krusta kari latvijas teritorijā

Krusta kari Latvijas teritorijā

Referāts

Ievads.

Lai gan Krusta norisinājās daudzus gadus atpakaļ, tie ir atstājuši paliekošas, diezgan asiņainas, bet tai pašā laikā- pamācošas pēdas daudzu tautu vēsturē. To skaitā ir arī Baltijas tautas, pret kurām XII gs. vidū vērsās smagais kristietības „zobens”.

Man kā latvietim ir svarīgi zināt par manu senču pārdzīvojumiem pagātnē un nenoliedzami, Krusta kari Latvijas teritorijā mūsu senčiem bija smags pērdzīvojums.

Darba mērķis – izzināt Krusta karu notikumus Latvijas teritorijā un apzināt to sekas.

Darba uzdevumi:

1. Izzināt pieejamos informācijas resursus.

2. Izpētīt un apkopot iegūto in

n
nformāciju.

3. Izdarīt secinājumus par Krusta karu cēloņiem un sekām.

Savā darbā izmantošu vēstures literatūru un interneta resursus, ar kuru palīdzību izpildīt darba uzdevumus.

Krusta kari Latvijas teritorijā

11. gs. Eiropā bija sākušies krusta kari- Eiropas feodāļu kari Palestīnas pakļaušanai ar lozungu „cīņa pret neticīgajiem”(musulmaņiem). Krusta karu patiesie politiskie un ekonomiskie cēloņi bija centieni sagrābt savās rokās tirdzniecību Vidusjūras austrumu daļā. Vācu feodāļu ekspansija Baltijas jūras dienvidu un austrumu piekrastē pavēra līdzīgas iespējas, kādas krusta karotāji meklēja austrumos. Krusta karos aktīvi iesaistījās arī katoļu bīskapi, it

t
t īpaši tie, kas slāvu sacelšanās laikā bija zaudējuši savas diecēzes. Tā kā Līvzemes pirmais bīskaps augustīnietis Meinards dzimis ap 1130.- 1134. gadu, tad liekas, ka 12. gs. 40.-70. gados viņš jau varēja tieši vērot slāvu misiju Ziemeļvācijā un apgūt tās metodes, ar kādām kr
r
ristīgā ticība izplatāma. Rakstītajos avotos rodami dati par Meinardu diemžēl pierakstīti jau pēc viņa nāves. To , ka kopā ar tirgotājiem 12. gs. pēdējā ceturksnī no Vācijas Latvijā ieradās pirmie misionāri, apraksta Lībekas Arnolds. Lai iegūtu nepieciešamās pilnvaras un atbalstu tālākajai darbībai, Meinards dodas uz Brēmeni un ziņo Brēmenes arhibīskapam un lielkapitulam par savas misijas uzsākšanu un neveiksmēm. Iesvētīts par bīskapu, Meinards atgriežas uz Līvzemi sludināšanas darbā. [2;10]

Viņš iemācījās lībiešu valodu, jo tirdzniecība notika lielākoties ar lībiešiem Mārtiņu salā un Ikšķilē. 20 gadu laikā viņam izdodas kristīt dažus simtus lībiešu tirgotāju un dižciltīgo, kuriem no 1184. līdz 1187.g. viņš uzceļ divas baznīcas un mūŗa pilis, it kā aizsardzībai pret lietuviešiem. Tad, 1186.g. Brēmenes arhibīskaps Hartvigs II ordinē Meinardu, par pirmo lībiešu bīskapu ar sēdekli Ik
k
kšķilē. Kad pilis uzceltas, jaunkristītie nomazgā Daugavā savu krustu, un Meinhards mirst 1196.g. [3]

Par viņa pēcteci ieceļ cisterciešu abatu Bertoldu, kam pāvests atļauj vervēt krustnešus pret tiem lībiešiem, kas brīvprātīgi bija kristījušies, bet vēlāk atkrituši. Tāpat kā vendus, šos atkritējus izsludināja par neticīgiem, kas nozīmēja, ka viņus var piespiest pildīt savas saistības. Ar to bija ievadīta tā sauktā zobena un uguns misija Livonijā, ko drīz vien pārvērta par vispārīgu evaņģelizācijas metodi, kā pret Baltijas pagāniem, tā pareizticīgiem. Kopš 1054.g., kad no
o
otika galīgais lūzums starp Romas un grieķu katoļu baznīcu, pāvesti uzskatīja ari pareizticīgos par ķeceŗiem un atkritējiem. [3]

