Liena ir pozitīvs tēls brāļu Kaudzīšu romānā “Mērnieku laiki.” Liena ir viens no tiem romāna varoņiem, kuriem ir nolemts traģisks mūžs. Viņas traģisks liktenis ir patiess pierādījums tam, kā ļaunu un bezdievīgu cilvēku darbi un vārdi spēj ietekmēt gaiša cilvēka likteni. Liena bija spožs, garīgi bagāts cilvēks ar savām domām, darbiem un mērķi. Ar dziļu jūtu pasauli. Ļoti jauka meitene, viņa vienmēr izpalīdzēja, ja kādam tas bija nepieciešams. Viņa bija godīga un čakla. Viņai sagādāja prieku kādam palīdzēt vai darīt kaut ko labu. Lienas ģimene bija diezgan turīga, tāpēc Liena vienmēr bija ģērbusies skaistās drēbēs, tai bija gari mati, sapīti bizē, meitenes balss bija lakoniska, gandrīz vienmēr mierīga. Meitene nekad nebija noskaņota uz konfliktu veidošanu. Liena iemīlējās Kasparā, tā bija lielā mīlestība. Pamātei Kaspars nebija pa prātam. Viņa Lienu vēlējās izprecināt Prātniekam. Bet Liena to nevēlējās un sacīja pamātei : „ Ko es tev esmu sacījusi arvien, to saku arī tagad un to pašu sacīšu turpmāk, ka pie Prātnieka neiešu”. Oļiniete teica: „Gan tu pati, palaidne, zini! Ko tu tinies ar to pārgudro plikadīdas nabagu!…”. Kad Prātnieks brauca pie Lienas, Liena aizgāgāja teikdama, ka dosies pie radiem, bet devās pie Kaspara. Viņi salaulājās. Kaspars nesa dokumentus uz baznīcu un Liena devās mājās paziņot to pamātei: „ Es aizgāju pie Kaspara un tagad esmu viņa sieva”. Liena bija pazudusi. Atrada to pie Anužas: „Lienas kuplie, tumšbrūnie, bet tagad drusku nekoptie mati un, bālie vaigi, kuros bija asaras izgrauzušas gandrīz patstāvīgu ceļu.” Kasparu nošāva, bet Lienai par to nebija nemazākās nojautas. Līdz viņa iestājās prāta aptumsums un Liena mirst. Mācītājs pie kapa uzrunā visus ļaudis: „ Nāksim kā bēdinātāji, bet ne kā bēdinātie, nenāksim kā tiesātāji, bet kā tiesāti.”
Lienai bērnībā ir palīdzējušas Annužas siltās rokas un gaišais prāts, bet, ja runājam par Lienas mūžu, caurcaurēm ir jāpiemin Kaspara vārds. Šis aukstais, mierīgais, vientuļais un nosvērtais cilvēks. Viņu ceļš bija savijies kopā, bet Kasparam bija kāds trūkums, viņam trūka uzņēmības, un tāpēc viņš nespēja izsargāties ne no savas, nedz paglābt Lienu no nāves.
Brāļi Kaudzītes interesanti raksturo Lienu romāna sākumā, izmantodami burvīgu dabas skatu: “Viņa bija skaista, slaika meita ar tumši brūniem matiem un acīm pašos jaukākos dzīvības gados jeb viskrāšņākā ziedonī. Laipnība, līdzcietība un jauks dzīvības prieks ziedēja kupli viņas vaigā. Smaidi uz viņas lūpām bij tik skaisti kā rīta blāzma pie debesīm, un nereti zibēja viņiem cauri asa, bet tik vien nevainīgi jocīga viltībiņa it kā patlaban lecošas saules stari. Kur vien Liena parādījās, tur skumjas bēga kā nakts no dienas. Viņas acis apskaidroja aptumšotus vaigus, viņas sirds sasildīja izdzisušas krūtis, un viņas valoda modināja atbalsis arī pašā tuksnesī.” Viņa citu meitu vidū spēja izcelties ar savu darba tikumu un gaišu prātu, kur savus darbus bija veikušas Annužas siltās rokas un nepārvaramais gribasspēks.
Tomēr tumšo spēku iespaids Lienā atstāja dziļākas pēdas nekā gaišo, un tamdēļ viņa ļāvās sevi iedzīt kapā. Ja Liena būtu ļaunāka un cietsirdīgāka pret apkārtējiem, tad viņa noteikti izdzīvotu, bet tad tā vairs nebūtu Liena no “Mērnieku laikiem.”
Viena no romāna sižetiskajām līnijām ir Lienas un Kaspara mīlestība. Lienai pietiek drosmes, lai ietu līdzi Kasparam svešumā. Viņu mīlestība bija kā krāšņs zieds, kas īsu mirkli ziedējis, bet, salnai uznākot, gājis bojā. Meitene bija tam uzticīga, arī Kaspara nabadzība nespēlēja lielu lomu jauniešu attiecībās.
Liena uzskatīja sevi par patstāvīgu jaunieti, jo viņa nolēma aizbēgt no mājām un slepus apprecēties ar Kasparu. Arī bērna piedzimšana liecināja par to, kas Liena uzskatīja sevi par stipru jaunieti, jo viņiem ar Kasparu nebija gandrīz nekādu līdzekļu, bet tas tomēr viņus neatturēja no bērna dzimšanas.
Lienas valoda vienmēr bija nosvērta gan sarunās ar Oļinieti, gan ar Annužu un Kasparu, tieši tas pierādīja, tik satriekta bija Liena romāna beigās pie baznīcas, kad tik mierīga meitene pēkšņi kliedza : „Deg, Deg!”.