Livonijas karš

Livonijas karš

Valstu stāvoklis pirms kara

Livonijas stāvoklis:
Livonijas konfederācija 16.gs vidū bija novājināta šādu iemeslu dēļ:
*savstarpējās cīņas starp Livonijas ordeni un bīskapijām (sevišķi Rīgas arhibīskapiju). Samazinājās konfederācijas spēja pretoties ārējiem ienaidniekiem
*ekonomisku un politisku iemeslu dēļ sākās Hanzas savienības noriets
*no 1517. gada Vācijā (Svētās Romas impērijā) izplatījās reformācija, kas izraisīja karu starp luterticīgajām un katoļu vācu valstīm, tāpēc tām bija maza interese par norisēm perifērijas vācu valstīm.

Krievijas stāvoklis:
Krievija relatīvi nostiprina savas pozīcijas. 1547. gadā par Krievijas pirmo caru kļuva Ivans IV (saukts arī par Ivanu Bargo, Jāni Briesmīgo)- enerģisks, bet despotisks Krievijas valdnieks. Pakļaujot Kazaņas un Astrahaņas hanisti, cars iekaroja Volgas tirdzniecības ceļu uz austrumiem.

Zviedrijas stāvoklis:
Pēc Kalmāras ūnijas izjukšanas 1523. gadā, Zviedrija pamazām kļuva par Eiropas lielvalsti, nostiprinot savas pozīcijas Baltijas jūras baseinā.

Polijas- Lietuvas stāvoklis:
16.gs ir Polijas- Lietuvasu7zplaukuma laiks. Pamatojoties uz reliģisko toleranci, valsts izvairījās no asiņainiem ticības kariem. Lietuva, kura atradās personālūnijā ar Poliju, konkurēja ar Krieviju par Kijevas Krievzemes mantinieces lauriem.

Kara cēloņi
16.gs Krievija vēlējās iegūt pieeju Baltijas jūrai, lai varētu izveidot tiešu satiksmi ar Rietumeiropu. Krieviju no Baltijas jūras atdalīja 13.gs izveidojusies Livonijas konfederācija.

Kara gaita
Livonijas karš sākās ar krievu karaspēka iebrukumu Livonijā. Jau 1558.gadā krieviem izdodas ieņemt Narvu un Tērbatu. 1560. gada 2. augustā krievi sakauj ordeņa spēkus Ērģemes kaujā un ieņem Vīlandes cietoksni. Kara otrais posms sākās 1561. gadā, pēc Livonijas konfederācijas sairšanas, kad Krievija uzsāka cīņu ar Poliju-Lietuvu un Zviedriju, kuras pieteica savas pretenzijas uz Livonijas mantojumu.

Livonijas karš

Krievijas cīņa ar Livonijas ordeni, Poliju- Lietuvu un Zviedriju 1558-1583 par pieeju Baltijas jūrai. 16.gs tālākai Krievijas valsts attīstībai bija nepieciešama tieša satiksme ar R-Eiropu, bet „Livonijas barjera, kas bija izveidojusies jau 13.gs., vācu feodāļu agresijas rezultātā, to kavēja. Tieksmi pēc Baltijas jūras ostām- Narvas, Rīgas, Rēveles, nosacīja arī tirgotāju intereses. Livonijas kara 1. posmā(1558-1561) krievu karaspēks cīņā ar Livonijas Ordeni guva izcilus panākumus- ieņēma Narvu un Tēratu, sakāva ordeņu spēkus Ērģemes kaujā un ieņēma Vilandes cietoksni. Krievijas armijas panākumus sekmēja igauņu un latviešu zemnieku nemieri, kas sevišķi spēcīgi uzliesmoja ZR Igaunijā 1560. gada rudenī. Livonijas kara 2. posms (1561- 1578) sākās pēc Livonijas konfederācijas sairšanas, kad Krievija sāka cīnu ar Poliju-Lietuvu un Zviedriju, kuras pieteica savas prezentācijas uz Livonijas mantojumu.16.gs 60. gados karadarbībai bija lokāls raksturs; zemi postīja gan iebrucēju karaspēks, gan bruņotas vietējās feoderācijas un kara algotņu bandas. Livonijas iedzīvotāji smagi cieta sakarā ar diviem nesekmīgajiem krievu karaspēku mēģinājumiem ieņemt Rēveli (1570-1571 un 1577. gada sākumā), bet it īpaši 1577.gada vasarā un rudenī, kad krievu armija Ivana IV Bargā vadībā iebruka Latgalē un Vidzemē. Raunas, Cēsu, Dzērbenes un Valmieras pils novadā 1582 postažā bija pamesti 50-75% zemnieku saimniecības. Krievijas karaspēka pēdējais panākums bija Kokneses, Cēsu pils un citu Vidzemes piļu ieņemšana 1577.gadaā. Livonijas kara 3.posms sākās 1579.gadā. Polijas-Lietuvas karali Stefans Batorijas 1579. gadā ieņēma Polocku un Veļikije Lukus, 1581.gadā aplenca Pleskavu. Polijas-Lietuvas karaspēka ielaušanās Krievijā, valsts saimnieciskais un iekšpolitikas stāvoklis piespieda krievu karaspēku aiziet no Livonijas. Pēc miera līguma ar Poliju (Zapoļskijamā, 1582) un pamiera līguma ar Zviedriju (Pļusā, 1583) Krievija atteicās no iekarojumiem Livonijā; Vidzeme un D-Igaunija palika Polijai, bet Z-Igaunija palika Zviedrijai. Pēc Livonijas kara Krievija bija atgriezta no Baltijas jūras vēl vairāk nekā pirms kara. Latviešu un igauņu tauta nonāca jaunu iekarotāju varā.

Livonijas kara atbalsis

Livonijas karā (1558-1583) par tā saucamo mantojumu cīnījās Krievija, Polija, Lietuva un Zviedrija, uzvarēja Polija un Lietuva. Bijušās Livonijas teritorijā uz ziemeļiem no Daugavas jau 1561.gadā izveidoja Pārdaugavas hercogisti jeb Inflantiju, kas tika iekļauta Lietuvas lielhercogistē. Pēc Polijas un Lietuvas apvienošanās kopējā Polijas-Lietuvas valstī (1569.gasā) Pārdaugavas hercogiste kļuva par apvienotās valsts kopīpašuma un tika pārdēvēta par Pārdaugavas Livonijas provinci. Sākumā šī province tika sadalīta 4 apriņķos- Rīgas, Cēsu, Turaidas un Daugavpils apriņķos. Preiļu novads ietilpa Daugavpils apriņķī. Pēc Livonijas kara Pārdaugavas Livonijas province tika sadalīta 3 prezidātos- Cēsu, Tērbatas un Pērnavas, bet prezidāti- stārastijās. Preiļu novads ietilpa Cēsu prezidāta Daugavpils un Rēzeknes stārastijās jeb apriņķos. 1598. gadā prezidātus pēc Polijas parauga pārdēvēja par vojevodistēm. Pārdaugavas Livonijas provincē galvenā noteikšana bija poļiem. Dzimtbūšanas jūgs pastiprinājās. Poļi protestantismā pārgājušo provinci sāka rekatolizēt un kolonizēt ar poļiem, baltkrieviem un Rietumeiropas valstu katoļticīgajiem zemniekiem, amatniekiem un citiem. Kolonizācijas plāni. Par laimi, realizējās tikai mazā mērā.