Dante Aligjēri (2)

DANTE ALIGJĒRI.

Dante Aligjēri, īstajā vārdā Djurante, dzimis 1265. gada maijā. Miris 1321. gadā.. Dante Aligjēri ir izcils itāliešu dzejnieks un viens no svarīgākajiem rakstniekiem Eiropas literatūrā. Viņš tiek uzskatīts par itāļu renesanses izcilāko literātu, zinātnieku un filozofu.Vislabāk Danti atpazīst pēc darba „Komēdija”, kas vēlāk nosaukta par „Dievišķo komēdiju” tā ne tikai ietekmēja reliģisko iztēlei, bet arī visu alegorisko radošo literatūras pasauli. Dante lielu savas dzīves daļu pavadīja ceļojot no vienas pilsētas uz otru. Viņa sarakstītā „Dievišķā komēdija” dažos avotos ir saukta arī par garīgo ceļojumu grāmatu. Dante darbojās divu lielu vēstures laikmetu griežos.
Jaunais dzejnieks cēlies no senas muižnieku dzimtas. Iegūto izglītību viduslaiku skolā Dante atzina par trūcīgu un tiecās to papildināt.
Dante uzmanīgi pētīja antīko dzejnieku daiļradi (īpaši daudz Vergīliju, tieši šo dzejnieku Dante izraudzījies par savu ,,vadoni”, pavēlnieku un skolotāju).
Galvenā Dantes aizraušanās jau agrā jaunībā ir dzeja, galvenokārt mīlas lirika:
– tas saistīts ar 18 gadu vecumā pārdzīvoto psiholoģisko krīzi – mīlestību uz Beatriči, kura vēlāk apprecējās ar muižnieku un mira 1290.gadā;
– savu mīlu uz šo sievieti Dante attēlojis nelielā grāmatiņā ,,Jaunā dzīve” (,,Vita nuova”), kas atnesa viņam lielu slavu.
Ļoti agri aizsākas arī Dantes politiskā darbība, kā rezultātā, nepatiesi apvainots, viņš tiek izsūtīts trimdā (1302.gadā), visa dzejniekam piederošā manta tiek konfiscēta, bet Dantem sākas klejotāja gaitas, kas ilgst līdz mūža beigām. 1316.gadā Dantem atļāva atgriezties dzimtajā Florencē ar nosacījumu, ka viņš publiski atzīs savu vainu, bet Dante kategoriski atsakās to darīt.
Jau pirmajos dzejoļos Dante ievieš reālisma elementus, kuri vēlāk pastiprinās ,,Dievišķajā komēdijā”.
Par Dantes bērnību ir zināms ļoti maz. Viņa māte, Bella degli Abati, nomira, kad viņam bija 7 gadi. Dantes tēvs pelnīja aizdodot naudu un izīrējot īpašumus. Pēc sievas nāves viņš apprecējās otrreiz. Dantes tēvs nomira 13. gs beigās, pirms vēl dzejnieks bija sasniedzis brieduma gadus. Par Dantes aizbildni kļuva Brunetto Latini, politiķis. Bet vēlāk Dantes savā darbā „Dievišķā komēdija ” iesprostoja Latini 7 elles aplī, starp tiem, kuri ir grēkojuši apzināti.
Dante saņēma pamatīgu gan klasiskās, gan kristīgās literatūras izglītību. Viņš studēja retoriku, gramatiku, filozofiju, literatūru un teoloģiju. Dante tiek uzskatīts par itāļu valodas pamatlicēju.
Kad Dantem bija 12 gadi, viņš tika apsolīts viņa nākamajai sievai Džemmai Donati. Bet Dante jau bija iemīlējies 9 gadus vecajā Beatrisē. Pēc daudziem gadiem Dante satika Beatrisi atkal. Viņš jau bija sācis rakstīt dzeju. Dante bija uzrakstījis vairākus sonetus Beatričei, bet nevienā darbā nepieminēja savu sievu Džemmu. Kopā ar Džemmu viņiem piedzima trīs dēli. Dante vēlāk pameta savu ģimeni, lai varētu ceļot. Par Beatrisi Dante rakstīja savā darbā „Beatriče” Pēc Beatričes nāves Dante sāka dziļāk pētīt filozofiju un teoloģiju. Tas bija viņa mierinājums. Pēc mācīšanās daudzu gadu garumā manāmi paplašinājās viņa redzesloks literatūrā. Izšķirošais notikums viņa dzīvē bija dzejnieka padzīšana no viņa dzimtās Florences.
Politiskā situācija Itālijā Dantes laikā ir sarežģīta. Pāvesta cīņa par laicīgo varu, Ziemeļitālijas un centrālās Itālijas pilsētvalstu cenšanās pēc neatkarības, atsevišķo feodālo valstiņu savstarpējās ķildas, vācu un franču tīkojumi Apenīnu pussalā, gvelfu un gibelīnu cīņas – tas ir īsts politisks juceklis, kurā grūti orientēties. Dantes ģimene pieder pie gvelfu partijas. Šī partija apvieno pāvesta piekritējus cīņai pret vācu ķeizariem Itālijā.
Vēlāk gvelfu partijā notiek šķelšanās ,,melnajos” un ,,baltajos”. Baltie gvelfi vairāk pieslejas gibelīniem – pāvesta laicīgās varas pretiniekiem. Dante ir šā nogrupējuma aktīvs dalībnieks, bez tam viņš ir Florences Simta padomes loceklis. priors un kā balto gvelfu nārstāvis dodas uz Romu pie pāvesta Bonifacija VIII, lai samierinātu naidīgās puses. Pāvestam un viņa piekritējiem Dantes politiskā darbība šķiet bīstama, tāpēc pret dzejnieku izvirza nepamatotus apvainojumus. Uzvarot pāvesta piekritējiem (melnajiem gvelfiem), 1302. gadā apmēram sešus simtus balto gvelfu aizdzen trimdā, starp tiem arī Danti. Dzejnieku tiesā it kā par kukuļņemšanu, valsts naudas iztērēšanu, bet vienīgais pamatotais apvainojums ir aģitācija pret pāvestu. Pēc laika izdod vēl stingrāku dekrētu, kurā sacīts, ka tad, ja Dante mēģinātu atgriezties Florencē, viņš sadedzināms uz sārta: ,,Un ne tikai izskata dēļ, bet, kamēr iestājas nāve.”
Uz neilgu laiku Dante rada Veronā patvērumu pie Bortolomeo de la Scala, kam viņš veltīja „Dievišķās komēdijas” noslēguma daļu: paradīzi. Veronā viņš palika līdz 1319. gadam. Tai pašā gadā viņš pārvācās uz Ravennu, uz Guido Novellas la Polenta galmu. Neilgi pirms nāves Dante pabeidza „Dievišķo komēdiju”. Tur arī viņš nomira 1321. gadā. Danti apglabāja „Santa Kročes” baznīcā.

