Līgumtiesības Divupē.

“LĪGUMTIESĪBAS DIVUPĒ”

SATURA RĀDĪTĀJS

Lpp.

Ievads. Senās Divupes tiesību specifika 3

I Tiesību avoti Senajā Divupē 5

II Līgumtiesību institūti Senajā Divupē 16

Nobeigums. Secinājumi 32

Izmantoto avotu saraksts 34

Pielikums Nr. 1. Divupes karte 35

Pielikums Nr. 2. Hetu impērijas karte 36

IEVADS

SENĀS DIVUPES TIESĪBU SPECIFIKA

Dienvidu Divupe tiek apdzīvota kopš 4. gadu tūkstoša pirms mūsu ēras, un šumeru civilizācija tiek uzskatīta par vienu no vissenākajām civilizācijām uz Zemes. Senā Divupe atradās stratēģiski izdevīgā vietā, kas sniedza to apdzīvojošām tautām plašas ekonomiskās darbības iespējas, Divupi šķērsoja tirdzniecības ceļi, pastāvēja attīstīti tirdznieciskie sakari ar citām ap Divupi esošajām valstīm, ciltīm un tautām, sekmējot sabiedrības tālāku attīstību. Jau kopš 4. gadu tūkst. beigām – 3. gadu tūkst. sākuma (pirms mūsu ēras) Divupē sāka veidoties pirmie valstiskie veidojumi – pilsētvalstis.

Sabiedrībai attīstoties un pārejot no naturālās saimniecības uz preču – naudas attiecībām, šo attiecību regulēšanai kļūst nepieciešama arī pilnīgāka civiltiesisko institūtu sistēma. Sākot jau kopš 3. gadu tūkstoša pirms mūsu ēras saglabājušies rakstveida līgumi, kuri apliecina, ka Divupē pastāvējuši ne tikai primitīvākie līgumtiesību institūti (pirkums, aizdevums, noma), bet arī sabiedrības, ieķīlājuma, pilnvarojuma, adopcijas u.c. līgumu veidi.

Mūsdienās par vispilnīgāko seno civiltiesību sistēmu uzskata romiešu civiltiesības. Jāpiekrīt, ka romiešu tiesības savam laikam bija noslīpētas praktiski līdz pilnībai, un tām, atšķirībā no Seno Austrumu kazuālajām tiesību normām, piemita daudz lielāka abstrakcijas pakāpe, kas liecina par augsti attīstītu juridisko kultūru un tiesību zinātni. Tomēr jāņem vērā fakts, ka romiešu tiesības veidojās, mijiedarbojoties daudziem ārējiem faktoriem, starp kuriem, domājams, liela ietekme ir seno Tuvo Austrumu, tajā skaitā arī senās Divupes, tiesībām. Savukārt senākās, pirms Romas un polisu Grieķijas pastāvējušās seno Divupes valstisko veidojumu tiesības ietekmējošo ārējo faktoru skaits noteikti bija niecīgs, jo III gadu tūkstotī pirms mūsu ēras tās bija, izņemot Ēģipti, vienīgās civilizācijas Tuvajos Austrumos.

Neapšaubāmi, Divupes tiesību sistēma nekādā ziņā nevar tikt uzskatīta par attīstītu un pilnīgu, tomēr 18. gs. p.m.ē., kad tika izdots slavenais Hammurapi likumu krājums, Senās Babilonijas tiesiskā doma bija progresīvākā visā senajā pasaulē.

Šī darba mērķis ir analizēt Divupē valdošos līgumtiesību un tirdzniecības tiesību institūtus un principus.

Atsevišķos jautājumos, piemēram, pirkuma līguma analīzē, tiks apskatītas arī Mazāzijā atrodošās Hetu impērijas likumu normas. Lai gan “Hatti zeme” neatrodas Divupē, autoram likās nozīmīgi apskatīt arī šīs valsts tiesību avotus, jo Hetu valstij bija ciešas tirdznieciskas un diplomātiskas attiecības ar Asīriju, pie tam šīs valstis atradās ļoti tuvu viena otrai (skatīt pielikumā pievienotās kartes).

Sakarā ar to, ka Hammurapi likumi ir līgumtiesību ziņā vispilnīgākais līdz mūsdienām saglabājies mūsdienām saglabājies seno tiesību avots, pamatā tiks skatīti un analizēti tieši Hammurapi likumi. Vidus Asīrijas un Hetu likumi tiks izmantoti atbilstošu normu salīdzinājumam (ja attiecīgais jautājums tajos tiek regulēts), lai radītu pilnīgāku pārskatu par Senās Divupes tiesībām. Hammurapi likumu nozīmi Divupes tiesību vēsturē pastiprina apstāklis, ka asīrieši I gadu tūkstoša p.m.ē. sākumā tos pārņem un piemēro savas valsts vajadzībām.

Darbā tiks skatīti tajā laikā pastāvošie līgumtiesību institūti, analizēta atsevišķu līgumu veidu būtība, taču netiks apskatīti specifiski, uz līgumtiesībām neattiecošies līgumu veidi, tādi kā mantojuma sadales, laulības līgumi un laulības šķiršanas līgumi. Darba pirmā daļa satur pārskatu pār Divupes tiesību sistēmu kopumā un tās rakstītajiem tiesību avotiem kā tādiem, bet otrajā daļā ietverts katra līgumtiesību institūta sīkāka analīze.
I
TIESĪBU AVOTI SENAJĀ DIVUPĒ

Tigras un Eifratas upju ieleja, senatnē saukta par Mezopotāmiju (Divupi), sava izdevīgā ģeogrāfiskā novietojuma un auglīgo augšņu dēļ kļuva par šūpuli vieniem no pasaulē senākajiem valstiskajiem veidojumiem.

III gadu tūkstoša p.m.ē. sākumā Divupē rodas liels skaits mazu, patstāvīgu pilsētvalstu (Eridu, Ūra, Šurupaka, Lagaša, Kiša utt.), kuru iedzīvotāju etniskais sastāvs šajā laikā ir etniski neviendabīgs – uz ziemeļiem no Šumeras esošo Akkadu, kā arī Eifratas vidusteci apdzīvoja no šumeriem gan pēc ārējā izskata, gan arī pēc valodas atšķirīgas ciltis. Tomēr starp šīm ciltīm nebija ekonomiskas atšķirības – tajās vienlaicīgi sāka veidoties pirmsindustriālās (agrārās) sabiedrības.

Irigācijas sistēmas racionālas izmantošanas nepieciešamība, kā arī saimniecisko sakaru savstarpēja nostiprināšanās radīja priekšnoteikumus tam, lai veidotos Šumeras politiskās apvienošanās tendences. Atsevišķas pilsētvalstis tiecās uzņemties hegemonu lomu, apvienojot ap sevi salīdzinoši lielas teritorijas. Laiku pa laikam kādai no pilsētvalstīm izdodas būtiski palielināt savu ietekmi, taču pēc neilga laika to radītās impērijas sairst, citu pēc hegemonijas tiecošos pilsētvalstu iespaidā, vai arī ārēju ienaidnieku (kaimiņos mītošo mežonīgo cilšu) iebrukumu sagrautas. Kopumā laiku līdz Hammurapi Babilonijas izveidei var raksturot kā nepārtrauktu savstarpēju karu periodu, kurš ilga gandrīz 1000 gadus.

Par nozīmīgāko no šādām agrīnajām Šumeras valstīm viennozīmīgi uzskatāma Ūras III dinastijas izveidotā impērija, kura radās no Šumeras pilsētvalsts Ūras, III gadu tūkstoša p.m.ē. beigās. Šajā valstiskajā veidojumā radās arī samērā attīstīta (salīdzinot ar citām šī reģiona valstīm un pārējo tā laika pasauli kopumā) tiesību sistēma, cik var spriest pēc līdz mūsdienām nonākušajiem līgumu, likumdošanas aktu, tiesas nolēmumu un citu dokumentu fragmentiem. Šajā laikā sastādīts arī slavenais Ur-Nammu likumu krājums, kurš saturēja paražu tiesību apkopojumu un valdnieka rīkojumus. Diemžēl līdz mūsdienām šis likumu kopojums, tāpat kā daudzi citi šumeru tiesību akti, saglabājies tikai fragmentāri, bet kopumā atsevišķas tiesību normas saturēja progresīvākus noteikumus, nekā Hammurapi likumu krājums (kurš savukārt būtiski ietekmēja citu tautu tiesības vēlākos laikos), piemēram, aizstājot Hammurapi kodeksā vadošo taliona principu pret soda naudas – kompensācijas samaksu (tādā veidā jau pirms Hammurapi parādās zaudējumu atlīdzības ideja civiltiesībās, kura mūsdienās civiltiesību teorijā iegūst aizvien lielāku lomu), līdzīgi, kā tas noteikts Hetu likumos. Saskaņā ar Ur-Nammu likumu kodeksu, jau Ūras III dinastijas laikā tika ieviesta vienota svaru un mēru sistēma, lai nodrošinātu sociālo kārtību tirdzniecības un citos saimnieciskajos jautājumos . Ūras III dinastijas izveidotā impērija sabruka elamītu triecienu iespaidā 2007. gadā p.m.ē.

Senās Divupes un vispār senās Priekšāzijas tiesību vēsturē vislielāko lomu nospēlēja senā Babilonas valsts jeb Babilonija. Savu uzplaukumu Babilonija sasniedza valdnieka Hammurapi laikā 18. gs. p.m.ē. Šajā laikā Babilona sasniedza savas ekonomiskās un politiskās ietekmes virsotni. Hammurapi nākot pie varas, viņš no saviem priekštečiem mantojumā saņēma sakārtotu, taču vēl aizvien mazu pilsētvalsti. Viņa neticamie panākumi, radot teritorijas ziņā ar mūsdienu Irāku salīdzināmu valsti, vairāk saistāmi ar viņa lielisko administratīvo un diplomātisko talantu, nekā ar militāru agresiju, lai gan Hammurapi sevi pierādījis arī kā labs karavadonis.

