REFERĀTS
Temperamentu tipu psiholoģiskais
raksturojums
Darba autors: Pēteris Rībens
Sabile 2008
Satura rādītājs.
Ievads 2
Temperamenta vispārīgs jēdziens 3
Temperamenta teorijas vēsturiskais aspekts 5
Temperamenta psiholoģiskās īpašības 8
Temperamenta tipu analīze 10
Sangviniķis 12
Holēriķis 13
Flegmātiķis 14
Melanholiķis 15
Nobeigums 16
Literatūras saraksts 17
Ievads
Pat pavirši novērojot cilvēkus, redzam, ka viņi atšķiras ar saviem ātruma raksturojumiem, ar tipisku uzvedību tipiskās situācijās, ar zināšanu, prasmju un iemaņu apgūšanas ātrumu un vieglumu.
Piemēram, vieni cilvēki ātri staigā, ātri runā, domā, ātri pierod pie mainīgiem apstākļiem utt., citi turpretī visu dara lēni. Vieni ir laipni, sabiedriski, godīgi un akurāti, citiem šīs īpašības neizpaužas. Daži daudz zina un prot, apgūstot šīs zināšanas un prasmes īsā laikā, citi zināšanas un prasmes apgūst ar lielām grūtībām.
Minētie raksturojumi nosaka personības individuāli tipoloģiskās īpašības. Psiholoģijā šīs īpašības ietvertas jēdzienos “personības temperaments”, “raksturs” un “spējas”.
Katra cilvēka psihes neatkārtojamība saistīta ar organisma fizioloģiskās uzbūves un attīstības īpatnībām, ar dažādām sociālās vides ārējām ietekmēm. Pie personības fizioloģiskajām struktūrām tiek pieskaitītas psihes īpašības, kā arī temperaments. Temperaments ir saistīts ar nervu sistēmas tipu un atspoguļo noteicošās iedzimtās uzvedības raksturojumu.
Katram cilvēkam vienmēr jāņem vērā citu cilvēku temperamenta īpatnības, lai varētu ar viņiem kopā strādāt un sazināties. Tas nepieciešams efektīvai sadarbībai, konfliktsituāciju samazināšanai vai to veiksmīgai atrisināšanai, kā arī, lai izvairītos no stresa.
Noskaidrots, ka temperaments (tā tips) cilvēkam ir jēdziens, bet tomēr vajadzētu izzināt, no kā tieši tas ir atkarīgs, kāpēc cilvēkam pieder tieši tas un ne cits nervu sistēmas tips.
Temperamenta tipa noskaidrošana noziedzniekam, ļautu mums veiksmīgāk kontaktēties ar viņu, uzminēt viņa nākošās darbības un rīcības iespējamību, noteiktā stresa vai uzbudinājuma laikā (daļēji).
Jau antīkajā pasaulē mūsu senči gribēja izzināt cilvēka nervu sistēmas darbības pamatprincipus. Par temperamentu teorijas pamatlicēju uzskata sengrieķu ārstu – Hipokrātu.
Temperamenta vispārīgs jēdziens
Cilvēka psihiskā dzīve ir līdzīga upes straumes tecējumam, kur nepārtraukti cits citu nomaina iekšējās pasaules iespaidi, atmiņas par pagātni, nākotnes sapņi, vēlēšanās, domas, jūtas, un šī straume uz mūža beigām paliek arvien platāka un dziļāka. Dvēseles dzīves tecējums katram cilvēkam ir atšķirīgs.
Psiholoģiskās personības dinamisko (ātruma) īpašību raksturošanai lieto jēdzienu “temperaments” (lat. val. temperamentum – attiecīgo daļu summa, atbilstība).
Pasaulē eksistē daudz un dažādas temperamenta jēdziena definīcijas. Es izvēlējos divas:
Pirmā Temperaments – cilvēka nervu sistēmas tipa izpausme viņa darbībā; tās personības individuāli psiholoģiskās īpatnības, kuras izpaužas viņa nervu procesu uzbudinājoma un bremzēšanas spēks, līdzsvarotība un dinamika.
Otrā Temperaments – katrai personībai piemītošo savdabīgo noturīgo psihisko īpašību kopums, kas nosaka psihisko un fizisko procesu un stāvokļu norises intensitāti, ātrumu, tempu un ritmu.
