka to apbēra ar neskaitāmām privilēģijām. Kad Palestīna bij zaudēta un Vācu ordenis padzīts ari no Ungārijas, tas 1226 saņēma Mazovijas poļu hercoga Konrada aicinājumu nākt viņam palīgā padzīt senprūšus no Kulmas novada pie Vislas, ko 1224 viņi bij iztīrijuši no krustnešiem. Kā latg. bij jācieš no krievu, tā senprūšiem no poļu agresijas. Ķeizars un pāvests atļāva fon Zalcam pārcelt daļu ordeņa uz Prūsiju. Pēc tam 1230 Gregors IX sludina jaunu krusta kaŗu pret prūšiem. Maincas reichstāgā, ko 1232 sasauca ķeizars Frīdrichs II un kuŗā piedalījās 75 firsti un ap 12 000 bruņnieku, Zalca, kas tur bij ieradies savā baltā mēteli ar melnu krustu, veica lielu propagandu par labu Vācu ordenim. Sekas bij tās, ka viens no bagātākiem firstiem, 18 g. vecais Meisenas markgrāfs Heinrichs, kam piederēja sudraba raktuves, solījās tūliņ pēc reichstāga piedalīties krusta kaŗā pret senprūšiem. To viņš ari izdarīja ar 500 bruņniekiem un daudziem kaŗa kalpiem. Sākās senprūšu brīvības cīņas, kas turpinājās 50 gadus (1231 -83), kamēr beidzot Vācu ordenim izdevās salauzt viņu pretestību. Kaujās kritušo vai aizbēgušo zemēs ieceļoja leišu, poļu un vācu zemnieki, vēlāk ari namnieki. Tā radās Vācu ordeņa valsts Prūsijā, uz kurieni 1309 no Venecijas pārvietoja ari virsmestra sēdekli, uzceļot šim nolūkam stipro Marienburgas pili. Pārņemot 12.5.1237 zobenbrāļu mantojumu Livonijā, Vācu ordeņa valsts robežas izpletās līdz Krievijai. Pārvērtēdams savus spēkus, Livonijas mestrs sāka lauzties a-u virzienā, ieņēma Pliskavu un devās vēl tālāk uz Novgorodu, kur toreiz par kņazu bij Aleksandrs Ņevskis. Šai laikā Eiropai draudēja jaunas briesmas – šoreiz no mongoļiem. Temudžina jeb Džingishāna (t.i., Lielā hāna) vadībā mongoļi 1215 ieņēma Pekingu, un viņu armija Subudeja vadībā 1224 pie Kalkas D. Krievijā sakāva krievu spēkus. Pēc Džingishāna nāves (1226) Subudejs uzsāka Z. Krievijas iekaŗošanu, un 1238 martā viņa divīzijas atradās vairs tikai 200 km no Novgorodas, parastā kārtā pieprasot 1/10 no visiem ienākumiem un katru 10. vīru kaŗa dienestam. Aleksandrs Ņevskis pieņēma šos noteikumus un ar to izglāba Novgorodu no nopostīšanas. Pēc šiem diplomātiskiem panākumiem Aleksandram Ņevskim izdevās 1240 jūlijā sakaut pie Ņevas zviedru jarla Birgera spēkus un pēc tam 5.4.1242 uz Peipusa ez. ledus sakaut ari Vācu ordeni un krustnešus. Ar to uz ilgiem laikiem bij apturēta viņu ekspansija uz a-iem. Nu pienāca kuršu kārta, jo ordenim bij svarīgi nodrošināt sauszemes ceļu no Rīgas gar jūrmalu un tālāk caur Kuldīgu un Liepāju uz Prūsiju. Kuršu nomākšanai Modenas Viļums 19.4.1242 atļāva Vācu ordenim celt pili Kuldīgā. Mestrs Dīriķis sapulcē nevien visus vācu spēkus, bet ari latg. un lībju zemes sargus un 3 g. laikā tik lielā mērā noposta kuršu zemi, ka viņi bij spiesti pieņemt vācu soģus un dot ķīlniekus. Pēc Prūsijas parauga Modenas Viļums piešķīra Vācu ordenim iekaŗotā Kursā 2/3, bet bīskapam tikai 1/3. Pēc ilgām apspriedēm 1253 notika Kursas sadalīšana. Bet pēc Durbes kaujas 1260 sacēlās no jauna nevien kurši, bet ari prūši, zemgaļi un sāmi. Tad mestrs 1260 uzsāka otrreizēju Kursas iekaŗošanu, kas ilgst 7 g. Šoreiz