Hammurapi valdīšanas laikā 1780. gadā p.m.ē. izdots arī slavenais Hammurapi likumu krājums. Šis juridiskais teksts līdz mūsdienām nonācis pilnībā, izņemot 35 no 282 pantiem (tie tika nodzēsti laikā, kad stabu ar Hammurapi likumiem kā trofeju bija nolaupījis kāds Elamas valdnieks), taču trūkstošie panti daļēji atjaunoti, pateicoties Asīrijas valdnieka Ašurbanipala bibliotēkai Nīnivē.

Hammurapi valdīšanas laikā Babilona no nelielas pilsētvalsts kļuva ietekmīgu impēriju, kura pakļāva sev gandrīz visus Divupes dienvidus. Babilonijas I dinastijas beigās sākas Senbabilonijas valsts sabrukums. Tai viens pēc otra uzbrūk 4 ienaidnieki – semīti no Šumeras dienvidu piejūras apgabaliem, elalīti no Zagrosas, heti no ziemeļiem, pēc tam arī kasīti. Ietekmi saglabāja semīti, iegūstot valsts dienvidu apgabalus, un kasīti, ieņemot centrālos un ziemeļu apgabalus. Babilonijā sakas kasītu valdīšanas laiks (kasītu dinastiju aizsāk valdnieks Gandašs), kurš turpinās līdz 1165 gada p.m.ē. asīriešu iebrukumam (XIII gs. p.m.ē.). Tūlīt pēc tam, tajā pašā 1165. gadā p.m.ē. Babiloniju iekaro elamīti. Kopš tā laika, līdz pat laikam, kad 7. gadsimtā p.m.ē. izveidojas Jaunbabilonijas valsts, Babilonija atrodas atkarībā no Asīrijas, un piedzīvo ilgstošu politisku panīkumu. Jaunbabilonijas valstij beidzot pastāvēt (538. gadā p.m.ē., kad to iekaro Persija), tās teritorijā turpināja darboties Hammurapi likumi un senās tiesību paražas, kā tas redzams no līdz mūsdienām nonākušajiem tā laika līgumu un citu tiesību dokumentu piemēriem.

Kā jau pieminēts, Hammurapi laikā Babilona no nelielas pilsētvalsts kļuva par milzīgas impērijas administratīvo, kultūras un tirdzniecisko centru. Mezopotāmijas zemju apvienošana Babilonijas varā veicināja gan iekšējo, gan arī ārējo tirdzniecisko sakaru paplašināšanos. Acīmredzami, ka pakļautajās zemēs līdz to pakļaušanai valdīja pilnīgi atšķirīgas tiesību paražas un tradīcijas. Ņemot vērā faktu, ka tās kļuvušas par Babilonijas valsts sastāvdaļu, šis apstāklis viennozīmīgi bremzē pilnvērtīgu saimniecisko (tajā skaitā arī tirdzniecisko) sakaru veidošanos valsts iekšienē. Lai gan daži autori, piemēram, Čārlzs F. Horns (Charles F. Horne) raksta, ka Hammurapi tikai “atzīst tiesību sistēmu, kura jau ilgu laiku ir iedibinājusies” , tomēr izvērstas civiltiesiskās sadaļas iekļaušana likumu krājumā apliecina senās tiesību sistēmas nespēju risināt atsevišķus tiesiskus jautājumus, kā arī tiesību sistēmas pārmērīgu sadrumstalotību valsts iekšienē (kas jebkurā valstī ir nepieļaujama). Tomēr jāņem vērā, ka vienota tiesību sistēma Babilonijā (tās paplašināšanās periodā) pirms Hammurapi kodeksa izdošanas vienkārši nebija iespējama, jo viņš savā impērijā iekļāva dažādas valstis ar atšķirīgām tiesību sistēmām un tradīcijām.

No saimnieciskā viedokļa raugoties, vienotas tiesību sistēmas ieviešana ir vitāli nepieciešama lielas valsts normālai ekonomiskai attīstībai. Tā atvieglotu saimniecisku darījumu noslēgšanu, kā arī dažādu no līgumiskām attiecībām izrietošu strīdu izskatīšanu. Vēl viens būtisks faktors, kas, iespējams, pamudināja Hammurapi izdot šo likumu krājumu, bija vēlme zināmā mērā atvieglot mazturīgo iedzīvotāju stāvokli, tika ierobežotas procentu likmes aizdevumiem, kā arī daži citi sociāla rakstura ierobežojumi (piemēram, 48. pants: “Ja kāds ir parādā kreditoram, un vētra sagāž labību, vai ir neraža, vai labība neaug sausuma dēļ, tajā gadā viņam nav jādod kreditoram nekāda labība, viņš pārraksta savu parāda plāksni un šajā gadā nemaksā nomu” ) sociālās spriedzes mīkstināšanai valstī, samazinot kopienas zemnieku atkarību no ekonomiski spēcīgajiem iznomātājiem un augļotājiem. Sakarā ar to, ka šāda atkarība, samazinot nodokļu maksātāju skaitu un karaklausībai pakļaujamo iedzīvotāju skaitu, varētu nelabvēlīgi ietekmēt valsts saimniecisko un militāro varenību, valsts nebija ieinteresēta pārmērīgā tās iedzīvotāju izputēšanā un pārdošanā verdzībā parādu dēļ. Katrā ziņā, tieši laikā, kad tika izdoti Hammurapi likumi, Babilonijā sākās ievērojams saimnieciskais uzplaukums (protams, vienota likumdošana nebija vienīgais noteicošais faktors, bet tas bija būtisks).

Jebkurā gadījumā Hammurapi likumu krājums nav pats senākais Divupē. Pirms tā pastāvēja Ūras valdnieka Ur-Nammu sastādītais likumu krājums, kā arī daudzi citi šumeru valdnieku izdotie likumu kopojumi (par kodeksiem tos nebūtu gluži pareizi saukt, lai gan daudzi šo terminu plaši pielieto). Lai gan iepriekšējās tiesību normas ir zudušas, Hammurapi likumos “ir atrodamas to pēdas, un Hammurapi likumi apliecina to eksistenci.” Hammurapi likumi daļēji pārmanto senākās šumeru tiesību tradīcijas un paražas, Babilonijas un Jaunbabilonijas laika līgumos un tiesu nolēmumos atkārtojas šumeru termini un juridiskās formulas.

Tomēr Hammurapi likumu krājumā sakopota tikai daļa no tiesību normām un (tajā laikā tās gan tā nevarēja vēl dēvēt) tiesību nozarēm – kodeksā nav iekļauti dažāda veida gribas trūkumi (viltus, maldi, piespiešana), nav pazīstams juridiskas personas jēdziens, lai gan pēdējais uzskatāms par tīri romiešu civiltiesiskās domas sasniegumu, kā arī iztrūkst daudzu citu civiltiesiski būtisku elementu. Pie tam, visticamākais, Babilonijā, tāpat kā arī senāk Šumerā, pastāvēja tiesību paražas, kuras reglamentēja būtiskākās un izplatītākās problēmas. Šādas problēmas, protams, pastāvēja, jo tirdzniecības un cita veida civiltiesiskās aprites intensitāte Babilonijā, pēc vēsturnieku atzinumiem, esot bijusi visai intensīva, līdz ar to dažādās vietās pastāvēja dažāda veida civiltiesiskas (arī – līgumtiesību) paražas, kurās tā vai citādi tika regulēti minētie jautājumi. Rodas jautājums, kādēļ Hammurapi neveica šo paražu kodificēšanu, radot Babilonijas valstī vienotu un sakārtotu likumdošanu civiltiesību un līgumtiesību jomā?

Neapšaubāmi, ka pirms Hammurapi Divupē jau bija tikuši izdoti dažāda veida likumu apkopojumi. Iespējams, daži no tiem varētu būt bijuši (vairāk vai mazāk) pilnīgāki un visaptverošāki par Hammurapi likumiem. Pilnīgi iespējams, ka Hammurapi varētu būt zinājis par šo tiesību avotu eksistenci, iespējams pat, ka viņš ar kādu daļu no tiem varētu būt iepazinies. Neapšaubāmi, viņam bija zināmas arī būtiskākās un izplatītākās tiesību paražas. Neskatoties uz to, ka šajā reģionā veidojās, salīdzinot ar pārējo pasauli, tam laikam progresīva likumdošanas sistēma, jāatzīmē, ka Senajā Divupē, tajā skaitā arī Babilonijā, tiesību zinātne un tiesiskā apziņa tikai sāka veidoties, un likumdevēji necentās analizēt juridiskās situācijas, abstrahēt normas no konkrētiem kāzusiem uz vispārīgākiem principiem. Līdz ar to nav iespējama situācija, ka tiku izdots visaptverošs kodekss, kurš reglamentētu lielāko daļu dzīves situāciju. Hammurapi to pat nemēģināja darīt, jo tā laika tiesiskā doma nesniedzās tālāk par kazuālām normām, un būtu pārāk darbietilpīgi, varētu teikt, pat bezjēdzīgi, mēģināt sakopot vai radīt normas, kuras šādā, kazuālā veidā reglamentētu visu Babiloniešu dzīvi. Tādējādi viņš piemēroja no šumeriem pārņemto likumdošanas modeli, kurā atsevišķi jautājumi, kurus likumdevējs uzskata par būtiskākajiem un publicējamiem, tiek reglamentēti kodeksā, bet pārējie, kuri varbūt nav mazāk būtiski, bet ir mazāk izplatīti, tiek atstāti izlemšanai kopienās pēc tiesību paražām, vai arī valdnieka personiskai izlemšanai.

