Latvijas saimniecība 1920. -1940. gads.

Latvijas saimniecība 1920. -1940. gadam.
Pirmais pasaules karš bija nozīmīgs 20.gadsimta vēstures fenomens, kas dziļi ietekmēja daudzu tautu likteņus un sabiedrības attīstības pamattendences. Antantes uzvara karā līdz nepazīšanai pārvērta veco ierasto Eiropu, tā kļuva pacifistiska, demokrātiska, nacionālistiska un revolucionāra. Sabruka impērijas – osmaņu un Austroungārijas, stipri novājinātas tika Vācija un Krievija, pazuda senas un gadiem ilgi valdījušas dinastijas. Tautu pašnoteikšanās princips iekaroja Eiropu. Latviešu dzejnieks Kārlis Skalbe pasludināja „Latvieši! Lielais atlaišanas vārds ir atskanējis: pašnoteikšanās tautām!” Visas šīs lietas radīja labvēlīgu augsni latviešu pārliecībai par neatkarīgas Latvijas izveidošanu.
Tika sākti pirmie priekšdarbi Latvijas valsts dibināšanai nemitīgi tika daudzināts sauklis „Brīva Latvija brīvā Krievijā”, tika rakstīts par neatkarīgas Latvijas izveidošanu visos latviešu preses izdevumus un pārrunāts gandrīz vai visās latviešu organizācijās. Galvenā loma Latvijas neatkarības tapšanā bija divām 1917.gadā izveidotām organizācijām: Latviešu pagaidu nacionālajai padomei un Demokrātiskajam blokam. 1918.gada 17.novembrī šīs organizācijas radīja Latvijas priekšparalamentu – Tautas padomi. Nākamajā dienā – 18.novembrī – svinīgi tika proklamēta Latvijas valsts. Tas joprojām ir izcilākais notikums visā latviešu tautas vēsturē, kuras uzdevums būs Latvijas valsts izbūve un nostiprināšanās uz ārieni un iekšieni. Latvijas valsts pasludināšana bija liela uzdrīkstēšanās, jo Latvijas valsts uzbūve bija jāsāk gandrīz no nulles, pagaidu valdība tika izveidota spontāni, bez labi pārdomāta plāna. Pakāpeniski pret jauno valsti sacēlās visi slepenie un atklātie ienaidnieki, iesākās juceklīgs laiks Latvijas vēsturē. Brīvības cīņu laikā, kas ilga līdz 1920.gada sākumam, Latvijas valsts guva uzaru pār lieliniekiem, bermontiešiem un citiem pretiniekiem. Pēc neatkarības izveidošanas un aizstāvēšanas tā ieguva taisnīgas robežas un veidojās par parlamentāru un demokrātisku republiku.
Izveidot stabilu nacionālu valsti traucēja tas, ka no 1915. līdz 1920. gadam Latvija atradās aktīvas karadarbības zonā, kas zemei un tās iedzīvotājiem atnesa postu un nāvi. Stāvokļa patieso kritiskumu labi var raksturot tas, ka Latvijas pirmās pastmarkas papīra trūkumu dēļ tika iespiestas uz vācu militāro karšu mugurpusēm un uz Bermonta un Stučkas rubļu banknošu pusfabrikātiem. Krievijas varas iestādes uzsāka vērienīgu evakuāciju no Rīgas izveda rūpnīcas iekārtas un mašīnas, kā arī kultūras vērtības un transporta līdzekļus, baznīcu zvanus un vara jumtus. Latvijā bija paralizēta gandrīz visa rūpniecība. Ēku, ostu un iekārtu postījumi visās lielākajās pilsētas bija ļoti ievērojami, bet Ilūkste un grīva, kurām pāri bija gājusi fronte bija, bija izpostītas pilnībā. Liela daļa iedzīvotāju bija kļuvuši par bēgļiem, kā arī daudzi bija krituši vai ievainoti karā, bērni kļuva par bāreņiem. Laukos 10% visu ēku bija nolīdzinātas ar zemi, kā arī 14% nopietni bojātas. To pašu var teikt pat lauksaimniecību, kas bija valsts galvenais ekonomiskais pamats. Latvijas auglīgajos apvidus ap Jelgavu 1921.gadā vairāk nekā puse no pirmskara apstrādātās zemes bija aizlaistas atmatā. Liellopu skaits salīdzinājumā ar 1914.gadu bija samazinājies par 15%. Lauksaimniecības mašīnu parks bija samazinājies gandrīz par 50% un atjaunošanās darbus traucēja ražošanas līdzekļu un rīku trūkums. Daudzi zemnieki mitinājās pārsegtās tranšejās, būdās vai dzīvošanai pielāgotos pagrabos. Cilvēku skaits 1914.gadā bija 2.5 miljoni, bet pēc kara tikai 1.8 miljoni.
