Lauksaimniecības politika ES un Latvijā

Lauksaimniecības politika ES un Latvijā

SATURA RĀDĪTĀJS

Ievads..............................3

1. Eiropas lauksaimniecības raksturīgākās iezīmes..............4

2. Lauksaimniecības politika Latvijā pēc iestāšanās ES.............5

3. Izmaiņas ES lauku atbalsta politikā......................7

4. KLP budžets..............................8

5. KLP – ilgspējīgas lauksaimniecības veicināšana globālajos apstākļos..10

6. KLP tiesiskais pamats...........................10

Secinājumi..............................11

Izmantojamā literatūra..............................12

Ievads

Pēdējos desmit gados Eiropas Savienības Kopējo lauksaimniecības politiku (KLP) piedzīvojusi izmaiņas gandrīz visās jomās. Līdz 1990. gadiem KLP pamatā bija konkrēti mērķi, jo īpaši vēlme nodrošināt pašpietiekamību attiecībā uz galvenajiem pārtikas produktiem saistībā ar pārtikas trūkumu pēckara periodā. Rezultāts bija stīva, uz ražošanu orientēta subsīdiju politika, kas pastāvēja līdz 90. gadiem, kad KLP bija kļuvusi par sa

a
avas veiksmes upuri. Tā kā primārais mērķis – saražot vairāk pārtikas – tika sasniegts, sāka parādīties nevēlami blakusefekti, piemēram, lieli liellopu gaļas un miltu izstrādājumu krājumi un kropļojoša ietekme uz pasaules tirgu, nodarot īpašu kaitējumu attīstības valstīm. Turklāt pieauga bažas par KLP ietekmi uz vidi un netieši – arī uz draudiem veselībai, piemēram, saistībā ar liellopu sūkļveida encefalopātiju (BSE) jeb “govju trakumsērgu”. Pakāpeniski sāka zust patērētāju un nodokļu maksātāju uzticība.

Un tā vairāk nekā pirms desmit gadiem sākās mūsu “ilgais ceļš” no pārprodukcijas atbalsta uz
z
z tirgus orientētu un videi draudzīgu KLP, kas piemērota efektīvai un ilgtspējīgai lauksaimniecībai. Pēc Agenda 2000 uzsāktajām reformām radikāla KLP pārskatīšana 2003. gadā bija tikai nākamais loģiskais solis ceļā uz tādu politiku, kas atbalsta ne tikai zemkopību, bet arī mūsu lauku rajonu il
l
lgtermiņa izdzīvošanu kopumā.

Šodienas lauksaimniecības politiku gandrīz nevar pazīt. KLP ir ne tikai kļuvusi vienkāršāka, apvienojot dažādas tiešo maksājumu shēmas vienā maksājumā saimniecībām, tā kļuvusi arī par mehānismu, kas ar zemākām izmaksām spēj sasniegt vairāk mērķu. Politika, kas savulaik “apēda” 2/3 kopējā ES budžeta, tagad paņem mazāk par pusi – un šis skaitlis tuvāko desmit gadu laikā tiks samazināts līdz 1/3. Tomēr, lai gan KLP izmaksas samazinās, tās apmēri pastāvīgi paplašinās, jo ir ieviesta vispārēja lauku attīstības politika, kas atbalsta lauku un visas ekonomikas dažādošanu, pārstrukturizāciju un attīstību visā ES.

Arī atbalsts lauku saimniecībām šobrīd tiek īpaši piemērots patērētāju interesēm un sabiedrības prioritātēm. Šodienas KLP ir attāla līdzība ar to politiku, kas kādreiz piedāvāja subsīdijas apmaiņā pret saražotās produkcijas daudzumu. Šodien KLP atbalsts ir atkarīgs no
o
o spējas garantēt kvalitāti, vides un pārtikas drošumu saskaņā ar Eiropas sabiedrības prioritātēm – mūsu lauksaimniekiem beidzot ir atgriezta brīvība strādāt pēc tirgus pieprasījuma. Likvidējot pārprodukcijas stimulēšanu, mūsu īstenoto reformu rezultātā KLP vairs tik ļoti nekropļo tirgu un spēj vairāk rēķināties ar attīstības valstu vajadzībām. ES ir specifisks lauksaimniecības modelis, kas reaģē uz sabiedrības vajadzībām un uz to, ko tā sagaida attiecībā uz pārtikas ražošanu, pārtikas drošumu, vides standartiem un lauku vides saglabāšanu, uz attiecībām ar attīstības valstīm (tirdzniecība ar lauksaimniecības pr
r
roduktiem) un nodokļos samaksātās naudas atbilstību iegūtajai vērtībai. KLP ir mehānisms, kas to nodrošina. Ceļš no atbalsta pārprodukcijai uz tirgus orientētu, videi nekaitīgu sistēmu ir bijis ilgs, tomēr šī “zaļā revolūcija” turpināsies.

Šodien KLP ir mūsu sabiedrības izvēle. Tikai retais spēj iedomāties, kāda bez tās izskatītos ES lauku ainava un pieejamās produkcijas klāsts. Ir nepieciešams patērētāju, nodokļu maksātāju un sabiedrības atbalsts, lai novērstu zemes atstāšanu novārtā, lauku vides degradācijas, bezdarba pieauguma un daudzu lauku rajonu sociālā pagrimuma risku. Turklāt KLP un citu ES politiku rezultātā izveidojies vienots ES lauksaimniecības preču tirgus un ES ir ieņēmusi nozīmīgāko vietu pasaulē lauksaimniecības un pārtikas sektorā.