Tādējādi, ņemot vērā augstāk minēto, šāda tiesību sistēma, lai gan šķiet pilnīgi neizprotama un neracionāla mūsdienu juristiem, ņemot vērā tā laika specifiku, Senās Divupes apstākļos ir atzīstama par pareizāko un loģiskāko. Tiesa, tas rada samērā lielas grūtības, analizējot šī reģiona līgumtiesību institūtus. Uz to, ka tiesību paražas darbojās pietiekami apmierinoši, norāda arī tas, ka pastāvēja Hammurapi likumos nereglamentēti līgumtiesību institūti, piemēram: mantojuma līgumi, pilnvarojuma līgumi u.c. (tie tiks analizēti šī darba 2. daļā)

Ievērojamākie Divupes un Priekšāzijas likumdošanas akti, kas saglabājušies līdz mūsdienām, ir Hammurapi likumi, Vidus Asīrijas likumi un Hetu likumi (pēdējie gan tiks apskatīti vēlāk, vairāk, lai salīdzinātu Divupes tiesību normas ar atbilstošām “Hatti zemē” valdošajām tiesību normām). Vidus Asīrijas likumi, lai arī jaunāki par Hammurapi likumiem, “bija arhaiskāki pēc sava satura, stingras patriarhālas kārtības atspoguļojuma, cietsirdīgiem sodiem par noziegumiem utt. No Hammurapi likumiem tie atpalika arī pēc savas juridiskās tehnikas, pēc tiesību institūtu pilnības pakāpes” . Viņi tika izdoti pirms Asīrijas kā impēriskas valsts izveidošanās, un vēlāk, I gadu tūkstoša sākumā pirms mūsu ēras, Asīrijā jau tiek pārrakstīti un studēti Hammurapi likumi. Tādējādi, sākot no I gadu tūkstoša pirms mūsu ēras uz Hammurapi likumiem balstīto tiesību sistēmu, lai arī, domājams, daudzās detaļās pārveidotu, var apskatīt kā Divupē valdošo.

Asīrieši Hammurapi likumus pārņem, kā raksta vēsturnieki, aptuveni 800 gadus pēc to izdošanas un publicēšanas Babilonijā . Visticamāk, šie likumi pārņemti tādā veidā, kādā tie tikuši iekalti bazalta stabā, respektīvi, to pirmējā redakcijā. Tas norāda uz to, ka laika gaitā šie likumi nav mainījušies (grozīti), un tiesību sistēma kopumā – tāpat (vai arī tā mainījusies, attīstījusies ļoti maz). Tas neliekas neparasti, jo tiesiskā stagnācija tā saucamajos “senajos laikos” raksturīga valstīm, kurās vērojama spēcīga, sakralizēta valdnieka vara (pēc modeļa “valdnieks ir Dievs”, vai vismaz “Dieva vietnieks”) un stingri patriarhāla sabiedriskā iekārta ar arhaisku patriarhālu ģimenes iekārtu. Kā pretstatu tam var minēt antīkās kultūras – seno Grieķiju un Romu, kurās patriarhālā iekārta saira samērā ātri, kam sekoja strauja tiesiskās domas attīstība, īpaši Romā, kur civiltiesību jomā romieši izveidoja tik pilnīgu tiesību sistēmu, ko tajā laikā varēja dēvēt pat par ideālu, un uz kuras balstās arī Eiropas kontinentālā tiesību loka civiltiesības. Lai gan Babilonija daudzējādā ziņā atbilst minētajiem kritērijiem, saskaņā ar kuriem varētu sekot tiesību stagnācija, tomēr jāņem vērā tādi faktori, kuri nevarēja neietekmēt tiesību attīstību, kā intensīvā tirdzniecība un salīdzinoši lielā personas brīvība (ieskaitot arī vergus). Tomēr šiem faktoriem, acīmredzot, nav bijusi izšķiroša nozīme tiesību attīstībā.

Visticamāk, atbilde uz jautājumu “Kādēļ Babilonijas tiesības tik ilgā laika posmā atradās stagnācijā?” meklējama sekojošos apstākļos. Gan Grieķijā, gan Romā sākotnēji pastāvēja demokrātiskas sabiedrības, kas veicināja strauju šo kultūru attīstību. Grieķijas pilsētvalstis (polisas) kā valstiski veidojumi beidza pastāvēt Romas spiediena ietekmē (kuru gan par demokrātisku vairs nevarētu nosaukt), taču Romā ļoti ilgu laiku saglabājās senās republikas laika paliekas – Senāts, kā arī daudzas citas, kurām bija samērā liela ietekme uz konsuliem, vēlāk uz imperatoriem. Turklāt Romas likumi tika pilnībā bez izņēmumiem attiecināti uz visu Romas teritoriju, un Romas valdība centās visas tiesiskās attiecības pakļaut valdības noteiktajam tiesiskajam regulējumam (uz to norāda tādas tiesību nozares kā “ius gentium” rašanās un vēlākā attīstība). Tas veicināja tiesību jaunradi “no apakšas”, aktīvu juristu darbību, kā rezultātā, kā jau minēju, tiesību attīstība noritēja strauji. Babilonijā, savukārt, valdīja interesants valsts uzbūves modelis, kurā pastāvēja stingra valdnieka vara, vienlaikus pastāvot lielam skaitam atsevišķu kopienu, kurām bija piešķirta autonomija tiesiskajos jautājumos. Tas sašķēla Babilonijas tiesību sistēmu lielā skaitā sīku vienību, un būtiski bremzēja tās attīstību gadu simtu, pat tūkstošu garumā. Šo apstākli papildina arī fakts, ka valstis, kuras iekaroja Divupes (tajā skaitā – Babilonijas) teritoriju, regulāri iekasēja nodokļus, pieprasīja militāru atbalstu, taču juridiskajos jautājumos piešķīra Babilonijai praktiski neierobežotu patstāvību.

Hammurapi likumu krājums, raugoties no mūsdienu tiesību zinātnes viedokļa, satur elementus no civiltiesībām (ģimenes tiesības, mantojuma tiesības, plašāk reglamentētas saistību tiesības – vairāku veidu līgumu, prasījumi no neatļautas darbības – delikti, pirkums, verga – saimnieka attiecības), krimināltiesības, ir vērojamas sociāli maz aizsargāto iedzīvotāju slāņu aizsardzības iezīmes, īpaši tas sakāms par kareivju sociālajām garantijām. Hammurapi likumu trūkums ir civiltiesiskās un kriminālās atbildības biežā saplūšana, kad vairs nav skaidrs, vai attiecīgā tiesību norma pieskaitāma pie saistību tiesībām, vai krimināltiesību normām. Tas tomēr ir saprotams, jo Hammurapi laikos šāda dalījuma nepieciešamība nepastāvēja, līdz ar to tāds arī netika veikts.

Dziļāk šajā darbā tiks analizēta vienīgi saistību tiesību sadaļa Hammurapi likumos, tomēr stingru robežu starp likumu krājumā apkopotajām tiesību nozarēm novilkt nav iespējams, jo, piemēram, bieži vien dažāda veida naudas sodiem ir gan krimināltiesiskās, gan arī civiltiesiskās atbildības (delikta) raksturs (piemēram, Hammurapi likumu 204. pants – “Ja atbrīvots cilvēks iesit citam atbrīvotam cilvēkam, viņš maksā 5 sīklus (šekeļus) naudas”). Saistību tiesības bieži vien īpatnējā veidā savijas arī ar citām tiesību nozarēm, piemēram, ģimenes tiesībām (151., 152 . panti).

Līgumtiesību jomā Hammurapi likumos atpazīti sekojoši līgumu veidi: uzņēmuma un darba līgumi (pēdējie gan vairāk līdzinās un acīmredzot tika apskatīti vairāk kā nomas attiecības), nomas, aizdevuma, pirkuma, sabiedrības un glabājuma līgumi. Visplašāk reglamentētas uzņēmuma līguma normas (autors izdalīja 31 uz šo līguma veidu attiecošos pantu). Vismazāk – sabiedrības. Salīdzinoši maz regulēti arī aizdevuma un pirkuma līgumi. Tā kā pēdējie divi līgumu veidi ir vieni no vissenākajiem, acīmredzot to radītās civiltiesiskās attiecības reglamentēja liels skaits vietējo kopienas paražu, un Hammurapi uzskatīja par nevajadzīgu iekļaut savā kodeksā kādu šo attiecību papildus reglamentāciju. Uz šī uzskata pamatotību norāda arī fakts, ka praktiski visas šos līgumus reglamentējošās normas regulē specifiskus jautājumus, piemēram, ierobežo parādu verdzības ilgumu, aizsargā zemniekus pret sliktu laika apstākļu dēļ (sausums, plūdi) izraisītām ekonomiskām sekām, utt.

Jāatzīmē, ka gan šumeri, gan arī vēlāk babilonieši pazina arī citus, Hammurapi likumos nereglamentētus līgumu veidus, piemēram, pilnvarojuma un laulības šķiršanas līgumus, kā redzams no līdz mūsdienām nonākušajiem dažādu laiku Divupes līgumu eksemplāriem . Hammurapi likumos gan ir norādes uz šādu tiesību institūtu pastāvēšanu, piemēram, 7. pantā, taču speciāli šādi institūti regulēti netiek. Kopumā saistību tiesību sadaļa vērtējama līdzās krimināltiesību sekcijai, lai arī trūkstot daudziem būtiskiem elementiem un tiesību institūtiem, kā visplašāk reglamentētā, un, pastāvot ziņām par aktīvo saimniecisko dzīvi Divupē, tas šķiet likumsakarīgi.

Ņemot vērā tā laika vētrainos politiskos notikumu šajā reģionā, liekas būtiski apskatīt arī Asīrijas un Hetu impērijas likumus, kurus viennozīmīgi ietekmēja Babilonijas tiesību tradīcijas, taču arī šīs valstis atstāja savu iespaidu uz Babiloniju, veidojot Divupes un Mazāzijas reģionā samērā līdzīgu tiesību sistēmu (jāatzīmē gan, Vidus Asīrijas likumu kopojums, ir jaunāks par Hammurapi likumiem, arī primitīvāks, taču, pēc maniem izskatiem, tas ir saglabājis sevī daudzas senas šumeru tiesību paražas un principus; to pašu var teikt arī par Hetu likumiem). Tādēļ šajā darbā tiks apskatīti visi trīs likumu kopojumi, lai panāktu pēc iespējas pilnīgāku ainu pār situāciju senajā Divupē.

