Latvijas vēsturiskās krustceles
Teritorija, ko šodien pazīstam kā Latviju, apdzīvota zināma jau 9000 gadus pirms mūsu ēras. 2000. gadā pirms mūsu ēras te parādās senie balti, šodienas baltu tautu vissenākie senči. Mūsu ēras sākumā Latvijas teritorija bija slavena kā tirdzniecības krustceļu vieta. Slavenais ceļš no Vikingiem pie Grieķiem, kas pieminēts senās hronikās, no Skandināvijas caur Latvijas teritoriju un tās lielāko upi Daugavu veda tālāk uz seno Krievzemi un Bizantijas impēriju. Latvijas jūras krasts bija slavens ar savu dzintaru, kas vēl Viduslaikos daudzviet bija lielākā vērtē kā zelts.
Ap mūsu ēras 900. gadu senie balti sāka veidot ciltis, radot kuršus, latgaļus, sēļus un zemgaļus. Šis dalījums ir pamatā mūsdienu Latvijas novadiem – Kurzemei, Latgalei, Vidzemei, Zemgalei. Senie kurši bija pazīstami kā Baltijas vikingi – varonīgi jūras braucēji un karotāji. Latvijas teritorijā bez baltiem dzīvoja arī somugri – lībieši. Latvijas teritorijas pamatiedzīvotājiem, somugru tautai lībiešiem, liktenis ir bijis nelabvēlīgs – mūsdienu pasaulē lībiešu valodā runā vairs tikai 30 cilvēki, Lībiešu krastā Latvijas teritorijā izzudušas lībiešu ģimenes, saimniecības, kā arī viņu sensenā nodarbošanās – zvejniecība.
Agrīnās valstis Latvijas teritorijā visagrāk izveidojās Daugavas krastos, senos tirdzniecības centros tagadējā Austrumlatvijā – Jersikā un Koknesē. Šeit 13. gadsimtā valdnieki jau bija pieņēmuši pareizticību. Tomēr plaši iedzīvotāju slāņi piekopa tradicionālo baltu reliģiju – tātad, pagānismu no viduslaiku viedokļa. Kurši un zemgaļi bija pavisam pārliecināti tradicionālās reliģijas piekritēji.
Latvijas ģeogrāfiskais novietojums allaž darījis to pievilcīgu dažādiem iekarotājiem. 12. gadsimtā te ieradās vācu misionāri, lai pagānu ciltis pievērstu kristietībai. Romas pāvests pasludināja Krusta karu pret baltiešiem. Taču vēl ļoti ilgi, līdz pat 18. gadsimtam, latvieši saglabāja savu seno reliģiju, ko slepeni praktizēja līdzās iešanai baznīcā, ziedojot kokiem, akmeņiem, piekopjot tautas medicīnu u.t.t. Senajiem baltiem bija pat savi svētie meži. Baltu senās reliģijas specifika bija tā, ka šeit tika uzsvērta tolerances nepieciešamība ne tikai pret cilvēku, bet arī dabu, kas vēl modernajos laikos ļoti ietekmēja latviešu ekoloģisko domāšanu.
Ar 13. gadsimta cīņām Latvijā saistās Latvijas karoga sākumi.Rakstiskas liecības par sarkanu karogu ar baltu svītru saglabājušās Livonijas Atskaņu hronikā par 1279. gadu, kad minēts sarkanbaltsarkanais karogs, ar kuru cīnīties devušies latviešu karavīri. Šīs ziņas ļauj ierindot latviešu karogu Eiropas senāko karogu kārtā.
Vācu migrācijas rezultātā tagadējās Latvijas un Igaunijas teritorijā izveidojās valstisks veidojums – Livonijas konfederācija, pazīstama vienkārši kā Livonija, jeb Terra Mariana (Marijas zeme). Tās augstākie valdnieki formāli bija Romas pāvests un Vācijas imperators, taču faktiski Livonija bija patstāvīgs politisks, ekonomisks un reliģisks spēks, kas nebija citādi saistīts ne ar vienu Centrāleiropas vai Ziemeļeiropas varu. Liela nozīme šeit bija bīskapijām (sevišķi Rīgas arhibīskapijai) un Vācu ordeņa Livonijas atzarojumam – Livonijas ordenim. Livonijas izveidošanos 13. gadsimtā var salīdzināt ar Anglijas situāciju pēc normāņu ekspansijas. Baltijas vietējie iedzīvotāji iekļāvās dažādās Rietumeiropas ienācēju atnestajās Livonijas struktūrās, veidojot vieglo karaspēku bīskapiem un ordenim, kļūstot par ierindas ordeņbrāļiem, zemniekiem un pilsētniekiem. Vācu vasaļiem saplūstot ar vietējo Baltijas tautu, dižciltīgajiem šajā laikā tika likti pamati vēlākajai Baltijas vācu muižniecībai. Livonijā savdabīgā veidā attīstās viduslaiku kultūra, sintezējot gan Rietumu, gan vietējos elementus.