Pēdējo desmit gadu laikā lauksaimniecības politikas jomā esam piedzīvojuši ja ne zaļo revolūciju, tad zaļo evolūciju noteikti. Patērētāju un nodokļu maksātāju prasības šodien atšķiras no prasībām KLP pirmsākumos. 91 % ES pilsoņu uzskata, ka kopējās lauksaimniecības politikas galvenajām aktivitātēm jābūt vērstām uz pārtikas nekaitīguma garantēšanu. 89 % par vienu no tās galvenajām funkcijām uzskata vides aizsardzību. Jaunā, reformētā kopējā lauksaimniecības politika ir pilnībā pieņēmusi šīs jaunās patērētāju vajadzības, un ir izveidots stingrs pamats lauku mantojuma saglabāšanai, ražojot pieprasīto lauksaimniecisko produkciju, paralēli nodrošinot arī mūsu vietu globālajā tirgū.

1.Eiropas lauksaimniecības raksturīgākās iezīmes

Lauksaimniecībai un mežsaimniecībai kā galvenajām zemes izmantošanas formām ir liela nozīme, jo tās nosaka lauku rajonu ekonomikas “veselību” un veido lauku ainavu. Lai gan šodien lauksaimniecībai vairs nav tik lielas lomas lauku rajonu ekonomikā kā agrāk, tā tomēr sniedz vērtīgu ieguldījumu tās izaugsmē un ilgtspējīgā vides attīstībā. ES lauksaimniecība nav viendimensionāla, kā daudziem varētu šķist. Patiesībā lauksaimnieki pilda daudz dažādu funkciju, sākot no pārtikas un šķiedru ražošanas līdz pat lauku rajonu

pārvaldei, dabas saglabāšanai un tūrismam. Tādēļ var uzskatīt, ka lauksaimniecībai ir vairākas funkcijas.

• Eiropā ir moderns un konkurētspējīgs lauksaimniecības sektors, kas ieņem vadošo vietu pasaules tirgos gan kā galvenais eksportētājs, gan kā pasaules lielākais pārtikas importētājs, galvenokārt no attīstības valstīm;

• Tai ir ilgtspējīgs, efektīvs lauksaimniecības sektors, kas izmanto drošas, tīras, videi draudzīgas ražošanas metodes, piegādājot patērētāju prasībām atbilstošas kvalitātes produkciju;

• ES lauksaimniecības sektors kalpo lauku rajonu vietējai sabiedrībai, atspoguļojot tās bagātās tradīcijas un daudzveidību; tās uzdevums ir ne tikai ražot pārtiku, bet arī nodrošināt, lai lauki turpinātu pastāvēt kā dzīves un darba vieta un kā ceļojumu mērķis tūristiem;

• Eiropas lauksaimniecības politiku ES līmenī nosaka dalībvalstu valdības, un to īsteno dalībvalstis. Tā ietver atbalstu lauksaimnieku ienākumiem, paralēli veicinot tirgus pieprasījumam atbilstošas augstas kvalitātes produkcijas ražošanu un mudinot lauksaimniekus attīstīt videi draudzīgus papildu nodarbošanās veidus.

Pastāv uzskats, ka KLP ir monolīta, nemainīga politika, kas radīta tādēļ, lai nodokļu maksātāji šķirtos no savas naudas un algotu nelielu sabiedrības daļu, kas ir pietiekami priviliģēta, lai dzīvotu laukos. Patiesībā KLP vienmēr ir bijis un joprojām ir iemesls pastāvēt, un KLP ir pastāvīgi attīstījusies, lai atspoguļotu sabiedrības mainīgās vajadzības, nevis lai atsauktos lauksaimnieku lobiju prasībām. Šodien KLP ievērojami atšķiras no tās politikas, kas pastāvēja 1960. gados.

KLP pirmsākumi meklējami 1957. gadā Rietumeiropā, kuras sabiedrību bija iedragājuši kara gadi un kur lauksaimniecība bija izkropļota, nespējot nodrošināt iedzīvotājus ar pārtiku. Sākotnēji KLP galvenais mērķis bija paaugstināt pārtikas aprites produktivitāti, lai stabili nodrošinātu patērētājus ar pārtiku par pieņemamām cenām, kā arī lai garantētu ES lauksaimniecības sektora dzīvotspēju. KLP piedāvāja subsīdijas un garantētās cenas lauksaimniekiem, radot stimulu ražošanai. Zemkopības pārstrukturēšanai tika piedāvāta finansiālā palīdzība, piemēram, palīdzot ar investīcijām ne tikai fermu izaugsmē, bet arī vadības un tehnoloģiju attīstībā, piemērojoties tā brīža ekonomiskajam un sociālajam klimatam. Lai gan KLP ļoti veiksmīgi sasniedza mērķi – nodrošināt ES pašapgādi –, 80. gados ES nācās cīnīties ar gandrīz pastāvīgu saražotās produkcijas pārpalikumu; daļu no šīs produkcijas ar subsīdiju palīdzību eksportēja, bet pārējo nācās uzglabāt vai atbrīvoties no tās ES ietvaros. Šie pasākumi radīja lielus zaudējumus budžetā, kropļojoši ietekmēja vairākus pasaules tirgus, ne vienmēr atbilda lauksaimnieku interesēm un kļuva nepopulāri patērētāju un nodokļu maksātāju vidū. Tajā pašā laikā sabiedrība arvien vairāk uzmanības sāka pievērst ilgtspējīgai, uz vides saglabāšanu orientētai lauksaimniecībai. Šajā procesā Rio Pasaules sammits1 kļuva par nozīmīgu pagrieziena punktu 90. gadu sākumā.

