Svarīgākā sižetiskā blakuslīnija – Lāčplēša, Laimdotas un Spīdalas personisko attieksmju tēlojums. No II dziedājumā tēlotajiem apstākļiem rodas Lāčplēša un Spīdolas konflikts; vienlaikus varonim dziļi iepatīkas Laimdota, un viņš iemanto tās labvēlību. Tālāk veidojas dziļa un dedzīga mīlestība starp Lāčplēsi un Laimdotu. Taču Spīdalas naids un atriebība varonim uz laiku atņem viņa līgavu. V dziedājumā gūst atrisinājumu Lāčplēša un Spīdolas konflikts: viņa atsakās no naida un ļaunuma pret varoni.
Lāčplēša līgava un dzīvesbiedre Laimdota – galvenais sievietes tēls eposā. Galvenokārt ar Laimdotu saistās Lāčplēša personīgās laimes loks. Lāčplēša līgavas tēls ir veidots ar dziļu lirismu un ir poētiska maiguma apgarots. Ar savu pievilcību, mīlestību, tikumu un gudrību viņa reizē lielā mērā ir varoņa virzītāja pašaizliedzīgā cīņā par tautas laimi. Laimdota apzināti vēlas būt Lāčplēša draugs un biedrs visās varoņa gaitās:
..dzīvosim kopā,
Nomirsim kopā priekš mūsu mīļotas latviešu tautas!,
viņa saka Lāčplēsim. Kad Lāčplēsis dodas karagājienā pret vācu bruņiniekiem, viņa iet tam līdzi. Divcīņā ar Tumšo bruņinieku, Lāčplēsim krītot, mirst arī Laimdota, taču viņas cerība pavada varoņa turmāko cīņu vēl pēc nāves.
Spīdala – ir Lāčplēsim “ļauna darītāja”, sadarbojas ar Veco raganu un Kangaru pret Lāčplēsi, cenšas viņu šķirt no Laimdotas, pazudināt, vēlas viņam nāvi. Vērsdamās pret Lāčplēsi, kas ir tautas varonis, Spīdala līdz ar to vēršas faktiski pret visu tautu. Taču atšķirībā no Kangara viņas konfliktam ar Lāčplēsi ir tīri individuāls, pilnīgi personisks pamats: viņa nenostājas pret Lāčplēsi kā pret tautas varoni. Tādēļ viņa arī spēj rast pareizu ceļu, labo savas kļūdas, kļūst par Lāčplēša un Laimdotas draugu, rod sev vietu tautas cīņā pret iebrucējiem.