Izturēšanās nav atkarīga ne tikai no sociāliem apstākļiem, bet arī no cilvēka dabiski individuālajām īpašībām. Respektīvi temperaments ir atkarīgs no cilvēka bioloģiskajām īpatnībām, kas ļauj ļoti agri un precīzi, jau bērna vecumā, izvedot ar viņu rotaļas, mācību procesā un kontaktējoties, noteikt viņa temperamentu.
Temperaments dod savu nokrāsu nervu sistēmas darbam, tas atstāj iespaidu uz emocijām un domāšanu, gribasspēku, atstāj iespaidu uz runāšanas ātrumu un ritmu. Līdz ar to mēs nedrīkstam aizmirst, ka no temperamenta nav atkarīgas intereses, hobiji, ne sociālais stāvoklis, ne morālās īpašības.
Tomēr psihiskās darbības dinamika nav atkarīga ne tikai no temperamenta. Tā ietekmējas gan no motīviem, gan psihiskā stāvokļa. Piemēram, jebkurš cilvēks, neatkarīgi no viņa temperamenta, ja ir interese, strādā enerģiskāk, ātrāk, bet tai neesot – lēnāk un nekustīgāk. Lai atšķirtu gan individuālās, gan dinamiskās īpatnības, kas piemīt temperamentam, no tām, kuras raksturīgas motīviem un psihiskajam stāvoklim, ir vajadzīgas papildus pazīmes, un tās būtu sekojošas:
1) atšķirībā no motīviem un psihiskajiem stāvokļiem, vienas un tās pašas temperamenta īpašības parādās konrētam cilvēkam visdažādākajos darbības veidos un pēc dažādiem mērķiem, piemēram; darbā, sporta nodarbībās, mācību laikā u.c.;
2) temperamenta īpašības ir noturīgas un patstāvīgas visā cilvēka dzīves periodā;
3) konkrētam cilvēkam dažādas temperamenta īpašības nejauši sakrīt, bet arī likumsakarīgi ir saistītas viena ar otru, un izveido noteiktu organizāciju, struktūru, kas raksturo temperamenta tipu.
Apkopojot visu agrāk minēto, var teikt, ka temperaments ir svarīga personības īpašība, kas ietekmē cilvēku savstarpējās attiecības un psiholoģisko saderību, pildot kādu darbu.
Temperamenta teorijas vēsturiskais aspekts
Mācība par temperamentu parādijās jau sen, bet pirmās sistemātiskās zināšanas par personības dinamiskajiem raksturojumiem un to rašanās iemesliem ir atrodamas Hipokrāta (460.- 377.g.pmē.) * antīkās ārstu skolas darbos, kas iekļauti “Hipokrāta krājumā”. Tajā atspoguļojas mācība par četriem šķidrumiem – asinis, gļotas, dzeltenā žults, melnā žults, kas nosaka cilvēka veselību un atšķirības viņa uzvedībā.
Hipokrāts uzskatīja, ka “…no tiem (šķidrumiem) sastāv ķermeņa daba un caur tiem tas neslimo un ir vesels. Tas ir vesels tad, kad šīs daļas ievēro attiecību savstarpējā sajaukšanās spēka un daudzuma attiecībā, un kad tās vislabāk sajauktas.
Pamatojoties uz Hipokrāta mācību, tika piedāvāta temperamentu tipu sistematizācija, atkarībā no tā, kurš no minētajiem šķidrumiem ķermenī ir pārsvarā. Ja dominē asinis, cilvēkam ir noteikta tipiska uzvedības forma – temperamenta tips, ko nosauca par “sangvinistisko” (lat. val. sangvinus – asinis).
Ja pārsvarā ir dzeltenā žults, tad temperaments ir “holēriskais“ (gr. val. chole – žults), ja melnā žults – “melanholiķis” (gr. val. melanos – melns), ja gļotas – “flegmatiskais” (gr. val. phlegma – gļotas). Hipokrāta skolas piedāvātie temperamentu nosaukumi ir saglabājušies līdz mūsdienām, kaut gan uzskati par to veidošanās cēloņiem ir mainījušies.