2004. gada 1. maijā notikusī Eiropas Savienības paplašināšanās ar 10 jaunām dalībvalstīm (Čehiju, Igauniju, Kipru, Latviju, Lietuvu, Maltu, Poliju, Slovākiju, Slovēniju un Ungāriju) bija vēsturisks mirklis Eiropas atjaunošanā pēc gadsimtiem ilgušajām karu un ideoloģisko konfliktu radītajām destruktīvajām sadalījuma tendencēm. Eiropa kā vienots veselums būs ieguvēja politiskās stabilitātes un drošības ziņā, kā arī paplašinot iekšējo tirgu no 380 līdz 454 miljoniem iedzīvotāju. Šis paplašinātais tirgus piedāvā jaunas un būtiskas attīstības iespējas arī Eiropas lauksaimniecībai un Eiropas kopējai lauksaimniecības politikai.

Statistiski paplašināšanās ietekme uz ES lauksaimniecību ir milzīga. Četri miljoni zemnieku papildina jau esošos septiņus miljonus. Jaunās dalībvalstis kādreizējās 15 valstu Eiropas Savienības 130 miljoniem hektāru pievieno vēl 38 miljonus hektāru lauksaimniecībā izmantojamās zemes, kas ir 30 % pieaugums, lai gan ražošana jaunajā ES lielākajai daļai produktu varētu pieaugt tikai par apmēram 10–20 %. Tas norāda, ka jauno dalībvalstu plašais lauksaimnieciskās ražošanas potenciāls ne tuvu netiek izmantots pilnā apjomā. Jauno dalībvalstu lauksaimniekiem ir pieeja vienotajam ES tirgum un priekšrocības, ko rada relatīvi stabilās cenas un tiešie maksājumi (kas tiek regulēti, lai pamazām sasniegtu ES līmeni), kā arī lauku attīstības programmas.

Lai gan jaunajās dalībvalstīs (it īpaši postkomunistiskajās valstīs) pēdējos gados ir daudz paveikts lauksaimniecības sektora modernizācijā un pārstrukturizācijā, viens no pamatuzdevumiem ir uzlabot dzīves līmeni lauku rajonos. Plaši publiskotās atšķirības pārticības līmenī starp 15 valstu ES un jaunajām dalībvalstīm (45 % no ES-15 līmeņa2) lauku rajonos ir vēl izteiktākas saistībā ar zemajiem ienākumiem un augsto bezdarba līmeni šajos reģionos, salīdzinot ar pilsētām (šī atšķirība jaunajās dalībvalstīs ir īpaši izteikta).

ES jau ir uzsākusi darbu, lai risinātu šo problēmu, veidojot jaunus lauku attīstības pasākumus, kas izstrādāti atbilstoši īpašajai situācijai jaunajās dalībvalstīs. Piemērs ir daudzās mazās daļēji naturālās saimniecības, kas ražo pārtiku pašu patēriņam, taču arī pārdod daļu no saražotā. Lai palīdzētu zemniekiem cīnīties ar naudas apgrozījuma grūtībām, kamēr saimniecība tiek pārveidota, lai kļūtu komerciāli izdevīga, ir pieejams ienākuma atbalsts līdz pat pieciem gadiem. Var tikt subsidēti arī konsultantu pakalpojumi, lai nodrošinātu lauksaimniekiem iespējas gūt profesionālu informatīvu atbalstu, plānojot ilgtspējīgu un videi labvēlīgu saimniecības darbību, tās dažādošanu vai modernizāciju. Ir pieejams arī īpašs ieguldījumu atbalsts, kas palīdz jauno dalībvalstu zemniekiem nodrošināt atbilstību ES standartiem attiecībā uz sabiedrības veselību un higiēnu, dzīvnieku labturību un darba drošību. Ir būtiski norādīt, ka ES dalības uzliktie pienākumi jaunajām dalībvalstīm stājās spēkā uzreiz. Īpašs piemērs ir pārtikas nekaitīgums, jo ES patērētājiem ir būtiski, lai standarti netiktu pazemināti.

2. Lauksaimniecības politika Latvijā pēc iestāšanās ES

Latvija 2004.gada pavasarī ir iestājusies Eiropas Savienībā, un tas nozīmē lielas pārmaiņas ekonomiskajā, politiskajā un sociālajā dzīvē kopumā. ES katrai dalībvalstij piedāvā izvēles iespējas lauksaimniecības un lauku politikas ilgtspējīgai attīstībai, ieviešot KLP. ES Kopējā lauksaimniecības politika jau 50 gadus ir viena no galvenajām ES politikas jomām. Sākotnēji tā veiksmīgi sasniedza savus mērķus: cēla ražošanas efektivitāti, stabilizēja tirgu, nodrošināja lauksaimniecības produktu piedāvājumu un pasargāja lauksaimniekus no cenu svārstībām pasaules tirgū. Tomēr vienlaikus ar panākumiem sevi pieteica arī blakus efekti un problēmas, kas gadu gaitā veicināja daudzas ES lauksaimniecības politikas reformas. Arvien svarīgāka KLP kontekstā kļūst dabas resursu un lauku teritoriju ilgtspējīga attīstība. ES finanšu perspektīvā 2007.–2013. gadam plānots lielu daļu līdzekļu lauksaimniekiem piešķirt tieši no ilgtspējīgas dabas resursu apsaimniekošanas sadaļas.