Hammurapi likumiem līdzīgs likumu krājums tika izdots arī Asīrijā – Vidus Asīrijas likumi, kuri izdoti XII gs. p.m.ē. – vairākus gadu simtus pēc Hammurapi likumu izdošanas, taču vienlaicīgi tie satur arhaiskākas un primitīvākas normas. “Vēlākos laikos (I gadu tūkstotis p.m.ē.) jau tiek piemēroti Hammurapi likumi, kuri ir daudz piemērotāki centralizētas impērijas dzīves regulēšanai un pārvaldei” . Jāpiezīmē, ka Vidus Asīrijas likumi ir ne tikai primitīvāki pēc savas juridiskās tehniskas, bet arī ārkārtīgi barbariski krimināltiesību un ģimenes tiesību jomā, tiem raksturīgi cietsirdīgi, pazemojoši miesas sodi pat par salīdzinoši sīkiem pārkāpumiem.

Runājot par Divupi kā Tuvo Austrumu reģionu, nedrīkst nepieminēt vēl vienu seno impēriju – Hetu valsti. Lai gan Hetu impērija (Hatti zeme) neatradās Divupē, bet gan Mazāzijā, tā praktiski robežojās ar Asīriju. Kā jau minēts ievadā, “Hatti zemei” ar Asīriju pastāvēja ciešas tirdznieciskas attiecības, asīriešiem hetu valstī atradās savas tirdzniecības kolonijas, un, lai rastos pilnīgāks priekšstats par Divupes reģiona tiesībām un kultūru savstarpējo mijiedarbību, tiks apskatītas arī Hetu valsts tiesības. Šajā valstī tāpat tika izdots likumu apkopojums, un senākā Hetu likumu krājuma kopija, kura nonākusi līdz mūsdienām, tiek datēta ar XVI gs. b. p.m.ē. – XV gs. sākumu (Seno hetu perioda beigas). Pats krājums gan tiek pieskaitīts seno hetu periodam .

Vidus Asīrijas likumi vērtējami kā primitīvāki par Hammurapi likumiem, tajos ietvertās normas atspoguļo tikai krimināltiesiskās, ģimenes tiesību un daļēji arī mantojuma tiesību normas. Jāatzīmē gan, ka šīs normas, īpaši ģimenes tiesību jomā, reglamentē daudz plašāku problēmu attiecīgajā tiesību nozarē. Saistību tiesības, īpaši līgumtiesības, šajā likumu kopojumā regulētas ļoti maz, lielākoties no civiltiesiskās un kriminālās atbildības puses. Tomēr atrodamās normas tiks izmantotas, šī darba otrajā daļā analizējot dažāda veida prettiesiskus darījumus un to izraisītās sekas. Lai gan Babilonijas un Asīrijas savstarpējās ekonomiskās attiecības bijušas visai ciešas (tas ir neizbēgami nelielā attāluma dēļ starp šīm abām valstīm), tomēr Babilonijas ietekme uz Asīrijas pozitīvajām tiesībām līdz 1. gadu tūkstoša pirms mūsu ēras sākumam bijusi neliela vai pat tās nav bijis vispār. Neapšaubāmi, līgumtiesības šajā valstī tika regulētas, taču līdz Hammurapi likumu pārņemšanai šo funkciju veica kopienas tiesību paražas. Asīrijas likumos regulēti lielākoties tikai tranzīttirdzniecības darījumi.

Arī Hetu likumos saistību tiesības atspoguļotas maz. Šī likumu krājuma lielākā īpatnība ir stingrs cenu regulējums daudzām preču grupām, kā arī dažādai kustamai un nekustamai mantai. Šāda iezīme nav sastopama ne Vidus Asīrijas likumos, nedz arī Hammurapi likumos (pēdējos ar likuma palīdzību regulētas pakalpojumu un graudu cenas).

Tomēr gan Hetu, gan arī Vidus Asīrijas likumos regulētie jautājumi bieži vien izceļas ar savu primitīvismu un nebūtiskumu, kas liecina par likumdevēja (valdnieka) tiesisko neprofesionalitāti (salīdzinot ar Hammurapi, kura izdotie likumi tomēr uzskatāmi par sava laika tiesību zinātnes etalonu), kā arī to, ka šie likumi sākotnēji rakstīti nelielām kopienām (pilsētvalstīm), taču vēlāk, šīm valstīm pāraugot impērijās, tie netika būtiski grozīti. Asīrieši, piemēram, izvēlējās vienkāršāko variantu – bez būtiskām izmaiņām pārņēma gatavu likumu kopojumu, kuru uzskatīja par piemērotu savām vajadzībām, tādējādi zināmā mērā bremzējot tiesību attīstību gan Divupē, gan Tuvajos Austrumos kopumā, gan arī, iespējams, Eiropā (1. gadu tūkstoša p.m.ē sākumā, kā arī nedaudz vēlāk, Grieķijā sāka veidoties pirmās civilizācijas, kuras, atrodoties tirdznieciskās attiecībās ar Austrumu zemēm, neapšaubāmi pārņēma no tām vismaz atsevišķus tiesību institūtus).

II
LĪGUMTIESĪBU INSTITŪTI SENAJĀ DIVUPĒ

Vispārējās tradīcijas darījumu slēgšanā
Senākie līdz mūsdienām saglabājušies šumeru juridiskie dokumenti datēti aptuveni ar 2300. gadu pirms mūsu ēras . Zemāk sniegts īss verga pirkuma līguma piemērs, kurā tiek fiksēts verga pārdošanas un pirkuma maksas pilnīgas samaksāšanas fakti, kā arī pārdevēju atteikums jebkad turpmāk izvirzīt kādas pretenzijas attiecībā uz pārdoto vergu.

“Sini-Ištars nopirka vergu, Ea-tappi vārdā, no Ilu-elatti, un Akhias, viņa dēla, un samaksāja desmit šekeļus naudas, norunāto cenu. Ilu-ellati, un Akhia, viņa dēls, nākotnē necels prasības par vergu. Klātesot Ilu-ikišam, Likuas dēlam; klātesot Ilu-ikišam, Immeru dēlam, klātesot Likulubištumam, Appas dēlam, rakstvedim, kuri apzīmogoja to ar liecinieku zīmogu. Desmitajā Ksilimu, gadā, kad Rim-Sins, karalis, pieveica ļaunos ienaidniekus.”

Šis vienkāršais līguma piemērs lieliski atspoguļo būtiskākās tradīcijas, kādas tika ievērotas Divupē, slēdzot darījumus, un kuras aizsākās sen pirms Babilonijas valsts nodibināšanās un tika ievērotas vairāk kā tūkstoti gadu pēc tam. Pirmkārt, līguma slēgšanas obligāts priekšnoteikums bija līguma rakstiska forma. Babilonijā mutiski slēgti līgumi pārsvarā tika uzskatīti par spēkā neesošiem (tajā skaitā arī laulība, kas babiloniešiem bija nevis sakrāls akts, bet gan civiltiesisks darījums; Asīrijā gan situācija laulību līguma noformēšanas nepieciešamības ziņā bija nedaudz savādāka). Lielākajā daļā seno valstu rakstīt un lasīt prasme nebija pieejama “vienkāršajai tautai”, tomēr Šumera, vēlāk arī Babilonija bija uzskatāmas par izņēmumiem, un rakstīt prasme šajās valstīs nebija tikai elites privilēģija. Gadījumos, kad līgumslēdzējas puses pašas nesastādīja līgumus, tās pieaicināja rakstvežus, kuri sastādīja līguma tekstu, un parasti to arī apliecināja kā liecinieki.

Līgumos, kuros darījuma priekšmets bija mantas atsavināšana, būtisks līguma noteikums bija līguma rakstiska forma vai vismaz liecinieku apliecinājums (lielākoties līgumu slēgšanas praksē šīs prasības apvienoja, liecinieku vārdus uzrakstot uz līguma), un zvērests (par pretenziju necelšanu u.c.). Turklāt līguma formas neievērošana tika uzskatīta par kriminālnoziegumu. Liecinieki bieži tika pieaicināti arī citu līgumu slēgšanas brīžos, taču, kā izriet no līdz mūsdienām nonākušajiem šumeru un babiloniešu līgumu paraugiem, šī nav bijusi obligāta prasība. Tas pats izriet arī no Hammurapi likumiem – sodi paredzēti tikai par atsavinājuma līguma formas pārkāpšanu (neievērošanu).

Pieaicināto liecinieku skaits var būt dažāds, pamatā tas ir atkarīgs no noslēdzamā darījuma nozīmīguma – atsavināmā īpašuma lieluma, maksājamās (ieguldītās) naudas summas lieluma un citiem faktoriem (lielākos darījumos tas sniedzies pat līdz trīsdesmit ). Katrā ziņā liecinieku liecības ir nozīmīgs pierādījuma līdzeklis tiesas prāvā mantiska strīda gadījumā. Hammurapi likumi paredz sodus, līdz pat nāves sodam, personām, kuras ceļ prasības pret citu personu valdījumā esošu mantu, un nespēj pamatot (parasti tiek prasīts līgums un/vai liecinieku liecības) savas tiesības un šo mantu. Tas ir par iemeslu tam, ka liecinieki tika pieaicināti ne tikai atsavinājuma līgumu noslēgšanā, bet lielākajā daļā nozīmīgāko civiltiesisko darījumu.