ordenis bij nolēmis panākt uzvaru ar terrora līdzekļiem, netaupot ne ievainotos, ne zēnus, vecākus par 11 gadiem; gūstekņus vai nu nogalināja vai deportēja, ar ko plaši apgabali tika pārvērsti par neapdzīvotām postažām, sevišķi Kuldīgas komturijā, kuŗu pēc tam kolonizēja ar uzticīgiem lībjiem, jo aicinājums vācu bruņniekiem un zemniekiem ierasties šo apgabalu kolonizēšanai neatrada atbalsi. Šādos apstākļos, parakstot 1267 miera līgumu, ordenis bij spiests atteikties no tālākām atriebības akcijām un atzīt kuršu personīgās un īpašuma tbas (sk. 1116.-1117.lapp.). No Kuldīgas komturijas 1355/62 nodokļu maksātāju saraksta redzams, cik strauji 100 g. laikā pieaudzis lībju % Kursā, salīdzinot ar stāvokli 11.-13.gs. (sk. kapu lauku karti). Šis % Alšvangas un Ārlavas pils tiesās bij 10-20%, Jaunpils, Aizputes un Cīravas pils tiesās pat 20-30% (P.Johansens). Sakarā ar kuršu un zemg. brīvības cīņām pāvesti, atsaukdamies uz Laterāna koncila 1215 g. lēmumiem, kas bij vērsti pret musulmaņiem, ar vairākām bullām (1248, 1253, 1262) aizliedza ievest Livonijā zirgus, ieročus, dzelzi, sāli un audumus. – Visilgāk par savu neatkarību cīnījās zemgaļi. Viņu metalla izstrādājumus sastop gandrīz visā A. Baltijā, un par tāltirdzniecību liecina vairāki sudraba depoziti, starp kuŗiem Salgales Rijniekos atrastais svēra 5,75 kg un sastāvēja no 37 ozeringiem (sk. att. 1716.lapp.). Jau 1106 Polockas kņazs ar stipriem spēkiem uzbruka Zemgalei, bet zaudējis 9000 vīrus bij spiests atkāpties un vairs nemēģināja uzkundzēties. Vairāki rūnuraksti (sk.) stāsta par zviedru kuģu braucieniem 11.gs. 1. pusē ap Kolkas ragu uz Zemgali (til Simkala). Preču apmaiņa notika vai nu Daugmalē (sk.), kas no 2.-12.gs., tātad 1000 g. bij zemg. pilsēta Daugavas kr. krastā, vai t.s. Zemg. ostā (portus Semigallorum), ko vispirms piemin 1200 g. Tā laikam sauca kādu nenocietinātu tirgus vietu Lielupes grīvā – pēc dažu domām tā bij Bolderāja (Bolder Aa, no frīzu polder). Bez Lielupes ūdensceļa turp gar Babīti gāja ari lielceļš – via Semigallorum. Šo ostu vāci uzskatīja par tik lielu konkurentu Rīgai, ka 1201 panāca pāvesta aizliegumu ārzemju kuģiem tajā iebraukt. Laikam to daudz neievēroja, jo vēl 1263 kāds dokuments starp Baltijas jūŗas ostām piemin ari Semegaller A. Nav šaubu, ka ari pašiem zemg. bij sava flote, jo Indriķa chronika stāsta, ka viņi ieradušies pie Ikšķiles ar lielām kuģu tauvām. 1220-54 Sostē (Vestfālē) pastāvēja tirdzn. nams Semigalli, ko bij dibinājis vasku tirgotājs Indriķis Semigallus. Vēl 1288 Rīgas parādnieku grāmatā atzīmēts tirgotājs Jānis no Lībekas, “qui est Semigallus” (kas ir zemgalis). Zemg-ē bij 2 centri: a-os Mežotne (sk.) ar pili un pilsētu, r-os Tērvete, kur bīskapa Alberta laikā valdīja Viesturs (Vester). To Atskaņu chronika sauc par ķēniņu (kunic), bet Indriķa chronika (Viesthardus) par Semigallorum princeps, maior natu, senior un dux. Lai gan Zemgali no visām pusēm apņēma meži un purvi, kas veidoja dabisku robežu ar kaimiņiem, tomēr 12.gs. beigās zemg-iem bij divi ienaidnieki – lībji un leiši. Jādomā, ka sadursmes ar lībjiem notika ārzemju tirdzn. dēļ kā Zemg. ostā, tā