Seno Romiešu svētki.
Jau no seniem laikiem Romas sabiedriskajā dzīvē svarīga nozīme bija dažādiem svētkiem un uzvedumiem. Sākotnēji sabiedrisko svētku sarīkojumi norisa kopīgi ar reliģiskajām ceremonijām un bija reliģisko svētku neatņemama sastāvdaļa.
VI gadsimtā p. m. ē. romieši sāka rīkot laicīgos (nevis reliģiskos) uzvedumus un par to norisi atbildēja nevis priesteri, bet gan amatpersonas. Šādas izrādes vairs nenotika kāda dieva tempļa altāra priekšā, bet gan cirkus arēnā, kas atradās līdzenumā starp Palatīna un Aventīna pakalniem.
Paši senākie romiešu civilie svētki bija Romas spēļu svētki. Vairākus gadsimtus ilgi tie bija vienīgie civilie romiešu svētki. Kopš III gs. p. m. ē. sāka rīkot jauna veida izrādes. Lielu nozīmi ieguva Plebeju spēles. Lielākie reliģiskie svētki bija saistīti ar zemkopju dievu kultu: cerālijas par godu dievietei Cerērai, vinālijas – vīnogu ražas svētki, konsuālijas – pļaujas svētki, saturnālijas – sējas svētki, terminālijas – robežežu akmeņu svētki, luperkālijas – ganu svētki. Sie svētki bija senāko Romas iedzīvotāju zemkopju un ganu svētki, tie bija iecienīti lauku iedzīvotāju vidū arī vēlāk.
III gs. beigās un II gs. sākumā p. m. ē. tika iedibinātas arī Apollona spēles, spēles par godu Dižajai dievu mātei – Megalas spēles, kā arī florālijas, godinot dievieti Floru. Šo spēļu sarīkošanu pārzināja kūriju edīli. Tās notika regulāri katru gadu, taču varēja sarīkot arī ārkārtējas spēles pēc uzvaras karā, ienaidnieka uzbrukuma atvairīšanas gadījumā, pildot doto solījumu vai vienkārši pildot maģistrātu gribu.
Neparasti plaši Romā ieviesās gladiatoru cīņas. Tās tika rīkotas etrusku pilsētās jau VI gadsimtā p. m. ē., bet no etruskiem tās pārņēma romieši. Pirmo reizi trīs pāru gladiatoru cīņa Romā tika rīkota 264. gadā p. m. ē. Nākamajā pusotrā gadsimtā gladiatoru cīņas tika rīkotas augstdzimušu personu bērēs, tās sauca par bēru spēlēm un tās rīkoja privātpersonas. Taču pakāpeniski gladiatoru cīņu popularitāte pieauga.
105. gadā p. m. ē. gladiatoru cīņas pasludināja par publisko uzveduma daļu un par to rīkošanu sāka rūpēties maģistrāti. Taču gladiatoru cīņas līdztekus maģistrātiem varēja rīkot arī privātpersonas, lai iegūtu popularitāti Romas pilsoņu vidū un nodrošinātu sev panākumus valsts amatpersonu vēlēšanās. Tīkotāju pēc valsts amatiem bija daudz, tādēļ gladiatoru cīņu skaits aizvien pieauga. Arēnā jau sūtīja vairākus desmitus un pat simtus gladiatoru pāru, bet to vērtība pārsniedza vairākus simtus tūkstošus sesterciju. Gladiatoru cīņas pārvērtās par iecienītākajām izrādēm ne tikai Romā, bet arī pārējās Itālijas pilsētās un vēlāk arī provinču pilsētās. Tās bija tik populāras, ka Romas arhitekti radīja speciālu, agrāk nezināmu ēkas tipu – amfiteātri, kur rīkoja gladiatoru cīņas un cilvēkiem lika cīnīties ar plēsīgiem zvēriem. Amfiteātri bija paredzēti vairākiem desmitiem tūkstošu skatītāju un vairākkārt pārsniedza teātra ēku ietilpību.
Gan publisko, gan arī privāto izrāžu skaits un to ilgums Romā un citās pilsētās nemitīgi pieauga, un to nozīme aizvien vairāk palielinājās. Republikas beigu posmā maģistrāti un valsts darbinieki uzskatīja publisko izrāžu rīkošanu par sava valsts darba svarīgu sastāvdaļu. Aristokrātiskās republikas iekārtā, kad visa vara bija koncentrēta vergturu šķiras šaura augšslāņa rokās, valdošais grupējums uzskatīja publisko izrāžu rīkošanu par vienu no tādiem paņēmieniem, ko izmantojot, bija iespējams nepiejaut plašu Romas pilsoņu masu iesaistīšanos aktīvā valsts darbībā. Nav brīnums, ka publisko izrāžu skaita pieaugums bija saistīts ar tautas sapulces nozīmes un tās politiskās lomas mazināšanos.