Pirkums
Gan Hammurapi, gan Vidus Asīrijas likumos ir paredzēti dažādi ierobežojumi pirkuma līgumu slēgšanai. Īpaši šādi ierobežojumi noteikti darījumiem ar zemi. Kopīga iezīme abiem tiesību aktiem ir darījuma rakstveida forma obligātā liecinieku klātbūtne darījuma slēgšanas brīdī. Tam par cēloni varētu būt apstāklis, ka jebkuram kopienas loceklim savas zemes pārdošana (faktiski – zaudēšana) bija ievērojama katastrofa, lielākā daļa zemes atsavinājumu notika parādu dēļ. Šādi darījumi tika stingri reglamentēti, valsts centās ierobežot kreditoru patvarību un kopienas zemju piesavināšanos. Īpaši tas raksturīgs Babilonijai, kur stingri reglamentēta tika ne tikai atsavinājuma līgumu slēgšana, bet arī tamkaru – gan valsts, gan arī privāto augļotāju darbība, slēdzot aizdevuma līgumus. Asīrijā, turpretim, raksturīgas stingras, kreditoru intereses aizstāvošas normas zemes atsavināšanas un aizdevuma atmaksas jautājumos.

Asīrijā kā būtisks noteikums zemes pirkuma līguma slēgšanai ar likumu tika noteikta vairākkārtēja pirkuma akta iepriekšēja izsludināšana – tā obligāti jāveic galvaspilsētā (Ašurā), kā arī pirktajam zemes gabalam tuvākajā pilsētā (apdzīvotajā vietā), dodot iespēju kreditoriem un personām ar citiem prasījumiem un pretenzijām uz pirkto īpašumu iesniegt varas iestādēm savus prasījumus. Ja tādi netika laikā iesniegti, jebkādi iepriekš pastāvoši prasījumi tika uzskatīti par spēkā neesošiem (dzēstiem), un pirkuma līgums, kurš tiek slēgts stingrā pilsētas ierēdņu uzraudzībā, tiek noslēgts un pasludināts par stājušos spēkā.

Babilonijas likumdošanā pirkuma līguma noslēgšanas procedūras formālisma izpausmes aprobežojās ar liecinieku pieaicināšanas un rakstīta pirkuma akta sastādīšanas nepieciešamību. Pēc dažu vēsturnieku uzskatiem, “zeme nekļuva par vispārēju pirkšanas – pārdošanas objektu. Zemes atsavināšana Mezopotāmijas iedzīvotāju izpratnē bija “nelaime”, bet svešas zemes pirkšana – “netaisnība”. Sakarā ar to kopienas locekļa zemes nodošana ārpus kopienas vai ģimenes loka robežām bija faktiski neiespējama” . Tam nevarētu piekrist, jo zemes gabalu pārdošana par parādiem tomēr notika, kā tas redzams no Babilonijas līgumu piemēriem .

Īpašs regulējums Babilonijā noteikts attiecībā uz valdnieka karaspēkā dienošo personu zemi – šie zemes gabali tiek vispār izņemti no civiltiesiskās aprites, un jebkurš ar tiem veikts darījums tiek atzīts par spēkā neesošu. Turklāt Hammurapi likumu 37. pants īpatnējā formā nosaka, ka šāda īpašuma pircējs zaudē visu iemaksāto naudu, un pie tam vēl viņam jāatdod kareivim no viņa “nopirktais” īpašums – pārdošanas aizliegums noteikts nevis ar represīvām metodēm, bet gan ar īpatnēju “handikapu” karavīra – pārdevēja labā, kurš vienlaicīgi padara šādu darījumu par pilnīgi bezjēdzīgu, jo “pārdevējs” ir tiesīgs paturēt gan zemi, gan māju, gan arī viņam iemaksāto naudu.

Līguma rakstiskas formas nepieciešamība pastiprināta Hammurapi likumu 7. pantā – “Ja cilvēks nopērk no cilvēka dēla vai cilvēka verga rokām vai nu sudrabu, vai zeltu, vai … jebko, kas tas arī nebūtu, bez lieciniekiem vai līguma, vai pieņēmis to glabāšanā, tad viņš ir zaglis un viņu jānogalina”. Būtībā šī norma vairāk domāta, lai apkarotu nelikumīgu īpašuma atsavināšanu, kuru varētu veikt personas, kas tam nav attiecīgi pilnvarotas (faktiski tās ir rīcībnespējīgas, viss ģimenes īpašums atradās patriarhālās ģimenes galvas – “cilvēka” jeb “avilu” varā). Panta otrā daļa (par līguma nenoslēgšanu un liecinieku nepieaicināšanu) izskatās ieviesta, lai novērstu mēģinājumus noslēgt ļaunprātīgus darījumus ar “cilvēkam” piederošu mantu (lai pircējs nevarētu aizbildināties ar argumentu, ka viņš nav zinājis par pārdevēja prettiesisku rīcību, jo, visticamākais, šādos apstākļos, pieaicinot lieciniekus un rakstvedi, noslēgt līgumu nebūtu iespējams, tādēļ ka liecinieki varētu paziņot par pārdevēja rīcības prettiesiskumu). Līguma formas neievērošana un liecinieku trūkums vispār lielākajā daļā Hammurapi likumu pantu tiek vērtēts ļoti negatīvi (sk., piem., 9. – 13. p.)

Hetu likumos vispār nav fiksēta atsavinājuma līguma rakstiskas noformēšanas nepieciešamība, tajos salīdzinoši maz regulēti nekustamā īpašuma atsavināšanas problemātika. Tomēr tajos sastopamas visai interesantas normas attiecībā uz pārdevēja un pircēja vienošanos (sk. 146. – 149. p.), saskaņā ar kuru iepriekšēja pušu vienošanās par pirkuma līguma slēgšanu tiek uzskatīta par sava veida pusēm saistošu priekšlīgumu, un, gadījumos, pārdevējam nav tiesību pārdot pirkuma priekšmetu citam pircējam, arī tad, ja viņš sola augstāku cenu: “Ja kāds pērk māju, vai dārzu, vai ganības, bet atnāks cits cilvēks un apsteigs to pirmo cilvēku un piedāvās par sākotnējo cenu augstāku cenu, tad viņš uzskatāms par pārkāpēju un viņam jāmaksā viena mina sudraba. Pirmais cilvēks nopērk par sākotnējo cenu” (Hetu likumi, 146. pants).

Gan Hammurapi, gan arī Hetu likumos novērojami valsts centieni regulēt preču un pakalpojumu cenas. Īpaši tas raksturīgs Hetu likumiem, kuros preču cenu regulējums ir visai detalizēts (176.B – 183. panti) – tiek noteiktas vēršu, zirgu cenas, vergu cenas (pie tam tās ir dažādas atkarībā no verga specialitātes un kvalifikācijas pakāpes), kā arī protams, dažādu izstrādājumu – audumu, lauksaimniecības produktu, metālu u.c. cenas. Acīmredzot tas darīts, lai ierobežotu dažāda veida spekulācijas un netaisnas iedzīvošanās mēģinājumus (maz ticams, ka tajā laikā būtu bijusi vērojama tāda ekonomiska parādība kā preču pārprodukcija un tās izraisīta cenu krišanās, īpaši, ņemot vērā tā laika ekonomikas darba ražīgumu). Tomēr Hetu likumos šie ir vienīgie novērojamie t.s. “tautas pamatmasas” sociālās aizsardzības elementi.

Nedaudz atkāpjoties no darba tēmas, jāpiezīmē, ka Hetu likumiem vispār, atšķirībā no Hammurapi un Vidus Asīrijas likumiem, raksturīgs samērā augsts humānisma līmenis, nāves sodi paredzēti tikai izņēmuma gadījumos (praktiski tikai par valsts noziegumiem un seksuālas vardarbības aktiem). Lielākā daļa nāves un miesas sodu (pēdējie īpaši sadistiskā, pat perversā formā raksturīgi Asīrijai) aizstāti ar naudas sodiem, kas liecina par attīstītu preču – naudas saimniecību un, attiecīgi, no tās izrietošu intensīvu tirdzniecību un attīstītu ekonomiku. Acīmredzot, tirdzniecisko attiecību, un līgumisko attiecību vispār, tiesiskais regulējums noritēja ar tiesību paražu palīdzību, valstij pārņemot tikai publiskās tiesības (kurās, pēc hetu tiesību izpratnes, acīmredzot, piederēja arī ģimenes tiesības).

Ierobežojumi noteikti arī, pārdodot juridiski brīvas personas verdzībā par parādiem (Hammurapi likumu 117. p.) – verdzība ierobežota ar trīs gadu piespiedu darba termiņu, pēc kura pārdotā persona atgūst brīvību. Šī ir ārkārtēji īpatnēja norma, kurai nekas pat attāli līdzīgs nav sastopams nedz Hetu likumos (kuri tiek uzskatīti par ļoti humānu seno likumdošanas normu kopojumu), nedz, jo īpaši, barbariskajos Vidus Asīrijas likumos. Kā jau šī darba 1. daļā minēts, šīs normas nepieciešamību diktē valsts intereses, jo kopienas zemnieku kārta ir viens no lielākajiem nodokļu maksātājiem, kā arī veido lielāko daļu kara draudzes un, līdz ar to, arī valsts aizsardzības pamatu.

Babilonijas juridiskajā praksē pirkuma līgumam tiek pielīdzināts arī tāds līgumtiesību institūts, kurš mūsdienās Latvijas Civillikumā izdalīts kā piegādes līgums. Piemēram, “Kviešu pirkuma līgumā, Dārija valdīšanas 35. gadā, 487. g. p.m.ē.” , puses vienojas par labības piegādi noteiktā termiņā uz noteiktu adresi. Faktiski piegādes līgums pēc savas dabas ir ļoti līdzīgs pirkuma līgumam, un daudzās valstīs civiltiesību likumdošanā mūsdienās netiek atsevišķi izdalīts. Augstāk minētā babiloniešu līguma īpatnība ir tāda, ka līgumā netiek norādīta samaksa par piegādātajiem graudiem, kā arī samaksas termiņš. Ticamākais, ka lauksaimniecības produkcijas pārdošanas cenu vēl aizvien nosaka valsts vai vietējās pārvaldības institūta izdoti tarifi, un samaksa par piegādāto produkciju tiek veikta piegādes brīdī. Nekādas iepriekšējas iemaksas – avanss, ķīlas nauda, rokas nauda šajā līgumā un vairākos līdzīgos līgumos netiek minētas.

