Latviešu strēlnieki bija Krievijas impērijas armijas no latviešiem komplektēts militārs formējums 1. pasaules kara laikā. Kopumā astoņos strēlnieku bataljonos dienēja aptuveni 40 000 kareivju.
Strēlnieku piemineklis Rīgā
Pēc neveiksmīga iebrukuma Austrumprūsijā kara sākumā zaudējot divas armijas un ievērojamu daudzumu ieroču un munīcijas, un pēc vairākām smagām sakāvēm 1915. gada vidū Krievijas armija zaudēja Kurzemi un lielu daļu Zemgales, un tika atspiesta līdz pat Rīgas pievārtei. Frontes līnija nostiprinājās gar Daugavu. Ieņemot Rīgu, vāciešiem bija atvērtas durvis uz Krievijas impērijas galvaspilsētu Pēterburgu.
Tā kā cara valdība neuzticējās nacionālām bruņotajām vienībām, pārsteidzoši bija tas, ka cara armijas vadība atļāva veidot latviešu brīvprātīgo strēlnieku bataljonus. Uz Krievijas valsts domnieku Jāņa Goldmaņa un Jāņa Zālīša uzsaukumu Pulcējaties zem latviešu karogiem! atsaucība bija liela, jo latvieši bija gatavi karot ar sen nīstajiem vāciešiem. Īsā laika posmā tika izveidoti 3 bataljoni, kas tika norīkoti aizsargāt Rīgu.
Pirmās strēlnieku bataljonu cīņas notiek 1915. gada oktobrī pie Pavasara muižas un Plakanu mājām. Pēc šīm cīņām tika izsludināta vispārēja latviešu mobilizācija, kuras rezultātā tika izveidoti jau astoņi bataljoni, 1. Daugavgrīvas, 2. Rīgas, 3. Kurzemes, 4. Vidzemes, 5. Zemgales, 6. Tukuma, 7. Bauskas un 8. Valmieras, kā arī viens rezerves bataljons. Vēlāk tiek izveidoti arī mazpazīstamie Torickas un Imantas bataljoni.
1915.-1917. gados sadursmes notika frontes līnijā gar Daugavu. Nākamās lielās cīņas norisinājās no 1916. gada marta līdz rudenim. Ievērojamākās no tām ir Marta kauja, Jūlija kauja un ilgstošas cīņas Nāves salā, svarīgā stratēģiskā punktā pie Ikšķiles, kas bija izmantojams kā placdarms frontes pārraušanai gan vienai, gan otrai karojošai pusei. Strēlniekiem tika dota pavēle nosargāt Nāves salu, kas arī tika paveikts. Nāves salā pirmo reizi kaujās Latvijas teritorijā tika izmantots indīgu gāzu uzbrukums. Krievijas armija nekad neizmantoja šo pozīciju uzbrukumam.
Visslavenākās strēlnieku cīņas norisinājās 1916. gada decembrī Tīreļpurvā, pie Ložmetējkalna. Šīs cīņas vēsturē iegājušas kā Ziemassvētku kaujas. Kaujas sākās 1916. gada 23. decembrī (pēc vecā tipa kalendāra) un ilga sešas dienas. Tajās pirmo reizi piedalījās visi astoņi Latviešu strēlnieku bataljoni. Pēc F. Brieža ieteiktā plāna, bija paredzēts sadalot spēkus divās grupās, dot triecienu uzreiz divās vietās. Taču gaidītā artilērijas atbalsta nebija, ejas plašajos dzeloņdrāšu laukos bija nepilnīgas un latviešu kareivji bija spiesti skriet dzeloņdrāšu biezoknī tieši pretī vācu ložmetēju ligzdām. Par spīti tam, nocietinājumus izdevās pārraut un ieet vairākus kilometrus vācu teritorijā, taču armijas vadība nebija spējīga izmantot šos panākumus, un izvērst spēcīgu uzbrukumu pret vāciešiem. 1917. gada janvārī sākās Janvāra kauja, kuras laikā vācieši centās atgūt Ziemassvētku kauju laikā zaudētās teritorijas.
