IEVADS
Katra valsts ir savādāka, un katras valsts makroekonomiskie rādītāji arī ir atšķirīgi, jo katru valsti tās attīstībā ir ietekmējuši dažādi apstākļi. Dažas valstis ir pakāpeniski attīstījušās, veidojušas politisko un ekonomisko struktūru, turpretī citās ir notikušas straujas pārmaiņas, kas bieži ir izrādījušās vairāk nelabvēlīgas kā vēlamas.
Pie pēdējām valstīm var pieminēt bijušās PSRS ietilpstošās republikas, kurās ilgu laika periodu ir pastāvējusi komandekonomika, un pēc neatkarības atgūšanas tika palēnām ieviesta tirgus ekonomika. Šajās valstīs 90-to gadu sākumā kā politiskajā tā arī ekonomikas sfērā notika lielas pārmaiņas, jo nācās no jauna veidot uz tirgus ekonomikas pamatiem balstītu ekonomiku, kas nemaz nenācās viegli, jo valstīs trūka kvalificētu speciālistu, kas labi pārzinātu šo sfēru, kā arī trūka līdzekļu, jo lielu daļu zelta rezervju, kuras būtu segums naudas emisijai, pēc republiku neatkarības atgūšanas Krievija paturēja savā īpašumā.
Viena no šādām valstīm, kuras ekonomika tika negatīvi ietekmēta attīstot komunismu, ir mūsu kaimiņvalsts LIETUVA. Un tāpēc, ka Lietuvā cilvēki ir spējuši “atveseļot” ekonomiku un tā šobrīd attīstības ziņā pat ir mazliet priekšā Latvijai, tad man likās, ka šis temats varētu būt interesants izpētes objekts.
Tāpēc mana studiju darba mērķis ir izpētīt Lietuvas makroekonomiskos rādītājus.
ANALĪTISKĀ DAĻA
Lietuva uz pasaules kartes kā neatkarīga valsts no jauna parādījās tikai pirms 7 gadiem. Vairāk kā 50 gadus funkcionējot vienas valsts sastāvā un centralizēti plānotas ekonomikas apstākļos, Lietuvā dzīves līmenis, līdzīgi kā pārējās Baltijas valstīs, bija augstāks nekā pārējās padomju republikās.
Pēc neatkarības atgūšanas Lietuvai nācās apsorbēt vairākus iekšējos un ārējos šokus, kuri radās, pārejot uz pilnīgi jaunu ekonomisko sistēmu. Pirmkārt, 1990.-1991. gadā tas bija straujš eksporta kritums uz bijušo Padomju savienību(pieprasījuma šoks). Iepriekš aptuveni 87-90% ārējās tirdzniecības notika ar pārējo PSRS daļu. Otrkārt enerģijas cenu šoks(piedāvājuma šoks), kad Krievija ievērojami paaugstināja naftas un citu izejvielu eksporta cenas līdz pasaules cenu līmenim. Dārgā enerģija un izejvielas lielāko daļu uzņēmumu padarīja nerentablus. Iznākumā rūpniecības īpatsvars ar negatīvu pievienoto vērtību Lietuvā un pārējās Baltijas valstīs bija augstāka nekā vidēji bijušajā Padomju Savienībā. Treškārt, kredītresursu piedāvājuma šoks ,kā rezultātā 1993.gadā ievērojami pieauga procentu likmju līmenis. Piedevām vēl vajadzēja visus pārejas ekonomikas valstīm raksturīgos ekonomikas liberalizācijas, stabilizācijas un citu strukturālo reformu pasākumus. 1991.- 1992. gadā cenu liberalizācijas rezultātā gada inflācija pieauga līdz četrciparu skaitlim. Visi iepriekšminētie šoki noveda pie ievērojama ekonomiskās aktivitātes un IKP krituma, kas Lietuvā sastādīja 60% no 1990. gada līmeņa.