Un tomēr – Latvijas demokrātijas panākumi bija izcili. Reti kura teritorija- sākot ar 1915.gadu- bija tā cietusi karu gaitā kā Latvija, taču valsts ekonomiskā un politiskā atdzimšana notika neredzēti strauji. 1920.gadā aprīlī ievēlēja satversmes sapulci,1921.gadā Latviju uzņem Tautu savienībā, 1922.gadā pieņēma konstitucionālo likumu- satversmi. Kamēr daudzas Eiropas valstis mocījās ar nevaldāmu inflāciju, tikmēr Latvija 1923.gadā ieviesa stabilu valūtu – latu, kas ātri kļuva par cienījamu valūtu ne tikai Latvijā. Viens no svarīgākajiem valdības lēmumiem bija pieņemtais likums par agrāro reformu, kura tika realizēta ātri un apņēmīgi. Šī reforma bija loti svarīga, jo Latvijas laukos dzīvoja 60 procentu iedzīvotāju, no kuriem vismaz 60% bija bezzemnieki, tāpēc bija svarīgi atsavināt zemes muižniekiem un lielsaimniekiem un atdot tās latviešiem. Agrārreformas kodols bija valsts zemes fonda radīšana, kurā vajadzēja nonākt visai atvasinātajai zemi. No iegūtās zemes 3 396 000 ha 52% palika valsts īpašumā, jo Latvijas valsts valdība uzskatīja, ka nacionālai valstij ir jāpieder lielai daļai zemju, tas ir, meži, ezeri un lauksaimniecībā neizmantojamā zeme. Muižnieku un citu lielīpašniekiem īpašumā atstāja 50-100 ha zemes, pārējo ieskaitīja valsts zemes fondā. Atlikušo zemi par simbolisku samaksu sadalīja gandrīz 145 tūkstošiem bezzemniekiem un sīkzemniekiem, tikai viņiem vajadzēja uzņemties atbildību, ka paši izmantos piešķirto zemes gabalu Par katru zemes hektāru zemniekam vajadzēja maksāt 10-20 latus. Īpašas priekšrocības ieguva Brīvības cīņu dalībnieki maksāja tikai pusi no noteiktās cenas, kara invalīdi zemes gabalus saņēma bez maksas. Latvijā izveidojās desmitiem tūkstošu jaunsaimniecību, lai šī saimniecības varētu pastāvēt un dot ieguldījumu valsts attīstība tikai doti bagātīgi kredīti celtniecības materiālu iepirkšanai un inventāra iegādei. Agrārā reforma pilnīgi tika realizēta līdz 1937.gadam, tā pārveidoja visu Latvijas ekonomiku un visu latviešu sabiedrību, kaut gan daudzi prognozēja ekonomikas lejupslīdi, tomēr bija cits rezultāts- produktīvā lauksaimniecībā izmantojamā platība pieauga, palielinājās ražība un jau 30. gadu sākumā valsts sevi apgādāja ar lauksaimniecības produktiem. Galvenais agrārreformas panākumu cēlonis bija nevis ekonomisks, bet gan politisks , jo tika atrisinātas samilzušas sociālās problēmas, īsā laikā tika panākta sociāla stabilitāte. Bet, protams, bija arī problēmas, kas skāra Latvijas valsti. Smaga bija parādu nasta: 1930.gadā vēl pirms Latviju skāra ekonomiskā krīze lauksaimnieki finanšu iestādēm bija parādā 277,3 miljonu latu. Daudzas saimniecības tā rezultāta nonāca ūtrupē. Problēmas radīja arī strādnieku trūkums lielsaimniecības, jo liela daļa strādnieku bija aizņemtas sīksaimniecībās. K.Ulmanis ierosināja ievest strādniekus no Lietuvas un Polijas, bet pēc pāris gadiem bija redzams, ka ar to ir par maz , jo jaunā Latvijas valsts attīstījās straujos tempos. Trīsdesmito gadu beigās iebraukušo lauksaimnieku skaits pārsniedza 40 000 tūkstošus, radot dramatisku jautājumu, kas notiks, ja viņi vairs neiebrauks. K. Ulmanis bija paredzējis situāciju uzlabot ar jauno agrārreformu, bet kā būtu bijis to mēs neuzzināsim, jo sākās otrais pasaules karš un Latvijas teritoriju okupēja krievi.