Daugmalē. Turpretim A. Zemg. cieta no leišu sirotājiem, kas caur Mežotni un Doles salu devās tālāk uz Ig-u un Krieviju (sk. tirdzn. ceļu karti). Šo iemeslu dēļ zemg. 1202 noslēdza sav-bu ar vāciem un kaŗoja ar tiem kopā. 1205 Viesturs brīdina rīdziniekus no leišiem, kas sirojot igauņos, un ieteic tiem atceļā atņemt laupījumu. Tad pat zemg. piedalās vācu uzbrukumā Turaidas lībjiem, bet jau 1210 nostājas vācu ienaidnieku pusē, redzot, ka 1209 krustneši noposta Jersiku. Par pretvācu partijas vadoni kļūst Viesturs, saprazdams, ka viņu gaida Visvalža liktenis. Kad 1218/19 ziemā leiši caur Zemg. un Kursu ielaužas Sāmsalā, Mežotne lūdz vācu palīdzību. Alberts tur kristī ap 300 zemgaļu un atstāj krustnešu garnizonu. Pēc tam Viesturs uzbrūk Mežotnei un 1219 krustneši to pamet, bet mežotnieši atsakās no kristietības un padodas Viestura varai. 1220 sākumā bīskaps Alberts un sakšu hercogs sapulcina 4000 vācu un 4000 lībju un latg-u vīru, kas no Salaspils dodas uz Mežotni, ieņem pilsētu un aplenc pili, apšaudot to ar akmeņu metamām mašīnām. Zemg. vadoņi Madis un Gailis lūdz pamieru, bet vāci to noraida un turpina uzbrukumu. Gan ieradās palīgā Viesturs ar zemgaļiem un leišiem bet tā kā pēdējie dezertēja, viņam neizdevās padzīt vācus. Tie uzbruka pilij no jauna, ieņēma to un nodedzināja, pie kam kādi 200 zemg. dižciltīgo padevās gūstā, no kuŗiem vairāk nekā 100 vāci vēlāk nogalināja. 1224 šiem Mežotnes zemgaļiem ieceļ bīskapu kopā ar sēļiem. Viņi bij spiesti kristīties un pieņemt vācu soģus. 1225 Modenas Viļums aicina pie sevis ari Viesturu, lai to pierunātu pāriet katoļos. Viesturs atteicās, bet solījās atļaut turpmāk 1 priesterim sludināt kristietību savā zemē. Tāpēc 1226 dibina visai Zemg-ei jaunu bīskapiju, pievienojot Mežotnes bīskapijai R. Zemg-i un atdalot no tās Sēlu. 1228 kurši un zemg. noposta Daugavgrīvas klosteri. Bet jau 1229 beigās vai 1230 sākumā Mežotnes zemgaļi bij spiesti kapitulēt, un viņu ķīlniekus bīskaps Nikolajs 1231 sadala starp zobenbrāļiem un rīdziniekiem. Šai laikā Viestura vārdu vairs nepiemin, un jādomā, ka viņš ir miris. Zemgaļiem bij jāmaksā kunga tiesa (census), kuŗas 1/3 Rīga atdeva 70 ārzemju tirgotājiem, kas lieku reizi pierāda, cik svarīgu lomu Baltijas iekaŗošanā spēlēja ārzemju kapitāls. Kamēr viņi apsarga Mežotnes pili, tiem nav jāsedz izdevumu 1/3 ne zemgaļu ķīlnieku uzturēšanai, ne vācu soģu algošanai. Pēc Saules kaujas (1236) Zemgale padzina iekaŗotājus un atkal kļuva patstāvīga līdz 1250. Tad sakauto zobenbrāļu vietā uzbrukumus vada Vācu ordenis, kuŗa mestrs Andrejs 1250 uzsāk kaŗa gājienu pret izolēto Zemgali: kurši bij tikko sakauti un leišu vara vājināta ar vācu partijas nodibināšanos. Spriežot pēc Livonijas atskaņu chronikas (sk.), zemg-iem bij jāmaksā kunga tiesa, jāpieņem soģi un jāpiedalās kaŗa gājienos pret pagāniem, bet viņi paturēja savas pilis un valdniekus. 