Latvijas fiziskā ģeogrāfija
Ģeogrāfiskais stāvoklis
Latvija Republikas vēsturi un ekonomisko attīstību daudzu tūkstošu gadu garumā noteicis tās ģeogrāfiskai stāvoklis – Baltijas jūras austrumu piekraste. Dziļi valsts sauszemē iestiepjas seklais Rīgas jūras līcis. Latvijas valsts robežas kopējais garums ir 1840 km. Valsts jūras robežas garums ir 490 km. 12 jūras jūdžu (22,4 km) platumā, skaitot no maksimālā bēguma līnijas, ūdeņi gar Latvijas piekrasti ir Latvijas Republikas teritoriālā jūra. Jūras akvatorija, kas atrodas aiz teritoriālās jūras robežām un sniedzas līdz Igaunijas Republikas, Lietuvas Republikas un Zviedrijas Karalistes robežām ir Latvijas Republikas ekskluzīvā ekonomiskā zona, bet jūras dibena virsma un tā dzīles ir Latvijas Republikas kontinentālais šelfs.
1350 km valsts robeža iet pa sauszemi. Latvijai sauszemes robeža ir ar 4 valstīm: ziemeļos – ar Igaunijas Republiku (343 km), austrumos – ar Krievijas Federāciju (276 km), dienvidaustrumos – ar Baltkrievijas Republiku (161 km) un dienvidos ar Lietuvas Republiku (576 km).
Garā jūras robeža, neaizsalstošās ostas un Atlantijas okeāna ar saviem jūras ceļiem tuvums ir noteicis un nosaka arī patreiz Latvijas valsts nozīmi Eiropas valstu vidū. Latviju šķērso izdevīgi kravu transportēšanas ceļi, kas savieno Krieviju un citas Austrumeiropas valstis ar Rietumeiropas valstīm. Stratēģiskā novietojuma Baltijas jūras krastā dēļ valsts teritorija bieži ir kļuvusi par lielo kaimiņDabas apstākļus Latvijā nosaka tās ģeogrāfiskais novietojums Austrumeiropas līdzenuma rietumu daļā. Plašās teritorijās raksturīgais līdzenuma reljefs ļauj no dažādām debess pusēm ieplūst atšķirīgām gaisa masām, kas rada straujas laika apstākļu izmaiņas. Līdzenais reljefs noteicis plaša sazarota upju tīkla izveidošanos. Upju tīkls jebkuru Latvijas vietu savieno ar Baltijas jūru. Latvija ir pieskaitāma pie Baltijas jūras baseina valstīm, jo visa valsts teritorija ietilpst Baltijas jūras sateces baseinā. Jebkurā Latvijas vietā dzīvojošs valsts iedzīvotājs līdz ar to ir atbildīgs par Baltijas jūras tīrību, jo ūdens piesārņojums laiku gaitā pa upēm var nonākt jūrā.
Principiāli svarīgs dabas daudzveidības faktors ir Latvijas atrašanās mērenā klimata joslā jaukto mežu zonā. Atrašanās starp taigas zonu un platlapju mežu zonu nosaka, ka Latvijā ir liela dabas daudzveidība, kurā novērojamas gan taigas pazīmes (egļu meži), gan platlapju mežu (ozolu meži) dabas zonas pazīmes.
Uzskatu dažādība ilgu laiku nav varējusi atrast Latvijas ģeogrāfisko vietu Eiropā. Latvija kopā ar saviem ziemeļu un dienvidu kaimiņiem, tas ir Igauniju un Lietuvu, Eiropā un pasaulē tiek saprastas kā Baltijas valstis. Ģeogrāfiski Baltijas valstis atrodas pašā Eiropas centrā, jo nevienā virzienā Baltijas valstu attālums līdz Eiropas robežām nav mazāks par 800 km. Politiski Latvija pieskaita sevi pie Ziemeļeiropas.
valstu strīda objektu.
