Romas impērijas sabrukums

Kultūras un morāles krīze

Pēc Romas uzvaras pār galvenajiem ārējiem ienaidniekiem galvenā uzmanība tika pievērsta savstarpējiem konfliktiem un kariem, cīņai par varu. Romai, sākot ar Augustu, kļūstot no republikas par impēriju, lieli iekšējie kari vairs netika pieļauti. Romas sabiedrībā arvien vairāk sāka iezīmēties kultūras un morāles krīze, kas aizsākās tikko kā Roma kļuva par noteicošo spēku Vidusjūras reģionā. Arī aiz ārēji spožā Augusta un viņa pēcteču valdīšanas laika turpinājās arvien dziļāks Romas civilizācijas pagrimuma process. Tas atspoguļojās, piemēram, slavenajās romiešu spēlēs. Sabiedrības uzmanības centrā nonāca spēles un izpriecas, kas kļuva arvien plašākas un grandiozākas, bet vienlaicīgi arī atbaidošākas. Tā, ja republikas laikā spēles bija noteiktas tikai četras nedēļas gadā, tad impērijas periodā tās pamazām kļuva gandrīz nepārtrauktas. Pirmajās reģistrētajās spēlēs 264. gadā p.m.ē. “tikai” trīs vergu pāri cīnījās uz dzīvību un nāvi. Četrus gadsimtus vēlāk, piemēram, imperatora Trajāna (53 – 114) laikā izpriecās tika mērķtiecīgi nonāvēts tūkstošiem cilvēku un dzīvnieku. Šādi “šovi” vairs nebija gladiatoru cīņas, bet īstas militāras kaujas. Romas sabiedrība pieprasīja arvien cietsirdīgākus, dzīvnieciskākus un neķītrākus skatus. Tā, pārtraukumos starp asiņainajām kaujām publika tika “izklaidēta” ar skatiem, kur, sagūstīti kristieši tika dzīvi sisti krustā, cepināti, dedzināti vai atdoti plēsīgiem zvēriem saplosīšanai. Lielu interesi parasti izraisījuši skati, kad kristieši vai raganas sēdināti laivās ar cauru dibenu un tiem vajadzējis irties pāri baseinam, kurš mudžēja no krokodiliem. Par sevišķi “pikantiem” uzskatīti skati, kur mežonīgi buļļi izvaroja jaunas, ar izplestām rokām un kājām piesietas meitenes – verdzenes, kuru dzimumorgāni bija noziesti ar govju menstruālajiem izdalījumiem.
Arī politiskajā dzīvē arvien vairāk bija vērojama dekadence. Par pirkšanas pārdošanas objektu kļuva aristokrātiskie tituli, jauno pilsoņu motivācijā kādreizējās kara lauka slavas vietā sāka dominēt alkatība un iedomība. To veicināja augstākie Romas politiķi, masveidīgi uzpērkot dažādus salašņas, kas “veidoja” viņiem vajadzīgo sabiedrisko domu slavinot neesošas viņu labdarības.
Lai gan Roma bija kļuvusi par impēriju, kur imperatoram faktiski piederēja absolūta vara, tikai daži no imperatoriem iegājuši vēsturē pateicoties savām spējām stiprināt valsti un attīstīt tās kultūru. Lielākā to daļa bieži sagrāba varu savu priekšgājēju slepkavības vai apvērsuma rezultātā. Kopumā astoņi no desmit Augusta pēcnācējiem Romas imperatora krēslā mira vardarbīgā nāvē. Gandrīz visu viņu valdīšanas laikā viņu tuvākā apkārtne bija pilna intrigu un slepkavību.

Galvaspilsētas pagrimums

Šādā gaisotnē arvien vairāk pagrimt sāka Roma kā impērijas galvaspilsēta. No kādreizējās Romas republikas laika aristokrātijas vairs nebija ne miņas. Spējīgākajiem un enerģiskākajiem romiešiem situācija galvaspilsētā kļuva arvien neizturamāka. Daudzi no viņiem nemanot sāka saistīt savu dzīvi un darbību ar provincēm, kur ieguldot darbu un kapitālu varēja nodrošināt vismaz mierīgu, pārtikušu dzīvi. Rezultātā impērijas galvaspilsētas faktiskā loma un spēja ietekmēt perifērijas arvien vairāk mazinājās. Turpretī provinces, it sevišķi impērijas rietumu daļā, sāka uzplaukt. Vara, intelekts un resursi arvien vairāk novirzījās no galvaspilsētas uz provinču centriem, it īpaši Lugdunumu (Lionu) un Mediolānumu (Milānu). Romas impērijā nemanāmi, bet nenovēršami bija sācis darboties centrbēdzes mehānisms. Impērijas sabrukums no šī brīža vairs bija tikai laika jautājums.

