Kvazimodo dzīvesstāsts

Kvazimodo dzīvesstāsts

Kvazimodo tika atrasts atradeņu silītē. Cilvēki, kas viņu ieraudzīja, nespēja noticēt, ka tas ir bērns, jo viņš bija ļoti neglīts un izskatījās, ka viņam ir tikai viena acs, jo otrai priekšā bija kārpa. Jau no mazotnes cilvēki viņu nevarēja ciest, bet garīdznieks Klods Frolo viņu paņēma aizgādībā.

Kvazimodo auga, un arvien vairāk viņa ķermenī parādījās defektu. Cilvēki viņu ienīda, un viņš ienīda cilvēkus. Vienīgais, ko viņš no cilvēku vidus mīlēja, bija Frolo.

Drīz viņš vispār negāja ārā no Parīzes Dievmātes katedrāles, jo

o
o tā viņam bija kā mājas. Katedrāli viņš pilnībā pārzināja, un dažreiz šķita, ka viņš ar to ir saaudzis. Viņš uzrāpās uz tādām vietām, kur citi nemaz nebūtu varējuši tikt klāt.

Mīļākā vieta viņam bija katedrāles zvanu tornis, jo viņš bija tā zvaniķis. Katru reizi, kad Klods teica, lai viņš iet zvanīt, Kvazimodo pa kāpnēm uzskrēja ātrāk, nekā kāds pa tām būtu noskrējis lejā.

Zvaniem viņš veltīja visu savu mīlestību un bija devis tiem pat vārdus, bet tie bija arī vaininieki Kvazimodo ku
u
urlumam, jo tieši to dēļ viņš bija tāds kļuvis.

Kādu vakaru viņš kopā ar savu audžutēvu gribēja nolaupīt skaisto Esmeraldu, bet viņu plānu „izgāza” Fēbs. Par to Kvazimodo tika aizvests uz tiesu. Tā kā viņš bija nedzirdīgs, viņu notiesāja, jo atbildēja uz
z
z nepareizajiem jautājumiem. Viņš tika sists, bet pēc tam atstāts, lai citi var par viņu pasmieties. Cilvēki neapžēlojās pat tad, kad notiesātais lūdza, lai kāds iedod padzerties, bet pārējos tas tikai sasmīdināja. Tad atnāca Esmeralda, un zvaniķis nodomāja, ka viņa arī ir atnākusi tikai pasmieties, jo viņš bija gribējis čigānieti nolaupīt, bet izrādījās, ka Esmeralda deva viņam dzert, un Kvazimodo nobira asara par meitenes žēlastību. No tās dienas zvaniķim bija vēl kāds, ko mīlēt.

Frolo pamanīja, ka Kvazimodo ir mainījies un ka dažreiz viņa acīs var saskatīt pat kaut ko cilvēcīgu, viņš arī nepievērsa vairs tik lielu uzmanību zvaniem.

Tad nāca liktenīgā diena, kad nu bija jāglābj Esmeralda no karātavām. Kvazimodo piekāva sargus, paņēma čigānieti uz rokām un ieskrēja katedrālē, jo tur vi
i
iņai nekas nedraudēja. Pūlis šim varonim uzgavilēja, un pirmo reizi Kvazimodo jutās skaists.

Viņš rūpējās par Esmeraldu un jutās laimīgs, ka var par viņu gādāt un aizsargāt. Viņš pat visu nakti gaidīja Fēbu, lai varētu aizvest pie skaistās meitenes. Viņš viens pats cīnījās pret laupītāju baru, lai gan viņi nāca glābt Esmeraldu, bet zvaniķis kurluma dēļ to nezināja.

Kad Esmeraldu tomēr pakāra, Kvazimodo jutās nelaimīgs, un, ieraudzīdams, ka Frolo smejas par meitenes nāvi, zvaniķis viņu nogrūda no jumta. Lai gan viņš arhidiakonu vē
ē
ēl varēja glābt, viņš to nedarīja, jo skaistās čigānietes zaudējums viņu pārāk sāpināja.

Pēc šo divu cilvēku nāves katedrāles zvaniķis pazuda.

Kvazimodo savas dzīves nogalē bija kopā ar savu mīļoto sievieti, lai gan viņa jau bija mirusi. Tā arī viņš nomira, apskāvis Esmeraldas ķermeni.