Reljefs ________________________________________
Latvija atrodas Austrumeiropas līdzenumā. Tās virsma veidojusies pēdējā – Latvijas – apledojuma laikā, bet piekrastes daļa – uzvirzoties un atkāpjoties Baltijas jūrai un tās attīstības stadijām. Pēc reljefa formu lieluma Latvijā izdala šādas reljefa formas: lielformas, vidējformas un mikroformas.
Latvijas reljefa lielformas ir augstienes un zemienes. Tās atšķiras ar augstumu virs jūras līmeņa un reljefa saposmojumu. Par zemieņu un augstieņu robežu uzskatāma 90 m horizontāle. Latvijas rietumdaļā reljefa absolūtie augstumi ir zemāki nekā austrumdaļā, tāpēc augstieņu un zemieņu robeža Kurzemē atrodas zemāk, un tā atbilst 50 m horizontālei, bet Vidzemē un Latgalē tā paceļas līdz 140 m horizontālei. Augstienes aizņem 40 %, bet zemienes 60 % no valsts teritorijas. Lielākās ir Vidzemes, Alūksnes, Latgales, Augšzemes, Rietumkursas, Austrumkursas un Ziemeļkursas augstienes. Latvijā atrodas Piejūras, Kursas, Viduslatvijas, Tālavas, Veļikajas un Austrumlatvijas zemienes.
Augstienēm raksturīgs pauguru un pauguru grēdu reljefs. Paugurus un paugurgrēdas savstarpēji atdala ieplakas un plaši pazeminājumi. Augstienēs reljefam ir liela nozīme zemes izmantošanā. Parasti paceltās lēzenās reljefa daļas, pateicoties relatīvi labiem mitruma apstākļiem, tiek izmantotas lauksaimniecībā. Stāvās pauguru nogāzes ir apaugušas ar mežu, bet pārmitrās starppauguru ieplakās atrodas pļavas, purvi un meži.
Zemienēm raksturīgs līdzens vai viļņots reljefs. Parasti zemienēs ir vai nu plašas lauksaimniecības zemes vai lieli mežu masīvi. Lauksaimniecības zemes atrodas uz auglīgām augsnēm (piemēram, Zemgales līdzenumā, Burtnieku līdzenumā). Meži parasti ir uz mazāk auglīgām smilts vai pārmitrām augsnēm (piemēram, Piejūras zemiene, Kursas zemiene).
Latvijas augstākie virsas punkti ir augstienēs. Latvijā neviena augstiene pēc sava absolūtā augstuma nesasniedz kalnu augstumus, tomēr cilvēki ikdienā augstākos paugurus dēvē par kalniem. Piemēram: Gaiziņkalns, Krievu kalns, Lielais Liepukalns u. c. Augstākie virsas punkti Gaiziņkalns (311,6m) un Sirdskalns (296,8m) atrodas Vidzemes augstienē.
Upes ________________________________________
Latvija atrodas mērenā klimata joslā, kurā nokrišņu daudzums pārsniedz iztvaikošanu. Nokrišņi, kas iztvaikošanas vai transpirācijas rezultātā neatgriežas atpakaļ atmosfērā veido pazemes un virszemes ūdeņu noteci. Mitrā klimata, relatīvu līdzenā reljefa un teritorijas ģeoloģiskā uzbūvēs ietekmē Latvijā izveidojies blīvs upju tīkls. Vidējais upju blīvums ir apmēram 0,6 km/km², tas ir uz katru kvadrātkilometru ir 0,6 km garš upes tecējums. Visblīvākais upju tīkls ir nokrišņiem bagātās augstieņu nogāzēs (Rietumkursas augstienes A nogāzē un Vidzemes augstienes ZR un DA nogāzēs) un nokrišņiem nabadzīgajā, bet ūdeni mazcaurlaidīgajiem māliem klātajā Zemgales līdzenumā.
