Jau senās Grieķijas laikos daudz tika runāts un domāts par ekonomiskajām problēmām, kā arī pats termins „ekonomika” ir iegūts no vārda oikonomia, kas no grieķu valodas tulkotos, kā māka pārvaldīt mājas saimniecību . Protams, tajos laikos tās aktuālākās problēmas nebija augstai inflācijas līmenis vai dolāra kursa krišanās, bet gan saistītas ar mājsaimniecību pārvaldīšanu. Nepieminēts nevar palikt Aristotelis, ko varētu uzskatīt par pirmo ekonomistu; viņš bija viens no pamatlicējiem ekonomikas kā zinātnes attīstībai. Lielu ieguldījumu ielika arī dzen ekonomisti kā A.Monkretjens, kas ieviesa atzīmējumu „politiskā ekonomija” , Ādams Smits ar darbu „Pētījums par tautas bagātības dabu un cēloņiem”, A.Maršals, Davids Ricardo, Karls Marks, Džohans Mainards Keins (Johan Maynard Keynes) un citi . Tomēr V. S. Dževonss bija tas, kurš pirmais savā darbā pielietoja terminu „ ekonomikas teorija” , kas pēc Maršala domām atšķiras no politiskās ekonomikas ar to, ka pēta saimnieciskos procesus visās ekonomiskajās sistēmās, atmetot šķiru pieeju . Citiem vārdiem sakot, ekonomikas teorija ir mācība , kā cilvēki ar ierobežotiem resursiem var apmierināt savas vajadzības, neņemot vērā piederošo šķiru.
Attīstoties valstīm, attīstoties ražošanai, pieaugot iedzīvotāju skaitam, ekonomikas teorijā nācās ieviest jeb izdalīt divus līmeņus : mikroekonomiku un makroekonomiku. Abas ir neatdalāmas un papildina viena otru, tomēr atšķirība ir tāda, ka mikroekonomika ir vērsta uz individuālas saimnieciskas vienības rīcību (firmas, mājsaimniecības), par tajā notiekošajām darbībām. Sākot ar preces vai pakalpojuma izmaksām līdz darbinieku skaitam. Savukārt, makroekonomika ir orientēta uz tautsaimniecību – valsts līmeni, kurā koncentrējas uz lietām kā bezdarbs, inflācija, iekšējais kopprodukts, u.tml.
Bet , lai runātu un analizētu lielas lietas, ir jāsāk ar mazumiņu , tā tad ar pašu cilvēku. Gadsimtu laikā ir tiek izstrādāts tipiska cilvēka uzvedība ekonomiskajos labirintos, kas tiek dēvēts kā „homo economicus” modelis. Homo economicus var dēvēt par objektu, kuram tiek ražots. Tā jā pašā laikā arī pats vēlas iegūt peļņu un vairot to. Laikam ritot, ir novērots, ka homo economicus mainās jeb pielāgojas situācijai, tomēr savā būtībā saglabājas kā egoists, kas retos gadījumos ir gatavs ziedoties. Viņu iespaido apkārt valdošie notikumi, politiskajās situācija un kultūras līmenis. Mūsdienās homo economicus jābūt spēcīgam, izglītotam, daudzpusīgam cīnītājam, kas spēj būt pārliecināts par sevi un iedrošināt arī citus par tādiem kļūt. Tikai tādā veidā ir iespējams progress un labāks dzīves stāvoklis .
Lai ekonomika funkcionētu jāpastāv ekonomiskajām vajadzībām. Tās ir indivīdu , respektīvi, patērētāju, uzņēmumu un valdību, vēlme iegūt preces un pakalpojumus, kas dos vislielāko apmierinājumu un derīgumu. Cilvēkam primārās vajadzības ir – ēdiens, dzīves vieta, darbs, apģērbs, veselības aprūpe . Uzņēmumiem tās ir jaunas rūpnīcas, jaunas tehnoloģijas, jauns tirgus- viss, lai spētu attīstīties. Valdībām – apmierināt pilsoņu vajadzības, nodrošinot ar skolām, slimnīcām, pienācīgām algām . Tādēļ var apgalvot, ka ekonomikas uzdevums ir apmierināt šīs vajadzības, izmantojot pareizās metodes.