Ar prāvu vācu krustnešu pulku Bertolds 1198.g. vasarā ieradās Daugavas grīvā, atstāja tur kuģus un devās uz Salaspili, prasot, lai lībieši kristās. Viņi atteicās. Tad Bertolds ar krustnešiem atkāpās uz kādu ciemu pie Rīgas, kur pie pilskalna notika kauja, un lībietis Imauts nodūra bīskapu ar šķēpu. [3]

1199.g. par 3.lībiešu bīskapu iecēla Brēmenes kanoniķi Albertu, Hartviga II radinieku. Alberts bija vairāk politiķis un diplomāts, nevis garīdznieks, kas 30 gadus ilgajā (1199-1229.g.) amata laikā pārvērta Baltiju par vācu koloniju; tāpēc Albertu var saukt par Livonijas Jūliju Cēzaru. [3]

Visu laiku lielākais pāvests Innocents III (1198-1216) 1199.g. ar bullu aicina sakšus un vestfāļus doties krusta kaŗā pret Livonijas “barbaru tautām”. Tā bija Romas atbilde uz lībiešu lēmumu izraidīt no savas zemes visus katoļu misionārus un ārzemju tirgotājus. [3]

Iecelts amatā, Alberts nedodas vis uz Ikšķili, bet gan Visbiju, kur salīgst 500 krustnešus, jo Gotlande vairāk par citiem bija ieinteresēta atjaunot lībiešu pārtraukto tirdzniecību. Pēc tam Alberts brauc uz Dāniju, apmeklē karali Knutu un viņa brāli, Šlezvigas hercogu Valdemāru, vēlāko karali, kas ar savu floti varēja traucēt krustnešu transportus; apmeklē ari Lundas arhibīskapu Absalonu, kas bija Hartviga II sāncensis Baltijā. Alberts piedalās ari vācu karaļa Fīlipa kronēšanā 1199.g. Ziemsvētkos Magdeburgā un vāc tur krustnešus, jo šī bīskapija bija dibināta Austrum Eiropas pakļaušanai. [3]

Tikai pēc šiem politiskajiem un militārajem soļiem Alberts 1200.g. aprīlī, 23 kuģos pārved savu kaŗaspēku un zirgus uz Daugavas grīvu, izkrauj tos, atstāj daļu flotes un ar kauju sasniedz Salaspili un Ikšķili. Noslēdz pamieru, un daļa lībju tiek kristīta; tad uzaicina uz dzīrēm Rīgas ciemā Daugavas un Gaujas lībju kungus, to skaitā ķēniņu Kaupu. Dzīŗu laikā viesus iesloga kādā namā, kamēr tie paraksta līgumu par apbūves laukuma piešķiršanu vācu Rīgas celšanai. Līguma nodrošināšanai tiem bija jādod 30 dižciltīgi zēni kā ķīlnieki, kuŗus nosūtīja uz Vāciju, lai “viņi iemācītos palikt uzticīgi vāciešiem”. [3]

Bīskapa Alberta darbības pirmajos gados bija kristijusies tikai daļa lībiešu. Lai piespiestu pie kristīšanās un vācu kundzības atzīšanas arī pārējos lībiešus, Alberts sarīkoja prêt viņiem 1205. Gadā kara gājienu. Postīdami, laupīdami un dedzinādami vācu krustneši devās gar Daugavmalu uz augšu. Pārsteigtie lībieši meklēja patvērumu mežos; bet viņu pilis – Lielvārdi un Aizkraukli – krustneši nodedzināja. Neredzēdami cita glābiņa, Daugavmalas lībieši apsolija kristīties. Tomēr nākošā gadā (1206), paļaudamies uz Polockas krievu kņaza palīdzības solijumu, lībieši prêt vāciešiem sacēlās. Galvenās cīņas notika pie Salaspils. Vācieši uzvarēja. Pēc kāda laiciņa ieradās palīgā Polockas krievi, bet veltīgi izmēģinājušies atņemt vāciešiem Salaspili, viņi atgriezās atpakaļ. [1;60]