Hipokrāts uzskatīja, ka temperaments ir atkarīgs no cilvēka dzīves veida un klimata.Piemēram, viņš uzskatīja, ka pie sēdoša dzīves veida pārsvaru sāk gūt flegma, bet pie kustīga – žults, no šejienes arī izriet temperamentu tipi. Hipokrāts pareizi aprakstīja tipus, bet tikai nevarēja tos zinātniski pamatot. Tiesa gan, arī dažos mūsdienu pētījumos vērojama Hipokrāta skolas ietekme. Piemēram, tiek atzīmēts, ka vairogdziedzera darbības traucējumi rada cilvēkam nervozitāti (asas kustības u.tml.). Šis zinātnes virziens, ko sauc par humorālo (lat. val. humor – šķidrums), acīmredzot nav spējis atklāt temperamenta rašanās būtiskos pamatcēloņus, kaut arī tas vadās no senākajām zināšanām par temperamentu.
Citi uzskati par temperamenta dabu ir psiholoģijas virzienam, ko nosacīti sauc par konstitucionālo. Šis virziens vadās no tā, ka cilvēka temperamentu nosaka viņa ķermeņa konstitūcija (lat. val. constitutio – uzbūve). Šī virziena pirmsākumi meklējami 20.gs. 40.gados mūsdienu amerikāņu psihologa U.Šeldona un vācu psihiatra un psihologa E.Krečmera darbos. Viņi saskatīja trīs cilvēka ķermeņa uzbūves tipus: U.Šeldons – ektomorfo, mezomorfo un endomorfo; E.Krečmers – astēnisko, atlētisko un piknētisko.
Pirmais tips (astēniskais, ektomorfais) personificēja kalsnu cilvēku ar iegarenu seju, augstu pieri, garām, tievām rokām un kājām, šauru krūšu kurvi un vēderu, neattīstītu muskulatūru bez zemādas taukiem, labi attīstītu nervu sistēmu.
Otrajam tipam (atlētiskais, mezomorfais) rakstrīgi plati pleci un krūšu kurvis, muskuļotas rokas un kājas, minimāls zemādas tauku daudzums, masīva galva.
Trešajam tipam (piknētiskais, endomorfais) raksturīga vispārēja sfēriska forma, mīkstums, liels vēders, liels tauku daudzums plecos un gūžās, apaļa galva, lieli iekšējie orgāni, gurdenas rokas un kājas, vāji attīstīts skelets un muskuļi.
Atbilstoši trim ķermeņa konstitūcijas tipiem tika izdalīti trīs temperamenta tipi. Piemēram, K. Šeldoma temperamenta tipu aprakstā katrs no tiem raksturojās ar 20 īpašībām. Pirmajam temperamenta tipam raksturīga manieru un kustību izturētība, saspringta stāja, nosliece uz intimitāti un pārmērīgu prāta sasprindzinājumu, paaugstināta uzmanība, trauksmainība, jūtu apslēptība, emocionālā savaldība, grūtības socioālo kontaktu veidošanā, jaunu paradumu iegūšanā, klusināta balss, bailes radīt troksni, pārmērīga jūtība pret sāpēm, noturība pret alkohola iedarbību u.c. Otrajam temperamenta tipam, kas raksturīgs cilvēkiem ar atlētisku jeb mezomorfu ķermeņa uzbūvi, piemīt pārliecība stājā un kustībās, mīlestība pret fizisko slodzi un piedzīvojumiem, tieksme pēc kundzības un varaskāre, nosliece un risks, drošsirdība kaujā, žēlsirdības un takta trūkums, skaļa balss, sportiska vienaldzība pret sāpēm, agresivitāte un uzstājība dzēruma stāvoklī utt. Trešajam temperamenta tipam, kas piemīt cilvēkiem ar piknētisko vai endomorfo ķermeņa uzbūvi, raksturīga atslābināta stāja un kustības, mīlestība pret komfortu un ēšanu, pieklājība, laipnība ar visiem, dziļs miegs, vājš raksturs, sabiedriskums dzēruma stāvokli u.c.
Pieņēmums par ķermeņa uzbūvi, kā cilvēka dinamiskos raksturojumus noteicošo faktoru, rada šaubas. Iedomāsimies, vai iespējams pretējs efekts – cilvēks ir maziņš, apaļīgs utt., tāpēc, ka ir mazkustīgs? Acīmredzams cēloņu un seku sajaukums temperamenta noteicošo faktoru izpratnē. Šķiet, ka ķermeņa uzbūvi nosaka arī kaut kādi fizioloģiski cēloņi.