Aizdevums
Aizdevuma saistības Babilonijā un Asīrijā tiek izprastas pilnīgi atšķirīgi – Asīrijā valdošais ir princips “pacta servanda sunt”, un kreditoram ir praktiski neierobežotas iespējas panākt aizdevuma summas atmaksu (pārņemot zemi, pārdodot parādnieku ar ģimeni verdzībā, pie tam uz visu mūžu, u.c.), kamēr Babilonijā kreditora patvaļa tiek stingri ierobežota, pie kam jebkādi aizdevuma darījumi ir valsts kontrolēti. Saskaņā ar Hammurapi likumu 95. pantu, ja valsts augļotājs (tamkars) vai privātpersona izsniedz aizdevumu bez valsts kontroliera klātbūtnes, viņš zaudē aizdotos graudus vai naudu. Tādējādi vienlaicīgi tiek panākta ar Hammurapi likumu 88. pantu valsts noteikto procentu likmju “griestu” ievērošana – 20% gadā naudai, 33.5% – graudiem (“maizei”).

Apskatot aizdevuma līgumus, redzams, ka pastāvējuši gan ar ķīlu nodrošināti aizdevumi, gan arī aizdevumi bez nodrošinājuma. Pēdējiem procentu likme bija augstāka. Spriežot pēc saglabājušos līgumu piemēriem, tā saucamie likmes “griesti” tika piemēroti tikai gadījumos, kad parādnieks nesniedza kreditoram nekādu samaksas nodrošinājumu, pārējās situācijās tika piemērota daudz zemāka procentu likme.

Sakarā ar to, ka vairumtirdzniecību un liela apmēra komerciālus darījumus kontrolēja valsts, augļotāji–tirgotāji (tamkari) darbojās kā valdnieka aģenti, pildot baņķieru funkcijas – tie gan aizdeva naudu, gan pieņēma naudu un mantiskas vērtības glabāšanā, gan arī investēja naudu liela apjoma tirdznieciskos darījumos, kurus veica viņu aģenti. Tamkari pamatā apsaimniekoja valsts naudu, taču viņiem tika dota iespēja veikt finansu un tirdznieciskas operācijas arī par saviem līdzekļiem un gūt personisku peļņu. Faktiski tamkaru uzņēmumi bija pirmie banku sistēmas aizmetņi, kuru loma valsts ekonomikā bija nepārvērtējama.

Aizdevuma saistības Babilonijā praktiski (raugoties no mūsdienu tiesību zinātnes viedokļa) ir iekļautas publisko tiesību jomā, tajās dominē imperatīvas normas ar ievērojamiem parādnieka interešu aizstāvības elementiem. Aizdevējam, ja tas aizdevis naudu, gadījumā, ja parādniekam nepietiek naudas parāda atmaksai, katrā ziņā kā samaksa jāpieņem arī graudi vai cits kustamais īpašums, saskaņā ar valsts tarifu (89., 96. panti). Viņam nav tiesību atteikties šādu samaksu pieņemt, pretējā gadījumā viņš zaudē aizdoto naudu.

Hetu likumos aizdevuma saistības nav regulētas, tāpat kā pārēji līgumu veidi (izņemot, daļēji, pirkuma līgumu), kas norāda uz to, ka aizdevuma saistības netika kontrolētas un puses līguma noteikumus noteica, brīvi vienojoties (precīzāk, lielākajā daļā gadījumu tos noteica aizdevējs), un strīdus risināja tiesā, vadoties no vietējām tiesību paražām un tiesnešu izpratnes par saistību izpildi.

Uzņēmuma, darba līgumi
Uzņēmuma un darba līgumi, saskaņā ar Hammurapi likumiem, netiek atsevišķi izdalīti. Atsevišķu profesiju strādnieku nolīgšana tiek pielīdzināta nomai (piemēram, lopu, ratu un kučiera noma Hammurapi likumu 271. pantā). Algota darba apmaksa lielākajā daļā gadījumu, līdzīgi kā Vidus Asīrijas un Hetu likumos, tiek stingri reglamentēta (īpaši kvalificētu speciālistu – ārstu, kuģu būvētāju, jūrnieku u.c. profesiju pārstāvju darbs).

Īpaši atbildīgs bija ārstu darbs – veiksmīgas operācijas rezultātā viņu gaidīja atalgojums, taču ārsta kļūdas tika pielīdzinātas sakropļošanai (smagu miesas bojājumu izdarīšanai) un ārsts tika tiesāts, lielākoties, saskaņā ar lex talionis.

Interesanti noregulētas attiecības starp tamkariem un šamalu – tamkaru tirdznieciskajiem aģentiem, kuri attiecīgi realizēja tirdznieciskās operācijas, veicot preču pārvadājumus uz ārzemju tirgiem un atpakaļ, kā arī to pirkšanas un pārdošanas operācijas. Attiecības starp tamkaru un šamalu veidojās uz darba (uzņēmuma) līguma bāzes. Abām pusēm tika izvirzīta stingra prasība dokumentāli reģistrēt visus starp tām notikušos finansu norēķinus (Hammurapi likumu 100. – 107. panti detalizēti reglamentē pušu tiesības un pienākumus savstarpējo tiesisko attiecību un norēķinu jautājumos). Norēķini bez kvītīm tiek uzskatīti par nenotikušiem.

Arējās tirdzniecības operācijas a priori tiek uzskatītas par ienesīgām, taču tajā pat laikā arī par bīstamām. Gadījumos, kad šamalu tajās cieš zaudējumus, tiek pieņemts, ka viņš rīkojies neprasmīgi vai nolaidīgi, un netiek atbrīvots no atbildības pret tamkaru – saņemtā summa jāatmaksā divkāršā apmērā, izņemot gadījumus, kad tamkars aizdevis naudu bez procentiem – tad jāatmaksā tikai saņemtais kapitāls.

Savukārt, ja šamalu ceļojuma laikā aplaupījuši ienaidnieki vai laupītāji, viņam pietiek apliecināt to ar zvērestu, pēc kam pienākums maksāt šajā sakarā kādas summas tamkaram tiek dzēsts. Pēc 103. panta formulējuma var secināt, ka šādas situācijas nav bijušas nekas ekstraordinārs, un acīmredzot tamkari varēja nodrošināties pret tām tikai, paaugstinot saņemamās peļņas procentu likmi. Ņemot vērā likuma panta formulējumu, negodprātīgiem šamalu paveras iespēja piekrāpt tamkaru. Gadījumā, ja šāds pārkāpums atklātos, grūti izsecināt, par kādu noziegumu šamalu tiktu tiesāts – par zādzību, vai arī viņu tiesātu valdnieks par nepatiesa zvēresta došanu. Abos gadījumos, domājams, noziedznieku gaidītu visai nepatīkams nāves sods.

Hetu likumos attiecības ar darba spēku reglamentētas visai īpatnēji – saskaņā ar Hetu likumu 150. pantu, ja tiek nolīgts vīrietis vai sieviete profesijā, kuru nereglamentē likums, viņiem jāmaksā noteikta maksa (konkrēta summa, diemžēl, nav zināma māla plāksnīšu bojājumu dēļ). Likumā reglamentēta tikai laukstrādnieku (ražas novācēju), arāju un, daļēji, arī kalēju darba samaksa, kā arī aroda skolotāju (Likumu 200.B pants) honorārs. Domājams, ka 150. panta noteikumi attiecās tikai uz nekvalificētu darba spēku, jo apšaubāmi, ka pārējo profesiju pārstāvji (ārsti, jūrnieki u.c.) tika nolīgti uz tādiem pašiem noteikumiem. Tādējādi valsts iejaukšanās ekonomiskajās norisēs “Hatti zemē” bijusi visai minimāla.

Nomas līgums
Babilonijas likumdošanā netiek vilkta robeža starp nomas un īres līgumiem, kā tas izdarīts romiešu tiesībās, un svešas lietas lietojums par maksu neatkarīgi no augļu gūšanas vai negūšanas tiek uzskatīts par vienu un to pašu līgumisko attiecību. Nomas līgumu priekšmets Divupes tiesībās ir zeme, dzīvojamās ēkas, kā arī lopi un cita kustamā manta (pārsvarā darba rīki).

Dzīvojamās telpas īres noteikumi reglamentēti Hammurapi likumu 73. pantā, t.i., tajā likumu kopojumu daļā, kuri pēc elamītu iebrukuma Babilonā tika izdzēsti no bazalta staba, un tika atjaunoti tikai daļēji. No panta formulējuma izriet, ka arī citos likuma pantos bijuši iekļauti dzīvojamo telpu nomu reglamentējoši noteikumi, tomēr tie, diemžēl, līdz mūsdienām nav saglabājušies. Hammurapi likumu 73. pants regulē nomas līguma pirmstermiņa laušanu pēc telpu īpašnieka iniciatīvas, un, aizsargājot nomnieka intereses, nosaka, ka līguma pirmstermiņa laušanas gadījumā īpašniekam ir pienākums atmaksāt nomniekam visas viņa nomas līguma darbības laikā iemaksātās summas par telpu nomu. No šī panta var izsecināt, ka, nomas maksas apmaksa tradicionāli notikusi līguma slēgšanas brīdī vai, vēlākais, brīdī, kad nomnieks saskaņā ar līgumu sāk apdzīvot nomātās telpas.