Daugavmalas lībiešiem viņu cīņās prêt vāciešiem bija palīdzējuši Gaujmalas, jeb Turaidas lībieši. Tas pamudināja vāciešus sarīkot 1206.g. arī pret viņiem kara gājienu aicinot palīgā zemgaļus. [1;61]

Un tā jau 1206.g. tiklab Daugavas, kā Gaujas lībieši gandrīz pilnīgi atradās vācu varā. [1;61]

Ļoti svarīgs uzdevums vāciešiem bija – iegūt savā varā Daugavas lejtekas piekrastes, lai varētu netraucēti uzturēt tirdzniecības sakarus ar Krieviju. Tapēc, nostiprinājuši valdību pār lībiešiem, vācieši centās pakļaut savai varai Koknesi. [1;61]

Drīz pēc tam vācu varā nonāca arī Jersika, kur toreiz valdīja pareizticīgais latgaļu lielskungs Visvaldis. Alberts pārmeta viņam, ka tas biedrojies ar pagāniem leišiem, kas ielaužoties kristiešu zemēs. Tāpēc stiprs vācu karaspēks ielauzās Visvalža valstī, sakāva viņa karapulku un ieņēma, izlaupīja un nodedzināja Jersikas pilsētu. Visvaldis bija spiests slēgt ar vāciešiem līgumu, pēc kura daļa no viņa valsts ieguva vācieši, otru daļu viņš paturēja pats, bet vācu virskundzībā (1209.). Pēc dažiem gadiem vācieši atkal ielauzās Jersikā, izlaupīdami un nodedzinādami tās pili. Vēl pēc kāda laika (1224.) Visvaldis bija spiests atkal atdot vāciešiem pusi no atlikušās valsts daļas.[1;62.]

Gandrīz vienā laikā ar Kokneses un Jersikas pakļaušanu savai varai vācieši nostiprinājās arī Daugavas kreisajā krastā- sēļu zemē. Arī savu uzbrukumu sēļiem viņi attaisnoja ar to, ka sēļi biedrojas ar laišiem. Sēļi vāciešiem padevās un pieņēma kristīgo ticību. [1;62.]

Ieguvis no bīskapa Alberta vienu trešdaļu no lībiešu zemēm Gaujas baseinā, zobenbrāļu ordenis sāka nostiprināt šo līniju, ceļot pilis Cēsīs un Siguldā. Ar to viņš ieguva tā saukto krievu ceļu, kas veda uz Pleskavu un kuŗa dēļ jau 12.gs. bij radušies konflikti starp igauņiem un latgaļiem. Izmantojot šīs nesaskaņas, Cēsu komturam Bertoldam ap 1208.g. izdevās iemanevrēt Tālavu kaŗā pret igauņiem, kas ar pārtraukumiem turpinās 20 gadus. [3]

Beidzot 1224.gadā, Dienvidigaunija ir spiesta kapitulēt, un līdz ar to izbeidzas ari 1221.gadā. iesāktais krievu – livoņu kaŗš. Saskaņā ar 1224.g. līgumu Alberts atzina Pleskavas republikas tiesības uz Tālavas mesliem, un līdz pat 13.gs. beigām krievu soģi laiku laikiem centās tos piedzīt. 1224.g. ir izšķirīgs ari citādā ziņā: no Dienvidigaunijas novadiem Alberts dibina vēlāko Tērbatas bīskapiju, ieceļot par tās vadītāju savu brāli. Šai gadā tiek sadalīta arī Tālava un Adzele, pie kam 1/3 iegūst zobenbrāļi, bet 2/3 Rīgas bīskaps. No šīm territoriālām kvotām tiek radīti jauni feodāli veidojumi ar vācu kungiem un nevācu pavalstniekiem. Ar to noslēdzās Livonijas krusta kaŗu 1. posms, kur kaujas lauks bija lībiešu, latgaļu un igauņu teritorija. [3]

Kurši bija vieni no kareivīgākajām un varonīgākajām senlatviešu ciltīm. Viņi bija pazīstamisevišķi, kā bīstami jūras laupītāji. Arī pret vācu ienācējiem Senlatvijā viņi jau no paša sākuma izturējās naidīgi. 1210. gadā kurši uzbruka vācu kuģiem, ar kuriem pat bīskaps Alberts brauca uz Vāciju, un nodarīja vāciešiem sāpīgus zaudējumus. [1;65]