Pēc kopprodukta samazināšanās vairākus gadus pēc kārtas, rūpnieciskās ražošanas pieaugums Lietuvā atsākās tikai 1995. gadā. Kopš pārejas posma sākuma ražošanas struktūra Lietuvā ir krietni mainījusies- tā ir kļuvusi par valsti, kas vairāk balstīta uz pakalpojumu industriju, samazinājusies smagās rūpniecības un lauksaimniecības loma. Te lielāko daļu kopējā pievienotajā vērtībā ieņem apstrādājošā rūpniecība, tirdzniecība, transports un sakari. Atšķirībā no Igaunijas, Lietuvā banku loma ekonomikā nav pārāk aktīva, toties svarīgu daļu ieņem darbības ar nekustamo īpašumu. Tā kā Lietuva savu lauksaimniecību subsidē vairāk, lauksaimniecības daļa tajā saglabājusies lielāka nekā pārējās Baltijas valstīs un tā turpina pieaugt (1997.gadā procentos no kopējās pievienotās vērtības tā sastādīja 12.8%, Latvijā un Igaunijā attiecīgi 7.2% un 6.6%). Tā kā te ir palicis arī Padomju laikā celtais Mažeiķu naftas pārstrādes uzņēmums, tad Lietuvā ļoti svarīgu vietu ieņem naftas pārstrādes industrija.
Nozīmīgas pārmaiņas notikušas arī ārējās tirdzniecības struktūrā un virzienos. Ievērojami ir samazinājusies Krievijas un pārējo NVS valstu loma Lietuvas ārējā tirdzniecībā. To īpatsvars kopējā ārējās tirdzniecības
apgrozījumā samazinājies no 87-90% padomju laikos līdz 36.4% pagājušā gada janvārī- februārī. Krievija gan vēl Lietuvai un Latvijai ir saglabājusies kā lielākais eksporta tirgus un pēdējā laikā Krievijas daļas Lietuvas eksportā atkal sākušas pieaugt. PSRS laikā lielāko daļu Lietuvas eksporta sastādīja smagās rūpniecības eksports uz pārējo PSRS daļu, bet tagad Lietuva ir pārorientējusies no šādas energointensīvas struktūras uz minerālo produktu, tekstila un pārtikas produktu eksportu.
Aizvadītais gads Lietuvai bijis ļoti veiksmīgs- iekšzemes kopprodukts salīdzinājumā ar 1996.gada līmeni pērn palielinājies par 5.7%. Tas ir ievērojams rādītājs, ņemot vērā, ka vidējais IKP pieaugums Eiropas Savienībā bija 2.3% un desmit Centrālās un Austrumeiropas valstīs tas bija 3.2% no 1996.gada līmeņa. Samazinot iekšzemes finansu nesabalansētību un realizējot stingru monetāro politiku, Lietuva panākusi krasu inflācijas kritumu un 1997.gadu nobeidza ar 8.4% inflāciju.
Zema inflācija ir svarīgs ekonomikas izaugsmes priekšnosacījums, taču tas nav vienīgais. Ekonomikas sekmīgu attīstību Lietuvā sekmēja sasniegtā nacionālās valūtas stabilitāte, ko izdevās panākt, veiksmīgi ieviešot savu valūtu (pāreja no Krievijas rubļiem uz Lietuvas litiem) un uzturot valūtas padomes (currency board) režīmu. Lietuvas panākumu pamatā ir veiktās un veicamās strukturālās reformas. Sekmīgas reformas ne tikai palīdz atgūt ekonomikas pieaugumu, bet arī mazina ekonomikas neaizsargātību pret uzticības mazināšanos investoru acīs. Arī Pasaules banka un Starptautiskais valūtas fonds atzīst, ka Lietuva vairs nav pirmās paaudzes pārejas valsts, bet gan valsts, kura sasniegusi samērā augstu makroekonomisko stabilitāti un realizējusi daudzas svarīgas strukturālās reformas. Dažas no šīm reformām tika veiktas veiksmīgāk un ātrāk, nekā to izdarīja pārējās Austrumeiropas valstis. Lietuva liberalizēja savu ekonomiku jau pašā pārejas posma sākumā- 1991.gadā atbrīvoja cenas, ārējo tirdzniecību un lielāko daļu kapitāla kustības, padarīja savu valūtu pilnībā konvertējamu. Veids, kā tika veiktas reformas, un to realizācijas laikā pieļautās kļūdas ietekmēja valstu turpmāko attīstību.