Šis ir arī Rīgas – mūsdienu Latvijas galvaspilsētas – sākums, kuru 1201. gadā dibina bīskaps Alberts. Rīga kļuva par Hanzas savienības pilsētu, kļūstot par ievērojamu tirdzniecības centru un veidojot ciešus kultūras kontaktus ar Rietumeiropu.
Livonija visu laiku karo ar kaimiņiem: Lietuvu un krievu zemēm – Novgorodu, Pleskavu, vēlāk arī Maskavu. Karš ar spēcīgo Maskavas valsti un reformācija lielā mērā arī ir Livonijas bojāejas iemesli.
Reformācijas kustība Latvijā ciešo sakaru ar Vāciju dēļ izplatījās jau drīz pēc tās sākumiem Vācijā – ar 16. gadsimta 20. gadiem. Reformācijas un kontrreformācijas rezultātā 16. gadsimtā tiek nodrukātas arī pirmās grāmatas latviešu valodā. Pateicoties reformācijai, šodien lielākā reliģiskā konfesija Latvijā ir luterānisms. Tomēr Latgales novads, saglabājot katolicismu, ir ģeogrāfiski vistālākā katolicisma robeža Eiropā. Latgaliešu identitāte arī šodien zināmā mērā ir saistīta ar seno Livoniju.
Pēc Livonijas kara (1558-1583) daļa Latvijas nonāca Polijas-Lietuvas valdījumā. Savukārt daļā Latvijas (Daugavas kreisajā krastā) nodibinājās Kurzemes un Zemgales hercogiste, kas formāli atradās vasaļatkarībā no Polijas-Lietuvas karaļiem. Katoliskās Polijas ietekme Latvijā šajā laikā ir unikāla, sakarā ar jezuītu aktivitātēm, kuru mērķis ir izveidot Baltijā centru, lai arī Krieviju pievērstu katoļticībai. Izvēršot savas aktivitātes tautas visplašākajos slāņos un sludinot zemniekiem viņu dzimtajā – latviešu valodā, drīzumā tie gūst lielus panākumus, kurus drīzumā var salīdzināt ar viņu panākumiem tālu pasaules otrā malā – Latīņamerikā.
Savukārt Kurzemes hercogiste 17. gadsimtā piedzīvoja nebijušu uzplaukumu, tai piederēja kolonijas Gambijā un Tobāgo sala Karību jūrā, kur vēl šodien atrodami kurzemnieku vietvārdi. Šeit attīstījās amatniecība un manufaktūras. Kurzemes hercogistes galvaspilsēta bija Jelgava, kura arī vēlāk saglabāja svarīgas Latvijas pilsētas statusu. Interesanti, ka pēc Franču revolūcijas (1798-1801. un 1804-1807) Jelgavas pilī kā emigrants uzturējās vēlākais Francijas karalis Luijs XVIII ar savu galmu.
No 1600. līdz 1629. gadam risinājās Latvijai postošais Polijas – Zviedrijas karš, kura rezultātā Vidzeme nonāca Zviedrijas varā un atradās tajā līdz 1721. gadam. Šajā laikā Rīga kļuva par plaukstošāko Zviedrijas karalistes pilsētu, aizēnojot pat Stokholmu. Vidzeme šajā laikā tika dēvēta par Zviedrijas maizes klēti.. Vienlaikus Zviedrijas vara veica vairākus pasākumus, kas ļoti uzlaboja zemnieku stāvokli un sekmēja skolu dibināšanu.
Savukārt Latgale pēc 1629. gada palika Polijas sastāvā, kurā tā atradās līdz 1772. gadam, kad to pievienoja Krievijas impērija.Tādējādi Latgale saglabāja un tālāk izkopa katoliskas tradīcijas. Intelektuālajā dzīvē šajā laikā nozīmīga bija Krāslavas Garīgā semināra dibināšana 1757. gadā, kas kļuva par pirmo augstskolu Latvijā. Taču Latvijas iedzīvotājiem būtiska bija arī 1775. gadā dibinātā Jelgavas Pētera akadēmija Kurzemes hercogistē un 1632. gadā Zviedrijas karaļa Gustava II Ādolfa dibinātā Tartu universitāte (šobrīd Igaunijas teritorijā).