Lai panāktu stabilu stāvokli valstī valdība īstenoja dažādus likumus un atvieglojumus. Valts ienākumi veidojas no progresīviem valsts un komunāliem ienākumu nodokļiem, no uzņēmumu un īpašumu nodokļiem, no tabakas un degvīna, muitas un akcīzes, kā arī valsts uzņēmumu ienākumiem. Lai nodokļu slogs neapgrūtinātu lauksaimniecību, 1929.gadā visi lauksaimnieki tika atbrīvoti no valsts ieņēmuma nodokļa. Valsts stabilitāti veicināja arī veselības aizsardzības sistēma, kas balstījās uz autonomām nevis valsts subsidētām slimokasēm. Apdrošināšana bija obligāta visiem strādājušajiem un viņu ģimenes locekļiem. Slimokasēm bija daudz poliklīniku ar ārstiem, konsultācijas bija bezmaksas, tāpat kā uzturēšanās slimnīcā. 1938.gadā Latvijā bija 1589 ārstu un 837 zobārstu. Slimību nodrošinājumu finansēja darba devējs ar 2% no darbinieka algas, valsts finansēja 1.5%, kā arī 1-2% sedza pats slimnieks. Valsts maksāja pensiju visiem strādniekiem un ierēdņiem, kuri strādāja valsts darbā. Sociālās likumdošanas izstrādāšanā lieli nopelni bija sociāldemokrātiem. 1938.gadā 13.1% no valsts budžeta tika izlietots veselībai un labklājībai, tolaik Eiropā vidēji valsts izlietoja 9.3%.
Izcils Latvijas tautas panākums bija lauksaimnieciskie sasniegumi, kam pamatā bija tā pati agrārreforma. Latvija ir nabadzīga ar dabas resursiem, zeme nav īpaši auglīga, ja neskaita Zemgales līdzenumu un Valmieras apriņķi. Latvijā nav ievērojamu bagātību , izņemot iekšējos ūdeņus, mežus un dažus derīgos izrakteņus. Meži klāja 27% valsts teritorijas. Māls, kaļķakmens, dolomīts, ģipsis deva izejvielas būvmateriālu ražošanai. Tā varēja sākties lauksaimniecības atjaunošanās, jo tika uzceltas daudzas jaunas dzīvojamās un saimnieciskās ēkas, palielināja lopu ganāmpulkus, sējumu platības, kā arī to ražību un efektivitāti, tādejādi Latvijā zemnieku saimniecību skaits gandrīz dubultojās, sasniedzot 276 tūkst. saimniecību. Pilnveidojās saimniekošanas metodes, auga ražas un palielinājās ienākumi, bet salīdzinājumā ar Dāniju ražība joprojām bija zema( Dānijas lauksaimniecību uzskatīja par paraugu). Valsts ekonomisko izaugsmi var izskaidrot ar to, ka lielai daļai iedzīvotāju bija kaut kāda nodarbošanās. Lielākā tautsaimniecības nozare bija lauksaimniecība, kurā bija nodarbināti 58.5% iedzīvotāju. 1929.gadā lopkopībā bija sasniegts pirmskara līmenis, tas bija liels panākumus, taču pēc saražotās produkcijas uz vienu iedzīvotāju Latvija tālu atpalika no Eiropas. Rudzu un linu sējumi tomēr vēl nebija sasnieguši pirmskara līmeni, tikai divi procenti teritoriju bija meliorētas. Lai gan ekonomiskajā jomā reformā savijas lieli panākumi un lielas problēmas, taču politiski un sociāli dominēja panākumi. Reforma laukos sociālo ainu mainīja līdz nepazīšanai, reformu uzsākot bija 61.2 % bezzemnieku, bet reformai noslēdzoties 1937.gadā bezzemnieku bija tikai 18%.