Dantes slavenākie darbi.
Dantes ,,Vita nuova” (,,Jaunā dzīve”) pirmais sonets uzrakstīts 1283. gadā, kad dzejniekam ir 18 gadu, pēdējais – ap 1292. gadu, kad Beatriče jau ir mirusi. ,,Jaunajā dzīvē” Dante ievietojis 26 sonetus. Dzejas rindas saista prozas teksts un vēl īpaši paskaidrojumi par dzejoļu uzbūvi. Soneti radušies dažādos laikos un neaptver visu, kas Beatričei šajā dzīves posmā veltīts. Tā, piemēram, sonetu, kurš rakstīts draugam Gvido Kavalkanti un kurā dzejnieks ilgojas ar Beatriči aizbēgt uz kādu vientuļu salu un dzīvot tur laimē prom no cilvēkiem, Dante ,,Jaunajā dzīvē” neievieto, jo tas neatbilst grāmatas noskaņotajam stilam.
„DIEVIŠĶĀ KOMĒDIJA” ( 14. gs.)(La Divina Commedia)
Dante ir itāļu literatūras augstākā virsotne. Šo vietu Dantem nodrošina viņa ,,Komēdija”, darbs, ko nākamās paaudzes apbrīnā nosauca par ,,Dievišķo”. Džovanni Bokačo tai piešķīra vārdu „Dievišķā”.
Kāpēc ,,Komēdija”? Dzejnieks kādā no Ravennas rakstītā vēstulē pamato izraudzīto nosaukumu. Drūmajai ,,Ellei” un tirdošajam ,,Sķīstīšanas kalnam” seko ,,Paradīze”, darba trešā – pēdējā daļa. Ar to tātad grāmatai dota gaiša, laimīga izskaņa. Pēc to laiku žanra izpratnes laimīgas beigas varēja būt tikai komēdijai.
Katru no šīm daļām veido 33 dziedājumi un prologs darba sākumā, kopā – 100 dziedājumi, katra daļa beidzas ar vienu un to pašu vārdu – ,,zvaigznes”. Katrai daļai ir savs raksturīgais krāsu tonis:
ELLE – sabiezinātas, draudīgas krāsas (sarkanā un melnā),
ŠĶĪSTĪTAVA – maigākas, bālākas (pelēkzilas, zaļganas, dzeltenas),
PARADĪZE – apžilbinošs spožums un dzidrums (gaišas krāsas).
Poēmas pamatā ir viduslaiku literatūrā populārais ,,sāpju ceļa” žanrs, tas ir, stāsti par to, kā cilvēkam izdevies ielūkoties viņpasaules noslēpumos. Dante ved cilvēku pazemē, lai spriestu tiesu par cilvēku noziegumiem un netikumiem, lai piespiestu tos dzīvot, kā pienākas.
Dante ir rakstīji dzeju, sonetus, poēmas.