Latvijas upes ir ģeoloģiski jaunas. Upju ielejas veidojušās 10 – 13 tūkst. gadu atpakaļ pēc ledāja atkāpšanās. Tikai dažu upju (Gaujas, Abavas un Daugavas u. c.).) ieleju atsevišķi posmi veidojušies senāk. Parasti šos posmus sauc par senlejām (Gaujas senleja, Abavas senleja, Amatas senleja u. c.).
Latvijas upju tīklu veido vairāk kā 12 400 upju. Tikai 880 upju garums pārsniedz 10 km, bet lielāko daļu Latvijas upju veido upes, kuru garums ir mazāks par 10 km (to kopgarums ir 51 % no visa Latvijas upju kopgaruma). 17 upju garums ir lielāks par 100 km.
Klimata izmaiņas ________________________________________
Informāciju par klimata izmaiņām iespējams iegūt, apstrādājot un analizējot meteoroloģisko staciju vairāku gadu desmitu datus. Pirmās ziņas par laika apstākļu novērojumiem Latvijā ir no 17. gadsimta.
20. gadsimtā, pateicoties siltumnīcas efektam un dabiskajām klimata izmaiņām, novērojama globāla klimata pasiltināšanās. Latvijā 20. gadsimtā gada vidējā gaisa temperatūra pieaugusi no pusgrāda līdz aptuveni grādam. Vissiltākie 20. gadsimtā Latvijā bijuši deviņdesmitie gadi. Gaisa temperatūras pieaugums novērojams visos gadalaikos, bet vislielākais bijis ziemas sezonā. Ar to daļēji var izskaidrot relatīvi siltās ziemas pēdējā desmitgadē. Klimatam kļūstot siltākam un maigākam, pēdējo piecdesmit gadu laikā ziemas garums samazinājies par 15 dienām.
Temperatūras izmaiņas būtiski ietekmējušas ledus apstākļus Baltijas jūrā. 1942. gadā viss Rīgas līcis un lielākā daļa Baltijas jūra bijusi klāta ar ledu. Pēdējos desmit gados Baltijas jūrā ledus sega nav izveidojusies, bet tikai nedaudz ziemas tā pārklājusi Rīgas līci. Līdz ar to būtiski izmainījušies kuģošanas apstākļi Rīgas līcī. Ja agrāk kuģus cauri Irbes jūras šaurumam un Rīgas līcī ieveda ledlauzis, tad pēdējās desmit ziemās to pakalpojumi bijuši nepieciešami tikai vienu ziemu. Tas palielina Rīgas ostas konkurētspēju ar citām Baltijas jūras ostām.
Ezeri ________________________________________
Nozīmīgi teritorijas attīstības resursi ir ezeri. Tiem ir liela nozīme apdzīvoto vietu, tūrisma un rekreācijas, zivsaimniecības un citu tautsaimniecības nozaru attīstībā. Ezeri piešķir ainavai sevišķu izteiksmīgumu. Tāpēc daudzi iedzīvotāji izvēlās mājvietai tieši ezeru krastu.
Latvija ir ezeriem bagāta zeme. Valstī ir 2256 ezeri, kuri lielāki par 1ha. Šo ezeru kopplatība ir apmēram 1000 km². Latvijā dominē nelielie ezeri, jo tikai 16 ezeri ir lielāki par 1000 ha vai 10 km², tomēr tas sastāda 42 % no kopējās ezeru platības. Visvairāk ezeru (ap 40 % no kopskaita) ir Latgales un Augšzemes augstienēs. Latgales augstieni dēvē par „zilo ezeru zemi” . Latvijā kopumā raksturīgs, ka augstienēs ir vairāk ezeru, bet mazāk to ir līdzenumos. Vismazāk ezeru ir Zemgales līdzenumā, kur ūdeņiem neļauj uzkrāties līdzenais reljefs un daudzās upes. Ūdeņu bagātību Latvijā vēl papildina ap 800 mākslīgās ūdenstilpes: hidroelektrostaciju ūdenskrātuves, zivju dīķi, saglabājušies dzirnavu dīķi. Latvijā vidējais ezerainums (1,5 %) ir aptuveni tāds pats kā Lietuvā, bet daudz mazāks nekā Igaunijā (5 %), Zviedrijā (8,5 %) un Somijā (9 %).