Visradošāk temperamenta problēma tiek risināta trešajā pieejā.
Mūsdienu psiholoģijā temperamentu noteicošo faktoru pētījumos priekšroka tiek dota ar cilvēka centrālās nervu sistēmas darbību saistītajiem faktoriem. Šo pieeju savos darbos zinātniski pamatoja I.Pavlovs. Detalizēti aprakstot augstākās nervu sistēmas darbības mehānismus un likumus, viņš saistīja nervu sistēmas darbības īpatnības ar uzvedības dinamiskajiem raksturojumiem. I.Pavlovs izdalīja trīs nervu sistēmas īpašības: nervu šūnās norisošo ierosmes un bremzēšanas procesu spēks, kustīgums un līdzsvarotība. Turklāt šo īpašību attiecības cilvēku nervu sistēmās var būt dažādas. Tomēr kopumā tiek izdalītas četras nervu sistēmas īpašību pamatattiecības, kas nosaka augstākās nervu darbības sistēmas tipu:
1) stiprais, nelīdzsvarotais, ātri uzbudinās un maza sevis “bremzēšana”,
2) stiprais, līdzsvarotais, kustīgs, uzbudinājums balansējas “bremzēšanas” rezultātā,
3) stiprais, līdzsvarotais, inertais,
4) vājais, inertais, mazkustīgais.
No vecākiem cilvēks manto noteiktu nervu sistēmas tipu, tāpēc arī temperamenta īpašības, kam pamatā ir nervu sistēmas tips, saista ar iedzimtību.
Temperamenta psiholoģiskās īpašības
Temperamenta tipu psiholoģiskais raksturojums tiek noteikts ar sekojošām īpašībām:
1) sensivitāte (lat. val. sensus – jūtas, sajūtas) ir ārējo iedarbību minimālais spēks, kas nepieciešams, lai cilvēkam rastos psihiskā atbildes reakcija. Lai izsauktu atbildes reakciju, vieniem cilvēkiem nepieciešams ļoti niecīgs ārējais kairinātājs, citiem – spēcīgs. Pirmajiem ir augsta sensivitāte, otrajiem – zema. Uz vienu un to pašu kairinātāju viens cilvēks var nereaģēt vispār, kamēr otrs kļūst agresīvs.
2) reaktivitāte (lat. val. re – pret, actio – darbība) ir cilvēka reakciju ievirzes pakāpe uz viņa iekšējo pasauli, spēks, ar kuru viņi var iefdarboties uz savu psihi. Cilvēks ar augstu reaktivitāti ir “iegremdējies” savā psihē un var ļoti spēcīgi ietekmēt tur notiekošos procesus. Šim cilvēkam ir ļoti attīstīta pašiedvesmas spēja.
3) aktivitāti (lat.val. activus – darbīgs) raksturo cilvēka darbības virzības pakāpe, ar kādu viņš iedarbojas uz ārējo pasauli un pārvar šķēršļus sava mērķa sasniegšanai. Vieni var “kalnus gāzt”, citiem “nolaižas rokas” mazāko grūtību priekšā.
4) Aktivitātes un reaktivitātes attiecība – tā noskaidro, kas lielākā mērā ietekmē cilvēka darbību – gadījuma ārējie vai iekšējie faktori, piemēram, kādi gadījuma ārējie notikumi vai nospraustie mērķi, pārliecība, pasaules uzskati.
5) Reakcijas temps nosaka cilvēka psihisko un fizisko reakciju un procesa norises ātrumu (kustību ātrumu un tempu, atjautību, apķērību, runas tempu utt.). Reakcijas temps var būt zems un augsts.
6) Plastiskums – rigiditāte (gr. val. plastikos – veidojams, skulpturāls; lat. val. rigidus – stingrs) nosaka, cik viegli, ātri un elastīgi cilvēks pielāgojas mainīgām ārējām iedarbībām vai otrādi, cik nepielāgoti un inerti ir viņa paradumi, uzvedība, uzskati un spriedumi. Pirmajā gadījumā var runāt par plastiskumu, otrajā par rigiditāti.