Kurši jau 1210.g. bij nesekmīgi uzbrukuši Rīgai un 1228.g. ari Daugavgrīvas klosterim. Laikam lielā bada dēļ, kas toreiz bij visā Z. Eiropā, kuršu karalis Lamekins (sk.) uzsāka sarunas ar vicelegātu par pāriešanu katoļu ticībā – acīm redzot, lai dabūtu no Gotlandes kādu labības sūtījumu. [3]

Balduins 28.12.1230 noslēdza ar Lamekinu kuršiem ļoti izdevīgu līgumu un 17.1.1231 otru ar A. Kursas 12 ciemu vecākiem. Šo līgumu dēļ rīdzinieki nevien apdraudēja Balduīnu, kam vajadzēja meklēt patvērumu pie saviem ordeņa brāļiem Daugavgrīvā (sk. 1115.-1116.lapp.), bet rīkoja ari sodekspedīciju pret kuršiem 1231/32.g. ziemā, kad Balduīns jau bij devies pie pāvesta, lai tas apstiprinātu kuršu līgumus. 1232.g. pāvests otrreiz sūta Balduīnu uz Rīgu kā savu legātu, reizē ieceldams viņu par Kursas pārvaldnieku un Zemg. bīskapu. Neskatoties uz visām pilnvarām, Balduīns nespēja tikt galā ar zobenbrāļiem, kas 1233.g. apcietināja savu mestru Folkvīnu un sarīkoja īstu Bērtuļa nakti Rēvelē, izdūra acis pāvesta vasaļiem u.t.t. Tad viņš iesniedza pāvestam gaŗu sūdzību, ko nosūtīja kopā ar lieciniekiem, bet tos Holandē apcietināja zobenbrāļi un atveda ar varu atpakaļ. Tādos apstākļos pāvests 1234.g. atsauca Balduīnu un viņa vietā otrreiz par legātu nosūtīja rīdziniekiem labvēlīgo italieti Modenas Viļumu. [3]

Ar Alnas Balduīna izlīgumu bija ļoti neapmierināti vācieši. Tāpēc 1230. gadā vācieši uzspieda kuršiem jaunu līgumu ar smagākiem noteikumiem. Kuršu zemi, it kā iekarotu, vācieši sāka savā starpā dalīt un izdāvāt. Starp kuršiem drīz vien pieauga vēlēšanās nokratīt svešzemju jūgu. Savos brīvības centienos viņi meklēja palīdzību pie kaimiņiem- leišiem. [1;67]

Šai laikā arī leišiem vācieši bija kļuvuši bīstami ienaidnieki, kas viņus apdraudēja no divām pusēm- Kurzemes un Austrumprūsijas. Vācieši tikko bija nostiprinājušies šajās zemēs un centās starp tām nodibināt tiešus sauszemes sakarus. Tāpēc vajadzēja pakļaut savai varai arī Lietuvu. 1236. gadā vācieši, iziedami no Rīgas bija ar lieliem spēkiem ielauzušies Lietuvā, kur postīja, laupīja un dedzināja. Bet, atgriežoties atpakaļ, leiši viņiem pie Saules aizkrustoja ceļu. Izcēlās kauja, kurā vāciešus galīgi sakāva. [1;68]

Pēc zobenbrāļu iznicināšanas Saules kaujā (1236.g.) Baltijas iekaŗošanu uzdeva Vācu ordenim kopā ar krustnešiem. [3]

Kad Palestīna bij zaudēta un Vācu ordenis padzīts ari no Ungārijas, tas 1226.g. saņēma Mazovijas poļu hercoga Konrada aicinājumu nākt viņam palīgā padzīt senprūšus no Kulmas novada pie Vislas, ko 1224.g. viņi bij iztīrijuši no krustnešiem. Kā latg. bij jācieš no krievu, tā senprūšiem no poļu agresijas. Ķeizars un pāvests atļāva fon Zalcam pārcelt daļu ordeņa uz Prūsiju. Pēc tam 1230.g. Gregors IX sludina jaunu krusta kaŗu pret prūšiem. [3]