Reformu neveiksmes
Imperatora Septīma Severa laikā (valdīja 193.-211.g.) Itālijai, kas vienmēr bija baudījusi dažādas privilēģijas, it sevišķi nodokļu jomā, tās gandrīz visas tika atņemtas. Tas bija ļoti sāpīgs solis, bet citas izejas nebija – tikai milzīgās armijas un birokrātiskā aparāta uzturēšana vien prasīja lauvas tiesu no visiem impērijas ieņēmumiem. Tiesa, Severs īstenoja enerģiskas reformas, it īpaši juridiskajā un militārajā jomās. Tā, piemēram, viņš atļāva bijušajiem virsniekiem ieņemt civilos amatus Romas vai provinču administrācijās, lai izvairītos no dumpjiem armijā viņš uzlaboja kareivju stāvokli, kā arī samazināja Romas Senāta varu un ierobežoja itāļu aristokrātijas privilēģijas. Konkrētajā situācijā tās bija progresīvas reformas. Tomēr pakāpeniski sāka izpausties šo reformu ilgtermiņa sekas, kuru pozitīvais efekts jau bija daudz mazāks. Tās bija saistītas ar to, ka impērijas iekšpolitiskajā dzīvē atkal sāka būtiski pieaugt armijas loma, jo profesionālie politiķi – senatori, aristokrātija – tika pakāpeniski nobīdīti malā. Savukārt romiešu armija un pat tās komandieri, kas arvien lielākā skaitā tika komplektēti galvenokārt no provinču iedzīvotājiem, kādreizējiem barbariem vai to pēctečiem, etniskā sastāva ziņā bija kļuvusi ļoti raiba. Armijas daļas (leģioni) bija izkaisītas pa dažādiem milzīgās impērijas nostūriem. Arī daudziem šo daļu augstākajiem komandieriem kopīga rakstura īpašība bija politiskas ambīcijas, taču to intereses bija dažādas. Lai īstenotu šīs intereses armija arvien vairāk tika izmantota kā politisks instruments.
Taktika parasti bija ļoti vienkārša – kurš armijai solīja vairāk naudas un lielākas privilēģijas, tas arī tika pie valdīšanas grožiem. Līdz ar to arvien biežāki un nežēlīgāki kļuva iekšējie konflikti, kas pakāpeniski pārauga gandrīz nepārtrauktā pilsoņu karā, padarot impēriju arvien nestabilāku. Aizņemti iekšējās cīņās armijas formējumi arvien mazāk uzmanības veltīja ārējiem draudiem.
Sekas nelika sevi ilgi gaidīt. Ģermāņu ciltis, nogaidījušas izdevīgu brīdi, 238.g. lielā skaitā iebruka Melnās jūras reģionā. Bet goti un hēruli 253.g. uzsāka Egejas piekrastes postīšanu, līdz 267.g. tie ieņēma Atēnas. Vienlaicīgi pieauga spiediens arī uz Donavas robežām tādā mērā, ka Roma bija spiesta faktiski atteikties no Dācijas. Vēl draudīgākas bija spēcīgās ģermāņu cilšu savienības – alemānu, aktivitātes. Alemāni 259.g. iebruka Gallijā, šķērsoja to un ielauzās Spānijā. Nedaudz vēlāk vairākas ģermāņu ciltis iebruka arī Ziemeļitālijā.
Nopietnas problēmas romiešiem radās ne tikai ar ģermāņiem. Juzdami Romas varas atslābumu, agresīvus plānus pret to sāka īstenot arī nesenie sabiedrotie. Tā, iepriekš draudzīgās Palmīras karaspēks 270.g. iebruka Ēģiptē un iekaroja to.
Neliela atelpa no iekarotāju uzmākšanās no ārienes un dumpiniekiem iekšienē tika panākta imperatora un pieredzējušā karavadoņa Lūcija Aurēliāna laikā (valdīja 270.-275.g.), kurš sakāva gan Palmīras armiju, gan ģermāņu ciltis. Tomēr šīs vienas no pēdējām leģendāro Romas armiju uzvarām neko daudz neatviegloja impērijas situācija – tā tik un tā palika svārstīga un nedroša.
Daudzajos karos arvien vairāk panīka arī Romas saimniecība. Lauksaimniecības produkcijas apjoms 3. gadsimta laikā arvien vairāk samazinājās. Arvien plašākas zemju platības tika pamestas neapkoptas. Daudzi zemnieki neredzot jēgu zemes apstrādē pameta savas mājas un pievienojās neskaitāmajām laupītāju bandām, kas siroja pa visu impērijas teritoriju. Turklāt lauksaimniecība bija galvenais Romas nodokļu ieņēmumu avots. Līdz ar lauksaimniecības samazināšanos strauji saruka arī valsts kase. Smagu triecienu provinču saimniecības saņēma 166.g., kad romiešu armijas atgriezās no karagājiena austrumos, atnesdamas līdzi mēri, kas burtiski izpļāva lielu iedzīvotāju daļu daudzās Rietumromas provincēs.

