Liroepika

Saturs

Liroepika, tās iezīmes. 1.lpp.

Vilis Plūdonis. 4.lpp.

Atraitnes dēls. 5.lpp.

Tēli. 6.lpp.

Problēmas. 7.lpp.

Salgales Mada loms. Sižets. 8.lpp.

Tēli. 9.lpp.

Problēmas. 10.lpp.

Mans viedoklis. 11.lpp.

Izmantotā literatūra. 12.lpp.

Liroepika, tās iezīmes.

Liroepikā iezīmējas lirikas un epikas īpatnības. Šajā dzejas veidā iekļaujas vārsmotā valodā sacerēti daiļdarbi, kuros vēstījums par varoņiem un notikumiem cieši saistās ar autora subjektīviem pārdzīvojumiem un atziņām. Liroepiskos darbos pavīd daudz spraigas darbības un dialogu, kas tos tuvina dramaturģijai. Dramatiskais elements pieļauj izkārtot tekstu kā lugā – ar dialogiem, monologiem un remarkām. Šādos gadījumos literatūras teorijā mēdz runāt par lirodramatiku.

Galvenie liroepikas paveidi ir poēma, balāde, romance, fabula.

Poēma ir li

i
iroepikas sacerējums, kas vārsmotā valodā apdzied svarīgus, izšķirošus brīžus atsevišķa cilvēka, kāda sociālā slāņa vai veselas tautas dzīvē un atspoguļo būtiskus procesus, kas norisinās sabiedrībā un cilvēka psihē. Poēmā autors tieši izsaka savas pārdomas un pārdzīvojumus. Poēmā neveidojas spilgts sižets, nav izvērstu raksturu. Poēma ir sens liroepikas žanrs.

Poēmu veidi ir klasiskā poēma, romantiskā poēma, reālistiskā poēma, heroiskā poēma, publicistiska un filozofiska rakstura poēma.

Galvenā klasiskās poēmas iezīme ir lirikai un epikai raksturīgo īpatnību saliedējums. Tajā ir vairāk vai mazāk izvērsts si
i
ižets, kā arī iezīmēti vairāk vai mazāk izveidoti raksturi.

Par balādi itāliešu, spāniešu un franču literatūrā viduslaikos sauca noteiktā formā sacerētu jautru dejas dziesmu. Balādei var būt fantastisks, baigs vai noslēpumains saturs.

Par romanci sauc nelielu sižetisku dzejas darbu, kurā ar lielu sa

a
aviļņojumu apdziedāti spilgti notikumi, mīlas pārdzīvojumi, teiksmaina varonība. Kaut gan šā liroepikas paveida darbos palaikam ir daudz dramatisma, tie tomēr nepauž tik drūmu, baisu un noslēpumainu noskaņu kā balāde.

Par fabulu sauc vārsmotā, retāk prozas valodā sacerētu alegorisku vēstījumu ar satīrisku vai pamācošu saturu. Fabulās ir manāmas arī epikai raksturīgas iezīmes – vēstījums ar spraigi risinātu darbību un dialogiem. Tādēļ šo literatūras paveidu mēdz pieskaitīt arī epikai. Cilvēku negatīvās rakstura iezīmes, nosodāma rīcība un kritizējamās attiecības fabulās parasti atveidotas dzīvnieku, augu un priekšmetu tēlos. Fabulas sākumā vai beigās bieži ietverta galvenā pamācība jeb morāle. Ir arī fabulas bez morāles. Fabula ir visvecākais daiļliteratūras paveids.

Vilis Plūdonis

Līdz 1922. gada 30. janvārim Vilis Lejnieks, dzimis 1874. gada 9. martā Bauskas pagasta Pilsmuižas Lejiniekos. Apbedīts 1940. 15. janvārī Lejinieku, vēlākajos Plūdoņa kapos. Dzimis sa

a
aimnieka ģimenē.

Viņa daiļrades raksturīgākās iezīmes – spēcīga dzejas instrumentācija, fonētisks sabalsojumu, ritmu maiņas izmantošana, dzejas valodas virtuozitāte, kompozīcijas precizitāte, dzejas situācijas meistarība, metriskā un ritmiskā novitāte un daudzveidība, smalka formas izjūta, dzejas frāzes intensitāte, muzikalitāte ; viņa lirikā dabas panorāmisks skatījums visā tās neparastībā un daudzveidībā, kas atklāta īpatnējās redzes gleznās. Vilis Plūdonis strādāja romantiskā simbolisma un intuitīvā impresionisma manierē, viņam raksturīgs panteiskais pasaules tvērums. Viņš bija izkopis balādes, poēmas un baladeskas žanru, kļuvis par vienu no izcilākajiem dabas lirikas meistariem, guva li
i
ielus panākumus patriotiskajā dzejas laukā ; par vāju uzskatāma Plūdoņa mīlas lirika.