Sākās senprūšu brīvības cīņas, kas turpinājās 50 gadus (1231 -83.g.), kamēr beidzot Vācu ordenim izdevās salauzt viņu pretestību. Kaujās kritušo vai aizbēgušo zemēs ieceļoja leišu, poļu un vācu zemnieki, vēlāk ari namnieki. Tā radās Vācu ordeņa valsts Prūsijā, uz kurieni 1309.g. no Venecijas pārvietoja ari virsmestra sēdekli, uzceļot šim nolūkam stipro Marienburgas pili. [3]

Ordenim bij svarīgi nodrošināt sauszemes ceļu no Rīgas gar jūrmalu un tālāk caur Kuldīgu un Liepāju uz Prūsiju. Kuršu nomākšanai Modenas Viļums 19.4.1242.g. atļāva Vācu ordenim celt pili Kuldīgā. [3]

Modenas Viļums piešķīra Vācu ordenim iekaŗotā Kursā 2/3, bet bīskapam tikai 1/3. Pēc ilgām apspriedēm 1253.g. notika Kursas sadalīšana. [3]

1260. gadā, abi pretinieki – gan leiši, gan vācieši, sastapās pie Durbes ezera. Kurši pieprasīja vāciešiem uzvaras gadījumā atdot viņiem bez atlīdzības sievas un bērnus, ko leiši bija savā iebrukumā viņiem nolaupījuši. Vācieši atteicās. Saniknotie kurši pārgāja leišu pusē un palīdzēja viņiem sakaut vāciešus. [1;68]

Bet pēc Durbes kaujas 1260.g. sacēlās no jauna nevien kurši, bet ari prūši, zemgaļi un sāmi. Tad mestrs 1260.g. uzsāka otrreizēju Kursas iekaŗošanu, kas ilgst 7 g. Šoreiz ordenis bij nolēmis panākt uzvaru ar terrora līdzekļiem, netaupot ne ievainotos, ne zēnus, vecākus par 11 gadiem; gūstekņus vai nu nogalināja vai deportēja, ar ko plaši apgabali tika pārvērsti par neapdzīvotām postažām, sevišķi Kuldīgas komturijā, kuŗu pēc tam kolonizēja ar uzticīgiem lībjiem, jo aicinājums vācu bruņniekiem un zemniekiem ierasties šo apgabalu kolonizēšanai neatrada atbalsi. [3]

Visilgāk par savu neatkarību cīnījās zemgaļi. Viņu metāla izstrādājumus sastop gandrīz visā A. Baltijā, un par tāltirdzniecību liecina vairāki sudraba depoziti, starp kuŗiem Salgales Rijniekos atrastais svēra 5,75 kg un sastāvēja no 37 ozeringiem. Jau 1106.g. Polockas kņazs ar stipriem spēkiem uzbruka Zemgalei, bet zaudējis 9000 vīrus bij spiests atkāpties un vairs nemēģināja uzkundzēties. [3]

Lai gan Zemgali no visām pusēm apņēma meži un purvi, kas veidoja dabisku robežu ar kaimiņiem, tomēr 12.gs. beigās zemgaļiem bij divi ienaidnieki – lībiešii un leiši. Jādomā, ka sadursmes ar lībiešiem notika ārzemju tirdzniecības dēļ, kā Zemgales ostā, tā Daugmalē. Turpretim austrum Zemgale. cieta no leišu sirotājiem, kas caur Mežotni un Doles salu devās tālāk uz Igauniju un Krieviju. Šo iemeslu dēļ zemgaļi. 1202.g. noslēdza savienību ar vāciešiem un kaŗoja ar tiem kopā. 1205.g. Viesturs brīdina rīdziniekus no leišiem, kas sirojot igauņos, un ieteic tiem atceļā atņemt laupījumu. Tad pat zemg. piedalās vācu uzbrukumā Turaidas lībjiem, bet jau 1210.g. nostājas vācu ienaidnieku pusē, redzot, ka 1209.g. krustneši noposta Jersiku. [3]