Latvijas klimats un augsne bija ļoti labvēlīgs piena un gaļas lopkopībai. 1938.gadā Latvija bija 4. eksportētāj valsts Eiropā piena un gaļas produktiem aiz Dānijas, Holandes un Zviedrijas. Šīs nozares nepārtraukti attīstījās. Ar plānveidīgu ciltsdarbu, kā arī importējot jaunas labākas šķirnes, uzlaboja ganāmpulku kvalitāti. Salīdzinot ar pirmskara gadiem liellopu skaits bija palielinājies par 40%, cūku skaits – 70%, bet ražīgums par 50%. Lauksaimniecība kļuva arvien efektīvāka, un trīsdesmito gadu beigās lopkopība lauksaimniekiem deva 51% ienākuma, bet graudkopība un augkopība- 32.6%. Lauksaimniecību modernizāciju- mehanizāciju spieda laukstrādnieku trūkums, jo , piemēram, 30. gados strādnieku vajadzēja gādāt no Lietuvas un Polijas. 1923.gadā sējumu platība pārspēja pirmskara līmeni un aramzemes pieauguma jomā Latvija bija trešajā vietā Eiropā, aiz Dānijas un Lietuvas.Un attīstoties valstij auga arī eksports un valsts ieņēmumi, Nacionālās bagātības pieaugumu ievērojami nodrošināja neatlaidīgs, pat fanātisks zemnieku darbs. 1932.gadā valsts varēja pati sevi apgādāt ar graudiem. 1939.gadā aramzeme un dārzi aizņēma 36% visas platības, bet pļavas un ganības-24%.
Rūpniecība. Pirms pirmā pasaules kara Rīga bija viena no cariskās Krievijas lielākajiem rūpniecības centriem. Tur atradās ievērojama daļa no valsts smagās rūpniecības. Tikai milzīgi tukšo rūpnīcu korpusi 1920.gadā atgādināja par neseno Latvijas industriālo slavu. Pēc kara šī nozare faktiski neeksistēja, viss vērtīgais materiāls bija evakuēts uz Krieviju, tāpat tika zaudēti augsti profesionāli inženieri un strādnieki. Jaunie ekonomiskie apstākļi prasīja cita veida rūpniecību, kas būtu piemērota vietējiem apstākļiem. Lai arī cik dramatisks būtu Latvijas rūpniecības atdzimšanas sākums, zaudējot lielos uzņēmumus un Krievijas tirgu un cīnoties ar pašmāju kapitāla nepietiekamību un resursu trūkumu (Latvijā bija ļoti maz vērtīgi izrakteņu, pilnībā trūkst cēlmetāla akmeņogļu, naftas un rūdas. Tomēr svarīga nozīme saimnieciskajā dzīvē bija dažādiem būvmateriāliem, rūpnieciskām izejvielām un kūdrai kā degvielai.) Bet tieši rūpniecība neatkarības gados parādīja vispārsteidzošāko spēju atdzimt, uzplaukt un piemēroties jaunajiem tirgiem un pieprasījuma apstākļiem.