1251 likvidē Zemg. bīskapiju un to pievieno archibīskapijai. Pēc tam 1254 R. Zemg. sadalīja starp 3, bet A. Zemgali starp 2 partiem. R. Zemgalē katrā trešdaļā ierādīja 2 pilstiesas ar piederīgiem ciemiem. Vācu ordenis dabūja Tērveti un Dobeli, archibīskaps – Sileni un Žagari, Rīgas domkapituls Dobeni un Spārneni. Sakarā ar kādu maiņas darījumu nosauca vārdā Spārnenes pilstiesas ciemus, bet lielākā daļa no tiem nav vairs identificējama, kas liecina, ka šie ciemi ir nodedzināti 13.gs. beigās, kad ordenis pārgāja uz partizānu kaŗu. Pēc tam nopostītos novadus 14. un 15.gs. kolonizēja, laikam ar latgaļiem, ar ko izskaidrojamas vidusdialekta areāla robežas (sk, karti 487.lapp.). Turpretim no ordeņa un archibīskapa pilstiesām nav zināms neviens ciema nosaukums. A. Zemg-i sadalīja starp Rīgas archibīskapu un ordeni, pie kam Lielupe ar Mūsu un Mēmeli bij šo abu daļu robeža. Tā kā A. Zemg. raksturo tikai lieli meži un upes, tad šo apgabalu sauca par Upmali. 1256 un 1259 sākumā zemg. piedalās vācu pusē kaujās pret žemaišiem. Bet jau 1259 rudenī, kad žemaiši pie Škodas bij sakāvuši ordeni, zemg. – pēc Šabja padoma – padzen soģus. Tad 1259/60 ziemā ordenis sapulcina lielus spēkus uzbrukumam Tērvetei, ko nespēj ieņemt. Tās tuvumā uzcelto Dobenes pili viņi spiesti pamest pēc Durbes kaujas (sk.). 1261 vāci atkal iebrūk Zemg-ē, bet tiek sakauti. Tas pats notiek 1264. Izlietojot Modenas Viļuma 1242 doto atļauju, mestrs 1265 ceļ Lielupes krastā Jelgavas pili. Tās novietne bij ļoti izdevīga, jo Jelgava atrodas 4 jūdzes no Dobeles, Tērvetes un Mežotnes, un no šejienes bij īsākais ceļš līdz Rīgai, kamēr vecais ceļš pār Ķekavu un Iecavu gāja pārāk tālu no zemg. centriem Tērvetes un Dobeles. 1271/72 ziemā vāci ieņem Mežotni un Tērveti, bet Rakti nodedzina. Tērvetē novieto 15 vācbrāļus un dažus zemg. dižciltīgos. Pēc tam 6.7.1272 archibīskaps un mestrs vienojās ar zemg. vecajiem par jaunu līgumu, kas nebij sliktāks par 1251 noslēgto. Jādod tādas pašas klaušas un nodevas kā kuršiem un jāspriež tiesa 3 reiz gadā, kad soģis ierodas noturēt pagastus. Bet jau 5.3.1279 kaujā pie Aizkraukles zemg. pamet vācus, kuŗus tad sakauj leiši. Drīz pēc tam sacēlās visa Zemg., ieņēma Tērveti, notiesāja uz nāvi kādu vācbrāli, bet pārējos garnizona vīrus kā gūstekņus nosūtīja leišu kungam Traidenim. Sacelšanās notika Nameiša (sk.) vadībā. To kāds ordeņa brālis bij apvainojis, iesitot pļauku, kas izraisīja nemierus. 1279 vāci divreiz uzbruka Dobelei, nodedzināja pilsētu, bet nespēja ieņemt pili. 1280 ziemā Nameisis organizēja uzbrukumu Rīgai, bet nodevība izjauca šo nodomu. Pēc šīs neveiksmes zemg. 1281 bij spiesti noslēgt. jaunu līgumu, kuŗa teksts nav uzglabājies. Tad 1281 rudenī Nameisis emigrēja uz Lietuvu pie Traideņa un kopā ar to cīnījās pret Vācu ordeni Prūsijā. Uzskatīdami šo Nameiša soli par līguma laušanu, ordeņa pavēlnieki nolēma ar viltu iznicināt zemg. pretestību: ielūguši viņu vadoņus uz dzīrēm it kā jaunām miera sarunām, viņi tos nogalināja. Pēc dažām zemg. brīvnieku ģimeņu tradicijām, šai laikā Nameiša dzimtas piederīgie izceļo no Tērvetes uz Būguļu u.c. pilīm tagadējā Tukuma apr. Zemg. brīvības ciņu pēdējais posms sākās 1286 ziemā, kad, nespēdams ieņemt Tērveti (sk. 2467.lapp.), ordenis iepretim tai uzceļ Svētkalna pili (Heiligenberg) un tur atstāj 300 vīru lielu garnizonu. Gan zemg. kopā ar leišiem centās to ieņemt un padzīt bruņniekus, bet tas neizdevās.