Administratīvi teritoriālā reforma
Romas politiskā un militārā elite izmisīgi meklēja ceļus kā nodrošināt impērijas pastāvēšanu. Viens bija skaidrs – milzīgo teritoriju no viena centra vairs nav iespējams nedz pārvaldīt, nedz arī nosargāt. Tādēļ Diokletiāns (valdīja 284.-305.g.) beidzot izšķīrās par radikālu soli – impērija teritoriāli tika sadalīta 101 provincē, kuras tika apvienotas 12 lielākās struktūrvienībās (diecēzēs) un 4 lielākās daļās. Faktiski impērijas teritoriālās struktūras šo reformu rezultātā tika “standartizētas”, tās katra savā līmenī ieguva vienlīdzīgu statusu. Tas gan arī nozīmēja, ka Itālijas sevišķais stāvoklis, kura tā baudīja līdz šim tika likvidēts. Kopš šī brīža Itālija kļuva tāda pat province, kā jebkura cita. Arī Romas kā galvaspilsētas nozīme samazinājās – galvaspilsēta tika pārvietota uz Mediolānu (Milānu), kas tā laika situācijā šķita izdevīgāk izvietota no drošības viedokļa. Tomēr barbari drīz iebruka arī Milānā un valdība no tās tika pārvietota uz it kā vēl drošāku vietu – Ravennu. Līdz ar to Ravenna kļuva ne tikai par impērijas galvaspilsētu, bet pakāpeniski arī par kristietības kultūras centru. Šo funkciju Ravenna saglabāja vairāk nekā 3 nākamos gadsimtus.
Administratīvo reformu rezultātā impērijas pārvalde tika īstenota daudz stingrāk, lai apspiestu iespējamos nemierus tika izveidots milzīgs slepenpolicijas un informatoru aparāts, vara kļuva arvien represīvāka. Lai cīnītos pret arvien pieaugošo inflāciju un naudas vērtības samazināšanos, administratīvi ierobežojumi tika ieviesti arī saimniecībā – tika noteikti maksimālie cenu un algu līmeņi (šie pasākumi gan drīz tika atcelti, jo izrādījās neefektīvi). Stingra uzraudzība tika ieviesta arī pār nodokļu ievākšanu. No dažādiem reorganizācijas pasākumiem neizvairījās arī armija.

