Platona dialogs “Dzīres” konspekts.
1. Glaukons izjautā Apollodoru par dzīrēm pie Agatona.
2. Sokrats ierašanās pie Agatona.
3. Eriksimahs ierosina tematu par Erotu.
4. Faidrs runā par Erotu.
5. Pausanija pārdomas par Erotu.
6. Eriksimahs runā par Erotu.
7. Aristofans – par Erotu.
8. Agatona un Sokrata saruna.
9. Agatona Erota raksturojums.
10. Sokrata saruna ar Faidru.
11. Sokrata un Agatona dialogs.
12. Sokrata un Diotīmas dialoga atstāsts par Erotu.
13. Piedzēries Alkibiats ierodas pie Agatona.
14. Alkibiats slavē Sokratu.
15. Agatons apguļas blakus Sokratam.
16. Juna jautra dzīrotāju bara ierašanās.
a) Platona dialogā „Dzīres” tiek aplūkotas 6 versijas par Erotu.
1) Faidrs:
Pirmais no visiem dieviem mums radīts ir Erots. Erots ir vecākais no dieviem un būdams pats vecākais, viņš mums devis skaistākās veltes. Mīlētājam uzticamu un krietnu draugu, bet iemīļotajam tādu pašu mīlētāju. Mīla mums liek kaunēties no nekrietnā un dedzīgāk tiekties pret krietnā. Ja kāda valsts, pilsonis tā nedara, nekas skaists un dižens netiks panākts. Mīlētājiem drosmi dod Erots. Mīlētājs ir Erota iedvesmots, Erota pārņemts.
Erots ir vecākais no dieviem, ir visvairāk godājams un pats varenākais. Visiem, kas ticas pēc cildenā, augstā un labā, viņš dod svētlaimi, gan dzīvniekiem vēl esot, gan pēc nāves.
2) Pausainijs:
Eroti ir vairāki, jo Afrodīte nav iedomājamas bez Erota. Un tās ir divas: Debesu Afrodīte un vulgārā jeb vienkāršā Afrodīte. Tātad arī Eroti, kas viņas pavada ir tādi paši. Ir skaists, ko dara skaisti un pareizi, ir neglīts, ko dara neglīti. Tāpat tas ir ar Erotu. Vulgārais Erots mīl miesas, nevis dvēseles dēļ. Kā viņiem gadās, tā viņi arī dara – dažreiz labi, dažreiz pavisam pretēji.
Kā dievi, tā cilvēki tātad mīlētājam dod pilnīgu brīvību. Šajā valstī atzīst mīlu un labvēlību pret mīlētāju par kaut ko izcili skaistu. Ja kaut ko dara skaisti, tas ir skaists, ja kaut ko dara zemiski, tas ir zemisks. Nekrietni un zemiski izdabāt nekrietnam, cildeni – cildenam. Arī jaunietim ir skaisti kalpot tam, kas dara viņu gudrāku.
3) Eriksimahs:
Erots nav tikai tieksme mīlēt un iegūt skaistus jaunekļus, tas ir vērsts arī pret daudz ko citu, tas ir visos dzīvniekos, visos stādos, visā dabā. Tas ir liels un apbrīnojam, tas ietver visu – kā cilvēcīgo, tā dievišķo. Veselam ķermenim ir viens Erots, slimajam – cits. Ārstniecībā viss atkarīgs no Erota. Un katrs, kas mazliet padomājis par mūziku, teiks, ka tur ir tāpat. Mūzikas māksla tātad ir zināšana par skaņu un ritmu tieksmi uz saskaņu, uz vienotību, uz Erotu. Zinātni par zvaigžņu kustību un gadalaiku miju sauc par astronomiju; tā ir zinātne par Erotu.
Katra nekrietnība un bezdievība rodas, ja nepilda debesu Erota gribu, ja viņu negodā un vienmēr neparāda viņam pienācīgo cieņu, bet godā un cienī otru Erotu. Bet Erots, kas cilvēkus un dievus mudina uz labo, uz taisnīgo, kas māca ievērot mērenību, ir varenāks, viņš dara mūs laimīgus, viņš rada draudzību ne tikai starp mums, bet arī starp mums un dieviem, kas par mums daudz varenāki.