Ziemeļu kara rezultātā 1721. gadā notika Rīgas un Vidzemes pievienošana Krievijas impērijai, kurai gadsimta gaitā sekoja Latgale un Kurzeme. Taču Vidzeme un Kurzeme saglabāja savu vācisko raksturu, tāpatkā Latgalē svarīga bija poļu valoda un katolicisms. Šis laiks ir interesants no intelektuālās attīstības viedokļa. Baltijas vācu literātu vidū ļoti izplatījās franču apgaismības idejas, bet Vidzemes latviešu zemnieki masveidā pieslējās piētisma reliģiskajam strāvojumam, kas nāca no Hernhūtes. Tā rezultātā zemnieku vidū izplatījās fenomenam līdzīga lasīt- un rakstītprasme (lasītparatēju zemnieku skaits brāļu draudžu novados sasniedza pat 80-88%!). Radās plaša rokrakstu literatūra latviešu valodā un sabiedriskas aktivitātes, kā rezultātā hernhūtiešu kustība 18. gadsimta Vidzemē uzskatāma par pirmo latviešu nacionālo atmodu. 18. gadsimts ir laiks, kad Latvijā dzīvo un strādā arī izcili vācu domātājiem, piemēram, filosofs Herders, kuram tieši šeit, saskaroties ar tautas kultūru un latviešu tradicionālajām tautas dziesmām, rodas ideja par folkloras vākšanu, kas aizsāk šādu aktivitāti profesionālā nozīmē Eiropā un pasaulē vispār. Rīgā pirmoreiz tiek iespiesti filozofa Imanuela Kanta lielie darbi. Galu galā, šeit vēlāk (no 1837. līdz 1839. gadam) dzīvo un strādā arī komponists Rihards Vāgners, kura mūzikas idejās savu vietu atstājis arī Latvijas periods.
19. gadsimtā latviešu nācija piedzīvoja savu otro plašāko nacionālās identitātes atmodu. Iznāca latviešu laikraksti, sākās nacionālās kultūras uzplaukums, kuram raksturīgi dziesmu svētki ar koru kustību, studentu biedrošanās, aktivitātes mākslā, mūzikā, politikā un ekonomikā. Sevišķi aktīvi šajā laikā bija jaunlatvieši, kuri cīnījās par latviešu nācijas tiesībām.
19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā Latvija kļūst par vienu no visstraujāk industrializācijai un urbanizācijai pakļautajiem Eiropas reģioniem, ražojot preces visai Krievijas impērijai. Arvien vairāk šajā laikā iezīmējas Rīgas fenomens. Atcerēsimies kaut vai tādu izcilu rīdzinieku kā Sergeju Eizenšteinu – modernā kino pionieri.
20. gadsimta sākums iezīmējas ar ļoti interesantiem Latvijas cilvēkiem, kuri daudz ko ierosinājuši arī Latvijas, Eiropas un pasaules mērogā. Šeit var minēt latviešu mākslinieku Voldemāru Matveju – vienu no afrikāņu mākslas atklāšanas pionieriem (viņa darbs Nēģeru māksla sarakstīts 1914. gadā (!), nopublicēts 1919. gadā) – kuram bija liela ietekme uz tā laika Krievijas avangardistiem, ieskaitot dzejnieku Majakovski un mākslinieku Vasiliju Kandinski.
Ideja par neatkarīgu Latvijas valsti gaisā virmoja jau sākot ar 1900. gadu. Cīņa par brīvu, demokrātisku sabiedrību Latvijā apogeju sasniedza 1905. gada revolūcijā. Revolūcijas laikā pirmoreiz modernās Eiropas vēsturē sievietēm tika piešķirtas balsstiesības. Diemžēl, pateicoties cariskās Krievijas bruņotajiem spēkiem, revolūcija tika noslīcināta asinīs.
Pirmā Pasaules kara laikā Latvijā nodibinājās brīvprātīgās Latviešu strēlnieku vienības, lai cīnītos pret Vācijas karaspēku. Strēlniekiem bija milzīga un pretrunīga nozīme arī Krievijas pilsoņu karā. Faktiski, tikai pateicoties latviešu strēlniekiem, Krievijas komunistiskajai valdībai izdevās uzvarēt.
Pirmais pasaules karš ļoti izposta Latvijas zemi, tomēr šajā laikā savdabīgais latviešu zinātnieks Kārlis Balodis, atrazdamies Vācijā, izstrādā pārtikas produktu racionēšanas (kartīšu) sistēmu, kura krīzes situācijās abās frontes pusēs glābj no bada miljoniem cilvēku. Arī viņa grāmata Nākotnes valsts nākusi klajā daudzos izdevumos un ietekmējusi pasaules ekonomisko domu.
