Latvijas neatkarības iegūšana un tās atjaunošana

Mans darbs ir par Latvijas valsts proklamēšanu, jo vēlējos vairāk uzzināt un sīkāk izpētīt mūsu valsts vēsturi, tās neatkarības iegūšanu un otreizējo pasludināšanu. Latvijai šis ceļš bija diezgan grūts, tas ilga divus gadus, neskatoties uz to, ka valsts tika pasludināta par neatkarīgu arī otreiz ( 1990. gada 4. maijā, pēc 72 gadiem), neatkarīga Latvijas valsts radās triju spēku cīņā, jo nacionālajiem spēkiem bija jācīnās gan pret vācu armiju, kas Latviju okupēja pirmā pasaules kara laikā, gan pret lieliniekiem, kas bija nākuši pie varas Krievijā un

n
n centās iegūt bijušās impērijas zemi.

Latvieši 1. pasaules kara laikā:

Latviešu organizāciju iespaids pieaug tik lielā mērā, ka tās ir latviešu likteņa kārtotājas 1915. un vēlākajos gados, kad latviešu ierosmē dibināja latviešu strēlnieku pūlkus, kad plašajām bēgļu masām, kas atstāj Latviju, nepieciešams savs centrs. Svarīgi ir lēmumi iziet zem sava karoga un himnas, kas notiek ar strēlnieku dibināšanu, tas visaugstākajā mērā sakāpina patriotisma bangojumu. Latviešu pārstāvji meklēdami sakarus Vācijā, nodrošina sev iespēju atrast pieeju caram. Viens no tiem ir mācītjs Jānis Sanders. Strēlnieku pa
a
anākumi kaujās ir tik lieli, ka tie paši par sevi līdzina ceļu, atstājot iekrātu kapitālu Latvijas vārdam vēlākajām, izšķirīgajām dienām, kad Antantes valstīm izšķirams Latvijas valsts liktenis. Milzu iespaids rodas Latviešu bēgļu apgādāšanas centrālkomitejai, kuras priekšgalā nostājas V. Olavs, A. Be
e
ergs un J. Čakste. Laika biedru liecībās atrodams apgalvojums, ka domas par patstāvīgu Latvijas valsti dzimusi Latviešu bēgļu apgabala centrālkomitejā. Arī vēlākā notikumu attīstība rāda, ka dzīvāku atbalsi valsts idejai parāda latviešu bēgļi dažādos Krievijas centros, kā pašā dzimtenē.

Krievijas februāra revolūcija ar tās liberālo valdību rada jaunu situāciju, rodas pirmie drošsirdīgie latvieši, kas paceļ Latvijas autonomijas prasību un izmanto ASV prezidenta Vilsona tēzes par tautu pašnoteikšanos. 1917.gada. 25. un 26. martā Valmierā notiek kongress, kas prasa Latvijas autonomiju, kura ietverta formulā “Brīvā Latvija, brīvā Krievijā!”. Šī prasība atbalsojas visā neokupētajā zemes daļā. 28. martā Rīgā redzami karogi, uz kuriem lasāms “ Lai dzīvo Latvijas autonomija!”

Strēlnieku pulkos sāk parādīties boļševiku aģitātori, kurus vēl vietumis apklusina strēlnieku virsnieki, bet, kad no Sibīrijas izsūtījuma vietām sāk at
t
tgriezties rūdītie revolucionāri un dogmatiski marksisti, kam nerūp Latvijas valsts ideja, bet tikai latviešu doktrīna, stāvoklis pasliktinājās. Nodibinājas Iskolastrels, latviešu strēlnieku izpildkomiteja, kas atbalsta boļševismu. Tās demagoģiskai aģitācijai stājas ceļā Latvju kareivju nacionālā savienība, kuras priekšgalā nostājas A. Plensners, E. Rempe un citi nacionālie virsnieki. Ar pulkvežu Kalniņa un Goppera atļauju notiek nacionālo virsnieku delegātu sapulces. Tās pieņem rezolūciju par Latvijas demokratiskas iekārtas nodibināšanu, latviešu nacionāli kulturālu mērķu īstenošanai un sakaru uzturēšanu ar latviešu karavīriem krievu pulkos. Uz šī lēmuma pamata 19
9
917. gada 5. augustā nodibinājas jau minētā Latvju kareivju nacionālā savienība, kuras loma šinī vēsturiskajā laikā vēl nav pietiekami izcelta. Šī cīņas organizācija izdeva laikrakstu “Laika Vēstis”. Tā izplatīja saukli , kurā teikts: “ Ir jānodrošina tautas brīvības pastāvēšana un attīstības tiesības, jāatsvabina viņa no polītiskiem spaidiem un ierobežojumiem, ir jāiegūst Latvijas neatkarība, lai par Latvijas dzīves izveidošanu lemj tā pati.” Cīņai pret boļševismu ievērojama loma bija pulkveža Fr. Brieža izveidotai latviešu nacionālo virsnieku pagrīdes organizācijai, kurā iesaistījās latviešu korporācijas locekļi.

Leave a Comment