7) Ekstraversija – intraversija (lat. val. extra – ārpus, intro – iekšpus, versio – griest, vērst) nosaka, no kā galvenokārt atkarīga cilvēka reakcija un darbība: no ārējiem iespaidiem, kas rodas konkrētajā momentā vai otrādi, priekšstatiem un domām, kas vērstas pagātnē un nākotnē. Pirmajā gadījumā var runāt par ekstraversiju, otrajā – intraversiju. Ekstravertu uzvedību nosaka ārējie kairinātāji, intravertu – iekšējie, psihiskie. “Intravertais tips (indivīds, kam dominē introversijas mehānisms) objektu cenšas abstrahēt, un tā galvenais mērķis ir tikai libido atņemšana objektam, itkā būtu jānovērš objekta pārsvars.Turpretim ekstravertais tips (indivīds, kura psihē dominē ekstraversijas mehānisms) pret objektu izrāda tikai labvēlīgu attieksmi. Šis tips apstiprina objekta nozīmību ar to, ka savu subjektīvo ievirzi patstāvīgi orientē uz objektu un attiecina uz to.
Ekstraversums ir saistīts ar aktivitāti, bet invertums – ar reaktivitāti, piemēram, cilvēks strādā kādu noteiktu darbu savā saimniecībā, bet garām brauc skaista automašīna. Viņš var pārtraukt darbu un apskatīt auto, šāda uzvedība būtu raksturīga ekstravertam, bet intraverta uzvedību noteiktu viņa uzskati, pārliecība, mērķi utt.
8) Emocionālo uzbudinājumu raksturo cilvēka atbildes emocionālās reakcijas izsaucošā kairinātāja spēks. Vienam pietiek “parādīt pirkstu” un viņš sāks smieties, citam pat anekdote neizraisīs smaidu. Vienam ir augsts emocionālais uzbudinājums, otram – zems.
Katru temperamenta tipu veido iepriekš minēto īpašību savdabīgs un stabils kopums.
Temperamenta tipu analīze
Nervu pamatprocesu īpašības veido pamatu temperamenta iezīmēm. Izšķir četrus temperamenta tipus: sangvinisko, flegmatisko, holērisko un melanholisko. Dzīvē visbiežāk sastopamas šo pamattipu kombinācijas, bet tomēr cilvēka raksturā kāds no minētajiem nervu sistēmas tipiem ir noteicošais.
Šos četrus temperamentus dzīvē raksturo dažādi, piemēram ar zimāmu humoru: “četru dažādu temperamentu pārstāvjus aizmigušus iebāž maisā un aizved uz mežu. Sangviniķis pamostas, mierīgi palūkojas no maisa un apskata apkārtni, lai noskaidrotu, kā nokļūt mājās. Pēc tam viņš izkāpj no maisa, pārmet to pār roku un svilpodams dodas mājās. Holēriķis dusmās saplēš maisu, lamādamies to aizsviež un metas meklēt tos, kas ar viņu šo joku izspēlējuši. Melanholiķis izrāpjas no maisa, skumīgs un aizvainots uz tā apsēžas, lai pārdomātu, cik gan ļauni var būt cilvēki. Flegmātiķis izbāž no maisa galvu un konstatē, ka laiks ir vēss un vēl agrs. Mierīgi nožāvājies, viņš ieliem maisā vēl dziļāk un pēc brīža jau atkal ir aizmidzis.”
Sangviniķis.
Sangviniķis ir ļoti kustīgs. Viņš vienmēr darbojas, organizē, ir gatavs sacensties, strīdēties, diskutēt. Aizstāvot savu viedokli, sangviniķis izmanto visus iespējamos līdzekļus. Viņš ātri iepazīstas ar cilvēkiem un attiecībās ar tiem ir brīvs, nepiespiests. Viņš necieš monotonumu ne cilvēku attiecībās, ne darbā. Ja nekas nenotiek, sangviniķis kļūst miegains, pat aizmieg.
Sangviniķis ir stiprs, labils un līdzsvarots. Viņam vienlīdz ātri izveidojas kā pozitīvie, tā arī negatīvie nosacījuma refleksi, taču tie savukārt var ātri pārveidoties.