Pievienošanās līgums ES tika parakstīts 2003. gadā. Tas ietver Latvijas pievienošanās nosacījumus, paredzot pasākumus finanšu, institucionālajā un likumdošanas jomā. Pievienošanās līgums paredz kopīgus noteikumus tiešā atbalsta shēmu piemērošanai lauksaimniecībā saskaņā ar KLP. Tādējādi Latvija ir pārņēmusi Eiropas Savienības lauksaimniecības likumdošanu, mērķus un pamatprincipus, ko galvenokārt nosaka regulas. Regulas ir tieši piemērojami normatīvie akti Latvijā un saistoši visiem. Latvijas lauksaimniecības politikas mērķis 2003. gadā bija sagatavot šo sektoru darbībai ES vienotajā koptirgus telpā, maksimāli izmantojot KLP un strukturālo fondu iespējas un papildinot tos ar valsts atbalstu. “Lauksaimniecības un lauku attīstības likums” un ar to saistītie Ministru kabineta noteikumi stājās spēkā 2004. gada 27. aprīlī. Tie rada tiesisku pamatu lauksaimniecības attīstībai un nosaka ilglaicīgu lauksaimniecības un lauku attīstības politiku saskaņā ar ES Kopējo lauksaimniecības politiku un Kopējo zivsaimniecības politiku.

Latvijas lauksaimniecības un lauku attīstības politiku paredz īstenot ar:

– valsts un ES piešķirto atbalstu, kas sekmētu lauksaimniecību un lauku attīstību, kā arī paaugstinātu dzīves līmeni lauku teritorijas iedzīvotājiem;

– kredītu un nodokļu politiku;

– tirgus intervenci, lai stabilizētu tirgus cenas, izmantojot intervences iepirkuma vai privātās uzglabāšanas mehānismu;

– kvotām, lai mazinātu lauksaimniecības produktu piedāvājuma un pieprasījuma neatbilstību un uzlabotu tirgus līdzsvaru;

– ārējās tirdzniecības režīmu, lai ieviestu vienotus noteikumus lauksaimniecības produktu un to pārstrādes produktu ievešanai (importam) un izvešanai (eksportam) un reglamentētu šo procedūru uzraudzības un administrēšanas kārtību;

– ražotāju grupām, lai nodrošinātu lauksaimniecības produktu kvantitāti un kvalitāti, ražošanas plānošanu un pielāgošanu pieprasījumam, veicinātu piedāvājuma koncentrēšanu un saražotās produkcijas realizāciju, sniegtu pakalpojumus, samazinātu ražošanas izmaksas, stabilizētu ražotāju cenas un veicinātu videi draudzīgu ražošanas atkritumu pārstrādi, ainavas saglabāšanu un vides bioloģisko daudzveidību;

– citiem veidiem, ko paredz Latvijas starptautiskās saistības.

Ļoti detalizēta Latvijas lauku vides analīze – par tās demogrāfisko, sociālo un ekonomisko attīstību – tika veikta, izstrādājot Latvijas Lauku attīstības plānu ( turpmāk LAP) no 2004. līdz 2006.gadam. Tajā ir plašs attīstības vērtējums.

LAP izstrādes procesā veiktā analīze par SVID (stiprajām, vājajām, iespējām un draudiem) atklāja esošās un attīstību ierobežojošās problēmas Latvijas Lauku teritorijā:

-) kritiski zems iedzīvotāju blīvums, kas turpina samazināties, apdraudot lauku apdzīvotību un izsaucot sociālās un ekonomiskās infrastruktūras sadārdzināšanos;

-) zema ražība un efektivitāte, zemi ienākumi lauksaimniecībā, kas saistīti ar agroklimatisko apstākļu radītām papildus izmaksām, sadrumstaloto ražošanu, novecojušo tehniku un tehnoloģiju;

-) pārāk zemi ienākumi, lai veiktu investīcijas un paaugstinātu labklājību lauku teritorijā;

-) nepietiekama pieredze un zināšanas lauksaimnieciskajā un nelauksiamnieciskājā uzņēmējdarbībā un biznesa vadībā;

-) lielākās daļu lauku saimniecību vides aizsardzības, dzīvneiku labturības un higiēnas normu neievērošanas, kas irobežo lauksaimnieku konkurētspēju vai izsauc lauksaimnieciskās ražošanas pārtraukšanu;

-) augsts bezdarba līmenis un ierobežotas nodarbinātības iespējas ārpus lauksaimnieciskāsdarbības, kā rezultātā lauku iedzīvotāju ienākumi un lauku ainavas uzturēšanas ir ļoti saistīta ar lauksaimniecisko ražošanu;

-) ES un vietējās nozīmes bioopu, lauku ainavas un lauksaimniecībā izmantojamās zemes (turpmāk LIZ) degradācija, populāciju samazināšanās LIZ neizmantošanas dēļ.

Problēmu risināšanā, kā ietekmīgi faktori SVID analīzē, tika konstatēts sekojošais: iedzīvotāju vēlme veikt saimniecisko darbību, ja ir iespējas saņemt atbalstu; apmācības un konsultāciju sistēmas decentralizēts tīkls; Latvijas lielākais kapitāls – tīrā un pievilcīgā lauku vide ar skaisto ainavu, biotopu un savvaļas populāciju dažādību, kas var kalpot gan saimnieciskai attīstībai (lauksaimniecības produkcijas ražošanai un nelauksaimnieciskai uzņēmējdarbībai), gan kā dzīves vietas vide.

