Ekonomikas starptautiskie aspekti .Integrācija pasaules ekonomikā.

Ekonomikas starptautiskie aspekti .Integrācija pasaules ekonomikā.

Starptautiskā tirdzniecība un specializācija. Cilvēkiem ir atšķirīgi talanti, spējas, intereses un cilvēki ir individualitātes , tāpēc katrs specializējas tajās jomās, kas viņam padodas. Ļoti reti ir sastopami cilvēki, kas ir speciālisti visās jomās. Tāpat ir arī ar valstīm, katra valsts ražo atšķirīgas preces un pakalpojumus, tāpēc tās arī savā starpā tirgojas. Valstis atšķiras ar ģeogrāfisko novietojumu, klimatiskajiem apstākļiem, ar iedzīvotāju skaitu un attīstības līmeni utt. Šīs atšķirības izraisa to, ka kādai valstij var būt priekšrocības attiecībā pr

r
ret citu valsti kādas konkrētas preces ražošanā, piemēram, Latvija nevarētu sekmīgi ražot un pārdot apelsīnus, jo mums nav piemērots klimats kā tas ir Marokā un Spānijā. Starptautiskā tirdzniecība dod iespēju valstīm specializēties, attīstīties tādā ražošanā, ko tā veic vislabāk. Ir vairāki labumi, ko valsts iegūst no starptautiskās tirdzniecības:

 Valsts var importēt preces, kuras pašas nevar saražot. Šī ir vecākā starptautiskā pārdošanas forma, kā arī tā joprojām ir svarīga mūsdienu tirdzniecības daļa. Tirdzniecība ar citām valstīm dod iespēju cilvēkiem iegūt daudz plašāku pr
r
reču klāstu, daudzveidību, nekā tās pašas var saražot. Piemēram ,Latvijā bez ārzemju firmu piedāvājuma apģērbā un apavu sfērā būtu ļoti mazs sortiments.

 Sīkāka specializācija nozīmē lielāku izlaidi un mazākas izmaksas. Lielākā pasaules tirdzniecība notiek starp valstīm, kas savām vajadzībām var sa
a
aražot daudzas no precēm, ko viņas importē. Cēlonis tam, ka piemēram, Japāna, ļoti daudz importē sadzīves tehniku ir tas, ka šī nozare ir ļoti attīstīta un preces ir ļoti kvalitatīvas. Šī tirdzniecība dod iespēju valstīm specializēties to preču ražošanā, kur tām ir kādas priekšrocības salīdzinājumā ar citām valstīm. Specializācija palielina pasaules kopējo preču izlaidi, preces tiek ražotas lielākā daudzumā un ar mazākām izmaksām.

Starptautiskā tirdzniecība dod iespēju iegūt visas preces, ko mēs vēlamies un kas ir vajadzīgas. Es nespēju iedomāties, kā tas būtu, ka Latvijai savām vajadzībām būtu jāražo visas nepieciešamais sākot ar tehniku un beidzot ar pārtiku. Valsts ir spējīga iegūt vairāk preču un pakalpojumu specializējoties un tirgojoties, nekā mēģinot ražot visu, ko tā spēj.

Protams brīvajai starptautiskajai tirdzniecībai ir neapstrīdamas priekšrocības, to

o
omēr tai ir daži trūkumi. Pirmkārt, Specializācijas un eksporta tirgus attīstības rezultātā valsts var izveidot spēcīgu rūpniecību, bet tā kā mēs dzīvojam pārmaiņu pasaulē var pēkšņi notikt tā, ka eksporta tirgus ir pazaudēts, jo:

1) Kāda cita valsts var kļūt efektīvāka šajā nozarē. Piemēram, Japānas motociklu tirgus strauji attīstījās, kas izraisīja Eiropas motociklu ražošanas industrijas pagrimumu,

2) Tehnikas progress var sekmēt nozīmīgus konkurējošas aizvietotājpreces ražošanu.

Otrkārt, kad kāda valsts zaudē svarīgu eksporta tirgu, tā nonāk grūtībās. Rūpnīcas un iekārtas, kas bija vajadzīgās vienas konkrētas pr
r
rece ražošanai. Nevar tik viegli transformēt uz citu nozari. Tas pats attiecināms uz specializētiem strādniekiem.

