Rafaēls un “Siksta Madonna”

Rafaēls

(Rafaello Santi;1483-1520)

Renesanses mākslinieks.

Itāļu gleznotājs un arhitekts.

Rafaēls bija dzimis Urbīno pilsētā hercoga galma gleznotāja ģimenē, tāpēc savu bērnību un agro jaunību pavadīja vidē, kur pulcējās dzejnieki, filozofi, mūziķi zinātnieki. Pirmās iemaņas glezniecībā viņš ir guvis pie sava tēva – gleznotāja Džovanni Santi. Rafaēls mācījies un strādājis P. Perudžīno darbnīcā Perudžā. Florencē 1504. gadā Rafaēls ieradās pilsētā, kurā jau sen bija vēlējies nokļūt, jo tajā laikā tur dzīvoja un strādāja Leonardo da Vinči un Mikelandželo, kas atstājuši uz Rafaēlu spēcīgu ietekmi.

Rafaēls ir radījis sa

a
avu, skaistu, izsmalcinātu Svētās Marijas tēlu, kuram viņš veltījis ļoti daudz darba. Tās ir madonnas – gandrīz reālas, dievišķi cilvēciskas. Cilvēki šos tēlus uztver kā šķīstības un nevainības simbolu. Savos darbos Rafaēls Madonnu tēlojis kā dabisku, vienkāršu, sirsnīgu sievieti – māti, kas liek domāt, ka Madonnas konkrētie prototipi varētu būt nejauši sastaptas jaunas sievietes no Romas vienkāršo laužu vidus. Mākslinieka rakstītajās vēstulēs gan rodams pierādījums, ka Rafaēls saviem sieviešu tēliem izmantojis dzīves vērojumus, tomēr tos vispārinājis un mazliet idealizējis, tā radot tikai sa
a
avai daiļradei raksturīgo Madonnu tēlojumu.

Mākslinieka agrīnie darbi ir liriski līdzsvaroti, lakoniski un pauž dižrenesanses mieru. Tā laika ievērojamākie darbi – “Madonna Conestabile” un altārglezna “Marijas saderināšana”.

1508. gadā pāvests Jūlijs II uzaicināja mākslinieku uz Romu, lai kopā ar citiem māksliniekiem apgleznotu Vatikāna pils pi
i
ieņemamās zāles jeb stancas. Laikā no 1509. līdz 1517. gadam Rafaēls apgleznoja trīs lielas zāles. Visspožāk Rafaēla monumentālista un dekoratora talants atklājas Parakstu zāles freskās. Sienu puslokos izvietotās kompozīcijas “Disputs”, “Atēnu skola”, “Parnass”, “Gudrība, Pieticība un Spēks” simbolizē četras cilvēka garīgās dzīves jomas – dievbijību, filozofiju, poēziju un tieslietas. Mākslinieks panācis organisku saistību starp kompozīciju un arhitektūras formām.

Izcils darbs, ko Rafaēls radīja Sv. Siksta klostera baznīcai ir altārglezna “Siksta madonna”(1519). Šajā darbā ir apvienotas visas tās īpašības, ko mākslinieks bija izstrādājis iepriekšējos sieviešu tēlos.

Slavu Rafaēls iemantojis arī kā portretu mākslinieks, kurš spēja atklāt cilvēka rakstura vissmalkākās nianses – Rafaēla pašportrets, pāvesta Jūlija II portrets, Leona X portrets ar kardināliem un “Baldasāres Kastiljones portrets”.

Mākslinieku Itālijā pazina arī kā lielisku arhitektu. Rafaēls bijis Romas Sv. Pētera ka
a
atedrāles galvenais arhitekts.

Pārsvarā gleznojis Bībeles tēlus, visvairāk Madonnu ar bērnu.

Piedalījies Vatikāna pils stancu [pils sienas] apgleznošanā, apgleznojis Parakstu zāli.

Bijis Romas Sv. Pētera katedrāles galvenais arhitekts, cēlis arī citas sakrālas celtnes un darinājis daudzus lielus paklāju metus.

Rafaēls aizgāja no šīs pasaules ļoti jauns – 37 gadu vecumā, nepaguvis līdz galam pabeigt vairākus gleznojumus, starp tiem arī freskas Farnezes villai (Villa Farnesina).

Siksta Madonna

Eļļas glezna ar Jaunavu, Bērnu un Svētajiem Sikstu un Barbaru, parasti saukta kā Siksta Madonna, tā vien šķiet, ka tēli paši iz

z
zvietojušies telpā. Tēli stāv uz mākoņu grēdas, ierāmēti ar smagiem aizkariem, kas pavērti katrs uz savu pusi. Jaunava patiesībā izskatās kā tikko nolaidusies no debesīm un gatavībā kāpt ārā no gleznas. Svētā Siksta žests un Svētās Barbaras skatiens izskatās mērķēts pret ticīgajiem, ko mēs iztēlojamies aiz balustrādes zem gleznas lejas daļas. Pāvesta tiāra, kas ir novietota uz balustrādes virspuses, šķiet kā tilts starp reālo un ilustrēto pasauli.

Gleznai, iespējams, bija paredzēts greznot Jūlija II kapakmeni, jo divi eņģelīši gleznas lejas daļā it kā simbolizē bēru ceremoniju. Eļļas glezna tika novietota Siksta klosterī Piacenzā, un vēlāk mūki to uzdāvināja Augustam III, Saksonijas karalim. Pēc otrā pasaules kara tā tika pārvesta uz Maskavu, un vēlāk tika atgriezta atpakaļ Drēzdenē.

Aplūkotāji paaudzēm vien Gemēldes Galerijā [Gemäldegalerie] Drēzdenē ir bijuši dziļi iespaidoti par to, kā Rafaēls attēlojis Madonnu šajā gleznā. Tā ir tikusi reproducēta atkal un atkal, un nu jau gandrīz katrs ir pazīstams ar ķerubiem [enģēlīši], kuri atspiedušies pret balustrādes malu. Madonna aiz aizkariem parādās pašapzinīga un tomēr svārstīga. Aizkari it kā rada ilūziju, ka slēptu viņu no skatītajiem un tai pašā laikā it kā pasargātu Rafaēla gleznojumu.

„Madonnai rokās ir bērns, kas viņai jāatdod cilvēcei. Liktenīgais viņai jau zināms, bet . brīvas izšķiršanās par to vēl nav. Māte piesardzīgi piespiedusi bērnu sev klāt. Madonna ir skumja, satraukta par savu bērniņu. Viņai ir saprotošs, apgarots un maigs mīlestības pilns skatiens. Mazajā cilvēkā jau pamodusies vīrišķība, skatiens pravietisks. Viņš ir drošs, pārliecinošs sava turpmākā ceļa gājējs.”

MĀKSLAS ZINĀTNIEKS GUNĀRS JUKUMNIEKS

“Madonnas pamatā redzama vienkārša tautas ticība, kuru Rafaels nekad nezaudēja. Reliģiozitāte vienmēr bija viena no viņa pamatīpašībām un nekādu šaubu šinī ziņā viņš nezināja.”

F. Šveinfurts (1887 – 1954)

Leave a Comment