Kāds ir skaistuma ideāls 21. Gadsimta sākumā?
Kas mūsdienās ir skaistais? Manuprāt, skaistais, kas varētu būt- ir tas kas nav sabojāts, ir palicis dabīgs, nav mākslīgi radīts, veidots vai uzlabots. Nav sagrāvusi vai izpostījusi civilizācijas roka. Manuprāt, 21. gadsimta skaistuma ideāls varētu būt mūsu pašu, jaukā, krāsainā, burvīgā Latvijas daba. Latvijas daba ar tumši zaļi melniem priežu un egļu siliem, baltām bērzu birztalām, skaistiem jaukto koku mežiem. Ieejot mežā, mums nāsīs iecērtas svaigais, atspirdzinoši dzestrais, tīri spirgtais gaiss. Acis priecē mūsu Latvija kukainīši , kuri ar savām mazām kājiņām tipina viens par otru ātrāk, cenzdamies sagatavoties ziemas guļai, vai pavasaros, pieceldamies no garā ziemas miega, steidzās izkustināt savas notirpušās kājiņas.
Zvēriņi, kuri meklē sev barību skraidelē pa laukiem, pļavām, tīrumiem. Putni, kuri vītero, čivina un klaigā mūsu skaistajās ārēs, zem skaisti pasakainām debesīm, kurās peld gan lielie gubu mākoņi, gan tumšie lietus un sniega mākoņi.
Skaistas ir mūsu brīnišķīgās, plašās, mazās un rāmās upes. To dzidrajos ūdeņos rotaļājās bagātīgs zivju kāsts. Upju stāvajos un lēzenajos krastos aug staltie bērzi, kuplās egles, taisnās priedes, spokainie kārkli, kuri savu krāšņo ietērpu maina ik gadalaiku. No vasaras koši zaļo seģeni tie nomaina pret rudens dāvāto, raibi krāsaini izrotāto tērpu. Bet, atnākot ziemai, tie trīsēdami gaida pavasari, kad tas pasniegs tiem jaunu zaļu mētelīti.
Jūra, mūsu plašā jūra. Tā mums ir gan bangojoša ar tumši draudīgiem viļņiem, kas gatava aprīt un ieraut dzelmē katru, kas ar to gribētu cīkstēties. Dažreiz tā ir rāma, klusa, mierīga ar maziem vizuļojošiem vilnīšiem, kuros sārtā saule nogrimst, beidzot savu garo dienas ceļojumu. Lielās stāvās kāpas, apņem krastus, kurās aug staltās priedes. No krasta kā gari pirksti ieslīd lielie akmens bluķu krāvumi – moli.
Manuprāt, Latvijas daba ir skaista ar savu košumu un daudzveidību, kuras mēs varam saskatīt ik mirkli. Tikai skumji ir dažreiz tas, ka cilvēks nesaprot, cik viņš lielu postu un ļaunumu nodara mūsu dabai, to izpostot, piegružojot, izcērtot skaistos Latvijas mežus un birzis, un nevajadzīgi nodarot pāri dzīvai radībai.