Latviešu strēlnieku vienību izveidošanās
Cara valdība neuzticējās Krievijas impērijas mazākumtautībām, bet piekāpās latviešu sabiedrības prasībām un piekrita latviešu strēlnieku vienību izveidošanu.
1915. gada jūlijā tika apstiprināti vienubu izveidosanās noteikumi. Tika publicēts uzsaukums ” Pulcējieties zem latviešu karogiem!”. Latviešu strēlnieku bataljons
pieteicās gan brīvpratīgie, gan citās karaspeku daļās dienošie latvieši . Naids pret Vācu iebrucējiem, vēlēšanās atbrīvot Kurzemi un Zemgali ļāva ātri safirmēt
1. Daugavgrīvas, 2. Rīgas, 3. Kurzemes, 4. Vidzemes, 5. Zemgales, 6. Tukuma, 7. Bauskas, 8. Valmieras un rezerves bataljonu. Tie visi ietilpa XII krievu
armijā. Latviešiem vairs nebija jādien citās krievu karaspēka daļās.
Ar laiku no bataljoniem izveidoja pulkus. Tajos bija vairāk nekā 40 000 strēlnieku. Apvienotos strēlnieku pulkus sākumā komandēja ģenerals Misiņš.
Latviešu strēlnieku daļas bija pirmās nacionālās karaspēka vienības cariskās Krievijas armijā.
“Latviešu strelnieki 1. pasaules karā”- svarīgākās kaujas.
Visasiņāinākās, smagākās un varonīgākās bija Ziemassvētku kaujas 1916. gada decembra beigās un 1917. gada janvārī Tīreļpurvā. Šajās kaujās bija jāpārrauj
ienaidnieka fronte, lai varētu uzbrukt un atbrīvot Jelgavu. Uzbrukums sākās bez artilērijas atbalsta uguns. Ciešot lielus zaudējumus, latviešu strēlnieki bargā
salā zem ienaidnieka ložu krusas līdzenā apvidū tomēr guva panākumus. Tika pārrauta frontes līnija un ieņemts stipri nocietinatais vācu Ložmetejkalns. Bet cera
ģenerāļi neizmantoja strēlnieku izcīnīto uzvaru – Jelgava netik atbrīvota.
“Latviešu strelnieki 1. pasaules karā”- aiziešana uz Krieviju.
Pēc Februāra revolūcijas bija dažādi viedokļi par Latvijas turpmako likteni. Pagadu valdība uzskatīja Latviju par neatņēmamu Krievijas sastāvdaļu, kuras
iedzīvotājiem nevar būt nekādu pašnoteikšanās tiesību. Lielākā Latviešu partija tajā laikā bija sociāldemokrāti, kas bija sašķēlušies divas grupas: lieliniekos un
maziniekos. Viņi bija parliecināti, ka Latvijai jabut Krievijas sastava. lielinieki uzskatija ka jāpārņem visa vara Krievijā un arī Latvijā.
“Latviešu strelnieki 1. pasaules karā”- Latviešu sarkanie strēlnieki.
Pēc Boļševiku revolūcijas 1917. gada rudenī, strēlnieki saglabā disciplīnu, un kā īpaši uzticamus viņus izvēlas par Ļeņina miessasargiem. Tas notiek Pulkveža Jukuma Vācieša vadībā, viņš kļūst arī par pirmo Sarkanās Armijas komandieri.
Ir dažādi iemesli kāpēc strēlnieki atbalstīja boļševikus un cīnījās pret balto armijām:
* Viņi labi atcerējās 1905. gada revolūcijas nežēlīgo apspiešanu;
* Latvijā bija plašs atbalsts sociālistu idejām;
* Boļševiki solīja atzīt Latvijas neatkarību.
Strēlnieki piedalījās anti-Boļševiku dumpju apspiešanā Maskavā un Jaroslavļā, Viņi cīnijās pret Deņikinu, Judeniču un Vrangeli. 1919. strēlnieku divīzija saņem augstāko apbalvojumu – Sarkano Slavas karogu. 1919. gadā strēlnieki kopā ar Sarkano armiju iebrūk Latvijā, lai nodibinātu padomju varu, taču pēc pāris mēnešiem cieš sakāvi.
Pēc Latvijas-Krievijas miera līguma noslēgšanas 1920. gadā, vairāk nekā 11 000 sarkano strēlnieku atgriezās Latvijā. Daļa strēlnieku palika padomju Krievijā, kur ieņēma dažādus augstus amatus PSRS armijā, valsts drošības organizācijās un valsts iestādēs. Lielākā daļa šo cilvēku 1937. – 1938. gadā tika arestēti un nošauti Staļina Lielajā Tīrīšanā virsnieku korpusa tīrīšanas ietvaros.
“Latviešu strelnieki 1. pasaules karā”- Atgriešanās Latvijā pēc kara.
Pirmais pasaules karš latviešu tautai atnesa lielus dzīvā spēka zaudējumus. Pēc vācu okupācijas statistikas datiem, no pirmskara 812 300 Kurzemes iedzīvotājiem 1915. gada septembrī Kurzemē bija palikuši tikai 245 000 cilvēku. 567 000 cilvēku bija atstājuši savas mājas un devušies bēgļu gaitās. Vēlāk, vāciešiem okupējot pārējo Latvijas teritoriju, arī tās lielāko pilsētu Rīgu, bēgļu skaits pieauga, un demogrāfi uzskata, ka kara laikā varēja būt brīdis, kad gandrīz viens miljons cilvēku no Latvijas atradās ārpus dzimtenes.