ES un valsts atbalsts 2004. gadā ir devis lielu ieguldījumu Latvijas lauksaimniecības sektora attīstībā ES vienotajā tirgū. Pērn lauksaimniecības, mežsaimniecības un zvejniecības nozaru iekšzemes kopprodukta pieauguma temps sasniedza 15,4%. Arī turpmākajos gados paredzams pietiekami straujš kāpums.

3. Izmaiņas ES lauku atbalsta politikā

Palielinoties ES dalībvalstu skaitam un kopējai ES teritorijai, kā arī pieaugot finansu slogam saistībā ar lauksaimniecības atbalsta poltiku, kopš 2003.gada notikušās Zalcburgas konferences, aktīvi tiek īstenota lauksaimniecības un lauku atbalsta politikas reformēšana. Arvien dominējošāku nozīmi iegūst lauku attīstības aspekts turpmākās atbalsta politikas īstenošanai. 2004.gada vasarā Spānijā Kaseresā notikušajā konferencē tika pieņemta deklarācija, kurā tika skaidrāk iezīmēta politikas īstenošana nākotne. Jaunajā lauku poltikā kā būtiskais politikas īstenošanas princips tika noteikts, ka lauksaimniecība ir tikai daļa no lauku ekonomikas un attīstības un ka EK būtu jāizstrādā plašāka pieeja lauku attīstībai, kura kalpotu lauku iedzīvotāju vairākuma ekonomisko vajadzību apmierināšanai un aizsargātu un vairotu lauku vides vērtību, nevis koncentrētos uz lauksaimniecības attīstību. Atbalsta politikas administrēšanas un vadības atvieglošanai tiek noteikts viens finansu fonds jeb Eiropas Lauku attīstības fonds, kas apvieno visu pašreizējo lauku attīstības programmu finansējumu no ELVGF Garantiju un Virzības daļas. Kaut arī būtiskas izmaiņas Eiropas Lauku attīstības politikas mērķos nav saskatāmas, tomēr līdzfinansētajam atbalstam jāveicina:

-) lauksaimniecības un mežsaimniecības konkurētspējas pieaugums, atbalstot šo sektoru pārstrukturēšanos;

-) lauku vides uzlabošana, atbalstot zemes apsaimniekošanu;

-) dzīves kvalitātes uzlabošana un saimnieciskās darbības attīstība lauku teritorijā.

Tā sasniegšanai ir jāizveido Eiropas Komisijas stratēģiska sistēma ar noteiktiem lauku attīstībasprincipiem un prioritātēm saistībā ar ES atšķirīgo lauku teritoriju dažādajām vajadzībām, nosakot rādītājus un izstrādājot lauku teritoriju tipoloģiju, kas nodrošinātu šo teritoriju vajadzību apmierināšanu. Startēģiskajai sistēmai atbalsta politikas īstenošanā ir jākalpo par pamatu dalībvalstīm, izstrādājot savu valsts / reģionālā līmeņa nacionālās attīstības stratēģiju, kurā būtu skaidri norādīts, kā lauku attīstības fondi tiks papildināti no citiem ES fondiem (ieskaitot arī kopējo lauksiamniecības politiku un Strukturālos Kohēzijas fondus). Nacionālajā stratēģijā dalībvalstīm ir jānorāda atbalsta politikas atšķirīgā finansu intensitāte saistībā ar lauku teritoriju tipoloģiju un Komisijas noteiktām prioritātēm. Politikas veidošanā attiecībā uz 3.mērķa – dzīves kvalitātes uzlabošanu un saimniecisko attīstību – sasniegšanu dalībvalstīs tiek aicinātais izmantot LEADER metodi, kas palīdz veidot teritoriāli bāzētas vietējās attīstības programmas. No 2004.līdz 2005.gadam EK sadarbībā ar dalībvalstīm strādā pie detalizētu atbalsta politikas mehānismu izstrādes pasākumiem, kuri strukturēti atbilstoši trim stratēģiskajiem Lauku politikas mērķiem kuru sasniegšanai tiek izmantota LEADER pieeja.

Jaunās lauku attīstības politikas trīs galvenie mērķi:

1. Uzlabot konkurētspēju lauksaimniecībā un mežsaimniecībā.

Piemēram:

• modernizēt saimniecības;

• uzlabot un attīstīt infrastruktūru, kas saistīta ar lauksaimniecības un mežsaimniecības attīstību;

• atbalstīt lauksaimniekus, kas piedalās pārtikas kvalitātes shēmās;

• piesaistīt jaunus lauksaimniekus;

• atbalstīt daļēji naturālo saimniecību pārstrukturizāciju, palīdzot tām kļūt konkurētspējīgām.

Šim mērķim jāiztērē vismaz 15% no valsts līdzekļiem. ES līdzfinansējuma maksimālais apjoms ir 50% (75% konverģences reģionos).

2. Vides aizsardzība un zemes apsaimniekošana.

Piemēram:

• maksājumi par saimniekošanu nelabvēlīgākos dabas apstākļos;

• NATURA 2000 maksājumi;

• vidi saudzējošas lauksaimniecības pasākumi;

• dzīvnieku labturības maksājumi.

Vidi saudzējošas lauksaimniecības pasākumi joprojām būs obligāti. Saņēmējiem jāievēro ES un valsts prasības lauksaimniecībā un mežsaimniecībā.

Šim mērķim jāiztērē vismaz 25% no valsts līdzekļiem. ES līdzfinansējuma maksimālais apjoms ir 55% (80% konverģences reģionos).