Viņam nepatīk sēdēt mājās, vajadzīgas pārmaiņas, patīk iet uz viesībām. Jūtas sangviniķim rodas pēkšņi, taču drīz izzūd. Runa ir ātra, mīmika un žesti izteiksmīgi un spēcīgi.
Sangviniķim vairāk ir raksturīga tieksme uz biežu iespaidu maiņu, ātri reaģē uz notikumiem, samērā viegli pārdzīvo neveiksmes un nepatikšanas. Viņš labi un produktīvi strādā, bet tikai tad, ja ir interese par darbu. Turpretī, ja sangviniķis kļūst vienaldzīgs pret darbu, darbs neveicas. Aktivitāte un reaktivitāte ir līdzsvarotas, tādēļ viņu samērā viegli disciplinēt. Viņš var kontrolēt savas reakcijas un jūtas. Viņu raksturo ātras kustības, ātrs runas temps, strauja gaita, ir ļoti plastisks, un šī iemesla dēļ samērā viegli pierod pie jauniem apstākļiem, ātri pārslēdzas no viena darba uz citu.
Sangviniķis ir emocionāls: skaļi smejas pie visniecīgākā iegansta un paliek ļoti dusmīgs visniecīgākā iemesla dēļ.
Holēriķis
Holēriķis ir nepacietīgs, nemierīgs, straujš un nesavaldīgs. Situācijās, kad nepieciešams gaidīt, holēriķis kļūst nemierīgs, sāk kurnēt, ievest savu kārtību. Pats par sevi saprotams, ka šāda rīcība ļoti bieži rada konfliktus.
Holēriķa nervu procesi ir stipri, taču to norisē ir izteikts ierosas pārsvars. Aizture holēriķim ir relatīvi vāja, viņam ātri izveidojas pozitīvie, bet lēni negatīvie nosacījuma refleksi.
Viņš nav mierā ar notikumu parasto gaitu, viņš ir taisnības prasītājs, protestētājs, strīdnieks. Kustības ir straujas un izteiksmīgas, viņa mīmika dzīva, emocionālo pārdzīvojumu norise ātra, garastāvoklis mainīgs. Holēriķis nav tik plastisks kā sangviniķis, viņa intereses ir noturīgas un patstāvīgas. Holēriķis viegli aizraujas un ir ar lielām darba spējām, bet tikai tad, ja darbs viņam liekas interesants. Bieži vien viņš strādā dienām un naktīm no vietas un noved sevi līdz pārpūlei. Holēriķia dzīve ir viļņveidīga, ar lieliem kāpieniem un kritumiem.
Flegmātiķis
Flegmātiķis ir stiprs, līdzsvarots, inerts. Kā pozitīvie, tā arī negatīvie nosacījuma refleksi viņam izveidojas un nostiprinās lēnām. Viņš ir izturīgs un stabils darba cilvēks.
Atšķirībā no sangviniķa un holēriķa, flegmātiķim ir maza reaktivitāte. Tas, piemēram, var izpausties tādā veidā, ka šāda veida cilvēku ir grūti sasmiedināt vai sadusmot. Toties reaktivitātes trūkumu viņš kompensē ar lielu aktivitāti, kas nosaka pacietību un lielu savaldību. Psihiskais temps flegmātiķim ir palēlināts – kustības parasti lēnas, uz jautājumiem parasti atbild pēc zināmas pauzes. Viņam raksturīgs nepietiekams plastiskums, toties ir palielināta introvertitāte – tas ir, flegmātiķis vāji atsaucas uz ārējiem iespaidiem, bet ir orientēts uz savu iekšējo pasauli.
Flegmātiķa paziņu loks nav plašs, taču savus nedaudzos draugu viņš augstu vērtē. Viņam var uzticēties.
Jūtas šī temperamenta tipa pārstāvjiem rodas palēnām, to ārējā izpausme bāla. Flegmātiķa mīmika un žesti ir monotoni, runa lēna un neizteiksmīga.
Melanholiķis
Melanholiķim nervu pamatprocesi ir vāji, un šī īpašība ir tik izteikta, ka ierosas un aiztures līdzsvaram un kustīgumam te nav īpašas nozīmes.
