Kubisms visagrāk un visā pilnībā attīstījās Parīzes avangarda ietvaros laikā no 1907. – 1914. gadam un turpinājās līdz pat 20. gs. vidum. Kubisma radītāji bija spāniešu izcelsmes mākslinieks Pablo Pikaso un franču gleznotājs Žoržs Braks, vēlāk viņiem pievienojās spānietis Huans Griss, Albērs Glēzs, Žans Mecenžē, Fernāns Ležē, Rožē de Lafrenē, Anrī Lefokonjē, Robērs Delonē, Fransiss Pikabija un citi. No 1911. gada Parīzes izstādēs sāka piedalīties arī kubisti tēlnieki – Reimons Dišāns-Vijons, Anrī Lorāns, Aleksandrs Arhipenko, Žaks Lipšics.
Kubisms izvirzīja savu teoriju, ka dažādi objekti jāattēlo pēc personiskās idejas, ieceres, nevis juteklisko iespaidu ietekmē, pastāvīgi tēlojumu salīdzinot ar īstenību. Atraušanās no vizuālās realitātes, rīkošanās ar pieņēmumiem kubistiem nozīmēja materiālo objektu ģeometriskās uzbūves atveidošanu. Priekšmetiskā pasaule tika attēlota kā vienkāršu plakņu, apjomu, robežlīniju sakopojums. Kubistu ģeometrizācija tiecās pēc izteikti patstāvīgas kompozīcijas, kurā tēloto objektu pazīmes tika izvēlētas un attiecinātas tā, lai nekādā ziņā nevarētu rasties vizuālās realitātes ilūzija, lai gleznā tās ierastie pazīšanas kritēriji nebūtu manāmi.
Kubisma attīstības pamatposmus, galvenokārt periodizējot Pablo Pikaso grupas darbību, mākslas vēsturē bieži apzīmē par “analītisko” un “sintētisko” kubismu.
Kubisms. Trīs gadus pēc fovisma parādīšanās, 1908. gada novembrī, Žorža Braka (1882-1963) un Pablo Pikaso (1881-1973) darbi, kas bija izstādīti Salona rudens izstādē, deva kritikai iemeslu sākt runāt par kubismu. Šis jaunā virziena nosaukums drīz vien ieviesās. Kubistiem pievienojās vairāki citi mākslinieki. Kubisma izejas punkts bija Sezanna daiļrades vienpusīga izmantošana, it īpaši viņa mācība par ģeometrisko apjomu, kas esot pamatā jebkurai formai. Kubisti sašaurināja mākslinieka uzdevumus līdz plastiskās formas struktūras īpatnību atklāšanai, balstoties uz subjektīviem loģikas apsvērumiem. Būtiska kubistu metodes iezīme bija priekšmeta attēlošana telpā tā, it kā tas vienlaikus būtu redzams no visām pusēm. Uz audekla tika apvienotas atsevišķas formas dažādas plāksnes, it kā mākslinieks būtu nemitīgi mainījis savu redzes punktu. Šāda analītiska traktējuma pamatā bija katras atsevišķas plastiskās formas vai detaļas tuvināšana tās stereometriskajam prototipam; tas noveda pie organiskās priekšmeta formas pārvēršanas par atsevišķu sastāvdaļu mehānisku kombināciju. Krāsa tika pakļauta apjomam un tāpēc tika ierobežota ar noteiktu gammu, kas balstījās galvenokārt uz blīviem melniem, pelēkiem, brūniem, baltiem un okerkrāsas toņiem.
Kubisms bija pirmais atklāti formālistiskais 20. gadsimta mākslas virziens. Kubistu daiļradē cilvēka un organiskās pasaules dzīvais tēls aizstāts ar kaut kādu abstraktu, mehanizētu kompleksu. No viņu darbiem pazudis viss, kas raksturīgs cilvēka esamības sabiedriskajai būtībai. Jūtu un pārdzīvojuma vietā stājušās nosacītas formulas, kuras simbolizē civilizāciju, ko tehnika padarījusi antihumānu un kas it kā esot sava laika zīmīga parādība.
Svarīgākais tomēr ir tas, ka Pikaso māksla kļuva daudz abstraktāka nekā agrāk. Pēc viņa domām, kubisms bija sākotnējo formu māksla. Šīs sākotnējās (ģeometriskās) formas ietvēra tikai atsevišķas viena objekta vai vairāku objektu iezīmes – kā “mājienus”, “norādes” uz tiem, spējot izraisīt skatītājā neskaidrus, bet iedarbīgus asociatīvus priekšstatus un emocijas. Tas sakāms ne tikai par elementārām ģeometriskām figūrām un “zīmēm”, bet arī par komplicētām abstraktām formām, līnijām, krāsām.