Leonardo da Vinči un “Džokonda”

Leonardo da Vinči
(Leonardo da Vinci, 1452 – 1519)

„Viņam māksla bija zinātne(..)”
Zinātnieks, izgudrotājs, gleznotājs, tēlnieks, arhitekts, filozofs, teologs un mūziķis vienā personā. Turklāt vēl apveltīts ar šarmantu iznesību un labu humora izjūtu – īsta sabiedrības dvēsele, kas, protams, labvēlīgi ietekmēja arī viņa māksliniecisko karjeru. Tikai, pilnībā sevi ziedodams augstajai mākslai un zinātniskajiem atklājumiem, Leonardo da Vinči tā arī nekad nenodibināja ģimeni un palika vientulis. Dzimis ciemā netālu no Vinči pilsētiņas, kas, savukārt, atrodas 25 km attālumā no renesanses laikmeta mākslas centra – Florences, līdz ar ko tālākai mākslinieka karjerai tas bija milzīgs pluss. Leonardo da Vinči mira 1519. gada 2. maijā Ambozē [Amboise]. Tobrīd viņam bija 67 gadi, un viņa veselības stāvoklis jau tajā brīdī nebija lielisks, jo jau kopš 1517. gada viņam bija paralizēta ķermeņa labā puse. 1519. gada 23. aprīlī Leonardo uzrakstīja savu Pēdējo Vēlēšanos. Leonardo da Vinči pēdējā atdusas vieta ir Sv. Hūberta Kapela, kas atrodas Ambozes karaļa pils teritorijā. Sākotnēji da Vinči tika apglabāts pašas pils sirdī- San Fiorentino klosterī. Pēc baznīcas un pils daļējas nopostīšanas Leonaro da Vinči mirstīgās atliekas tika pārvietotas uz Sv. Hūberta Kapelu [Chapel of St. Hubert]. Mākslinieka gleznojumiem vienmēr raksturīgs formu apjomīgums, kas panākts, pateicoties ilgstošām gaismēnu gradāciju studijām (sfumato) un prasmīgam krāsu lietojumam. Apjomīguma ilūziju portretos mākslinieks vēl palielināja, veidojot tumšus gleznojuma fonus, kas vēl vairāk izcēla uz modeļa seju un citām ķermeņa daļām krītošo gaismu. Viņš ir sarakstījis vairāk kā 13 tūkstošus lapu savās piezīmju grāmatās, kur sajaucas māksla, tehnika un zinātne. Šīs piezīmes viņš rakstīja savu Eiropas ceļojumu laikā. Viņš bija kreilis un visu mūžu rakstīja spoguļrakstā. Viņa piezīmēs atrodamas neskaitāmas skices un zīmējumi, kuros var atpazīt helikoptera, tanka, vai zemūdenes apveidus, saules enerģijas izmantošanas idejas, kalkulatora funkcionālos risinājumus un daudz ko citu. Taču tikai dažus no saviem izgudrojumiem praktiskā pielietojumā viņam izdevās ieraudzīt savas dzīves laikā, jo lielākā daļa no tiem netika īstenoti. No viņa darbu oriģināliem ir saglabājušās tikai dažas gleznas, dienasgrāmatas ar zīmējumiem, diagrammām un piezīmēm. Taču Da Vinči devums cilvēcei anatomijā, astronomijā, optikā, hidrodinamikā, kā arī kultūras vērtību jomā ir viens no izcilākajiem vēsturē. Savas dzīves laikā da Vinči uzgleznojis ne vairāk kā 25 darbus, no kuriem tikai 10 ir saglabājušies līdz mūsdienām. Salīdzinot ar citu dižrenesanses meistaru atstātā radošā mantojuma apjomu, da Vinči desmit gleznas liekas pavisam nieks, tomēr ne ar ko nevar salīdzināt tās mākslinieciskās kvalitātes, kas vērojamas šajos nedaudzajos darbos.
 „Mona Liza”
 „Kauja par karogu”
 „Svēta Anna”
 „Madonna grotā”
 „Dāma ar sermulīti”
 „Svētais vakarēdiens”
 „Madonna Lita”
Džokonda
Portrets “Mona Liza” tiek uzskatīts par vienu no izcilākajiem mākslas darbiem pasaulē. Tajā vērojams gan dziļš individuāls raksturojums, gan liels tēla vispārinājums. Jaunā sieviete gleznā atainota uz tālā dūmakā slīgstošas ainavas fona; viņa sēž, mierīgi pārlikusi roku pār roku un ar mazliet jaušamu smaidu dziļdomīgi noraugās mūsos. Zināms, ka “Mona Liza” bijis viens no iemīļotākajiem da Vinči darbiem, un tas atradās pie mākslinieka līdz pat mūža beigām.
[Citēts no: Meisons E. LEONARDO DA VINČI. Pasaules izcilākie mākslinieki. – R.: Zvaigzne ABC, 1997.]
Ap 1503. gadu kāds bagāts florencietis vārdā Frančesko del Džokondo piedāvāja Leonardo uzgleznot viņa divdesmitsešgadīgās sievas Monas Lizas portretu. Šis portrets tagad tiek uzskatīts par vienu no izcilākajiem mākslas darbiem pasaulē. “Mona Liza” bija viens no iemīļotākajiem Leonardo darbiem, un tas atradās pie viņa līdz pat mūža beigām. Izlīdzinātās, noapaļotās sejas līnijas vērojamas vairākos citos Leonardo gleznotajos sieviešu portretos, arī jaunavas Marijas atveidojumā. Šajā portretā sieviete izstaro pašcieņu un mieru. Lūpu kaktiņos iezīmējas tikko jaušams smaids, kas piešķir sejai noslēpumainu izteiksmi. Šis smaids glezniecības vēsturē ir visslavenākais un visbiežāk pieminētais.
[Citēts no: LITERATŪRA. MĀKSLA. Universāls palīgs skolēniem. – R.: Juventa, 1997.]
Viena no pašām slavenākajām Leonardo da Vinči gleznām — «Monas Lizas portrets» («Džokonda, 1503—1506) — kļuvis par savdabīgu Renesanses laika simbolu. Tēla neparastā nozīmība un dziļums, tā garīgums skatītājus satrauc arī šodien, bet Džokondas noslēpumainais smaids nedod mieru daudzajiem lielā meistara daiļrades pētniekiem. Kā ikviens izcils mākslas darbs, arī šis saistīts ar leģendām. Piemēram, runā, ka Monas Lizas portretā Leonardo da Vinči attēlojis pats sevi.
[Citēts no: Ekonens J., Kulju V., Matsinena T., Sarinens H. EIROPAS KULTŪRAS VĒSTURE. – R.: Zvaigzne ABC, 1998.]
Savu slavenāko gleznu “Mona Liza” Leonardo da Vinči pabeidzis Florencē. Pie tās mākslinieks strādājis daudzus gadus. Vazāri attēlo šīs gleznas tapšanu:
Mona Liza (modelis) bija ļoti skaista, un Leonardo rūpējās par to, lai gleznošanas laikā vienmēr tuvumā būtu kāds, kas iepriecinātu viņu ar dziedāšanu, flautas spēli vai jautriem nostāstiem, aizraidot prom skumjos vaibstus, kas tik bieži bija redzami modeļa sejā. Taču šajā sejā rotājas arī tik maigs smaids, ka tas šķita nācis drīzāk no debesīm nekā no zemes.

Scroll to Top