Impērijas sadalīšanās
Nozīmīgākais Diokletiāna enerģisko reformu rezultāts tālākajam Romas impērijas liktenim izrādījās tas, ka valsts faktiski sadalījās divās galvenajās daļās – Rietumu impērijā un Austrumu impērijā. Tās gan atkal apvienoja nākamais Romas imperators Konstantīns I (valdīja 306.-337.g.), bet šim solim lielas nozīmes vairs nebija, jo viņš pats imperatora mītni 324.g. pārcēla uz Konstantinopoli Mazāzijā, padarot to par impērijas jauno galvaspilsētu. Pēc Konstantīna nāves Romas impērija, nu jau uz visiem laikiem, atkal tika sadalīta divās politiski un administratīvi neatkarīgās daļās.
Pēc galvaspilsētas maiņas impērija sāka arvien jūtamāki pārvērsties. Tas, šīs senās civilizācijas gars, ko kādreiz devēja par romanitas, sāka arvien vairāk izplēnēt no sabiedrības apziņas. Parādījās arī jaunas politiskās prioritātes. Par svarīgāko impērijas reģionu vairs neuzskatīja Itāliju, bet gan Balkānus un Mazāziju. Ja svarīguma ziņā nākamās agrākajā Romas politikā pēc Itālijas bija Gallija vai Spānija, tad tagad par tādām kļuva Ēģipte, Sīrija un pat Armēnija. Ja par svarīgāko Romas impērijas ārējo robežu, kura aizsargājama par jebkuru cenu, kādreiz uzskatīja Reinu, tad tagad par tādu uzskatīja Donavas upi un Pontijas piekrasti.
Tā, visa 4. gadsimta otrā puse pagāja gandrīz nepārtrauktās romiešu militārās neveiksmēs un sakāvēs, kuru rezultātā viņu leģioniem nācās nepārtraukti atkāpties. Vispirms pikti un skoti ielauzās Britānijā (360.g.), kā rezultātā romieši bija spiesti šo provinci atstāt. Huņņu un gotu iebrukumi dažādās Romas teritorijās sekoja viens otram, līdz 378.g. austrumgoti sagrāva imperatora Valēna (valdīja 364-378) armiju Trāķijā pie Adrianopoles (mūsdienu Edirne Turcijā), bet viņu pašu nogalināja. Tikai imperatoram Teodosijam I (valdīja 392.-395.g.) beidzot izdevās impēriju atkal apvienot. Viņš savāca romiešu spēkus vienkopu un barbaru uzmākšanās uz laiku tika apturēta.

Īslaicīga atelpa
Pēc Diokletiāna un Konstantīna enerģiskajām reformām un Teodosija enerģiskās rīcības situācija stabilizējās. Austrumromas provincēs atsākās saimniecisks uzplaukums un rosība. Attīstījās tirdzniecība, cilvēku dzīves līmenis pamazām sāka uzlaboties. Ap 400.g. Romas impērija atkal izskatījās stabila un plaukstoša, bet 3. gadsimta asiņainie un postošie kari un mēris šķita kā pagātnē uz neatgriešanos izgaisis murgs. Šajā laikā īpaši strauji attīstījās Konstantinopole. Atšķirībā no Romas, kas bija pārsvarā administratīvs un kultūras centrs, tātad, galvenokārt, patēriņa punkts. Konstantinopolē zēla tirdzniecība un amatniecība. Līdz ar to pēdējā daudz lielākā mērā balstījās pati uz saviem iekšējiem attīstības faktoriem, nevis uz iekaroto un pakļauto zemju resursiem. Tas daudzējādā ziņā izskaidro Konstantinopoles izdzīvošanas spēju. Var teikt – kamēr nebija ieņemta un pakļauta Konstantinopole, Bizantija pastāvēja. Taču par Romu to tā nevarēja teikt.
Vēl izteiksmīgāka par saimniecisko attīstību, bija sabiedrības morāles nostiprināšanās. Kristietība, kas agrāk bija tikai viena no daudzām reliģijām, ātri vien izspieda citus konkurējošus pasaules uzskatus. Konstantinopole kļuva par civilizētās pasaules kristīgās reliģijas centru. To netraucēja nekādas pagānisma paliekas, kā tas bija Romā. Reliģijas nostiprināšanās veicināja arī strauju kultūras attīstību. Tās ietekmē cilvēki arvien vairāk nodarbojās ar savas dvēseles un gara pilnveidošanu, pievēršot lielāku uzmanību kultūras norisēm. Lai gan tā nebija gluži grieķu romiešu (latīņu), bet gan drīzāk orienta reliģija un kultūra, 4. gadsimtā šī atšķirība vēl nebija tik krasa un to vēl neviens neuzskatīja par kaut ko īpašu. Problēmas, saistītas ar senās civilizācijas kultūras diversifikāciju sāka parādīties vēlāk, arvien vairāk saasinoties līdz pat mūsdienām.
Atjaunotais miers, stabilitāte un uzplaukums tomēr nebija ilgstoši. Sākās periods, ko vēsturnieki gandrīz vienprātīgi dēvē par Romas sabrukumu (šajā kontekstā runa ir par Romas rietumu daļu).