Šo iemeslu dēļ pastāv tirdzniecības ierobežojumi iekšējā tirgus aizsardzībai, to sauc arī par protekciju. Lielāka daļa valstu nosaka ierobežojumus ārzemju tirdzniecībai, lai aizsargātu savu rūpniecību. Importam ir vairākas ierobežošanas metodes:

1) Ievedmuita. Tie ir nodokļi, kurus uzliek importam. Šie nodokļi aizsargā iekšzemes ražotājus, palielinot ārzemju preču cenas vietējā tirgū. Šie nodokļi dod arī valdībai ienākumus.

2) Kvotas. Šī ir visnopietnākā tirdzniecības barjera, jo tā nosaka augšējo robežu ārzemju preču apjomam, ko var ievest valstī. Piemēram, Latvija ir uzlikusi kvotas cūkgaļai, lai Latvijas ražotājiem mūsu valsts tirgū būtu priekšrocības.

3) Valūtas maiņas kontrole. Importu var nopirkt tikai par ārzemju valūtu , tāpēc valdība var samazināt importu, ierobežojot valūtas pieejamību firmām, kuras vēlas importēt preces.

4) Subsīdijas. Tarifi paaugstina ārzemju preču cenas vietējā tirgū. Subsidējot iekšzemes ražotājus, valdība var samazināt iekšzemes ražoto preču cenas. Tādejādi subsīdijas aizsargā vietējos ražotājus no ārzemju konkurentiem.

Šie ierobežojumi var uzlabot valsts ekonomisko stāvokli, jo ar šo metožu palīdzību var atrisināt dažādas problēmas. Piemēram, ja valstij i maksājumu bilances problēma- valsts tērē vairāk importam nekā nopelna ar eksportu, tā kļūst par parādnieku visai pārējai pasaule. Šo problēmu var risināt ierobežojot importu plūsmas daudzumu valstī.

Ierobežojumi importam ir vajadzīgi arī tad, ja valstī ir izveidojusies jauna nozare. Sākumā jaunajai nozarei ir neliels apjoms un vidējās izmaksas ir relatīvi augstas, tā nav spējīga konkurēt ar importu. Tāpēc, lai jaunizveidotā nozare attīstītos, valdība nozari aizsargā ierobežojot importu.

Valsts var ierobežot importu , ja ir konstatēts dempings, tas ir, kad valsts, kura mēģina atbrīvoties no nevajadzīgās produkcijas, pārdod preci par pašizmaksu. Dempings arī var tikt realizēts valstī, kura ar nodomu samazina cenu, lai izspiestu no tirgus konkurentus.

Protams, kvotas, muitas tarifi tiek izveidoti un noteikti, lai palīdzētu saviem ražotājiem , bet, protams, tam ir arī negatīvi aspekti. Šie ierobežojumi vietējiem patērētājiem liedz iegādāties preces par zemākām cenām. Iekšzemes nozaru aizsargāšana no ārzemju konkurentiem var samazināt dara efektivitāti. Kā arī uzliekot kādas valsts precei kvotas vai lielākus nodokļus tā var atbildēt ar to pašu, šādas situācijas neveicina tirdzniecības apjoma palielināšanos.

Lai veicinātu pasaules tirdzniecības pieaugumu 1948.gadā tika nodibināta GATT (ģenerālā vienošanās par tarifiem un tirdzniecību). Šīs organizācijas mērķis ir pārliecināt valstis atcelt vai samazināt dažādus starptautiskus tirdzniecības ierobežojumus. Dalībvalstu pārstāvji regulāri satikās un apsprieda vienošanās par ievedmuitām, kvotu un citu tirdzniecības barjeru samazināšanu. Mūsdienās Pasaules Tirdzniecības organizācijā (PTO) ir iesaistījušās 147 valstis.

Dažās pasaules daļās dažādas tautas ir vienojušās par reģionālās tirdzniecības bloku izveidošanu. Šo bloku valstis vienojas par savstarpēji izdevīgiem tirdzniecības līgumiem, noteikumiem, tādejādi starp šīm valstīm pastāv brīvā tirdzniecība. Šo noteikumu rezultātā var pārdot preces citu dalībvalstu vietējā tirgū bez ievedmuitām un kvotām. Piemērs, brīvajai tirdzniecībai ir Norvēģija, Zviedrija, Austrija, Islande, Somija un Šveice, kuras ir dalībvalstis Eiropas brīvās tirdzniecības asociācijā (EFTA). Savukārt, valstis, kas ietilpst muitas savienībās arī piekrīt atcelt tirdzniecības ierobežojumus starp tām, bet papildus nosaka kopīgās ievedmuitas importam no pārējās pasaules.

