Untitled
Reformācija un pretreformācija Livonijā.
Lai kā Livonijas laikā vācu garīdznieki centās ieviest latviešu tautas apziņā kristīgo ticību, kristietisms nekļuva par tautas lielākās daļas pārliecību, jo tas bija uzspiests un svešie latīņu teksti un psalmi nebija latviešiem saprotami. Tomēr vislielākos draudus savai pastāvēšanai katoļu baznīca saņēma XVI gs. sākumā, kad sākās protestantu kustība un Rīga kļuva par pirmo pilsētu ārpus Vācijas, kur kopš 1522. gada izplatījās vācu protestantisma virziens – mūka Mārtiņa Lutera mācība. Reformācija bija reliģiska, pret katolicismu vērsta kustība, kas cīnījās par vienkāršu baznīcu, strikti noraidīja ārišķības un greznību, un galveno uzmanību pievērsa garīgajai saiknei ar Dievu, pilnīgi nodalot garīgo varu no laicīgās. Latvijā protestantisms jeb luterānisms guva labus panākumus, jo nesastapās ar organizētu katolicisma pretestību – Livonijas ordeņa mestrs nelika tam šķēršļus, tā vājinot sava sīvākā konkurenta Rīgas arhibīskapa pozīcijas.
Reformācija ātri pārņēma Latvijas pilsētas, jo luterāņu baznīca, lai veicinātu lielāku ietekmi nekā katoļu baznīca, dievkalpojumus sāka noturēt latviešu valodā. Radās pirmie katehisma un baznīcas dziesmu tulkojumi, kas sekmēja latviešu rakstības izveidošanos. 1524. gadā Rīgā pie Jēkaba baznīcas tika nodibināta pirmā latviešu draudze, kur sprediķi latviešu valodā teica vietējie vācu mācītāji. Sākot ar 1530. gadu, atrodamas arī liecības par pirmajām garīgajām dziesmām latviešu valodā. Gadus desmit vēlāk Grobiņā rokrakstā jau tika lietots kuršu valodā tulkots Lutera katķisms un evaņģēlistu stāsti par Kristus ciešanām.
Tāpat arī laukos zemes kungi pieslējās luterānismam, un, ja kungi kļuva par luterāņiem, tad pārkristīja arī savus zemniekus. Tomēr latviešu zemniekus luterānisms daudz neko neiespaidoja, jo zemniekiem bija pilnīgi vienalga, kādā ticībā skaitīties – kristietība nebija viņu apziņā dziļi iesakņojusies. Un, tā kā laukos dzīvoja lielākā latviešu daļa, var teikt, ka tautu kopumā reformācija skāra maz.
Reformācija Livonija.
Rietumeiropā sakarā ar kapitālistisko attiecību rašanos, ar jaunas šķiras – buržuāzijas veidošanos cilvēki raisījās vaļā no katoļu baznīcas paustā askētisma, pesimistiskajām atziņām par šās pasaules niecību, mazvērtību, tiecās pēc domas brīvības, personības patstāvības. Veidojās jauni uzskati filozofijā,radās jauni sasniegumi zinātnē, mākslā, literatūrā. atgriezās pie antīkās pasaules gaišā, optimistiskā dzīves skatījuma, tapa reālistiski daiļdarbi. Vēsturē šo kustību dēvē par renesansi – atdzimšanu. Renesanse aizsākās Itālijā jau 14. gadsimtā, citās Eiropas zemēs izplatījās 15. un 16. gadsimtā. Vācijā un dažās citās zemēs renesanses laikmetā risinājās baznīcas reformācija.
Reformācija vērsās pret katoļu baznīcu dažādos aspektos. Reliģiskā formā te izpaudās topošās buržuāzijas, arī muižniecības neapmierinātība ar katoļu baznīcas jaukšanos politikā, ar lielajiem nodokļiem, kas bija jāsamaksā baznīcas labā, ar tās pārmērīgo greznību. Topošā buržuāzija un muižniecība bija ieinteresētas baznīcas lielajos īpašumos, bagātībās. Neapmierinātas bija arī tautas masas – zemnieki, pilsētu plebeji, jo uz tiem vissmagāk gūlās nodokļu nasta. Augstākās katoļu garīdzniecības alkatība, patvaļa bija sevišķi spilgti jūtama politiski sadrumstalotajā Vācijā, no kurienes jaunās idejas pārnāca uz Livoniju.