Impērijas sabrukums

Barbaru iebrukumu virzieni Romas impērijas teritorijāMieru un šķietamo Romas impērijas stabilitāti gandrīz visā 4. gadsimta laikā pēkšņi izjauca rietumgoti, 401.g. sākot virzīties no Balkāniem Itālijas virzienā. Gandrīz desmit gadus viņu spiedienu noturēja romiešu karaspēks talantīgā vandāļu izcelsmes politiķa, diplomāta un karavadoņa Stiliho (359-408) vadībā. Tomēr, lai garantētu Itālijas drošību, Stiliho bija spiests noņemt daļu karaspēka no Reinas robežas un pārvietot to uz Itālijas ziemeļiem. To izmanto citas ģermāņu ciltis – vandāļi, alāni un suēvi – kuri meklēdami glābiņu no huņņu uzmākšanās no austrumiem (mūsdienu Ungārijas un Austrijas teritorijām), 406.g. ziemā šķērsoja aizsalušo Reinu pie mūsdienu Koblencas un iebruka Gallijā. Bez šīs Reinas robežas citu vērā ņemamu šķēršļu romiešu ienaidniekiem rietumu provincēs vairs nebija. Ģermāņi Gallijā netraucēti slepkavoja, laupīja un dedzināja, pakāpeniski virzīdamies tālāk uz dienvidiem, līdz 408.-409.g. tie šķērsoja Pirenejus un iebruka Spānijā. Šo, aizgājušo ģermāņu cilšu vietā Gallijā iebruka franki un burgundieši, bet Britānijā, no kurienes romiešiem savus militāros spēkus arī nācās evakuēt, nesteidzoties ieradās Ziemeļjūras piekrastē dzīvojošās ģermāņu ciltis – angli, sakši un jūti.
Šinī kritiskajā situācijā romieši rīkojās neizprotami. Viņi vainu par visām nelaimēm uzvēla Stiliho. Turklāt bija paklīdušas baumas, ka par Romas imperatoru Stiliho gatavojas ielikt savu dēlu. Tādēļ viņš līdz ar citiem viņam padotajiem ģenerāļiem tik apsūdzēts nodevībā un 408.g. nogalināts. Austrumgoti, redzot ka romiešiem vairs nav neviena līdzvērtīga karavadoņa ar ko Stiliho aizvietot un pārliecinoties par pilnīgu Rietumromas administrācijas un karaspēka bezspēcību, uzsāka plašu iekarošanas kampaņu, līdz 410.g. tie iebruka Romā un to izlaupīja. Tikai pēc ceturtdaļgadsimta – 535.g. Bizantijas ģenerālim Belizārijam (505-565) izdevās Itāliju uz laiku atkarot, bet tas arī bija Romas pēdējais elpas vilciens – noturēt šī teritorijas vairs nebija iespējams. Belizārija militārā kampaņa Itālijas pussalā gan vēl turpinājās līdz 554.g. Kaujas ar gotiem visā kampaņas gaitā izcēlās ar īpašu nežēlību. Liela Itālijas daļa pēc šīm kaujām izrādījās pilnīgi izpostīta.