Pirms sešpadsmit gadiem saira Padomju Savienība, kopā ar PSRS sabruka arī divpolu pasaule, kurā iepriekš valdīja ASV un Padomju Savienība. Pēc PSRS sabrukšanas ASV kļuva par vienīgi, neapstrīdamo politisko un militāro lielvalsti. Amerikas Savienotās Valstis (turpmāk – ASV) ir nostiprinājušas savas lielvaras pozīcijas pasaulē un strauji aug Āzijas valstu politiski ekonomiskā ietekme. Tagad pasaules spēka centri mūsdienu pasaulē ir ASV, Japāna, Eiropas Savienība, dienvidaustrumu Āzijas jaunās industriālās valstis. Āzijas izaugsme ir apbrīnojama, dažos dienvidaustrumu Āzijas reģionos ekonomikas izaugsme ir 10 reizes straujāka nekā Eiropā. Ķīnas, Indijas un Japānas ekonomiskas izaugsme rada arī lielu politisku ietekmi. Bet diemžēl Eiropa pasaules ekonomikā zaudējusi savu iepriekšējo stabilo vietu pasaules ekonomikā.

ASV ir bagātākā valsts pasaulē, tā ieņem līderpozīcijas dzelzs, tērauda, kokmateriālu, elektronisko izstrādājumu ražošana, automobiļu un lidmašīnu būvē. Šīs nozares nodrošina ar darbu lielam skaitam cilvēku. ASV ļoti auglīga zeme atrodas rietumu štatu teritorijā , rietumos atrodas silikona ieleja, pat slavenā Holivuda, Aidaho štatā atrodas saules ieleja viena no valstī iecīnītākajām slēpošanas vietām.

Japāna ir salu valsts Austrumāzijā, kas atrodas uz Japānas salu arhipelāga, Klusajā okeānā netālu no Āzijas kontinenta. Japānā pēc otrā pasaules kara tika veikti vairāki būtiski lēmumi, kas radīja labvēlīgu augsni Japānas izaugsmei, piemēram, Japānas valdība atbalstīja un investēja vietējos uzņēmumos. Japāna attīstīta savu ekonomiku plānveidīgi.

Ķīnas Tautas Republika ir Austrumāzijas lielākā valsts pēc platības (9,6 miljoni km2; trešā lielākā pasaulē). Pēc iedzīvotāju skaita (1,3 miljardi) Ķīna ir vislielākā valsts pasaulē. Šajā valstī dzīvo aptuveni piektā daļa no visas pasaules iedzīvotājiem. Šā gada trešajā ceturksnī, salīdzinot ar pagājušo gadu, Ķīnas iekšzemes kopprodukts (IPK) pieaudzis par 11.5%. Tas ir nedaudz lēnāk nekā otrajā ceturksnī, kad ekonomika auga 11.9%. Dotajā brīdī Ķīna ir ceļā uz Vācijas apsteigšanu, kas pagaidām vēl ir trešā lielākā ekonomika pasaulē (aiz Japānas un ASV). Vidējais IKP Ķīnā no 1978. gada līdz 2003. gadam ir pieaudzis vidēji par 9,1%, kā arī dažos sektoros pieaugums vērojams līdz pat 10%. Pēc dažu analītiķu domām liela daļa no šī pieauguma nav noturīga, pat, ja Ķīnas valdība censtos to noturēt. Noturīgs turpmāk varētu būt ~ 7% liels pieaugums.

20.gs otrajā pusē parādās jaunas industriālas valstis- Honkonga, Dienvidkoreja, Singapūra un Taivāna. Šīs valstis ir sasniegušas neparasti augstus IKP pieauguma tempus. Šīs valstis savu ekonomiku attīstīja plānveidīgi. Pie varas esošā valdība atbalstīja rūpniecību un šajā valstīs ar lielo iedzīvotāju skaitu, tātad ar ļoti lielu darbaspēka daudzumu, varēja attīstīties sekmīgi. Pie jaunajām industriālajām valstīm tagad arī pieskaita Indonēziju, Malaiziju, Taizemi, Filipīnas.