Lietuva atšķirībā no Igaunijas izvēlējās piesardzīgāku reformu gaitu, kuru presē bieži aprakstīja kā ekstremāli piesardzīgu.
Lietuvā tirdzniecības un tekošā konta deficīti ir diezgan augsti- attiecīgi 18.9% un 10.3% no IKP. Lietuva ir vienīgā no Baltijas valstīm, kurā ir budžeta deficīts, augsts ārējais parāds uz ļoti zems kredītu pieaugums. Tātad lielākās ekonomiskās problēmas Lietuvā patlaban ir ārējā nesabalansētība (tekošā konta deficīts un spēja to ilgi uzturēt), valsts finansu trauslums, mazattīstīts kapitāla tirgus un reģionālā attīstība.
Tekošā konta deficīta galvenais cēlonis ir ekonomikas augošais pieprasījums pēc investīcijām, kas, ņemot vērā zemo uzkrājumu līmeni valstī tiek apmierināts ar ārzemju uzkrājumiem. Risks, ko tekošā konta deficīts var radīt
ekonomikai , un valsts spēja to ilgi uzturēt ir atkarīga no deficīta finansējuma avotiem un valsts fiskālās situācijas, un no tā, vai kreditoriem ir vēlēšanās aizdot naudu. Investori kļūst īpaši uzmanīgi, ja valsts finansē lielo vai augošo deficītu, vairāk aizņemoties, nevis piesaistot tiešās ārvalstu investīcijas. Pēdējos gados ir būtiski mainījusies neto ārējā finansējuma struktūra. Finansējuma tendences liecina par pozitīvām izmaiņām riska izvērtējumā no ārzemju investoru puses, atzīstot progresu, kas sasniegts realizējot finansu politiku un strukturālās reformas. Pēc ārvalstu investīciju lieluma uz 1 cilvēku Lietuva pagaidām, salīdzinoši ar Latviju un Igauniju atrodas pēdējā vietā, jo Igaunijā tās sasniedz 800 ASV dolārus, Latvijā- 520 ASV dolāru, bet Lietuvā tikai 270 ASV dolāri.
SECINĀJUMI
1. Lietuvas ekonomiku 1990.-1991.g. negatīvi ietekmēja straujš eksporta kritums uz bijušo Padomju savienību(pieprasījuma šoks), enerģijas cenu šoks, kad būtiski pieauga naftas un citu preču cenas, kā arī procentu likmju cenu šoks, kad palielinājās procentu likmju līmenis.
2. 1992.gadā visu iepriekšminēto šoku rezultātā IKP akumulatīvais kritums sasniedz 60 no 1990.gada līmeņa.
3. 1998.gadā Lietuvā iekšzemes kopprodukts salīdzinājumā ar 1996.gadu pieauga par 5.7 .
4. Inflācijas līmenis pēdējos gados ir strauji krities un sasniedzis 8.4 .
5. Lietuvā ir izveidojies samērā liels ārējās tirdzniecības un tekošā konta deficīts(attiecīgi 18.9 un 10.3 no IKP).
6. Lietuvā vienīgajā no Baltijas valstīm ir budžeta deficīts, augsts ārējais parāds un ļoti zems kredītu pieaugums.
7. Tomēr finansējuma tendences liecina par pozitīvām pārmaiņām riska vērtējumā no ārzemju investoru puses, neskatoties uz ko Lietuvā vēl joprojām ir mazākais ārzemju investīciju lielums uz 1 iedzīvotāju- tas ir 270 ASV dolāru, ja salīdzina ar Latviju un Igauniju.
8. Starptautiskais valūtas fonds un pasaules banka ir atzinušas, ka Lietuva ir sasniegusi zināmu makroekonomisko stabilitāti un realizējusi daudzas svarīgas strukturālas reformas, kas liecina par ekonomiskā stāvokļa augšupeju Lietuvā.
(Ja vajag darbu pēc pasūtījuma vai ir pretenzijas rakstiet: guniss@inbox.lv)