Sagrāve
Britāniju romiešu leģioniem nācās atstāt 410. gadā. Nesastopot nopietnu pretestību, to sāka iekarot ģermāņi. Tā, ģermāņu cilts jūti šeit ieradās no savas sākotnējās mājvietas Jitlandē. Tūlīt pēc viņiem Britānijas austrumu krastā sāka izcelties angli – arī ģermāņu cilts, kuras pēdas vēl līdz mūsdienām saglabājušās to sākotnējās mītnes zemes nosaukumā – Angelnas reģions Šlezvigā Holšteinā (Vācija).
Sakši sākotnēji izcēlās Britānijas dienvidu daļā un nodibināja šeit savu karalisti – mūsdienu Saseksas grāfiste, no kā cēlies arī tās nosaukums. Nākamais sakšu vilnis devās tālāk Britānijas iekšienē, kur arī nodibināja karalisti – mūsdienu Midlseksa. Pēdējais lielākais sakšu kontingents apmetās Temzas ielejas augšējā daļā, kur arī tika nodibināta atsevišķa karaliste – mūsdienu Eseksa. Tā beidzās Romas impērijas Britānijas provinces pastāvēšana un sākas ilgs Britānijas barbaru iekarošanas periods, kura beigās, daudzu dramatisku vēsturisku notikumu rezultātā izveidojās Anglija. Šis process turpinājās apmēram 3 gadsimtus.
Belizārija kampaņa darīja galu arī Romas galvaspilsētas kultūras dzīvei, kas līdz šim, neskatoties uz ģermāņu karaļu valdīšanu, bija turpinājusies. Lielākā daļa Romas aristokrātijas aizbēga no Itālijas uz Konstantinopoli un 4.-5. gadsimtu laikā Bizantijas un Rietumromas saites kļuva arvien vājākas, līdz tās pārtrūka pavisam. No šī brīža Roma arvien vairāk slīga pilnīgā pamestībā, aizmirstībā un nabadzībā, bet iebrūkot tās neviena neaizsargātajā teritorijā slāviem un bulgāriem, oriģinālā latīņu kultūra izplēnēja pavisam. Ar to arī beidzas klasiskās pasaules vēsture.
Arī Ravenna, pēdējā oficiālā Rietumromas galvaspilsēta, 751.g. krita langobardu rokās un kļuva par pelēcīgu, provinciālu pilsētiņu. Tā Rietumromas impēriju soli pa solim pilnībā pārņēma barbari. Roma gan mēģināja vienoties ar relatīvi miermīlīgākām barbaru ciltīm, ka tās aizsargās impērijas robežas pret agresīvākajiem ienaidniekiem apmaiņā pret atļauju apmesties pierobežas teritorijās, bet tas labākajā gadījumā tikai nedaudz mīkstināja barbaru invāzijas asumu. Gala rezultātā tik un tā vandāļi apmetās Spānijā un Āfrikā, austrumgoti Dalmācijā, huņņi Panonijā un citās Austrumeiropas daļās.
Izšķiroša nozīme Rietumromas pastāvēšanas pēdējā fāzē bija ģermāņiem. Vēl pirms iebrukšanas Romas impērijas teritorijā, ģermāņu ciltis, atšķirībā no Āzijas nomadiem, bija zemkopji. Tā kā ierodoties Gallijā, Spānijā un citās bijušajās Romas provincēs nevarēja ilgstoši dzīvot tikai no laupīšanas (vērtības kādam arī jārada), ģermāņi apmetās jaunajās zemēs un uzsāka saimniekošanu. Ģermāņu cilšu augstmaņi sagrāba iepriekšējo romiešu saimnieku pamestās villas, vai dalīja tās ar vēl palikušajiem saimniekiem un uzsāka zemnieku ekspluatāciju, drīz vien pārstājot pievērst uzmanību to sākotnējai etniskai izcelsmei – ķeltu, romiešu, ģermāņu vai citai.
Rietumroma beidza pastāvēt 476.g. līdz ar tās pēdējā imperatora Romula Augusta nāvi un ģermāņu ģenerāļa Odoakra iecelšanu par Itālijas karali. Tas gan nenozīmēja, ka viņš kļuva par Romas imperatoru. Formāli imperatora krēsls skaitījās tukšs un, arī Romas impērija formāli vēl it kā turpināja pastāvēt. Tomēr faktiski visu Romas impērijas rietumu daļu savā politiskajā kontrolē bija pārņēmuši dažādi ģermāņu cilšu grupējumi – franki iekaroja Galliju 5. gadsimta sākumā, Itālija kļuva par gotu karaļvalsti, rietumgoti līdz 507. gadam valdīja Spānijā, bet vandāļi iekaroja bagātākās Ziemeļāfrikas zemes.
Protams, vēl vairākus gadsimtus turpināja pastāvēt Bizantija, bet to vairs nevarēja saukt pat par Austrumromu, jo ar latīņu Romu šajā vārdu saliktenī bija visai attālināts sakars. Tāpēc turpmāk to arī sauca par Bizantijas impēriju. Un arī tad vēl tā tikai zināmu laiku varēja pretendēt uz grieķu (klasiskās) kultūras mantojumu.