Klimata izmaiņas ietekmē arī dzīvnieku un augu valsti. Klimatam kļūstot siltākam, Latvijā parādās putnu sugas, kuras agrāk bija sastopamas tikai uz dienvidiem no Latvijas.
Turpinoties klimata pasiltināšanās procesam, Latvijā 21. gadsimtā var iestāties tāds klimats, kāds tas pašreiz ir Rietumeiropā. Lielais ezeru daudzums Latvijā izskaidrojams ar to, ka vēl nesenā pagātnē zemi klāja apledojums. Ledāja un tā kušanas ūdeņu darbībā te izveidojās daudzveidīgs, pauguriem un ieplakām bagāts reljefs, kas sekmēja ūdeņu noplūdi no pacēlumiem un uzkrāšanos pazeminājumos.
Ezeru veidolu, tā garumu un platumu, krasta līnijas kopējo garumu un izrobotību nosaka ezeru iedobe, kurā uzkrājies ūdens, un tās apkārtnes reljefs. Ezerus pēc ezeru iedobes izcelšanās var iedalīt vairākos veidos. Visizplatītākie ir ledāja veidoto ieplaku ezeri jeb glaciālie ezeri. Tie ir ezeri, kuru ezeru iedobes radušās tieša ledāja darbības rezultātā. Uzvirzoties ledājam, ledus plūsma iegrauzās savā gultnē, izveidojot ezerdobi. Pēc tam to aizpildīja ledāja kušanas ūdeņi. Šādi ir veidojies Burtnieku ezers. Tas ir relatīvi sekls (dziļākā vieta 3m) ledāja kustības virzienā izstiepts ezers. Citi lielie Latvijas ezeri (Lubāns, Usma) līdzenumos arī veidojušies ledāja padziļinātās ieplakās. Līdzenumos ezeru krasti ir lēzeni un parasti tos aizņem pļavas vai arī pārmitri meži. Augstienēs ezeri (Rāznas ezers, Alūksnes ezers, Alauksts u. c.) novietoti starppauguru pazeminājumos, kurus, apledojumam atkāpjoties, aizņēmis neizkusušais ledus blāķis. Klimatam kļūstot siltākam ledus izkusa un ieplaku aizpildīja ledāja kušanas ūdeņi. Starppauguru ieplaku ezeru lielumu, apveidu un krasta līniju izlocījumu nosaka ezera un apkārtnes reljefa saposmojuma pakāpe. Maz saposmota reljefa apstākļos ezeriem ir ieapaļa vai ovāla forma, tie nav sevišķi dziļi. Turpretī sarežģītu reljefa formu paugurainē ezeriem parasti ir izlocīta krastu līnija, daudz pussalu un līču.
Latvijā ļoti raksturīga reljefa forma ir subglaciālās vagas. Šajās vagās atrodas pa vienam vai savirknēti īsākās vai garākās virknēs ezeri. Tie sastopami gan augstienēs, gan zemienēs. Pašreiz vēl nav pilnības skaidrības par šo reljefu formu izcelsmi. Viena daļa zinātnieku uzskata, ka dziļās vagas izspiedis ledājs ar savu masu, bet otra daļa zinātnieku domā, ka tās izskalojušas zem ledus plūstošās upes. Subglaciālās vagās atrodas Latvijā dziļākie ezeri. Visvairāk subglaciālo vagu ezeru atrodas Latgales augstienes dienvidu daļā. Šeit nelielā teritorijā sadrūzmējušies arī daudzi sevišķi dziļi ezeri, proti no 22 Latvijas ezeriem , kas dziļāki par 30 m te atrodas 11. Te atrodas arī mūsu zemes visdziļākais ezers – Drīdzis (65,1m). Ezera dziļums tikai nedaudz atpaliek no Rīgas līča maksimālā dziļuma – 67m, kas konstatēts iepretim Mērsragam.