4) Aristofans:
Viņš, pats varenākais dievs, kas par visu vairāk mīl cilvēkus. Viņš tiem palīdz, tos dziedina. Ilgas pēc vienības ir Erots. Katrs tāpēc lai atgādina citiem, ka dievi ir jāgodā, lai mūs atkal nesacirstu un, lai Erots būtu mūsu vadonis un ceļvedis uz vienotību un nedalāmību. Lai neviens nepretojas Erotam. Pretojas viņam tikai tas, kas dievus nīst. Ja mēs kļūsim Erota draugi un ar viņu dzīvosim mierā, mēs satiksim un iegūsim savus īstākos draugus un iemīļotos. Jācildina Erots, jo Erots mums tagad visvairāk palīdz un dod drošāku cerību, ka mēs, ja vien godāsim dievus, atgūsim savu seno dabu, tiksim dziedināti un būsim laimīgi.
5) Agatons:
No visiem svētlaimīgajiem dieviem Erots, ja drīkstētu tā izteikties, ir pats svētlaimīgākais un cildenākais, jo viņš ir pats skaistākais, maigs un liegs. Viņš ir pats jaunākais un viņš ir mūžīgi jauns. Pēc savas būtības Erots vecumu nīst un nelaiž ne tuvumā, vienmēr viņš ir kopā ar jauniešiem. Patiess ir sensenais izteiciens: līdzīgs tiecas pēc līdzīga. Erots neiet pa zemi, neiet arī pa cilvēku galvām, tās taču nemaz nav mīkstas, bet viņš iet un mājo pašā maigākajā, pašā liegākajā, kas vien ir pasaulē. Dievu un cilvēku sirdīs un dvēselēs viņš ir izvēlējies sev mājokli, bet ne jau kurā katrā dvēselē. Viņš apmetās liegajā un maigajā, bet tam pašam vajag būt liegam un maigam, kas par savu mājokli izvēlas šādas dvēseles.
Erots tātad ir pats maigākais un liegākais, turklāt vēl viņš ir arī lokans un vijīgs. Viņa vijīgais augums ir samērīgs, par to visi ir pilnīgi vienisprātis. Viņš vienmēr ir starp ziediem un arī pats ir ziedošs. Viņš dzīvo tikai tur, kur viss zied un smaržo.
Erots ir taisnīgs pret visiem, kā pret cilvēkiem, tā pret dieviem. Ne pret vienu viņš nav varmācīgs, viņam vienmēr un visur kalpo tikai labprātīgi, bet labprātīga pakļaušanās ir taisnīga. Taisnīgs tātad ir Erots, turklāt vēl ļoti savaldīgs. Valdīdams pār iekārēm un kaislībām, viņš ir sevišķi pieticīgs. Kas ir uzveicis drosmīgāko no drosmīgajiem, ir pats visdrosmīgākais.
Tik gudrs dzejnieks ir Erots, ka var arī citus par dzejniekiem padarīt; par dzejnieku kļūst katrs, arī tāds, kas pirms tam nemaz nebija mūsu draugs, ja viņu skar Erots. Erots ir labs lietpratējs visās mūzu mākslās. Viss dzīvais top un aug pēc Erota ieceres. Dievu dzīvē radās saskaņa, kad radās Erots, tas ir mīlestība, jo Erots mīl skaisto un neglītajā nav Erota. Kad piedzima Erots, tā bija liela laime cilvēkiem un dieviem. Pats būdams labākais un skaistākais, Erots bija visa labā un skaistā avots pārējiem. Erots mīl draudzību un tuvību, viņš aicina mūs uz sanāksmēm, ir vadītājs svētkos, dejās un upuru svinībās, viņš gādā par laipnību. Neieredz rupjību, dāvina labvēlību, nepieļauj naidu, krietniem viņš draudzīgs, gurdie viņu apbrīno, dievi viņu mīl, nelaimē pēc viņa ilgojas, laimīgiem viņš ir klāt. Viņš ir krāšņuma, maiguma, dailes tēvs. Pēc viņa tvīkst un salkst, pēc viņa alkst un slāpst. Viņš rūpējas par krietnajiem, neieredz nekrietnos. Grūtā briesmu brīdī, mokās, ciešanās, neizteicamās ilgās viņš ir mūsu balsts, palīgs un glābējs, viņš ir visu dievu un cilvēku rota, krietnākais un labākais vadonis, un katram vajag viņam sekot, katram cildināt skaistām dziesmām to, kura dziesmas valdzina visus.
6) Sokrats un mantinejiete Diotīma:
Erots ir mīla pret visu skaisto. Erotam trūkst skaistuma, viņam tā nav.