Melanholiķim, atšķirībā no citiem temperamentu tipiem, ir raksturīga augsta sensivitāte, maza reaktivitāte un aktivitāte. Pēdējās divas izpaužas, piemēram, neticībā saviem spēkiem.Tāds cilvēks reti smejas, bieži un viegli apjūk, nepadara darbu līdz galam. Melanholiķim raksturīgs lēns psihiskais temps – kustības lēnas, vājas, valoda arī lēna. Viņš nav plastisks, bet introverts, viegli uzbudinās, bet tajā pašā laikā viņam piemīt depresīvs emociju raksturs.
Melanholiķis vāji pretojas stipru stimulu iedarbībai. Bieži ir bremzēts un pasīvs. No citiem temperamentu tipiem atšķiras ar vāju izturību, nemierīgumu, pašpārliecinātības trūkumu.Viņš apjūk jaunos apstākļos un nepazīstamu cilvēku vidū, tiecas būt vientulībā, noslēgtībā, raksturīgi stipri pādzīvojumi, darbaspējas ir zemas. Melanholiķi baidās no grūtiem uzdevumiem, cenšas izvairīties no jauniem pienākumiem, vienās lietās un situācijās saskata galvenokārt slikto, ir pesimistiski noskaņots.
Tā, piemēram, gatavodamies eksāmenam, melanholiķis parasti strādā daudz. Taču nedrošības un nenoteiktības dēļ viņš atbild sliktāk, nekā attiecīgā viela ir apgūta, jo nespēj eksāmena laikā savas zināšamas mobilizēt. Viņš nesāk attaisnoties, neaizsargājas, kā to darītu holēriķis, bet klusē, jūtas aizvainots, ir nelaimīgs. Uzsākt kat ko jaunu, atbildēt vēlreiz vai labot savu atbildi viņš neuzdrīkstas.
Nobeigums
Referāta noslēguma daļā gribētos mazliet pievērsties temperamentu tipu mainīguma problēmai. Sakarā ar to, ka temperamenta tipus nosaka cilvēka nervu sistēmas noturīgās īpašības, kas ir stabilas un gandrīz nemaināmas, temperamentu izmainīt nevar. Tāpat nevar “nomainīt” vai noslēpt savu temperamenta tipu.
Jāpievērš uzmanība arī tam, ka nervu sistēma, tās īpašības – spēks, kustīgums, līdzsvarotība – cilvēka dzīves laikā mainās. Šī tendence raksturīga bērniem, kam izpaužas holēriskais temperamenta tips, toties pieaugušajiem – vairāk raksturīgs flegmātiskais. Var novērot arī īslaicīgas temperamenta īpašību izmaiņas, kas notiek ķīmisku preparātu iedarbības rezultātā, piemēram, alkohols, narkotikas u.tt.
Cilvēku ar spilgti izteiktu temperamenta tipu nav daudz, visbiežāk izpaužas jauktu temperamentu tipu iezīmes. Tomēr cilvēkam var izveidoties darbības veikšanas individuālais stils – noteikta šim darbības veidam noderīgu vai nevajadzīgu temperamenta īpašību “maskēšana”.
Iepriekš teiktais ļauj izdarīt sekojošus secinājumus:
1) cilvēks nevar izmainīt sava temperamenta tipu, jo to nosaka iedzimtās nervu sistēmas īpašības,
2) lielas nepieciešamības radikāli mainīt savu temperamenta tipu cilvēkam nav, jo nav “labu” un “sliktu” temperamenta tipu,
3) daudzos darbības veidos cilvēkam izveidojas individuālās darbības prasībām un vajadzībām,
4) tikai nedaudzi darbības veidi, kas ir saistīti ar ekstremāliem apstākļiem, prasa no cilvēka noteiktu temperamenta īpašību izpausmi un, attiecīgi, speciālas atlases nepieciešamību.
LITERATŪRAS SARAKSTS
1. V.Jakubaņecs, “Personības psiholoģija”, Rīga – 1992
2. K.G.Jungs, “ Psiholoģiskie tipi”, Rīga – 1993
3. A.Vorobjovs, “Psiholoģijas pamati”, Rīga – 1996
4. “Psiholoģijas un pedagoģijas pamati”, Rīga – 1984
5. A.Agremenkovs, “Psiholoģija katrai dienai”, Maskava – 1997
6. A.T.Kovaļeva, “Kopējā psiholoģija”, Maskava – 1981