Impērijas sabrukuma iemesli

Parasti tiek minēts, ka Romas impērija ģeogrāfiski bija izpletusies pārāk plaši līdz kļuva neiespējami to pārvaldīt, trūka arī resursu; izstiepto robežu aizsardzībai bija nepieciešama milzīga armija, kas prasīja ļoti lielus resursus; savukārt šo resursu mobilizēšanai nācās izveidot daudzskaitlīgu birokrātisko aparātu, kuru uzturēja arvien mazāks zemes apstrādātāju skaits; politiskās sāncensības rezultātā turpinājās pilsoņu kari, kas iztukšoja valsts kasi, iznīcināja cilvēkus un noplicināja laukus. Augsts inflācijas līmenis samazināja naudas vērtību, bet tas spieda emitēt apgrozībā arvien lielākas naudas masas lai varētu apmaksāt armijas un administrācijas uzturēšanu. Rezultātā nauda arvien vairāk zaudēja uzticību, bet ekonomikas aktivitāte pasīka. Romas sabiedrība kļuva neelastīga, arvien vairāk iesūnojās, tā nokļuva ekonomiskās depresijas un birokrātiskas stagnācijas ciklā. Visus šos faktorus saasināja nebeidzams ienaidnieku spiediens uz impērijas robežām, kas prasīja arvien lielāku armiju un lielākus nodokļus. Līdz ar to Romas impērija bija nonākusi faktoru kopuma apburtajā lokā, no kura izkļūt tai tā arī neizdevās.

Rietumromas sabrukuma sekas Eiropā

Vairāk nekā tūkstoš gadu laikā pēc Rietumromas sabrukuma Eiropai nācās pārsvarā aizsargāties un cīnīties par savu izdzīvošanu. Dienvidos, gar Vidusjūras piekrasti, tai nācās atvairīt arābu musulmaņu uzbrukumus, vikingu sirojumus rietumos un ziemeļos, bet vislielāko, bīstamāko un ilgstošāko spiedienu bija jāiztur no austrumu puses. Tie bija dažādu Āzijas tautu pulki, kā avāri, maģāri, mongoļi, taču visdramatiskākās cīņas bija ar turkiem. No divām nozīmīgākajām pretuzbrukumu sērijām, vienā Eiropa zaudēja, otrā panāca uzvaru.
Pirmajā gadījumā tie bija Krusta kari, kuru mērķis bija atkarot Jeruzālemi un atjaunot kristīgās valstis Vidējos Austrumos. Šis mērķis, neskatoties uz lieliem cilvēku un materiālo resursu zaudējumiem, ne tikai netika sasniegts, eiropieši (krustneši) paši deva nāvējošu triecienu pēdējam Romas impērijas (Bizantijas) bastionam austrumos – Konstantinopolei, to 1204.g. nopostot. Tam bija dramatiskas un ilgstošas sekas, jo līdz ar to kristīgās Eiropas spēcīgākā aizsardzības robeža bija salauzta un osmaņu turki drīz vien sagrāba visu Mazāziju, Konstantinopoli un tālāk arī Balkānu pussalu. Pat vēl Vīnei 1683.g., pilnīgā milzīgas turku armijas aplenkumā, nācās izmisīgi cīnīties par savu izdzīvošanu. Tikai XVII-XIX gs. laikā eiropiešiem izdevās atbrīvot lielāko Balkānu pussalas daļu no turkiem, taču ne Konstantinopoli un Mazāziju.
Otrajā gadījumā Eiropa gan bija veiksmīgāka. No musulmaņiem tika atbrīvota Ibērijas pussala, kur izveidojās divas mūsdienu valstis – Portugāle un Spānija, kā arī Sicīlija.

Secinājumi

Galvenais secinājums ir, ka pat vislielākās un varenākās impērijas var tikt sagrautas, jo tās ir pārāk grūti kontrolēt un vadīt. Kā rezultātā rodas dažādi konflikti valstī. Šī Romas impērijas bojāeja man atgādina jaunākus notikumus, no pagājušā gadsimta, kas risinājās Padomju Savienībā. Atšķirība ir tikai tā ka PSRS iznīcināja citu tautu kultūru, bet šajā gadījumā latīņu kultūru iznīcināja citu tautu pārstāvji, kas iebruka novājinātajā Romā.

Izmantotā literatūra

• M.Perijs, A.Šolls „Pasules vēsture” 1. daļa (Senie laiki)
• V. Klišāns „Vēsture vidusskolai” 1. daļa
• V. Purēns Pasaules vēsture pamatskolai, 1.d. Senie laiki
• The World Book Encyclopedia Volume 16 Q-R
• lv.wikipedia.org
• www.liis.lv
• www.lu.lv
• www.catholic.lv

Scroll to Top