1220.g. sākumā bīskaps Alberts un sakšu hercogs sapulcina 4000 vācu un 4000 lībiešu un latgaļu vīru, kas no Salaspils dodas uz Mežotni, ieņem pilsētu un aplenc pili, apšaudot to ar akmeņu metamām mašīnām. Zemgales vadoņi – Madis un Gailis lūdz pamieru, bet vāci to noraida un turpina uzbrukumu. Tiem ieradās palīgā Viesturs ar zemgaļiem un leišiem bet tā kā leiši dezertēja, viņam neizdevās padzīt vācus. Tie uzbruka pilij no jauna, ieņēma to un nodedzināja, pie kam kādi 200 zemgaļu dižciltīgo padevās gūstā, no kuŗiem vairāk nekā 100 vāci vēlāk nogalināja. [3]

1224.g. šiem Mežotnes zemgaļiem ieceļ bīskapu kopā ar sēļiem. Viņi bij spiesti kristīties un pieņemt vācu soģus. [3]

1228.g. kurši un zemgaļi noposta Daugavgrīvas klosteri. Bet jau 1229.g. beigās vai 1230.g. sākumā Mežotnes zemgaļi bija spiesti kapitulēt, un viņu ķīlniekus bīskaps Nikolajs 1231.g. sadala starp zobenbrāļiem un rīdziniekiem. [3]

Pēc Saules kaujas (1236.g.) Zemgale padzina iekaŗotājus un atkal kļuva patstāvīga līdz 1250.gadam, tad sakauto zobenbrāļu vietā uzbrukumus vada Vācu ordenis. [3]

1271/72.g. ziemā vāci ieņem Mežotni un Tērveti, bet Rakti nodedzina. Tērvetē novieto 15 vācbrāļus un dažus zemgaļu dižciltīgos. Pēc tam 1272.g. archibīskaps un mestrs vienojās ar zemgaļu vecajiem par jaunu līgumu, kas nebij sliktāks par 1251.g. noslēgto. Jādod tādas pašas klaušas un nodevas kā kuršiem un jāspriež tiesa trīs reizes gadā, kad soģis ierodas noturēt pagastus. [3]

Bet jau 1279.g. kaujā pie Aizkraukles zemgaļi pamet vācus, kuŗus tad sakauj leiši. Drīz pēc tam sacēlās visa Zemgale, ieņēma Tērveti, notiesāja uz nāvi kādu vācbrāli, bet pārējos garnizona vīrus kā gūstekņus nosūtīja leišu kungam Traidenim. Sacelšanās notika Nameiša vadībā. Vācieši divreiz uzbruka Dobelei, nodedzināja pilsētu, bet nespēja ieņemt pili. [3]

Zemgales brīvības ciņu pēdējais posms sākās 1286.g. ziemā, kad, nespēdams ieņemt Tērveti, ordenis iepretim tai uzceļ Svētkalna pili un tur atstāj 300 vīru lielu garnizonu. Zemgaļi, kopā ar leišiem centās to ieņemt un padzīt bruņniekus, bet tas neizdevās. Tad viņi paši nodedzināja Tērveti un pārcēlās uz Rakti. [3]

Beidzot 1290.g., nodedzinājuši Rakti un Dobeli, zemgaļi lielā skaitā devās uz Lietuvu. Pēdējās cīņas notika ap Sidrabenes pili, kuŗas aizstāvjus deportēja uz Jelgavu un, jādomā, tālāk uz Vidzemi. [3]

Nobeigums

Šī darba mērķis bija izzināt Krusta karu notikumus Latvijas teritorijā. Darbā izvirzītie uzdevumi ir izpildīti un uzdevums ir sasniegts. Manuprāt galvenais ieguvums no ši darba ir tas, ka man nācās iedziļināties un izprast šos notikumus, kas risinājās Latvijas teritorijā un tās tuvākajā apkārtnē no 11. – 13.gs.

No iegūtās informācijas secināju, ka:

1. Krusta karu aizsākums Latvijas teritorijā meklējams tanī, ka šeit valdija pagānu ticība.

2. Šeit mītoīe cilvēki bija kareivīgi, un spītīgi pretojās iekarotājiem, tādejādi tikai vairojot Vaciešu agresivitāti.

3. Lielākoties, tikai iekšējo nesaskaņu dēļ Vācieši varēja vieglāk izvērst karagājienus.

Izmantotā literatūra

1. Zālītis Frīdis. Latvijas vēsture. Rīga: Zvaigzne, 1991. 354 lpp.

2. Indriķa Hronika. Rīga: Annele, 2001. 366 lpp.

3. http://www.historia.lv/index.htm