Rūpniecības struktūra līdz 1930.gadam strauji un radikāli mainījās. Moderno mašīnbūvi nomainīja kokapstrāde- tā bija nozare, kas attīstījās vissekmīgāk, kā arī nodarbināja visvairāk strādnieku, deva aptuveni 80 procentu eksporta fiziskā apjoma. Bet ir jāpiebilst, ka eksporta vērtība šai precei bija ar ļoti mazu pievienoto vērtību, jo lielu daļa eksportēto materiālu izmantoja kā kurināmo un eksportēja dēļus un finieri, kas nav pats ienesīgākais rūpniecības veids, jo vēl bija iespējas ražot mēbeles un būvmateriālus ar augstāku vērtību. Otrajā vietā aiz kokrūpniecības bija pārtikas produkcija, tai bija daudz augstāks darba ražīgums un pievienotā vērtība. Pārtikas rūpniecība atspoguļo agrārās reformas rezultātus un lauksaimnieku darbu. Ļoti veiksmīgi un produktīvi strādāja 40 konfekšu fabrikas, piemēram, „Laima”, „V.Ķuze”, „Staburadze” (Latvijas konfektes 1939.gadā, pašā okupācijas priekšvakarā sekmīgi debitēja pat ASV tirgū ). Sekmīgi strādāja 11 tabakas fabrikas, īpaši var izcelt „Maikaparu”. Trešajā vietā rūpniecība bija ķīmiskā nozare, īpaši gumijas rūpniecība, piemēram , uzņēmums „Kvadrāts”, šajā rūpniecībā bija visvairāk ārzemju kapitāla.
Tāpat kā visas ekonomikas jomas, rūpniecība izjuta ļoti stipru valsts iejaukšanos, taču valsts uzņēmumi kopumā bija daudz mazāk sekmīgi par privātajiem. Daudzi uzņēmumi kā valstij piederošās četras tipogrāfijas, cukura un linu fabrikas, Juglas elektrības uzņēmums strādāja ar zaudējumiem. Bet, protams, bija arī ļoti sekmīgi uzņēmumi kā Pasta un Telegrāfa galvenās darbnīcas, leģendārais VEF (Valts elektroniskā fabrika, kas jau 1919.gadā sāka sērijveida radioaparātu izgatavošanu, 1925. gadā jau ražoja telefonus un 1929. gadā elektriskās spuldzes, ražoja arī putekļsūcējus un slaveno spiegu fotokameru „Minox”, kam neraugoties uz mini lielumu piemita augstas tehnoloģiskas īpašības. 30.gadu beigās VEF jau bija tā attīstījies, ka ar galveno konstruktoru Kārli Irbīti priekšgalā izstrādāja virkni viegla tipa lidmašīnu, bet diemžēl karš pārtrauca šīs nozares attīstību. VEF izcilākie panākumi tāpat kā daudziem citiem uzņēmumiem bija tieši pēdējie brīvības gadi.
Beidzoties neatkarīgās Latvijas pirmajai desmitgadei, 1930.gadā pirms Latviju skāra ekonomiskā krīze rūpniecība bija atguvusies no kara postījumiem, taču viens strādnieks vēl joprojām saražoja mazāk nekā pirms kara. Bet darba ražība auga, strādnieku dzīves apstākļi uzlabojās. Nacionālais ienākumus 1930.gadā bija 600 latu uz iedzīvotāju, Lietuvā tas bija tikai 280 latu, bet Somijā tikai par 10 latiem augstāks nekā Latvijā 610 Ls, kaut gan Somija karā nebija ne tik tuvu cietusi kā Latvija. Tagad mēs vienīgi varam salīdzināt cik bagāta tagad ir Somija un cik ļoti Padomju Savienība mūsu valsts attīstību aizkavēja.
1929.-1932.gads pasaules ekonomiskās krīzes laiks bija lielākā saimnieciskā katastrofa miera laikā. Visdramatiskāko iespaidu uz Latviju atstāja Lielbritānijas protekcionisma politika –slēdz brīvo tirdzniecību. Tomēr krīzi Latvija pārvarēja bez milzīgiem satracinājumiem un 1934.gadā jau sākās izeja no krīzes, kas sakrita ar K.Ulmaņa autoritatīvā režīma nodibināšanos.