3. Dzīves kvalitātes uzlabošana un lauku ekonomikas dažādošana.

Piemēram:

• ar lauksaimniecību nesaistīto darbību dažādošana;

• atbalsts mikrouzņēmumu veidošanai;

• tūrisma veicināšana;

• ciematu atjaunošana.

Šim mērķim jāiztērē vismaz 15% no valsts līdzekļiem. ES līdzfinansējuma maksimālais apjoms ir 50% (75% konverģences reģionos).

Jaunā ES lauku attīstības politika paredz arī jaunu pieeju LEADER programmai. Katrā programmā jābūt LEADER elementam vietējo darba grupu attīstības stratēģiju īstenošanai. Vismaz 7% no programmas finansējuma tiek īstenoti ar LEADER starpniecību.

4. KLP budžets

KLP ir pastāvējusi vairāk nekā 40 gadus kā viena no nozīmīgākajām visas Eiropas politikām. Tādēļ nav brīnums, ka KLP budžets veidoja ievērojamu daļu kopējā ES budžeta un izdevumu. Šī situācija nu ir mainījusies, jo ir noteikti ierobežojumi attiecībā uz KLP izdevumiem un ir izstrādātas un pilnveidotas citas ES politikas. Taču joprojām pastāv vairāki mīti par KLP izmaksām, kas jāizgaisina:

– KLP IR ŠĶIETAMI AUGSTAS IZMAKSAS

Pirmajos ES pastāvēšanas gados KLP veidoja nozīmīgu budžeta izdevumu daļu – atsevišķos gadījumos pat divas trešdaļas. Stingrākas budžeta disciplīnas, ES aktivitāšu pieauguma citās politikas jomās un KLP reformu virknes rezultātā šī proporcija samazinās. KLP izmaksā aptuveni 50 miljardus eiro gadā. Tas ir mazāk nekā 50 % no kopējā ES budžeta. Mazāk nekā 1 % no IKP tiek tērēts uz 5,5 % iedzīvotāju, kas nodarbojas ar lauksaimniecību (dati pirms ES paplašināšanās 2004. gadā). KLP izmaksas ne tikai veido nelielu un arvien sarūkošu daļu no ES kopējā IKP (no 0,54 % no IKP 90. gadu sākumā līdz 0,43 % 2004. gadā; līdz 2013. gadam tā varētu sarukt līdz 0,33 %), šī daļa samazinās daudz straujāk nekā ES kopējie izdevumi (trīs reizes straujāk no 1993. līdz 2003. gadam);

– SALĪDZINĀJUMĀ AR CITIEM IZDEVUMIEM, TIE IR PAMATOTI

KLP izmaksas ir jāskata kontekstā, piemēram, to kopējais apjoms ir mazāks par pusi no tā, ko Vācija tērē labklājībai. Vidēji katrs pilsonis nedēļā KLP finansēšanai dod aptuveni EUR 2 – tik maksā kilograms ābolu vai 1–2 maizes klaipi. Tā nav augsta cena, kas jāmaksā par veselīgas pārtikas nodrošināšanu un lauku vides uzturēšanu. Arī mērķi, kam šī nauda tiek izlietota, ir mainījušies. Mazāk tiek atvēlēts eksporta subsīdijām un tirgus atbalstam (intervences krājumi u.tml.), vairāk – tiešajam atbalstam ražotājiem un lauku attīstībai.

Turpmākā KLP finansēšana ir saistīta ar izmaksu ierobežošanu un lauksaimnieku atbalsta politikas pārstrukturēšanu gan atbilstoši sāktajām reformām, gan pasaules tirgus spiedienam.

Eiropas Lauksaimniecības vadības un garantijas fonds nodrošina KLP kopēju finansēšanu, un tam ir 2 daļas.

1. Garantiju daļa, no kuras tiek finansēti Koptirgus organizācijas (KTO) izdevumi, atsevišķi veterinārie pasākumi, informācijas pasākumi un lauku attīstības strukturālie pasākumi ārpus Mērķa 1 teritorijas.

2. Vadības daļa, no kuras tiek finansēti lauku attīstības strukturālie pasākumi Mērķa 1 teritorijā.

Ik gadu ES paredz līdzekļus dažādām programmām, kuras tiek īstenotas galvenokārt dalībvalstīs un dēvētas par saistībām. Savukārt reāls maksājums Latvijas budžetā no ES nonāk tikai pēc tam, kad Eiropas Komisija no Latvijas ir saņēmusi pieprasījumu par iztērētajiem līdzekļiem. Turklāt maksājums laikus nonāk tikai tad, ja, pārbaudot maksājumu pareizību, nav konstatētas kļūdas. Šo iemeslu dēļ maksājumi var aizkavēties pat gadu.

No 2000. līdz 2006. gadam maksājumu budžeta griesti ir noteikti 1,27% apmērā no ES nacionālā kopprodukta. Tas nozīmē, ka katra dalībvalsts ES budžetā nemaksā vairāk par 1,27% no sava iekšzemes kopprodukta.