Ņemot vērā līdzīgus pieņēmumus attiecībā uz pirkuma un piegādes līgumiem, varētu secināt, ka Divupes tiesību paražas jau no senākiem laikiem paredz līguma summas tūlītēju samaksu – atliktus maksājumus vai nomaksas pirkumu (romiešu tiesību izpratnē) kā atsevišķu pirkuma (vai piegādes) līguma apakšinstitūtu Senās Divupes likumi un tiesību paražas nepazina. Tomēr šādi darījumi tika veikti, “… noformējot fiktīvu pirkuma līgumu, vienlaicīgi ar kuru tika noformēta arī parādzīme. Liecinieku skaits šādā darījumā sasniedza līdz trim desmitiem” .

Parasti nomas līgumi par nekustama īpašuma nomu tika slēgti ar termiņu uz vienu gadu, taču sastopami arī ilgtermiņa nomas līgumi ar termiņu līdz pat 60 gadiem (piemēram, “Nekustamā īpašuma nomas līgums, 60 gadu termiņš, Artakserksa 36. valdīšanas gads, 428. g. p.m.ē.” ). Nomas maksa tika maksāta par vienu gadu uz priekšu. Gadījumos, ja nomnieks, kurš nomā īpašumu no īpašnieka ilgtermiņā, neveic kārtējo nomas maksas maksājumu, nomas līgums, visticamākais, tika lauzts un iznomātājam radās tiesības izlikt nomnieku no viņa aizņemtā nekustamā īpašuma.

Visai īpatnējs Hammurapi likumos noteikti zemes nomnieka pienākumi – viņam nomas līguma darbības laikā ir obligāts pienākums apstrādāt lauku – sēt labību, uzturēt lauku kārtībā. Gadījumā, ja nomnieks šos noteikumus neievēro, iznomātājs ir tiesīgs pieprasīt no nomnieka gan zemes apstrādāšanu, gan arī zaudējumu atlīdzību no lauka neiegūtās ražas apmērā (kā mērvienība tiek pielietota vidējā raža tuvākajā apkaimē), atsevišķos gadījumos (piemēram, 44. pants) tiek piemērotas visai iespaidīgas soda sankcijas. Šādā veidā tiek apkarota zemes fonda nelietderīga izmantošana, nodrošinot, ka katrs nomnieks, nomājot zemi, rūpējas par tās apstrādi, tādējādi rūpējoties par ekonomisko situāciju valstī kopumā.

Daļai kustamās mantas, konkrēti, vēršu, darba ratu, ēzeļu, iznomāšanai Hammurapi noteiktas fiksētas likmes. Acīmredzot tas darīts ar mērķi stabilizēt kopienas zemnieku mantisko stāvokli, neļaujot paaugstināt nomas maksu. Citas mantas iznomāšana netika reglamentēta un varēja tiks veikta pēc brīvām, tajā brīdī pastāvošām cenām. Kopumā kustamas mantas iznomāšanai pievērsta mazāka uzmanība, mantisku strīdu risināšanu šādos gadījumos reglamentē vietējās tiesību paražas.

Vidus Asīrijas un Hetu likumos nomas un īres jautājumi praktiski netiek skarti, līdz ar to pusēm pašām ir tiesības brīvi vienoties par nomas maksas apmēriem un līguma noteikumiem.

Glabājuma līgums
Glabājuma līguma noslēgšanai Hammurapi likumi pieprasa obligātu rakstisku formu un liecinieku apliecinājumu (122., 123. panti), glabājumi, kas nodoti otrai pusei, neievērojot noteikto formu, un, ja glabātājs noliedz glabājumu, tiek uzskatīti par nenotikušiem (mantas īpašnieks nevar atprasīt mantu no uzglabātāja), un, ja nav vismaz liecinieku, tiesa pat neuzsāks šajā lietā procesu.

Ja ir ievērotas visas līguma formalitātes, tad glabāšanā nodotās mantas atprasīšanu garantē visai bargas soda sankcijas pret mantas piesavinātāju (atmaksa divkāršā apmērā), tieši tāpat arī sankcijas paredzētas pret personu, kas nepamatoti pieprasa atdot it kā glabāšanā uzticētu mantu.

Izņēmums glabājuma līguma rakstiskai formai, kā noteikts Hammurapi likumu 120. pantā, ir graudu nodošana glabājumā. Strīda gadījumā, pietiek ar graudu īpašnieka zvērestu, ar kuru tas apliecina graudu nodošanas faktu. Gadījumā, ja uzglabātājs nespēj atdot graudus (tie, piemēram, nozagti), vai arī viņš atsakās atdot graudus, vai noliedz glabājuma faktu, pēc graudu īpašnieka zvēresta viņam ir pienākums atdot saņemtos graudus divkāršā apmērā. Šāds noteikums varētu būt pieņemts tādēļ, ka graudu nodošana glabājumā notika parasti tikai lauku kopienās, kurās iedzīvotāji ir savstarpēji labi pazīstami un šāda līguma ievērošana likumdevējā bažas neradīja.

Par glabājumu mantas turētājs saņem noteiktu atlīdzību (sk. 121. pantu – 5 ka graudu par katru graudu gur gadā). Tiesa, šajā pantā norādīta atlīdzība tikai par graudu glabājumu, par citas mantas turēšanu nekas nav teikts, acīmredzot puses par to vienojušās, slēdzot līgumu.

Pie glabājuma līguma pēc savas būtības jāpieskaita arī tāds interesants līgumisko attiecību veids kā ceļotāja uzdevums nogādāt viņa īpašumu noteiktā vietā. Hammurapi likumu 112. pantā atrunāta šāda līgumiska saistība, kā arī atbildība par ļaunprātību (nogādājamās mantas piesavināšanos) – pienākums atmaksāt uzticētā īpašuma vērtību pieckārtīgā apmērā. Lai gan šajā gadījumā nekas nav teikts par līguma noslēgšanu, acīmredzot, arī šādā situācijā bija nepieciešama līguma rakstiska noformēšana un liecinieku apliecinājums.

Glabājuma līgums nerada īpašuma atsavināšanu vai maksāšanas saistības, tādējādi tas nevar radīt arī sociālo spriedzi sabiedrībā, turklāt glabājuma līgums bija samērā vienkārša līgumisko saistību forma, tajā netiek iekļauti jebkādi likumiski ierobežojumi, un puses varēja brīvi vienoties par līguma noteikumiem.

Kopdarbības (sabiedrības) līgums
Kopdarbības līgumam Babilonijā un Divupē kopumā ir visai interesants raksturs. Šāds jēdziens Hammurapi likumos pieminēts 99. pantā, t.i., sadaļā, kura regulē dažāda veida tirdzniecisku operāciju organizēšanu un tiesiskās attiecības starp šo operāciju dalībniekiem. Jēdziens “kopdarbība” minēts tikai vienā šīs sadaļas pantā (tātad – 99. p.). Tas arī ir vienīgais sabiedrības līguma regulējums. Šis pants nosaka, ka sabiedrības dalībnieki (partneri) peļņu un zaudējumus dala līdzīgās daļās.

Kā redzams no sabiedrības līgumu paraugiem, piemēram, “Sabiedrības līgums, Nebukadnecara II 36. valdīšanas gads, 568. g. p.m.ē.” ), šajos līgumos netiek norādīts nedz apvienošanās mērķis, nedz arī pušu savstarpējie uzdevumi un pienākumi. Līgumā tiek norādīta tikai naudas summa, kāda tiek ieguldīta uzņēmumā, tas, ka ieguldījums kļūst par kopīpašumu, kā arī papildus noteikumi (dotajā gadījumā – tas, ka izdevumi apmērā līdz 4 šekeļiem tiek segti no kopējās kases). Līgumu apliecinājuši trīs liecinieki un rakstvedis. Tādējādi var secināt, ka šis līgums pilnībā atbilst Hammurapi likumu, pieņemtu aptuveni 1200 gadus agrāk, garam.

Īpatnēji, ka Divupē par sabiedrības līgumu tika uzskatīta arī divu pušu vienošanās par solidāru atbildību. To ilustrē līgums, kurš sava īsā tekstuālā apjoma dēļ tiks citēts pilnībā (lai arī tas pirmajā brīdī šķiet atbilstam aizdevuma līguma būtībai, tomēr tas nav aizdevuma līgums, tādēļ, ka aizņēmums ir izdarīts jau pirms šī līguma noslēgšanas, un uz tā nav arī aizdevēja paraksta):

“Līgums partneriem naudas aizņēmumam līdz ražai, aptuveni 2000. g. p.m.ē.
SIN-KALAMA-IDI, ULAMAŠA dēls, un APIL-ILU-ŠU, KAJAMDIDU dēls, aizņēmušies no ARAD-SINA sešpadsmit šekeļus naudas ražas uzglabāšanai. AB svētku laikā viņi samaksās kviešus (tālāk seko trīs liecinieku un rakstveža vārdi, plāksne datēta kādu plūdu gadā. Nav norādīts, kāda valdnieka valdīšanas laikā tas ir sastādīts, taču ir skaidrs, ka tas ir vai nu no Ūras III dinastijas, vai arī kāds no akkadiešiem)”

Tādējādi var secināt, ka sabiedrības līguma pirmatnējā būtība Divupē bija nevis mantas apvienošana, bet gan kopīga, solidāra atbildība par riskiem un iespējamiem zaudējumiem. Šī ideja vēlāk atspoguļota arī Hammurapi likumos.

Saglabājies arī interesants sabiedrības līguma eksemplārs, kurā divi partneri vienojas par naudas plūsmas organizēšanu uzņēmumā, nosakot gan savas algas, gan arī paredzētos izdevumus. Šis gan ir jaunāks līguma paraugs par pārējiem nosauktajiem (564. gads p.m.ē.), tomēr var secināt, ka, lai gan reti, bet periodiski tika slēgti arī tādi sabiedrības līgumi, kuri ietvēra sevī kaut ko līdzīgu biznesa plānam, jeb, precīzāk, izdevumu prognozei, jo par paredzamiem ienākumiem šajā līgumā nav runāts.