1934.gada 15.maijā Latvijas Ministru prezidents K.Ulmanis izdarīja apvērsumu un nodibināja autoritāro režīmu. To dēvēja arī par vadonības un tautas vienības laiku. Šis apvērsums likvidēja demokrātiju. Formāli, tas pastāvēja līdz 1938.gadam, bet reāli līdz okupācijai. K.Ulmanis:
o Aizliedz visas politiskās partijas
o Izformēja pašvaldības
o Slēdza arodbiedrības un citas organizācijas, apvienības
o Politisku motīvi dēļ daudzus ierēdņus, skolotājus, pašvaldību vadītājus atlaida no darba vai pat arestēja
K.Ulmanis ieguva milzīgu varu, kas ļāva daudzus jautājumus izlemt vienpersoniski. Vēsturnieki šo periodu vērtē dažādi, tas bija gan uzplaukuma, gan diktatūras laiks. Ulmanis un viņa valdība pieņēma dažādus lēmumus svarīgākie no tiem :
1) Valdība apturēja lauksaimnieku nekustamās mantas izūtrupēšanu
2) Atcēla ierobežojumus bankas parāda pārjaunošanai
3) 1935.gada beigu likums par Valts zemes bankas aizdevumu dzēšanu palīdzēja 15 000 saimniecību izkļūt no parādiem. Aizdevumiem samazināja procentus un pagarināja kredīta atmaksas laiku.
4) Likums par lauku būvniecību garantēja lētus būvmateriālus
5) Pieņēma likumu par tautas izglītību, kas lika jauniešus audzināt ’’personiskā un sabiedriskā krietnībā, darba un tēvzemes mīlestībā un tautas un šķiru saprašanās garā’’
Ulmaņlaikos Latvija kļuva par labības eksportētājvalsti un palēnām pārtrauca ikdienas pārtikas produktu iepirkšanu ārzemēs. Zemniekiem tika garantēta graudu iepirkšana. Šajā laikā arī atklāja Brīvības pieminekli un noteica par valsts valodu –latviešu valodu. Viens no slavenākajām Ulmaņlaika būvēm ir Ķeguma HES celtniecība, jo elektroenerģijas trūkums Latvijā progresējot tehnoloģijām kļūst aktuāla problēma. Spēkstaciju cēla zviedri, tā izmaksāja gandrīz 55 milj. latu un jau 1939.gada nogalē Ķeguma HES piegādāja Rīgai elektrību. Pirmo reizi ;atvijas vēsturē elektrība bija pieejama arī Latvijas laukos. Šajā laikā atklāj arī Latvijas naudas kaltuvi, Latvijai monētas vairs nav jākaļ Šveicē un Anglijā. Notika arī dzelzceļa attīstība –pieauga pasažieru pārvadājumu skaits, tika izbūvētas jaunas dzelzceļa līnijas (Rīga-Rūjiena, Rīga-Ērgļi), kā arī izbūvēja jaunas stacijas ēkas un tiltus.
Parlamentārās demokrātijas posmā(1920 – 1934) Latvija kļuva par vidusmēra valsti Eiropas valsti, tā piedzīvoja uzplaukumu dažādās sadzīves jomās. Cēlās tautas vispārējā labklājība, tika sakārtotas finanses, no regulētas attiecības ar nacionālajām minoritātēm un ieviesta moderna sociālās nodrošināšanas sistēma.