Vācijas baznīcas reformatoru M. Lutera un T. Mincera ceļi drīz šķīrās. T. Mincers drosmīgi stājās neapmierināto tautas masu priekšgalā un kļuva par vācu zemnieku kara (1525) iedvesmotāju. Luters, kas sākumā arī pauda radikālus uzskatus un aicināja tvert ieročus, lai sodītu izvirtušos garīdzniekus, drīz vien atkāpās, kad sākās tautas masu nemieri. Viņš kļuva par topošās buržuāzijas un muižniecības ideologu. Taču tanī laikā arī Lutera drosmīgi paustajām idejām bija progresīva nozīme. Par reformācijas sākumu uzskata 1517. gada 31. oktobri, kad Luters atklāti pasludināja pret indulgencēm (grēku atlaidēm) vērstās tēzes. Protestantiskās baznīcas izveidē, reliģisko rakstu sagādē nozīmīga bija Lutera paustā doma, ka garīdznieks ir tikai padomdevējs, ka cilvēks patstāvīgi, iedziļinoties svētajos rakstos, arī var nonākt pie Dieva atzīšanas. Luters noraidīja paradumu pielūgt svētos, vienkāršoja baznīcas ceremonijas.
Jau 1521. gadā A. Knopkens protestantisko Lutera mācību pauda Rīgā. Turpmākajos gados viņam pievienojās citi sludinātāji. Protestantisma mācības guva atsaucību Rīgas iedzīvotājos. Livonijā tik revolucionāri notikumi kā Vācijā neizraisījās, bet radikālā reformācijas sludinātāja M. Hofmaņa ietekmē arī Rīgā zemāko slāņu neapmierinātība un protests izpaudās svētbilžu grautiņos (1524). Igaunijā, kur arī ieradās Hofmanis, nemieros piedalījās ne vien pilsētu plebeji, bet arī zemnieki.
Nemierus ātri apspieda, taču reformācija turpinājās un stipri iedragāja katolicisma spēku Livonijā. Tādas Lutera prasības kā pasaulīgās varas neatkarība no baznīcas, lai baznīca atsacītos no milzīgajiem zemes īpašumiem, no greznības, – bija tīkamas visiem valdošajiem slāņiem, izņemot augstākos katoļu garīdzniekus un Livonijas ordeņa vadību. Livonijas pilsētās radās pirmās protestantu draudzes, 16. gadsimta otrajā ceturksnī luterānismā pārgāja masveidā arī muižnieki. Valmieras landtāgā 1554. gadā Livonijas kārtas vienojās par ticības brīvību. 16. gadsimta trešajā ceturksnī luterānisms kļuva par valdītāju slāņu dominējošo konfesiju Livonijā.
Latviešu grāmatu tapšanā nozīmīga bija Lutera prasība, lai reliģiskās mācības tautas masām sludinātu dzimtajā valodā. Rīgas latviešu brālību locekļiem, tāpat kā Rīgas vāciešiem, bija vajadzīgi dievkalpojumi un literatūra dzimtajā valodā. Jau 1524. gadā nodibinājās pirmā Rīgas latviešu protestantiskā draudze pie Jēkaba baznīcas. Šīs draudzes mācītāji tulkoja latviešu valodā dievkalpojumiem nepieciešamos reliģiskos tekstus. Lai mācītu jaunatnei dziedāšanu, kas ieviesās dievkalpojumos un bērēs, pie Jēkaba baznīcas tika nodibināta skola. (Kad latviešu draudzei Jēkaba baznīcu atņēma (1582), draudze un arī skola pārgāja uz Jāņa baznīcu. Dziedāšanu mācījis ķesteris, 16. gadsimta beigās arī lasīšanu.)
Baznīcas reformācija un latviešu tautas kultūra Livonijā.
15. gadsimtā Rietumeiropā pastiprinājās cīņa pret katoļu baznīcas kundzību. Šīs kustības piekritēji protestēja pret pārmērīgo baznīcas greznību, dārgajam ceremonijām. Tādēļ Rietumeiropā viņus sauca p| protestantiem. Viens protestantu kustības virziens izveidojās Vācijā. To vadīja Mārtiņš Luters. Lutera sludināto mācību sāka saukt par luterānismu. Luterāņi vērsās pret baznīcas greznību un Romas pāvesta varu prasīja, lai kristīgo ticību visiem cilvēkiem sludina It viņu dzimtajā valodā. Sākās baznīcas pārkārtošanu reformācija. Rīga kļuva par pirmo pilsētu ārpus Vācijas, kur sāka izplatīties vācu protestantisma virziens – luterānisms.