KLP darbojas stingri noteiktu parametru ietvaros. Lai kontrolētu izdevumus konkrētā gadā vai vairāku gadu periodā, ir noteikti budžeta ierobežojumi. “Vecajām” ES dalībvalstīm noteiktie izdevumu ierobežojumi tika pielāgoti, domājot par paplašināšanās radītajiem izdevumiem laikā līdz 2006. gadam. Tomēr KLP tirgus pasākumiem un tiešajam atbalstam noteiktie ierobežojumi no 2007. līdz 2013. gadam nodrošina, ka reālie izdevumi nepieaug, un ar katru gadu šie ierobežojumi kļūs arvien stingrāki, ņemot vērā, ka tiešie maksājumi 10 jaunajām dalībvalstīm šajā posmā pakāpeniski pieaugs, līdz sasniegs pārējo 15 ES dalībvalstu līmeni. Tajā pašā laikā turpinās KLP reformas (tādas notikušas trīs reizes 10 gadu laikā), daļēji ar mērķi efektīvāk novirzīt un kontrolēt izdevumus. KLP izdevumi reālajā izteiksmē ir iesaldēti līdz 2013. gadam. Tēriņi tiks stingri kontrolēti – tiek ieviests jauns finanšu disciplīnas kontroles mehānisms, lai nodrošinātu, ka netiek pārkāpti izdevumu griesti.

5. KLP – ilgspējīgas lauksaimniecības veicināšana globālajos apstākļos

ES loma lauksaimniecībā vienmēr ir bijusi palīdzēt:

• garantēt iedzīvotājiem stabilu veselībai nekaitīgas pārtikas nodrošinājumu par pieņemamām cenām;

• gādāt par pieņemamu ES lauksaimnieku dzīves līmeni, paralēli ļaujot modernizēt un attīstīt lauksaimniecību;

• nodrošināt lauksaimniecības saglabāšanu visos ES reģionos.

Līdz ar KLP attīstību, tās pieaugošo sarežģītību un ES pilsoņu prasībām, ir pieaugusi šādu faktoru nozīme:

• rūpes par lauku rajonu iedzīvotāju labklājību;

• Eiropas pārtikas produktu kvalitātes uzlabošana;

• pārtikas nekaitīguma garantēšana;

• vides saglabāšana nākamajām paaudzēm;

• labāku veselības un labturības apstākļu nodrošināšana dzīvniekiem;

• šīs politikas īstenošana ar minimāliem izdevumiem no ES budžeta (ko finansē galvenokārt nodokļu maksātāji, t.i., vienkāršie iedzīvotāji).

ES ir specifisks lauksaimniecības modelis, kas reaģē uz sabiedrības vajadzībām un uz to, ko tā sagaida attiecībā uz pārtikas ražošanu, pārtikas drošumu, vides standartiem un lauku vides saglabāšanu, uz attiecībām ar attīstības valstīm (tirdzniecība ar lauksaimniecības produktiem) un nodokļos samaksātās naudas atbilstību iegūtajai vērtībai. KLP ir mehānisms, kas to nodrošina. Ceļš no atbalsta pārprodukcijai uz tirgus orientētu, videi nekaitīgu sistēmu ir bijis ilgs, tomēr šī “zaļā revolūcija” turpināsies. Šodien KLP ir mūsu sabiedrības izvēle. Tikai retais spēj iedomāties, kāda bez tās izskatītos ES lauku ainava un pieejamās produkcijas klāsts. Ir nepieciešams patērētāju, nodokļu maksātāju un sabiedrības atbalsts, lai novērstu zemes atstāšanu novārtā, lauku vides degradācijas, bezdarba pieauguma un daudzu lauku rajonu sociālā pagrimuma risku. Turklāt KLP un citu ES politiku rezultātā izveidojies vienots ES lauksaimniecības preču tirgus un ES ir ieņēmusi nozīmīgāko vietu pasaulē lauksaimniecības un pārtikas sektorā.

6. KLP tiesiskais pamats

Eiropas Savienības Kopējā lauksaimniecības politika tika izveidota 1957.gadā, lai nodrošinātu garantētu pārtikas piegādi Eiropas Kopienai. Kopš tā laika ir notikušas vairākas reformas

2003.gada 26.jūnijā Luksemburgā ES dalībvalstu un kandidātvalstu ministri panāca jaunu politisku vienošanos ”KLP reforma. Prezidentūras un Komisijas gala vienošanās” par KLP reformas priekšlikumiem, kas nosaka ES valstu lauksaimniecības attīstību, lai paaugstinātu ES lauksaimniecības konkurētspēju un veicinātu vairāk uz tirgus orientētu, ilgspējīgu lauksaimniecību optimizējot palīdzības maksājumu administrēšanas procesu, kā arī lai nodrošinātu labāku līdzsvaru starp tiešajiem maksājumiem un lauku attīstību.

2003.gada 29.septembrī EK apstiprināja galveno reformas paketi, kuru nosacījumi ar 2004.gada 1.maiju ir tieši saistoši arī Latvijai. Galvenā ir Padomes regula Nr.1782/2003, kas izveido kopīgus tiešā atbalsta shēmu noteikumus saskaņā ar kopējo lauksaimniecības politiku un izveido dažas atbalsta shēmas lauksaimniekiem. 2004.gadā tika pieņemti arī vairāki tiesību akti, kas detalizētāk skaidro Padomes regulas 1782/2003 nosacījumu piemērošanu:

1) Komisijas regula (EK) Nr.795/2004, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus par to, kā īstenot vienreizējo maksājumu shēmu, kura paredzēta Padomes Regulā (EK) Nr.1782/2003, ar ko izveido kopīgus tiešā atbalsta shēmu noteikumus saskaņā ar kopējo lauksaimniecības politiku un izveido dažas atbalsta shēmas lauksaimniekiem.