Ulmaņlaikos 1939.gadā Latvija var svinēt neatkarīgas valsts pastāvēšanas 20 gadadienu. Latvijas izaugsme 20 gados ir ievērojama:
Demogrāfiskā situācija. Latvieši var lepoties ar statistikas datiem. Kara postījumi bija lieli Latvijā galīgi tika nopostītas 78 278 lauku ēkas, bet 105 574 daļēji. Visvairāk iedzīvotāju bija 1914.gadā –ap 2 552 000, karš iedz. skaitu samazināja par 1 miljonu. Daudzi it īpaši vīrieši bija krituši karā vai devušies bēgļu gaitās. Mirstība bija liela, bet dzimstība maza. Iedzīvotāju pieaugumu veicināja 228 592 bēgļu atgriešanās dzimtenē. Palielinājās dzimstība un iedzīvotāju skaits 1938.gadā sasniedz gandrīz 2 miljonus. Līdz ar to pieauga rosība saimniecībā un kultūras jomā. 1930.gadā valsts teritorijā strādājošo skaits sasniedz 64%.
Izglītība. Milzīgs darbs tika veikts tautas izglītošanā. Lasītpratēju skaits bija palielinājies no 78.5% uz 88%, īpaši panākumi tika gūti Latgalē. 1936.gadā valstī bija 112 vidusskolas. Līdz 1936./37. gadam LU bija absolvējuši 5783 studenti, LK -553, LMA-189. Valstī iznāca aptuveni 150 žurnālu, 50 laikrakstu , tika iespiestas un izdotas grāmatas. Bibliotēku skaits valstī bija 912, mūsdienās skaits ir aptuveni tāds pats. To pieaugumu un grāmatu lasīšanu veicināja Valsts prezidenta Draudzīgais aicinājums !
Izcili sasniegumi ir arī lauksaimniecībā 1935.gadā294 sabiedrības pārstrādājušas 494 818 t piena, iegūstot 20 103 t sviesta un 2748 kg pilnpiena.
Īpašs celtniecības uzplauks sākās tikai pēc K.Ulmaņa apvērsuma, īpaši cēla sabiedriskās ēkas. No 334 jaunceltnēm trešdaļa ir skolas, tālāk seko slimnīcas, sanatorijas (Ķemeri), atpūtas nami.
Sekmīgi darbojoties lauksaimniecībā, kultūrā, politikā un ekonomikā Latvijas valsts veicināja savu attīstību, drīz vien Latvija kļuva par eksportētājvalsti. Protams, neiztika arī bez importa Latvijā ieveda pārsvarā rūpniecības produkciju (mašīnas, rezerves daļas), ķīmisko produkciju un audumus. Otru lielu importa grupu veidoja izejvielas, pusfabrikāti un cietais kurināmais, kā arī naftas produkti. Bet valsts nozīmīgākās eksportpreces bija zāģmateriāli, finieris, papīrmalka, bekons, sviests un lini. Lielākie tirdzniecības partneri bija Lielbritānija un Vācija. Protams, kā au iepriekš rakstīju ar eksportu problēmas sākās ekonomiskās krīzes gados, kad Lielbritānija mainīja brīvā tirgus politiku uz protekcionismu un kad Vācija pirka preces, tikai tad ja Latvija pirka vācu preces, kas bieži vien bija dārgas un nekvalitatīvas.
Nav jābūt gaišreģim, lai paredzētu Latvijas industrijas tālākos panākumus, ja ne liktenīgais 1939.gada augusts un 1940.gada 17.jūnijs.

Izmantotā literatūra.
1. Latviešu konservācijas vārdnīca 11.sējums Latvija līdz Laubana, Antēra, 2001.
2. Latvju enciklopēdija 2.sējums Kalgari- pieguļa, Antera, 2005.
3. Lielā Latvijas Enciklopēdija, Zvaigzne ABC, 2005.
4. A.Balodis Latvijas un latviešu tautas vēsture, Kabata,1991.
5. Ulmaņlaiki Leģendas un fakti. Jumava, 2005.
6. D.Bleiere, I.Butulis, I.Feldmanis, A.Stranga, A.Zunda Latvijas vēsture 20.gs, Jumava, 2005.
7. J.Taurēns Latvijas vēstures pamatjautājumi un valsts konstitucionālie principi,Prese nams, 1996.
8. Tava labākā grāmta par Latviju 1.grāmata, Aplis, 1997.