Pirmā Pasaules kara beigās 1918. gada 18. novembrī sapnis caur nežēlīgām vēstures, politikas un karu peripetijām kļuva par īstenību – tika nodibināta neatkarīga Latvijas Republika un pirmā tās neatkarību atzina Padomju Krievija. Starptautiskā sabiedrība Latvijas neatkarību atzina 1921. gada 26. janvārī, kad Latvija kļuva par pilntiesīgu Nāciju Līgas locekli. Neatkarības periods Latvijai atnesa strauju uzplaukumu – gan ekonomikā, gan kultūrā. Latvija veidojās par plaukstošu Ziemeļeiropas valsti ar demokrātisku parlamentu, minoritāšu kultūras autonomiju un sieviešu balsstiesībām, kā rezultātā tā dažos parametros apsteidza arī atsevišķas Rietumeiropas valstis.
Molotova-Rībentropa pakts starp nacistisko Vāciju un komunistisko Krieviju 1939. gada 23. augustā savos slepenajos protokolos paredzēja Latvijas okupāciju. Tomēr, sākoties Otrajam pasaules karam, Latvija realizēja vairākus drosmīgus politiskus lēmumus. Tā deva brīvu ieeju savā teritorijā sakautās Polijas karavīriem un deva savā zemē patvērumu nacistiskajā Vācijā vajātajiem ebrejiem laikā, kad, piemēram, Anglija un Zviedrija viņiem to liedza.
Padomju armija Latviju okupēja 1940. gada 17. jūnijā. Pirmais gads, kas pagāja padomju režīmā, tautā tika dēvēts par Baigo gadu. Simtiem cilvēku tika spīdzināti un nogalināti, viņiem atņēma īpašumus, izdzina no mājām, tūkstošiem vienā naktī tika deportēti uz Sibīriju.
1941. gadā Latviju okupēja nacistiskā Vācija. Vienu okupāciju nomainīja otra. Rumbulas priedēs tika nošauti simtiem ebreju. 1945. gadā Latvija atkal nokļuva Padomju Savienības sastāvā. Sākās pusgadsimtu ilga dzīve okupācijas režīmā, kas ar komunisma ideoloģiju, cenzūras un čekas spaidiem kavēja normālu attīstību. Daļa Latviešu tautas emigrēja uz Rietumeiropu, ASV, Kanādu un Austrāliju. Palikušie masveidā tika deportēti uz Sibīrijas nometnēm. Salīdzinoši stabilāka dzīve sākās tikai pēc Josifa Staļina nāves 1953. gadā. Tomēr padomu okupācijas periods aizkavēja Latvijas attīstību par daudziem gadiem, ar varu uzspiestā komunisma ideoloģija un rusifikācija atņēma Latvijas tautai tās elementārās cilvēktiesības.
Glasnostj periods 1980. gadu vidū Latvijā tāpat kā citās Baltijas valstīs tika sagaidīts ar milzu cerībām. Gaisā virmoja lielas pārmaiņas. Latvijā nodibinājās Tautas fronte, Latvijas Nacionālā neatkarības kustība, Pilsoņu kongress. Visas šīs kustības iesaistīja plašu cilvēku loku, lai pamazām sāktu ceļu uz neatkarības atgūšanu. 1989. gada 23. augustā, piecdesmit gadus pēc Molotova-Rībentropa pakta parakstīšanas, trīs Baltijas valstu Latvija, Lietuvas un Igaunijas cilvēki izveidoja Baltijas ceļu – sadevās rokās dzīvā ķēdē viscaur Baltijas valstu teritorijai, lai teiktu pasaulei, ka ir pienācis laiks dzīvot brīvi, neatkarīgi un demokrātiski.
Tam sekoja Baltijas valstu Dziesmotā revolūcija, kas miermīlīgi cīnījās par savām tiesībām uz neatkarīgām valstīm. Cīņā par savas valsts neatkarību vēlāk cilvēki Rīgā cēla un sargāja barikādes, lai atpakaļceļš uz totalitāro režīmu nebūtu iespējams.
1990. gada 4. maijā Latvijas Augstākā padome pasludināja Latvijas Republikas neatkarību.
Piecpadsmit gados kopš neatkarības atjaunošanas Latviju skārušas straujas pārmaiņas. Ātros attīstības tempus atzīmē pasaules ekonomikas speciālisti. Latvija kļuvusi par NATO un Eiropas Savienības pilntiesīgu dalībvalsti. Izgājusi cauri vēstures mācībām un sarežģītiem līkločiem, Latvija 21. gadsimtā kļuvusi par ekonomiski un kulturāli attīstītu Eiropas valsti.