Vācu uzbrukums 1917. gada vasarā
Ziemassvētku un Janvāra kaujās strēlnieki izrādīja lielu varonību, taču vienlaikus cieta lielus zaudējumus. Krievijas armija šo kauju laikā zaudēja apmēram 26 000 kareivju, no kuriem 9000 bija strēlnieki – apmēram trešā daļa no visiem strēlnieku spēkiem. Ziemassvētku kauju neveiksmīgā vadība, strēlniekos radīja aizvien lielāku neapmierinātību ar cara armijas vadību. Izplatījās baumas par nodevību pret latviešu formējumiem. Kad februāra revolūcijas rezultāta tika gāzts cars, daļa strēlnieku bija gatavi atbalstīt radikālos boļševikus, kuri solīja izbeigt karu, kā arī netraucēt impērijas nacionalitātem veidot neatkarīgas valstis, vai vismaz autonomijas.
1917. gada vidū, revolūcijas iespaidā, Krievijas armijā bija iestājies pilnīgs sabrukums. Visā Rīgas-Daugavpils frontē sākās paniska atkāpšanās, un tikai pateicoties 1917. gada 3. – 6. augusta strēlnieku cīņām pie Mazās Juglas, tika glābta visa 12. krievu armija, ļaujot tai droši atkāpties. Liela daļa latviešu strēlnieku kopā ar armiju atkāpās uz Krieviju, un nokļuva aizvien lielākā boļševiku ietekmē.
Sarkanie strēlnieki
Pēc Boļševiku revolūcijas 1917. gada rudenī, strēlnieki saglabā disciplīnu, un kā īpaši uzticamus viņus izvēlas par Ļeņina miessasargiem. Tas notiek Pulkveža Jukuma Vācieša vadībā, viņš kļūst arī par pirmo Sarkanās Armijas komandieri.
Ir dažādi iemesli kāpēc strēlnieki atbalstīja boļševikus un cīnījās pret balto armijām:
• Viņi labi atcerējās 1905. gada revolūcijas nežēlīgo apspiešanu;
• Latvijā bija plašs atbalsts sociālistu idejām;
• Boļševiki solīja atzīt Latvijas neatkarību.
Strēlnieki piedalījās anti-Boļševiku dumpju apspiešanā Maskavā un Jaroslavļā, Viņi cīnijās pret Deņikinu, Judeniču un Vrangeli. 1919. strēlnieku divīzija saņem augstāko apbalvojumu – Sarkano Slavas karogu. 1919. gadā strēlnieki kopā ar Sarkano armiju iebrūk Latvijā, lai nodibinātu padomju varu, taču pēc pāris mēnešiem cieš sakāvi.
Pēc Latvijas-Krievijas miera līguma noslēgšanas 1920. gadā, vairāk nekā 11 000 sarkano strēlnieku atgriezās Latvijā. Daļa strēlnieku palika padomju Krievijā, kur ieņēma dažādus augstus amatus PSRS armijā, valsts drošības organizācijās un valsts iestādēs. Lielākā daļa šo cilvēku 1937. – 1938. gadā tika arestēti un nošauti Staļina Lielajā Tīrīšanā virsnieku korpusa tīrīšanas ietvaros.
[izmainīt šo sadaļu] Baltie strēlnieki
1917.gadā starp Februāra un boļševiku revolūciju, kad latviešu strēlnieku pulkos intensīvi darbojās sarkanie aģitātori, liela daļa strēlnieku, īpaši virsniecība un inteliģence, saglabāja neitralitāti vai pat iebilda lielnieku idejām. Dašos no pulkiem (piemēram, 1.Daugavgrīvas pulkā, pulkveža F.Brieža vadībā) tika pārstrukturētas rotas un izveidotas vienības, kuras nebija komunistisko ideju ietekmē. Šīs vienības, nereti, bija ar ievērojami augstāku kaujasspēju par lielniecības ietekmētajām.
Daudzi virsnieki (viņu starpā arī F.Briedis, K.Goppers, R.Bangerskis u.c.) atstāja lielnieku ideju pārņemtos pulkus. Viena daļa aktīvi iesaistījās cīņā pret sarkanajiem. No Krievijā esošajiem latviešiem tika pat saformēti divi pulki – Imantas un Troickas, kuri iesaistījās kaujās Krievijas Pilsoņu kara frontes A, tomēr tā kā Kolčaka armija tika sakauta un strauji atkāpās, pulki caur Tālajiem austrumiem tika nogādāti jau brīvajā Latvijā.