Atraitnes dēls.

Ļoti neizprotama poēma, vidusdaļu gandrīz vispār neizpratu, beigās sapratu to, ka dēls bija kaut kur aizbraucis un māte lūdza, lai dēls atbrauc uz viņas bērēm, bet pirmais tomēr nomira dēls, nevis māte. Māte, to uzzinājusi, nomira no sirdstriekas. Viņa nebija gaidījusi, ka viņas dēls nomirs ātrāk par viņu pašu. Māte bija sapriecājusies, ka pirms nāves vēl redzēs savu mīļo dēliņu, bet viņš bija miris vēl pirms mātes.

1.2. V. Plūdoņa poēma,

Atraitnes dēls.

Tēli un to raksturojums

Nr. Tēls Raksturojums Mans viedoklis

1. Vārga vecenīte Matus sirma sarma viņai rotā; dzīslu tīkli sausās rokas sedz; vaska sejā, grumbu izvagotā, trūkuma un rūpju pēdas redz. Ļoti mīlēja savu dēlu.

Problēmas.

Nr. Problēma Atrisinājums

1. Dēlam jābrauc prom, lai gan viņš to negrib. Aizbrauc prom.

2. Māte paliek mājās viena. Neviens viņai nepalīdz.

Sižets

‘‘Salgales Mada loms’’ stāsta par to, kā salgalietis Jaunais Madis devās uz Mežotni palīgā Virsaitim Viesturam ar tērvetiešiem padzīt vāciešus no Mežotnes pils. Pa to laiku Vecais Madis ar savu dēladēlu Gaidi nolemj doties zvejot, lai, Jaunajam Madim atnākot, to sagaidītu mielasts ar kādu zaļu līdaciņu uz galda. Vecajam Madim ar Gaidi nekas neķeras, bet tad pie viņiem piepeld kāds svešinieks. Viņš saka, ka viņam vienmēr ir bagāts loms un nākamreiz, kad Madis metīs tīklu, met uz viņa (svešinieka) laimi. Vēl svešinieks saka, ka Jaunais Madis drīz būs mājās. Vecais Madis, ļoti sapriecājies, iemet tīklu. Pēc kāda laika velk ārā. Un izvelk sava dēla līķi.

Viļa Plūdoņa balāde,

Salgales Mada loms.

Tēli

Nr. Tēls Raksturojums Mans viedoklis

1. Gaidis Kas kā ābols sārts, lēkdams kā kumeļš. Čakls, jauns

2. Rudens migla Mikliem, siltiem pirkstiem. Baisa

3. Smilškalnietis Mellu, platu apmeslu uz pleciem un pie krūtīm asinssārtu rozi. Noslēpumains

Problēmas un to risinājumi.

Nr. Problēma Risinājums

1. Nav ko likt galdā Jaunajam Madim. Jaunais Madis nomira, nebija nekas jāliek viņam galdā.

2. Nekas neķeras, lai gan jau desmito reizi met tīklu iekšā, bet izvelk tukšu. Vienpadsmitajā reizē izvilka ļoti lielu lomu.

3. Dēls Madis ilgi nenāk mājās. Vecais Madis palīdz viņam atnākt mājās.

Mans viedoklis

Šai balādei bija ļoti negaidītas beigas. Balāde bija diezgan interesanta, tikai nepatika tas, ka gan tēvu, gan dēlu sauca par Madi. Tā arī nesapratu, vai tas svešinieks zināja, ka Jaunais Madis ir miris, vai nē. Laikam jau zināja, jo pats varbūt viņu tur (ūdenī) izmeta. Balāde bija diezgan tēlaina, tajā tika izmantoti arī tēlainās izteiksmes līdzekļi, piemēram, salīdzinājumi (Madis kā ābols sārts), personifikācijas (migla tausta vaigus), epitets (sirmais Pērkons). Balāde nebija gara, bet interesanta. Patika tas, ka tik negaidītas beigas.

Izmantotā literatūra

V. Plūdonis, «Poēmas un balādes». Izdevniecība Liesma Rīgā, 1971.g.

«Literatūras teorija». Izdevniecība Zvaigzne Rīgā, 1983.g.

«Latviešu rakstniecība enciklopēdijās» Rīga, izdevniecība Latvijas Enciklopēdija 1992.g.

Leave a Comment