Erots neesot ne skaists, ne labs. Tas varētu būt kaut kas vidējs. Ja atzīst, ka viņš nav labs un nav skaists, tad nevajag domāt, ka viņš ir nekrietns un neglīts. Viņš var būt kaut kur vidū. Erots tiecas pēc tā, kas viņam nav, pēc labā un skaistā. Viņš nav dievs. Erots ir liels dēmons, bet dēmons ir starp mirstīgo un nemirstīgo. Viņš ir vidutājs un sūtnis, nogādā dieviem cilvēku lūgšanas un upurus, bet cilvēkiem dievu pavēles un gandarījumu par upuriem, viņš ir vidū, viņš aizpilda tukšumu un saista.
Erots ir Afrodītes pavadonis un kalps. Viņš pēc savas dabas ir iemīlējies skaistumā, jo Afrodīte ir skaista, un, tā kā Erots ir Pora un Nabadzības dēls, viņam ir lemts šāds liktenis. Vispirms viņš vienmēr ir nabags un nemaz nav maigs un skaists, bet izkaltis un nekopts, vienmēr basām kājām, vienmēr bez pajumta. Bet būdams sava tēva dēls, viņš viltīgi iekāro skaisto un labo, viņš ir drosmīgs un enerģisks, vienmēr gatavs cīņai, lielisks mednieks, kas vienmēr izgudro kādu jaunu viltību. Visu dzīvi viņš nododas filozofijai, prot burt, gatavot dažādas zāles un ir nepārspējams sofists. Tāda ir Dēmona daba. Viss, ko viņš iegūst, iet atkal zudumā, un tā viņš nekad nav nabags, bet nekad arī bagāts. Viņš nav nemirstīgs, bet nav arī mirstīgs. Erots ir cenšanās pēc nemirstības.
b) Izteikums: „Dzemdināt skaistumā”.
Mūsu daba grib dzemdēt, bet tā nevar dzemdēt nejaukajā, tā var dzemdēt tikai skaistumā. Vīrieša un sievietes savienošanās ir dzemdēšana (ieņemšana), tā ir dievišķīga, jo mirstīgajā tad ir nemirstība – grūtniecība un dzimšana. Skaistums ir vienots ar dievišķumu. Skaistums ir dzemdību Moira un Eileitija. Tāpēc arī, kad dzemdētājiem un dzemdētājām tuvojas skaistums, tie kļūst jautri un priecīgi, tie dzemdē un rada dzīvību. Mīla nav tiekšanās pēc skaistuma, mīla ir tiekšanās dzemdēt skaistumā. Dzemdēt nozīmē iegūt nemirstību. Nemirstības dēļ ir visa šī centība un mīla. Jo krietnāki viņi ir, jo vairāk viņi mīl nemirstību. Tie, kuru miesas grib dzemdēt, pievēršas sievietēm, ar tām viņi rod savu Erotu. Dvēselei pienākas dzemdēt saprātu un visu krietno. Tādi ir visi dzejnieki un amatnieki – tēlnieki un gleznotāji. Sastapis skaistu un cildenu dvēseli viņš priecājas, bet gavilēdams viņš sveic skaistu dvēseli skaistā miesā. Būdams vienmēr kopā ar skaisto, viņš dzemdē to, kas sen jau viņā bija nobriedis. Ja kāds grib tieši šo augstāko atziņu sasniegt, tam jau jaunībā jāpievēršas skaistiem ķermeņiem. Pēc tam viņš sapratīs, ka dvēseles skaistums ir augstāk vērtējams par miesas skaistumu. Kļuvis vērīgs, viņš saskatīs vienīgo īsto zinātni – zinātni par skaisto. Skaistums ir pats sevī, vienmēr viens un tas pats, un visam, kas ir skaists, ir ar to sakars. Viss skaistais tomēr rodas un iet bojā, bet skaistums pats nekļūst ne lielāks, ne mazāks, un nekas to neietekmē. No vienas skaistuma izpausmes viņš nonāk pie divām, no divām pie visiem skaistiem ķermeņiem, no tā pie skaistām mācībām un zinātnēm, no tām pie īstās zinātnes un dailes, un tikai pēc tam viņš saprot, kas īstenībā ir daile. Skaisto var radīt nevis patiesā ēnu, bet pašu patieso, jo tu vairs neesi pievērsies ēnai, bet īstenībai.