Ekonomika ,kā zināms balstās uz cilvēku un to vajadzību apmierināšanu, tamdēļ ir vajadzīgi ražošanai un pakalpojumu sniegšanai nepieciešamie resursi. Tā kā vajadzības un vēlmes ir neaprakstāmi plašas, resursi tiek klasificēti. Galvenie ir dabas resursi, kapitāls, cilvēka darbs un uzņēmējspējas. Ekonomiskie resursi tiek iedalīti sīkāk : materiālie un cilvēku resursi. Savukārt, materiālie tiek iedalīt dabas r. un kapitālā, cilvēku – darbā un uzņēmējspējās.
Ekonomisko resursu klasifikācija .
Iepriekš minēju, ka resursu tāpat kā vajadzību ir neiedomājami daudz, tomēr dzīve nebūtu tik skaista, ja nebūtu problēmu. Šinī gadījumā ir runa, par resursu ierobežotību. Visa pamats ir dabas dotie resursi – zeme, augsne, meži, nafta, dabas gāze – viss , ko cilvēks var izmantot savā labā. Bet visam ir savas robežas. Jāpiemin, ka daba mums dod vienreizējas iespējas, tomēr nedrīkst aizmirst, ka pastāv arī neatjaunojamie dabas resursi kā akmeņogles, nafta, zelts un citi zemes dzīlēs atrodami „dārgumi” , tādēļ ar katru gadu tiek pieliktas pūles, lai rastu alternatīvas, piemēram, benzīna nomaiņa pret bioloģiski tīru degvielu (rapsi), tad nu šajā brīdi sākas ekonomiskās problēmas. Vai ir vērts ieguldīt milzu līdzekļus jaunā, alternatīvā projektā, ja vēl nākamos 50 gadus pietiks, un šobrīd aktuālākas ir pensiju problēmas? Resursu ierobežotība neierobežojas ar dabas resursiem, tā ir problēma visās jomās, ikvienam gan indivīdam, gan valsts pārstāvim nākas pieņemt alternatīvus lēmumus, lai rezultāta „vilks būtu paēdis un aita dzīva”.
Tomēr vajadzība joprojām saglabājas, tādēļ , lai atrastu vidusceļu un uzskatāmi redzētu ražošanas iespējas, lielisks atspoguļojums robežām ir ražošanas iespēju līknes. Tās atspoguļo sabiedrības maksimālās iespējas ražot noteikta daudzuma divus produktus visās iespējamās kombinācijās, pastāvot pilnīgai un efektīvai esošo resursu izmantošanai .
A; B – produkti , Q- daudzums.
Punkti( L,M) uz līknes raksturo katra varianta maksimālo ražošanas apjomu.
Punkts K – prasa lielākus resursus nekā alternatīvas uz shēmas- nav realizējams.
Punkts R – rāda, ka nav efektīvi izmantoti visi dotie resursi.
Tomēr pastāv arī citi varianti, piemēram, līknē pa labi, pateicoties efektīvai resursu izmantošanai vai papildu resursu pielietošanai, raksturo ražošanas apjoma pieaugumu. Savukārt līknē pa kreisi – ražošanas apjoma samazināšanos, kas var būt saistīts ar daudziem apstākļiem, piemēram, pārāk mazu pieprasījumu, materiālu trūkumu, strādnieku trūkumu. Tomēr ikvienai dotās līknes alternatīvai resursu lielums un izmantošanas efektivitāte ir vienāda .
Tad rodas jautājums, no kā ir atkarīgs resursu efektīva izmantošana?
Ļoti svarīgs un iedarbīgs virzītspēks ir motivācija. Atliek tikai noskaidrot, kas konkrēto personu motivētu darboties efektīvāk. Galvenokārt, tā ir nauda. Cilvēku arī ietekmē lietas, kā cenas tirgū, nodokļu likmes, ekonomiskā likumdošana, dzīvesvieta utt. , kas stimulē vai var gadīties, ka tieši otrādi ierobežo saimniecisko darbību . Libermanis papildina, ka efektīva saimniekošana ir atkarīga arī no valdošās politikas, cilvēku psiholoģijas, ekonomiskā stāvokļa valstī. Tomēr pastāv vairāki veidi, kā ir iespējams uzlabot ražošanu. Viņaprāt, galvenais akcents jāliek uz cilvēka dzīves līmeņa celšanu un izglītošanu , respektīvi, vairāk laika un līdzekļu jāiegulda kvalifikācijas un intelektuālā līmeņa celšanai. Praktiskas metodes būtu pareizs un efektīvs darba sadalījums, spēcīgu uzņēmumu apvienošanās . Savukārt , amerikāņu autori uzskata, ka attīstībai ir jāinvestē vairāk līdzekļu projekta īstenošanai, jāapgādā ar jaunu tehniku, lai uzlabotu kvalitāti un apjomus .