Literatura-Antīkās pasaules kultūras mantojumā ietilpst sengrieķu un romiešu literatūra. Romiešu literatūras darbi sarakstīti latīņu valodā, tās pirmsākumi saistāmi ar III gs. p. m. ē. Grieķijas sasniegumi bijuši paraugs romiešiem daud

Senās romas literatūra, arhitektūra, kultūraLiteratura-Antīkās pasaules kultūras mantojumā ietilpst sengrieķu un romiešu literatūra. Romiešu literatūras darbi sarakstīti latīņu valodā, tās pirmsākumi saistāmi ar III gs. p. m. ē. Grieķijas sasniegumi bijuši paraugs romiešiem daudzās dzīves jomās, arī literatūrā. Mācīdamies no grieķiem, romiešu autori žanra un stila tradīcijas bagātina ar jaunām iezīmēm, un pakāpeniski veidojas pašu klasika kā specifisks romiešu paraugs gan antīkās literatūras, gan jo sevišķi vēlāk – Rietumeiropas literatūras kontekstā.

Par romiešu literatūras aizsācēju uzskata Andronīku (ap 275-200 p. m. ē.). 240. gadā p. m. ē. uzvesta viņa pirmā un arī pirmā latīņu valodā rakstītā luga. Par Līviju Andronīku zināms, ka viņš sacerējis gan traģēdijas, gan komēdijas, par paraugu izmantojot grieķu lugas. Interesants varētu būt fakts, ka Līvijs Andronīks no grieķu valodas latiņu valodā tulkojis Homēra poēmu ,,Odiseja”, un tas ir pirmais zināmais atdzejojums Eiropas literatūrā. Līvijs Andronīks bijis gūstā saņemts grieķis, kuram Līviju ģimene devusi brīvību. Būdams skolotājs, viņš romiešu skolēna apmācību sācis ar izskaidrojošu lasīšanu, izvēloties Homēra ,,Odiseju”. Šo tekstu Romā kā mācību grāmatu lietoja apmēram divus gadsimtus. Tulkojums bijis ļoti brīvs un tuvināts romiskai dzīves uztverei. Rakstot lugas romiešu skatuvei, Līvijs Andronīks faktiski arī ļoti brīvi rīkojās ar sengrieķu drāmu tekstiem. Šāds daiļdarbu radīšanas princips Romā kļuva par tradīciju. Iepazīstoties ar romiešu literatūru un respektējot iepriekšminēto tradīciju, var saskatīt, kā no aizgūtā materiāla 1. gs. p. m. ē. veidojusies jau neatkarīgi vērtējamā literatūra.

Senās Romas arhitektūra un māksla bija antīkās mākslas attīstības pēdējais posms. Grieķi lika pamatus klasiskajai arhitektūrai un tēlotājmākslai, klasiskajai traģēdijai un eposam, bet romieši radīja augstu militāro tehniku un izcilu militāro taktiku. Jau sākotnēji romieši prata izmantot citu tautu sasniegumus savā labā. No etruskiem viņi pārņēma ne teikai rakstību, bet arī mākslas, pilsētbūvniecības, velvju arhitektūras principus.
Romas impērija bija Senās Romas periods, kas aizsākās pēc Romas republikas sabrukšanas 1. gs. p.m.ē. otrajā pusē, līdz ar Oktaviāna (Augusta) (63. g. p.m.ē. — 14. g.) valdīšanas sākumu. Ko uzskatīt par Romas impērijas beigām, domas vēsturnieku vidū dalās. Vieni uzskata, ka Romas impērija pastāvēja līdz Rietumromas sabrukumam 476. gadā. Savukārt citi autori par beigām traktē Austrumromas, jeb Bizantijas impērijas beigas — 1453. gadā, kad tās galvaspilsētu Konstantinopoli (mūsdienu Stambula) ieņēma Osmaņu impērijas karaspēks. Izplatītāks tomēr ir pirmais viedoklis, jo vairums vēsturnieku ne bez pamata uzskata, ka Bizantija no kultūrvēsturiskā viedokļa būtiski atšķiras no Rietumromas, kura līdz ar Seno Grieķiju ir vēlākās latīniskās Eiropas civilizācijas tiešs kultūras, tradīciju, dzīvesveida, mentalitātes un citu galveno raksturiezīmju avots un pamats.

Literatūra-Ar jēdzienu romiešu literatūra apzīmē latīņu valodā rakstīto literatūru, kuras aizsākumi meklējami 3.gs. p.m.ē. Senajā Romā. Romiešu literatūra spēcīgi ietekmējās no sengrieķu literatūras, un savukārt pati spēcīgi ietekmējusi visu vēlāko rietumu literatūras attīstību. Romiešu literatūrā visnotaļ spēcīgi attīstījās dzeja, dramaturģija, satīra, vēsturiskā, retoriskā un filozofiskā proza, radās vieni no pirmajiem romāna priekštečiem.
Romiešu literatūra īpaši lielu nozīmi ieguva vēlajos viduslaikos un renesanses laikmeta literatūrā, kā arī klasicismā un 19. un 20.gs. neoklasicismā.