Piejūras zemienē lielākā daļa ir lagūnu ezeri (Babītes, Engures, Liepājas, Kaņieris, Papes ezeri u.c.). Tie ir daudz jaunāki par glaciālajiem ezeriem. Ezeri veidojušies Litorīnas jūras laikā pirms 2800 – 7500 gadiem, ka jūra aizņēma plašu pašreizējās sauszeme teritorijas daļu. Smilšu sanešu plūsma, kas virzījās līdzīgi kā mūsdienās gar krastu, atdalīja piekrastes lagūnas no jūras akvatorija. Jūrai atkāpjoties, ūdens vairs nevarēja noplūst uz jūru un tāpēc sauszemē izveidojās ezeri. Šie ezeri ir sekli un pašreiz intensīvi aizaug. Tāpēc tieši šie ezeri Latvijā ir viss jutīgākie attiecībā pret cilvēku ietekmi.
Upju ielejās, upēm mainot savu gultni jeb meandrējot, veidojas vecupju ezeri. Tie ir šauri, gareni un sekli. Parasti ātri aizaug. Sevišķi daudz šādu ezeru ir Gaujas, Pededzes un Daugavas ielejās. Šie ezeri ir ļoti nozīmīgi upju ieleju biotopi, kur sastopamas daudzas retas augu un putnu sugas.
Savdabīgi ir karsta – sufoziju ezeri, kas radušies pazemes ūdeņiem šķīdinot ģipšus, dolomītus vai kaļķakmeņus vai arī izskalojot smilšakmeņus. Šādas izcelsmes ezeru ieplakām raksturīga ovāla, piltuveida forma. Latvijā šā tipa ezeri izplatīti Rīgas rajonā Allažu un Baldones pagastos, kā arī Daugavpils rajonā. Pēc izmēra tie ir nelieli ezeriņi, bet tie ir ļoti interesanti pēc izcelšanās un ūdens režīma. Atsevišķos ezeros bieži pēkšņi ūdens pazūd un tad pēkšņi atkal parādās.
Purvos izplatīti ir purvu ezeri, kas saglabājušies aizaugot ezerdobēm vai arī veidojoties akačiem augstajos purvos. Šādu ezeru sevišķi daudz ir Latvijas lielākajos augstajos purvos (Teiču purvā, Ķemeru – Smārdes tīrelī).
Jebkuram ezeram, tāpat kā cilvēkam ir savs noteikts dzīves gājums, ko raksturo noteikti mūža posmi. Ezeru attīstībā izdala piecas attīstības stadijas: jaunība, briedums, vecums, vecuma panīkums un atmiršana. Ezera mūža laikā mainās gan ūdens organisma sastāvs un daudzums, gan ūdens kvalitāte, gan pati ezera ieplaka. Ezeriem attīstoties dabiskos apstākļos, to aizaugšana ir desmitiem tūkstošiem gadu gara evolūcijas procesa likumsakarīgs nobeigums. Cilvēku saimnieciskā darbība šo procesu paātrina. Ieplūdinot ezerā barības vielas (fosforu un slāpekli) no lauksaimniecībā izmantojamām zemēm un apdzīvotām vietām tiek paātrināta ezeru aizaugšana. Aizaugot ezeram tā vietā izveidojas purvs vai kāds no citiem mitrāja veidiem. Latvijā ezeros novērojama intensīva nogulumu uzkrāšanās, kas liecina, ka ezeri sasnieguši vecuma stadiju.