2) Komisijas regula (EK) Nr796/2004, ar ko paredz sīki izstrādātus noteikumus, lai ieviestu savstarpēju atbilstību, modulāciju un integrēto administrēšanas un kontroles sistēmu, kura paredzēta Padomes Regulā (EK) Nr. 1782/2003, ar ko ievieš kopīgus tiešā atbalsta shēmu noteikumus saskaņā ar kopējo lauksaimniecības politiku un izveido dažas atbalsta shēmas lauksaimniekiem.

3) Komisijas regula (EK) Nr.1973/2004, ar kuru nosaka sīki izstrādātus noteikumus Padomes Regulas (EK) Nr.1782/2003 piemērošanai attiecībā uz šis Regulas IV un IV a) sadaļā minētajām atbalsta shēmām un atmata atstatas zemes izmantošanu izejvielu ražošanai.

4) Padomes regula (EK) Nr.583/2004, ar kuru groza Regulas (EK) Nr.1782/2003, ar ko izveido kopīgus tiešā atbalsta shēmu noteikumus saskaņā ar kopējo lauksaimniecības politiku un izveido dažas atbalsta shēmas lauksaimniekiem, (EK) Nr.1786/2003 par žāvētās rupjās lopbarības tirgus kopīgo organizāciju un (EK) Nr. 1257/1999 par lauku attīstības atbalstu no Eiropas Lauksaimniecības virzības un garantiju fonda (ELVGF) sakarā ar Čehijas, Igaunijas, Kipras, Latvijas, Lietuvas, Ungārijas, Maltas, Polijas, Slovēnijas un Slovākijas pievienošanos Eiropas Savienībai

5) Padomes lēmums 2004/281/EC, ar ko, ņemot vērā kopējas lauksaimniecības politikas reformu, pielāgo Aktu par Čehijas Republikas, Igaunijas Republikas, Kipras Republikas, Latvijas Republikas, Lietuvas Republikas, Ungārijas Republikas, Maltas Republikas, Polijas Republikas, Slovēnijas Republikas un Slovākijas Republikas pievienošanās nosacījumiem un pielāgojumiem Līgumos, kas ir Eiropas Savienības pamatā.

Secinājumi

1. ES KLP 2003. gada reforma un tās īstenošanas izvēles iespējas Latvijā ir liels izaicinājums un arī atbildība gan nacionālās politikas veidotājiem, gan visai sabiedrībai, gan atsevišķām interešu grupām, īpaši ievērojot lauksaimniecības ražotājus un lauku iedzīvotājus. No tā, pēc kādiem principiem un ar kādiem politikas pasākumiem turpmāk tiks veidota Latvijas lauksaimniecības un lauku politika vienotajā ES ekonomiskajā telpā, būs lielā mērā atkarīgs tas, vai un cik ātri Latvijas lauksaimniecība kļūs par stipru, efektīvu lauksaimniecības ražošanas nozari, kas spēs līdzvērtīgi konkurēt Eiropas un pasaules tirgū, kā arī tas, cik ātri notiks sociāli ekonomiskās attīstības izlīdzināšanās visā Latvijas teritorijā.

2. Latvijā 2004. gadā KLP tiešā atbalsta administrēšanai izvēlētā Vienotā platības maksājuma shēma ir tikai pagaidu shēma pirms KLP reformas pilnīgas ieviešanas. Tomēr tā būtībā paredz reformētajai ES KLP līdzīgus atbalsta piešķiršanas principus ar atbalsta maksājumu atdalīšanu no konkrēta produkta ražošanas, ļaujot zemniekiem daudz brīvāk izvēlēties savu saimniekošanas stratēģiju.

3. Kvantitatīvi vērtējot ES tiešmaksājumu reformas ietekmi uz Latvijas lauksaimniecību, jāievēro, ka nevar būt vienas izšķirīgās atbildes par vislabāko vai optimālo Latvijas politikas varianta izvēli, jo jebkurš no šiem potenciālajiem variantiem varētu būt ekonomiski izdevīgs kādai noteiktai interešu grupai.

4. Sektora ražošana un ienākumi. Lielāku attīstības impulsu Latvijas lauksaimniecībai, kā arī sektora kopējo ienākumu palielinājumam dod tiešo maksājumu ar ražošanu maksimālās saistības scenārijs, kas paredz ieviest reformu iespējami vēlāk – 2009. gadā. Pirms reformas ilgāku laiku turpinātā (trīs gadus – no 2006. līdz 2009. gadam) tiešā atbalsta pagaidu sistēma (Vienotā platību maksājuma shēma) nodrošina lielāku papildu atbalsta apjomu no nacionālā budžeta un rada izdevīgāku starta pozīciju sektora turpmākai attīstībai un arī motivāciju paaugstināt produkcijas izlaidi.

5. Galveno lauksaimniecības resursu izmantošana. Pilnīgas ES VM sistēmas vēlāka ieviešana ļauj apritē papildus iesaistīt vairāk nekā 200 tūkst. ha LIZ. Tomēr Vienotajam maksājumam atbilstošo platību palielinājums var proporcionāli samazināt Vienotā maksājuma likmi, kas veidojas no VM paredzētās finansiālās aploksnes uz VM piemērotās platības hektāru.

6. Esošā saimniecību ražošanas un izmaksu struktūra nespēj nodrošināt pietiekamu ienākumu līmeni nevienai saimniecību grupai. Ražošanas tehnoloģiskā modernizācija un saimniecību attīstība ir obligāts nosacījums, lai Latvijas saimniecības būtu konkurētspējīgas kopējā ES lauksaimniecības produkcijas tirgū.

Leave a Comment