Divupe nepazina juridiskas personas jēdzienu, taču sabiedrības līguma attiecības ļāva fiziskām personām apvienot savus kapitālus un veikt tirdznieciskus darījumus brīvāk un lielākā apjomā, nekā tas būtu bijis, darbojoties vienpersoniski. Tādējādi sabiedrības līguma institūtam bija nozīmīga ekonomiska loma Babilonijas, kā arī visas Divupes saimnieciskajā dzīvē.

Pilnvarojuma līgums
Pilnvarojuma līguma eksistence Hammurapi likumos nav pieminēta vispār. Attāla norāde uz pārstāvības tiesību esamību vai neesamību dota Hammurapi likumu 7. pantā – “Ja cilvēks nopērk no cilvēka dēla vai cilvēka verga rokām vai nu sudrabu, …, vai jebko, lai kas tas arī nebūtu, bez lieciniekiem vai līguma, vai pieņēmis glabāšanā, tad viņš ir zaglis un ir jānogalina.” Šis pants apskatīts augstāk, sadaļā par pirkuma līgumiem, tādēļ tas detalizētāk vairs netiks skatīts. Lai arī citas norādes uz pilnvarojuma esamību Hammurapi likumos nav sniegtas, tomēr ir zināms, ka šis svarīgais civiltiesiskais institūts ir pastāvējis, un ir saglabājušies arī pilnvarojuma līgumu piemēri, pēc savas būtības pilnībā atbilst mūsdienu priekšstatam par pilnvarojumu.

Tā, piemēram, vienā no pilnvarojumiem (561. gads p.m.ē.) teikts, ka, sakarā ar to, ka viens no brāļiem nevēlas nodarboties ar tirdzniecību, viņš uztic otram pilnībā rīkoties un pārvaldīt otra mantu un gūt no tās peļņu, kuru otrs apņemas pilnībā nogādāt savam pilnvarotājam. Pilnvarojums apstiprināts ar zvērestu un abu pušu parakstiem. Liecinieki nav pieaicināti, tādēļ uzskatāms, ka pilnvarojuma apliecināšanai pietiekama ir pilnvarojuma rakstiska nostiprināšana.

Tas šķiet neparasti, ņemot vērā faktu, ka visas saistības, kuras varēja radikāli mainīt personas mantisko stāvokli, valsts uzskatīja par nepieciešamu stingri regulēt (pirkums, aizdevums). Tas norāda, ka pilnvarojuma loma Divupē, tajā skaitā arī Babilonijā, bija samērā nenozīmīga un tika pielietota galvenokārt tikai tirdznieciskos darījumos, kā arī kādu īpašu uzdevumu veikšanai. Īpašuma atsavināšana vai kāda cita veida pilnvarotāja mantiskā stāvokļa pasliktināšana, domājams, uz pilnvaras pamata nebija iespējama. Slēdzot aizdevuma līgumu, pilnvarnieks, ticamāk, nevarēja rīkoties sava pilnvarotāja vārdā; pilnvarā šāda iespēja arī nekad nav tikusi paredzēta, un tas nozīmē, ka, lai gan pilnvarnieks var atsavināt pilnvarotāja kustamo mantu, tam nav iespējas pārdot pilnvarotāja nekustamu īpašumu (par šādu mēģinājumu noteikti tiktu ziņots pilnvarotājam). Tas arī izskaidro pilnvarojuma attiecību regulējuma trūkumu Hammurapi likumos.

Ņemot vērā mazo iedzīvotāju skaitu, kāds tajā laikā bija Babilonijā un tās iekšējās pilsētās un lauku kopienās, kā arī, salīdzinot ar mūsdienām – niecīgo ekonomisko aktivitāti, kļūst skaidrs, ka Divupē nebija nepieciešams tik spēcīgs un attīstīts pilnvarojuma institūts, kāds pastāv mūsdienu tiesībās.

NOBEIGUMS

Nobeigumā, pēc Divupes līgumtiesību institūtu apskata, varētu izvirzīt būtiskākās tēzes un secinājumus, kas, pēc autora domām, vislabāk raksturo Divupes (tajā skaitā arī Babilonijas kā tiesiski visattīstītākās Divupes valsts) līgumtiesību sistēmu:
1. Divupē lielākā daļa līgumtiesību problēmu atstātas vietējo tiesību paražu ziņā, valstij regulējot tikai, pēc tās ieskatiem, izplatītākās un būtiskākās problēmas.
2. Babiloniešu un asīriešu (pirms tam – šumeru un akkadiešu) likumdošanā lielākajai daļai līgumu jau kopš III gadu tūkstoša p.m.ē. tiek prasīta rakstiska forma, likums pieļauj arī liecinieku liecības, taču valsts ierēdņu attieksme pret mutvārdos slēgtiem līgumiem ir negatīva. Tādējādi lielākajā daļā gadījumu līgumi tiek slēgti rakstiski, vajadzības gadījumā pieaicinot lieciniekus. “Zvērests dieva priekšā” saglabājies kā formāla seno tiesību sistēmas palieka (Asīrijā tam gan ir lielāka loma nekā Babilonijā), domājams, ka tā loma strauji saruka, un Jaunbabilonijas laikā tam vairs nebija tiesiska spēka. Hetu likumdošanā vērojama savādāka, arhaiskāka tiesību izpratne – rakstiska līguma forma netiek pieprasīta, zvērestam pašam par sevi ir pierādījuma spēks.
3. Babilonijā parādās pirmie nomaksas pirkuma institūta iedīgļi – fiktīva pirkuma līguma noslēgšana ar sekojošu parādzīmes (aizdevuma līguma) parakstīšanu, kas, īpašumtiesībām uz pirkto lietu pārejot uz pircēju pirkuma līguma noslēgšanas brīdī, tomēr ļauj uz noteiktu laiku atlikt maksājumu veikšanu, kā arī, atbilstoši aizdevuma līguma civiltiesiskajam regulējumam Babilonijā, ļauj veikt šo samaksu pa daļām.
4. Asīrijā un Babilonijā sāk veidoties uzņēmējdarbību kontrolējošs valsts aparāts, vienlaikus pastāvot likuma normu noteiktiem stingriem ierobežojumiem attiecībā uz atsevišķiem darījumu veidiem. Asīrijā tas ir zemes pirkuma līgums, Babilonijā – arī aizdevuma un nomas līgumi. Šiem ierobežojumiem ir acīmredzami sociāls raksturs – tie cenšas mazināt maznodrošinātā iedzīvotāju slāņa grimšanu nabadzībā, ierobežojot atsavināšanas un atdošanas darījumu brīvību, nodrošinot valsts kontroli pār tiem, tādā veidā pasargājot kreditoru no viņam izdevīgu (taču netaisnīgu) noteikumu uzspiešanas parādniekam.
5. Lai gan šādas regulējošas normas sastopamas arī Vidus Asīrijas likumos, tomēr Hammurapi likumi uzskatāmi par izņēmumu Divupes valstu tiesību sistēmu vidū sakarā ar to, ka šajā normatīvajā aktā atspoguļots visplašākais dažādu tiesību institūtu regulējums.

Nobeigumā varētu piebilst, ka, lai gan Divupes tiesību sistēma neapšaubāmi pieskaitāma pie senākā, primitīvākā tiesību sistēmu tipa, tomēr tajā (īpaši – Hammurapi likumos) vērojama tiesību atdalīšana no reliģijas, kā arī atsevišķu tiesību institūtu sīkāks regulējums. Seno laiku tiesību zinātne savu augstāko attīstību sasniedza Senās Romas pastāvēšanas laikā – t.s. “klasiskajā periodā”, un, kā atzīst vēsturnieki, romiešu civiltiesības veidojušās, “pamatojoties uz visas senās pasaules, tajā skaitā arī Seno Austrumu, pieredzi.” Tāpat senās tiesības atstājušas savu iespaidu arī uz musulmaņu tiesībām, un, lai gan Divupes seno tiesību ietekmi analizēt nav šī darba uzdevums, tomēr, jau rakstot šo darbu un studējot senos tiesību avotus un atsevišķus tiesību institūtus, darba autoram radās vairākas asociācijas ar līdzīgiem, bet vēlākiem romiešu civiltiesību institūtiem. Domājams, atsevišķu tiesību institūtu līdzība tomēr nav nejauša.

Izmantoto avotu saraksts

1. «История государства и права зарубежных стран», ч. 1, “HopMa” М. 2000,
2. “Ancient History Sourcebook: A Collection of Contracts from Mesopotamia, c. 2300 – 428 BCE”, http://www.fordham.edu/halsall/ancient/mesopotamia-contracts.html
3. “Ancient History Sourcebook: Code of Hammurappi, c. 1780 BCE”, http://www.fordham.edu/halsall/ancient/hamcode.htm
4. “Ancient History Sourcebook: Some Neo-Babylonian Legal Decisions, c. 555 – 427 BCE”, http://www.ordham.edu/halsall/ancient/neo-babylonian-legaldecisions.html
5. “Ancient History Sourcebook: Greek Reports of Babylonia, Chaldea and Assyria”, http://www.fordham.edu/halsall/ancient/greek-babylon.html
6. “Ancient Near Eastern Treaties and Contracts. Akkadian – Hittite Treaty”, http://www.ccat.sas.upenn.edu/~humm/topics/contracts/treat01.html
7. “Среднеассирийские законы”, http://www.hist.msu.ru/er/etext/assyrtxt.htm
8. “Хеттские законы”, http://www.hist.msu.ru/er/etext/hett_txt.htm
9. “Encyclopedia Britannica Online”, http://www.britannica.com, http://www.eb.com.

Pielikums Nr. 1

SENĀS DIVUPES KARTE

Avots: http://www.britannica.com

Pielikums Nr. 2

HETU IMPĒRIJAS KARTE

Avots: http://www.britannica.com